Dzirdam runas par to, ka daudzi vēlas iziet ārpus sistēmas, ar to domājot esošo egosistēmu, kurā visi esam iemānīti. Vai tas ir iespējams? Iziet no sistēmas tu vari tikai tad, ja tu ieej jaunā sistēmā. Tu nomaini pilsētas centralizēto dzīvokli pret decentralizēto lauku māju, darbu sistēmā pret darbu dabā vai dzīvi kalendārā pret dzīvi saskaņā ar dabas cikliem un tās plūsmu.
Tava pastāvēšana uz zemes ārpus sistēmas nav iespējama. Arī mūsu ķermenis ir vesela ekosistēma, kas darbojas par labu tev. Šeit viss norisinās kopējam labumam, katrs mikrokosmoss strādā uz makrokosmosu. Arī zemeslode ir sistēma, kur viss darbojās kopējam labumam. Bite apputeksnē ziedu, zieds dod augli, auglis rada baudu vai jaunu sēklu. Cilvēks vēlējās gūt savādāku pieredzi, savu mācībstundu par to, kas notiek, ja mēs norobežojamies no pasaules ekosistēmas un dzīvojam tikai savam labumam. Šis eksperiments ir izgāzies un to mēs šodien spilgti piedzīvojam.
Mums jāatjauno saites ar dabu, mums jāatjauno saites ar dabu sevī. Mēs un mūsu ģimenes ir mikrokosmoss, kas sadarbībā ar citiem mikrokosmosiem darbojas kopējam labumam, lai varētu pastāvēt makrokosmoss. No šīs došanas mēs augsim, būsim laimīgi un pārtikuši. Mēs tik daudz saņemsim, nemaz to nevēloties. Es aicinu jūs apdomāt par iespēju pāriet no egosistēmas uz ekosistēmu.
Šķiet, ka pēdējo gadsimtu mēs ar katru brīdi traucamies arvien ātrāk un ātrāk. Esam piedzīvojuši ātrgaitas vilcienu rašanos, ātrgaitas šosejas, ātrgaitas internetu, ātro ēdienu, ātrās attiecības, ātro dzīves skrējienu. Šo visu virpuli ir iegriezis EGO uzvaras gājiens, kas mūs ir apdullinājis un mudinājis pārspēt citus, sasniegt vairāk, gūt lielāku peļņu. Lai peļņa būtu lielāka, jādara ir ātrāk. Tiek izdomātas jaunas sistēmas, tehnoloģijas, lai šīs planētas resursu izšķērdēšanu vēl vairāk paātrinātu.
Un te pienāca 2020. gads, kas norāva tam visam rokasbremzi. “PIETIEK!”, teica zeme, “pietiek mani griezt tik strauji, pietiek mani slaukt un izmantot. Es jums tagad mācīšu rāmumu. Nekur vairs nebūs jāskrien, viss būs aiztaisīts ciet. Jums visiem būs laiks tagad apdomāt. Sāciet piedzīvot lēni pagatavotu ēdienu, piedzīvojiet attiecības, kas ir klātesošas, sāciet saskatīt, kā mainās daba, tās cikli, kā maināmies mēs paši. Dzīvojot rāmumā, tu sapratīsi, ka visi iluzorie mērķi nav tavējie, bet kāda iestatīti. Dzīvojot rāmumā, tu sapratīsi, ka patiesībā jau neko daudz tev nevajag. Dzīvojot rāmumā, tavs prāts būs rāms un tu beidzot sadzirdēsi savu sirdi, kas tev pateiks priekšā, kas ir tava būtība un sūtība.”
Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Var atbildēt gan jā, gan nē. Ja jā, tad vienalga tā būs subjektīva atbilde. Tā būs apokalipse konkrētam cilvēkam, konkrētā vietā. Šobrīd, dzīvojot laukos, dabā nav pazīmju par apokalipsi, savukārt pilsētā tas ir jūtams daudz vairāk. Katrā ziņā, pārmaiņas būs milzīgas un to mēs varam dēvēt kā apokalipsi, armagedonu vai pāreju, taču tas nebūs, kā zibsnis, kā sprints, bet maratons un katram cilvēkam tas izpaudīsies savādāk un prasīs savu laiku tā pārvarēšanai.
Tas, kas man šķiet būtiski, kas ļautu vieglāk šo laiku pārdzīvot ir ļaušanās, neiekrampējoties nekamā, ne lietās, ne darbos, ne teorijās, ne tajā kā ir, ne tajā kā vajadzētu būt. Tavs palīgs viļņa pārvarēšani būs tava apzinātība un klātesamība, tīra vērošana, ieraugot visus sava prāta tarakānus un bailes. Jo baidās jau tikai prāts, tava mūžīgā daļa tevī drīzāk pat priecājas par to, kas notiek, par to, kas satricinās tevi līdz dzīlēm. Šīs vētras viļņi sadangās tavus dziļumus un pacels augšā to, ko sen jau esi noracis un aizmirsis. Tas būs materiāls, ko dziedināt un atlaist.
Pēc visām vētrām viļņi norimst un okeāns parāda savu mieru, skaidrību un dziļumu. Arī tu esi okeāna spēks viņa viļņos un tu esi viņa miers, skaidrība un dziļums bezvējā. Prāts vēlas piedzīvot drošību, mieru, viņaprāt labvēlīgus apstākļus, bet bez vētras okeāns būtu tikai liela peļķe. Mūsu spēks un gudrība dzimst no tā, ka neizvairāmies no tā, kas tiek dots. Ja mūsu ceļā ir vētra, tad tā mums ir sūtīta, lai mēs ieraudzītu savu dziļumu un atcerētos par savu vienotību ar mūžību.
P.s Man tika atsūtīts jautājums, kas manī raisīja šo stāstu. Tas man savukārt vedināja uz domām, ka stāstu tapšana varētu kļūt interaktīvāka. Ir jautājums laikatelpā un top stāsts par to. Ja ir kāds aktuāls jautājums, ierakstiet komentārā vai atsūtiet personīgi.
Mēs netiekam tālāk, kamēr baidāmies kaut ko pazaudēt. Katrs no mums ir pieķēries savai atkarībai un tā katram no mums ir savādāka. Bet viens ir acīmredzams, lielākā daļa no mums joprojām ir pieķērusies vecai sistēmai. Vai nu tā ir skoloti, audzināti vai redzams vēl kāds personīgs izdevīgums, lai tu šo stāstu turpinātu piedzīvot. Situācija ir kritiska, ir nepieciešami vien daži cilvēki, lai vecā sistēma sabruktu un katrs tavs balsojums par labu vecajam, to vēl stirpina, kaut agonija jau sākusies.
Kad pametīsi savu posteni, kas stutē veco sistēmu, kad sāksi veltīt savu uzmanību tam, kādā pasaulē vēlies dzīvot, tad šāda pasaule sāks dzimt. Mēs esam ļoti daudz, kas vēlētos piedzīvot Jauno pasauli, tik neesam vēl vienojušies, kā turpmāk būsim. Bet ir skaidrs, ka nebūs vairs karaļu, nebūs prezidentu un deputātu. Tikai cilvēku vienošanās par skaistāku, cilvēciskāku, mīlošāku un bagātāku pasauli.
Skatos uz dažādām kara nometnēm un brīnos, ka visi runā par vienu un to pašu. Skaitļi sakrīt, tikai atšķiras vīzijas, kā tas tiek sasniegts. Atšķiras arī tas, vai šo mērķi virza egocentriska vai ekocentriska pieeja. Piemēram, tiek runāts par garantēto ienākumu minimumu, ko tu saņemtu savu pamatvajadzību nodrošināšanai, lai būtu ko ēst, vilkt mugurā un jumts virs galvas. To piedāvā abas frontes puses. Vienā gadījumā tu zaudēsi savu brīvību un ietekmi, otrā kļūsi brīvs un ietekmīgs. Par šo ideju runā gan pandēmijas ieviesēji, gan cilvēki, kas vēlas veidot jaunu sabiedrību - Radošo vai Ideālo.
Vēl viens svarīgs pavērsiens kaut kad būs privātīpašuma beigas, jo tas ir bijis pamats kapitālismam, kas šobrīd savu ir izsmēlis un grūst. Viena frontes līnija viņu demontē, lai ieviestu totalitārismu, pilnīgu monopolu, otra frontes līnija viņu grauj, lai veidotu Jauno pasauli, kas brīva no vergu un vergturu attiecībām, brīva no atkarībām un hierarhijām. Un šeit parādās nākamā sakritība, kas abām pusēm ir līdzīga. Globāla pasaule, bez robežām un valdībām. Vienā gadījumā totāla kontrole un reitingu sistēma, ko kārto Mākslīgais intelekts, korporāciju totāla vara un ietekme caur 20. gs reliģiju - naudu. Otrā gadījumā robežas atvienosies un vairs neaizvērsies, jo visās pusēs ir cilvēki, kas vēlas mieru, brīvību un mīlestību, kam traucēklis nevar būt tautības, ticības vai citas atšķirības. Visi esam cilvēki, kas vienojoties un sadarbojoties var pārvaldīt zemi tā, ka viņa plauks un caur to ziedu laikus piedzīvos arī cilvēki un visas dzīvās radības, iestāsies Zelta laikmets.
Katru no scenārijiem piedzīvos 1,5 miljardi cilvēki, arī šis skaitlis izskan dažādās nometnēs. Elles portāla īpašnieki baidās par savu ādu, vēloties iekļūt laimīgajā miljardā. Viņiem šķiet, ka to var nopirkt par naudu, uztaisot karus, pandēmijas, samazinot cilvēku skaitlu uz zemes mākslīgi. Ar nāvi vai kroplību nesošām vakcīnām, kara ieroci 5G un nākamiem īleniem, kuri no maisa vēl nav izlīduši. Zelta laikmetu piedzīvos 1,5 miljardi atmodušos cilvēku, kas savienos savu ķermeni un prātu ar savu sirdi un garīgo sākotni sevī. Pa kuriem vārtiem tu vēlies tālāk doties?
Pasaules sāk atdalīties. Vienā atrodas cilvēki, kas ar nopietnību uztver notiekošo, svēti ticēdami valdībām, viņu medijiem, Kara (Veselības) ministrijai. Otrā pusē atrodas cilvēki, kas pateicoties savai apziņai, kas neatrodas zemās vibrācijās, ir spējīgi izvairīties no baiļu un dusmu vīrusiem, tāpēc notikumus redz diametrāli pretēji, kur valdības visā pasaulē nevis palīdz cilvēkiem, bet savu pārvaldību virza pēc plāna, ko kopīgi ir sacerējuši korporāciju īpašnieki un privāta kompānija - Pasaules veselības organizācija. Pirmajā variantā tu esi bēglis, pele, kas cenšas izvairīties no uzspiestajām veselību pasliktinošām manipulācijām, bet cik tu ilgi bēgsi? Kaķis vienalga tevi noķers, jo būsi no viņa atkarīgs. No sistēmiskiem darbiem, pabalstiem, grantiem, aprūpes. Ja nevarēsi iziet no istabas, vienā brīdī tevi salauzīs un padarīs paklausīgu nākotnes biorobotu armijai.
Paralēlā pasaulē esošie cilvēki apzinās, ka tas nav uz 5 minūtēm, līdz vakcinācijai, jo varas uzurpanti izdomās jaunus iemeslus, kāpēc tev joprojām ir jāstaigā vergu uzpurņos. Paralēlā pasaulē esošie cilvēki domā par pilnīgu atslēgšanos no sistēmas, pretējā gadījumā vienā brīdī atradīsies istabas stūrī ar neatvairāmu priekšlikumu. Es pieļauju, ka pirmā pote nebūs tavus gēnus mainoša vai nāvējoša. Tas būs trojas zirgs, kas piegādās informāciju, lai nākamā vai aiznākamā būtu precīzāka un iedarbīgāka gēnu izmaiņām. Vai kādreiz ir bijis, ka vakcīnas apsargā un piegādā armija un tā nav pieejama neatkarīgām laboratorijām? Man viennozīmīgi ir skaidrs, ka es iešu uz pašpietiekamību, kur man vairs nevajadzēs izmantot veikalus, kas pilni ar ķīmisku, konvencionālu, zemapziņu ietekmējošu pārtiku, kur man nevajadzēs vairs izmantot konvencionālās izglītības un medicīnas sistēmas, kas padar mūs nedomājošus un atkarīgus. Ko darīšu? Radīšu paralēlo pasauli, kur pats audzēšu veselīgu pārtiku, veidošu nākotnes skolu mūsu bērniem, veidošu veseluma centru, kurā atveseļosimies un turpmāk būsim integrēti visā savā būtībā - ķermenī, prātā, sirdī un garā.
Gaisā virmo ideja, ka ir kas šobrīd jāizcīna, jāsasniedz vai no kaut kā jāatbrīvojas. Ir izjūtama pat spriedze, ja pieslēdzamies vēl cilvēku informatīvajam laukam, kur ir pieejamas visas šīs laika cilvēku emocijas. Tas mūs veicina vēl vairāk nospriegoties un pretoties. Pretoties tam, kas mūsuprāt varētu iestāties.
Bet šis laiks arvien vairāk ir par brīvēšanu, par kļūšanu mierīgākam, pieņemošākam, paļāvīgākam, arvien vairāk uzticoties, ka viss notiekošais mūs tuvina lielai dāvanai, varbūt lielākajai, ko jebkad mums ir pasniedzis visums.
Es zinu, grūti ir būt mierīgam, jo paātrinājums ir milzīgs. Tik ļoti gribas iesaistīties, vēl vairāk paātrinot notikumus. Lai mēs ātrāk būtu brīvi, pārtikuši un laimīgi. Bet tāda nu ir šī mācībstunda. Viss notiksies savā laikā. Savā laikā būsi brīvs, pāri-ticis un laimīgs.
Mums jau ir izteikts piedāvājums par mākslīgām vakcīnām pret vīrusu, kam garantiju nedod pat ražotājs. Vai tam visam ir iespējams antivīruss, dabīgi līdzekļi, kas tevi pasargātu ne tikai no šīs slimības, bet visiem vīrusiem, kas caur šo plāndēmiju tiek programmēti, tādi kā bailes, atkarība, nevarība?
Mūsu dabīgs glābiņš no visām šīm programmām - vīrusiem ir iespējama tikai DABĀ. Tā ir izeja no ieplānotās cilvēku paverdzināšanas programmas “AGENDA 2030”. Paliekot pilsētās, tu kļūsi par egoprogrammas vergu. Pilsētas pārvērtīsies par koncentrācijas nometnēm no kurām tu nevarēsi pēc kāda laika vairs iziet. Lai tevi paverdzinātu galīgi. Caur vakcīnām, kas iznīcinās tavu dabīgo imunitāti, caur čipiem, kas tevi ietekmēs dažādos līmeņos. Jaunākie čipi ir bināri, viņi ne tikai vāc informāciju, bet arī raida, ietekmē tavu biosistēmu, kuras mērķis var būt vadības pārņemšana, lai turpmāk pār tavu ķīmijas rūpnīcu un dabīgo intelektu valdītu mākslīgais intelekts. Teiksi - tā ir utopija. Vispirms viss tiek izmēģināts uz dzīvniekiem. Dzīvnieku čipošanas etaps ir veiksmīgi noslēdzies, tagad tas tiek virzīts cilvēku virzienā. Ir izteikts piedāvājums kļūt par biorobotu, kas tehnoloģiski būs ietekmējams un manipulējams. Caur 5G torņiem, kas izvietoti visā koncentrācijas nometnē - pilsētā. Jaunām koncentrācijas nometnēm žogs vairs nebūs vajadzīgs, cilvēki labprātīgi kļūs par jaunās sistēmas vergiem un apkalpotājiem. Par grašiem, kas tiks atmesti, lai tu pārdotu savu dvēseli.
Tavas egoistiskās vēlmes notur tevi pilsētā un tu kļūsti par ķīlnieku tām. Bet, ja esi no tām izaudzis, ieraudzījis kopējo bildi, ir pēdējais brīdis izvēlēties citu pieeju, kļūt ekocentriskam, apzināties sevi, kā dabas daļu, atgriezties dabas klēpī un lūgt Dabas mātei piedošanu. Lai viņa dziedina un mierina, lai pabaro un izglīto. Mūsos atgriezīsies dzīvība un brīvība. Brīvība baudīt mirkli un dzīvi tādu, kāda viņa ir. Bez falšiem mērķiem un egoisma vīrusiem. Dabas pasaulē vīrusi nav ienaidnieki, bet draudzīgas programmas, kas palīdz pasaules evolūcijai. Arī šobrīd vīruss palīdz tev pamosties, atcerēties mūžīgo sākotni sevī un iziet no šīs mākslīgās programmas, kas mums ir ieinstelēta mākslīgās medicīnas, izglītības, lauksaimniecības, finanšu, ekonomikas, aizsardzības un drošības sistēmās. Tajās mēs tikām programmēti falšai spozmei, iluzoriem sapņiem par laimi, kas ir tur ārā, mērķiem, kuri mudināja mums kļūt par pirmajiem, veiksmīgākajiem, bagātākajiem, stiprākajiem, gudrākajiem un skaistākajiem.
Piedzīvojam brīdi, kad galīgi vairs neko nesaprotam. Nesaprotam kas ir kas. Enerģijas ar mums spēlējās, tāpēc tiekam mētāti no viena grāvja otrā, no vecās pasaules uz jauno. Uzskatāmi to redzam ar vēlmi pārtraukt ieslodzījumu, iziet ielās vai kādam doties dzīvot uz laukiem. Arī aizmigušie pilsoņi nejūtas komfortabli, jo šīs enerģētiskās izmaiņas skar absolūti visus uz zemes mītošos.
Mums ir jāiemācās skatīties uz lietām plašāk. Ne vienmēr tas, ko redzam ir tas, ko redzam. Bieži vien tas var būt tas, ko citi vēlas, lai tu redzi. Arī afēras notikumi to spilgti parāda. Tie, kas joprojām tic tam, ko raida TV, tie redz to, ko kāds režisē. Neveiklās “prezidenta” un “ministru prezidenta” runas nav nejaušas. Ministru kabineta plānprātīgie lēmumi arī nav nejauši. Tas viss notiek, lai cilvēki dzīvotos pa zemajām vibrācijām, dusmotos, būtu agresīvi noskaņoti, baidītos, būtu pievērsti šai drāmai, kas patiesībā norisinās tikai viņu prātos. Šis ir veikls gājiens, lai novirzītu uzmanību no galvenā, kas šobrīd notiek uz zemes. Zeme mostās, cilvēki mostās, dzimst jauna pasaule, kas ir gatava Zelta laikmetam uz zemes. Lauva draudzēsies ar zaķīti, viens cilvēks ar otru. Tautības, ticības, pārliecības vairs nebūs šķērslis kopā būšanai, dzīvošanai un strādāšanai.
Kamēr esam greizos spoguļos, tikmēr domājam, kā pacelties augstākās virbrācijās vai neļauties zemākām, kā būt ārpus tā teātra, kas mums tiek piedāvāts no politiķu un mediju puses. Tad mūsu pamošanās jau ir notikusi vai ir tuvu. Esam ar sevi, esam dabā, esam mierā.
Viss ir Viens, bet lai notiktu spēle, lai būtu kustība, ir nepieciešami divi. Tāpēc viens ir sadalījies divos - garā un matērijā, saprātā un instinktā. Gars pārstāv mūžīgo un saprātīgo, Daba pārstāv instinktus un laicīgo dzīvošanu. Dzīvojot instinktos, mēs esam norūpējušies par izdzīvošanu, mēs visā saskatām apdraudējumu. Dzīvojot garā un esot saprātīgām būtnēm, mēs paļaujamies notiekošajam saprotot, ka viss ir mums par labu. Šajā līmenī mēs piedzīvojam dzīvi tās krāšņumā.
Šis Pārejas laiks, kurā atrodamies, ir par to vai tu spēsi būt saprātīgajā daļā vai nespēsi pacelties pāri saviem instinktiem. Vīruss ir uzsedzis nāves plīvuru pār zemi un viņa vara ir tikai pār tiem, kas dzīvo instinktos, materiālā pasaulē. Tie, kas mīt saprātīgajā daļā, apzinās savu mūžību un sasaisti ar garu, par slimību var nesatraukties, jūs atrodaties dažādās pasaulēs, kas nepārklājas. Nāve ir dzīves galvenais sabiedrotais, lai notiktu evolūcija, lai notiktu transformācija, lai būtu iespēja ceļot starp dzīvi un mūžību.
Kam ļausies vairāk, savai saprātīgajai un instinktīvajai daļai?
Mēs visi tiecamies Miera, bet viņš ir iespējams tikai pēc vētras un kara. Dabā mēs to pieredzam pēc pamatīga negaisa, kad klusums kļūst caururbjošs. Pēc kara miers kļūst stindzinošs, jo dzirdei ir tik neierasti tas, ka nav vairs šāviņu un zalvju. Šobrīd zalves ir paziņojumi medijos, mikrofonos lielveikalā, ka jābaidās no vīrusa ietinoties vai plēvē. 2 metri, maskēšanās, izolēšanās, samierināšanās! Arī pēc šī 3. Pasaules kara, kurā esam šobrīd ierauti, mums šķitīs jocīgi, ka nedzirdam vairāk šīs zombējošās uzrunas un reklāmas.
Cilvēki sāk mosties un aptvert patiesībā notiekošo. Viņi sāk apzināties, ka katrs viņu vārds, darbība, bezdarbība var izšķirt kara rezultātu. Pamošanās ir labākais ierocis, lai šis nakts negaiss un murgs beigtos, lai uzaustu jauna diena un jauns stāsts par to, kas mēs esam un, ko mēs vēlamies piedzīvot.
Liela daļa cilvēces piedzīvojot esošos notikumus pasaulē domā, par ko man tas. Cilvēki zaudē darbus, iztikas līdzekļus, attiecības, spēļmantiņas. Un šķiet, ka būs vēl trakāk, šķīstīšanas kulminācija vēl priekšā. Uzspiedīs iznīcināšanu, salauzīs gribu, atņems man visu dārgāko. Vai tiešām pasaule, dievs mani nemīl?
Tieši mīl un tāpēc, vēlot visu to labāko, ir plāns atbrīvot mūs no visa liekā, kas traucē doties tālāk. Tas ir mūsu egoisms, kas ir izsūcis visus planētas resursus, citus cilvēkus un mūs pašus. Domāšana tikai par sevi nav dabā mītošajām būtnēm raksturīga. Šī nošķiršanās no vides, dabas ir bijis cilvēka pasaulei mestais izaicinājums, kas šobrīd ir pavērsies pret viņu pašu un es pats, personīgi, neredzu citu ceļu, kā nokļūt jaunajā krastā. Tikai ar lielām ciešanām, pārdzīvojumiem, ka viss iekrātais, falšais un liekais tiek atņemts, lai mēs patiesi novērtētu būtiskākās lietas uz šīs zemes. Arī garīgie skolotāji, apgaismotas būtnes ir piedzīvojuši šādu šķīstīšanu, lai kļūtu par mīlestības pilnu būtni, kas spētu dāvāt sevi pasaulei.
Es šo laiku tā arī redzu, mēs visi kļūstam par mīlošiem skolotājiem viens otram. Mēs pārejam jaunā dimensijā, kurā mēs visi kļūstam par RADĪTĀJIIEM. Mums jau piemīt šīs spējas un, ja mēs to apzinātos, mēs jau šobrīd varētu pārprogrammēt sevi un pasauli. Taču neesam vēl tiktāl nobrieduši, jo mūsu radījumi būtu vēl par labu sev, bet jaunās dimensijas kārtība ir došana nevis ņemšana. Tāpēc ir šī tumšā nakts, kurā mūs kratīs, kurā mēs kliegsim un raudāsim, kurā mēs kritīsim panikā un nesaprašanā. Pēc visām vētrām iestājās miers un sajūta, ka esi pārradīts. Stāsta beigās tu sapratīsi, kāpēc tas viss bija vajadzīgs, tu pateiksies pasaulei par šo milzīgo dāvanu, tu jūtīsies izredzēts un dziļi aizkustināts. Tu paklanīsies ikvienam un nevienam. NAMASTE.
Šobrīd mēs piedzīvojam pāreju no cilvēka, kā 3dimensionālas būtnes, homo sapiens uz dievcilvēku, homo deus. Lai tas notiktu, mums ir jāpamostās, jāpamostas patiesam sev, jāpārvirza savs centrs no ķermeņa uz garu, dvēseli. Šī ir mūžība, kas mums ir piemītoša, kam nav ne sākotnes, ne gala. Ķermenis pakļaujās iznīcībai un tāpēc mums ir bailes, jo esam tam pārāk pieķērušies. Arī karš, kurā šobrīd visi piedalāmies, apzināmies to vai nē, ir stāsts par to, lai tu beigtu baidīties. Šis karš prasīs daudz nāves, bet jāatceras, ka nāve ir transformācija, miršana dod tev citu izpausmi CITĀ. Kāpurs kļūst par taureni, cilvēks kļūstpar dvēseli garā.
Ja kļūsim apzināti, atmodīsimies pasaulei esot dzīvam, piedzīvosim mistēriju kļūstot par dievcilvēkiem, kas saprot visu vienotību un nedalāmību. Mēs piedzīvosim to, ka visi esam sevis un pasaules Radītāji, kas izprotot atbildību par savu spēku un brīvību, spēj dzīvot un radīt mīlestībā, lai pasaule kļūtu par ziedošu vietu, kurā ir vieta dabas un cilvēku daudzveidībai un katrai mazai dzīvībiņai.
Mēs citus vainojam tikai tad, ja neesam vēl pieauguši. Tad mēs vēl briestam. Viss izriet no mums pašiem, citi ir tikai spoguļi, kas atspoguļo mūs pašus, gan zināmās, gan dzīlē noslēptās veltes. Ja mēs to tā neredzēsim, tad zūdot jūtām, mīlestībai, attiecībām, mēs tajā vainosim otru.
Arī šobrīd notiekošajā pasaules haosā mēs tiecamies vainot visus, tikai ne sevi. Cilvēki, kas ir mierā ar sevi, pasauli neredz drūmās krāsās, šī nav drāma, kas risinās aiz loga. Notikumi ārpusē atsopuļo mūsu iekšējos notikumus. Un viņi skaidri parāda, ka vecais stāsts beidzas. Paverās milzum daudz iespējas jaunam stāstam, kuram radītājs esi tikai TU.
Dzīvs ir tas, kas pulsē, kas nestāv uz vietas, bet ir kustībā, plūsmā, nezinot, kur tas viss aizvedīs. Pulsācija ir vienotā sadalījums pusēs - ieelpā un izelpā, labā un ļaunā, vīrišķā un sievišķā, analīzē un sintēzē. Tikai šajā sadalījumā mēs sākam saprast vienoto, Dievu, varētu pat teikt, ka Dievs caur šo duālismu piedzīvo un saprot pats sevi.
Šī pulsācija ir cikliska, nav iespējama tikai izelpa vai tikai ieelpa. Šobrīd globāli beidzas analītiskais periods, kad atdalījām sevi no pasaules, dabas un pārējiem cilvēkiem. Viss tika izanalizēts, izpētīts un sašķirots, atdalījām arī ķermeni no gara. Ir sācies sintēzes periods, kurā atkal kļūsim vienoti. Vienoti ar citiem cilvēkiem, vienoti ar dabu, vienoti ar garu.
Nu ko, viss kā pasūtīts, turpinām viļņoties. Jā, pasūtīts. Un nevis no tiem “sliktajiem”, bet paši mēs to izvēlējāmies, paši saražojām šo dzīves barību - informāciju, vidi, sabiedrību. Ļoti labi atceros kā jutos pēc kādas atklāsmes, kurā ieraudzīju savu un cilvēces alkatību. Tik ļoti vēlējos redzēt savu dzīvi ārpus šī nebeidzamā patēriņa kulta un neveseluma. Tagad redzu kā tas sāk īstenoties. Jā, caur katarsēm un līdzsvara meklējumiem.
Kad redzēju to veselumu, kas ir iespējams, radās jautājums- ko tieši es varu darīt? Saņēmu atbildi: “Ieklausoties sāc ar sevi, savu ģimeni, savām mājām, savu zemi, savām izvēlēm.” Skatos uz to, kas notiek sociālajos tīklos, kā cilvēki kaujās, aizstāvās, katram ir viedoklis, katram ir emocijas, maskotāji pret nemaskotājiem, vakcinētāji pret nevakcinētājiem, konservatīvie pret minoritātēm un tā varētu turpināt ilgi. Aizspriedumi, pieķeršanās, bailes - kas no tā barojas? Katra emocija, vārds, darbība, tās ir bezgalīgas kustības izplatījumā, kas atspoguļojoties veido mūsu dzīvi. Atceramies, ka paši to veidojam.
Šis laiks ir iespēja beigt baidīties, iespēja pagriezties un aiziet no tā, kas nav mūsu. Iespēja ielēkt tajā brīvībā, par ko iepriekš nebijām nojautuši. Iespēja atlaist dzelžainus priekšstatus un būt malā no visa. Ļauties vilnim, mirklim un darāmajam, kas sākas ar iekšējo sajūtu un visu to, ko es pats varu darīt šeit un tagad. Ir laiks darīt. Ierobežojumus mēs uzliekam tikai paši sev.
Valsts nav mistisks pagātnes veidojums, kas jānes kā krusts. Mums nav jātic nevienam, kas stāsta, kā ir bijis. Valsts rodās no tevis katrā brīdī, tu esi viens no valsts veidotājiem. Tu vienojies ar brāli un māsu, tu vienojies ar tēvu un māti, tu vienojies ar saviem bērniem. Tā ģimene vienojas ar ģimeni un ir vienojusies jau saime, tā saime ar saimi un ciems jau zinošs. Tā ciems ar ciemu un pagasts gatavs, Tā pagasts ar pagastu un novadi izveidoti. Tā novads ar novadu un valsts ir gatava. Šis ir supertīkls, ko nesaplosīs nekādi pasaules vēji. Tas ir austs mīlestībā un gudrībā, dzīvot zem tāda tīkla ir prieks un laime. Vai šādā ceļā dibinājām savu valsti vai mums šobrīd stāsta pasakas, ka atguvām savu VALSTI? Vai viņa tev pieder vai to ir uzurpējušies starpnieki, kas tevi nepārstāv?
Ir tikai šis brīdis, nav iepriekšējā vai nākamā. Vai varam vienoties par savu VALSTI vai tomēr nē? Vai tomēr, lai paliek SIA LV? Maksāsim nodokļus par izglītību, kas mūs noved no ceļa. Maksāsim meslus par slimošanu, jo mums ir tikai slimnīcas, maksāsim mega naudu par raķetēm, lai aizsargātos viens no otra. Vai turpināsim dzīvot kā vergi, kuriem nav savas balss un spēks? Vai Viņķele un Kariņš pārstāv tevi? Vai tu piekrīti viņu vīzijai, kur tauta tiek nozombēta ar indīgām ziņām, ko izplata uzpirktie ziņu mediji? Vai tu negribi atmest savu kalpa lomu un domāšanu? Tev nav jākļūst par kārtējo kungu, tev jākļūst par brāli vai māsu. Valsts nerodās pati par sevi. Tā piedzimst no tevis un manis. Tā ir mūsu auglis.
Sākam dibināt savu valsti? Ģimenes ar ģimeni, ciems ar ciemu, novads ar novadu. Kad novadi vienosies, tad piedzims valsts. Augšām būs cēlusies GAISMAS PILS.
Atceros sevi pusaudžu gados, kad gaisā bija BRĪVĪBAS smarža. Es gāju ielās, gāju gājienos, dziedot gāju. Man šķita, ka es izcīnu brīvību, ar jauniem karogiem un saukļiem. Šķietamo brīvību ieguvām, bet nekas daudz jau nemainījās. Cilvēki apkārt tie paši, tikumi un netikumi arī. Kā skoloja, tā turpināja skolot. Kā zaga, tā turpināja zagt. Mums nozaga iespēju kļūt par Latvijas valsti. Jo izmanīgi cilvēki ir izmanīgi visos laikos. Papīrus ātri sarakstīja, sējumos sašuva. Darīja to tik ātri, ka cilvēki pat nepamanīja, kā viss ir baltiem diegiem sašūts.
Tika nomainīta fona bilde, vienus aktierus nomainīja citi aktieri. Varētu pat teikt, ka palika tie paši, tikai kažociņu uz otru pusi pārvilka. Kādreiz dziedāja par Ameriku, pēc mirkļa jau, ka jābaidās no Krievijas. Un riņķa dancis varēja sākties. Latviešus biedēja ar krieviem, krievus ar latviešiem. Uzmanība tika novērsta no cilvēkiem un viņu vajadzībām, bija jāspēlē lielā politika. Tā nu mēs pa galvu un kaklu, metāmies bēgt no Krievijas. Iestājāmies visās iespējamās savienībās un organizācijās, parakstījām un ratificējām visus iespējamos līgumus, pat īsti neizvērtējām to jēgu un saturu. Bēgām no vilka un nokļuvām pie lāča. Pie tam vēl paši, labprātīgi, ielikām galvu visās piedāvātajās cilpās.
Ko bļaujat tagad, kad cilpas savelkās? Ko vainojat citus, ja paši aizgulējāties? Ko mācat kaimiņam brīvību, ja paši esat vergi? Duša auksta, bet svētīga. Kad šādi pamosties, tad atkal sajūti BRĪVĪBU. Tik tagad tā nav gaisā, tā ir TEVĪ. Nav vairs jāiet demonstrācijās un gājienos, nav vairs jātic kārtējiem aktieriem un režisoriem. Ar tevi sākas VISS. Arī VALSTS. Ir jāsāk ar sevi, ar savu ģimeni un sētu. Ir sētām jāapvienojas par ciemiem. Ir jādibina CIEMU valsts, ko pārvalda paši Cilvēki, kuras pamats ir BRĪVĪBA. Klātesošas būs arī māsas Miers un Mīlestība.
Dzīve sniedz mums to, ko mēs no viņas gaidām vai no kā bēgam. Ja mēs no kaut kā gribam bēgt, tad to mēs arī piedzīvojam, tāpēc, ka mēs par to domājam un dzīve informāciju uztver caur to, ko raidi. Dzīve nesaprot, ka tu to NEgribi, viņa uztver gribu un negribu vienādi. Labāk saki tai, kur tu gribi nokļūt un ko vēlies. Dzīve vienmēr ir ieinteresēta tev palīdzēt un ļauj tev piedzīvot to ko tu vēlies vai NEvēlies. Nesaki to, ka tu NEgribi karus, saki to, ka tu gribi MIERU. Nesaki to, ka gribi iegūt daudz naudas, jo bēdz no nabadzības. Saki, ka tu gribi sniegt cilvēkiem prieku caur to, ko tu radi. Nesaki to, ka tu NEvēlies dzīvot verdzībā, saki, ka vēlies būt brīvs.
Šis ir laiks, kas ļauj tev piedzīvot fenomenālas pārmaiņas, kādas sen nav bijušas uz planētas ZEME. Taču, lai tas būtu iespējams, tev būtu jābūt apzinātam un klātesošam. Enerģētiskās pārmaiņas, kas šobrīd norisinās, mēs varam sajust ar savu ķermeni, tam vairs nav vajadzīgi superjūtīgas aparatūras.
Vairāk vai mazāk, šāds pamošanās scenārijs daudziem jau bija zināms, izrēķināms, ņemot vērā laika telpas matrici. Līdz ar ko tie, kas nevēlējās, lai vergi pamostos un kļūtu par cilvēkiem, radās ideja par cilvēku uzmanības novēršanu no sevis, lai nesaskatītu šos pārmaiņu procesu sevī un apkārtējos, lai cilvēce varētu turpināt mierīgi gulēt. Virtuālā realitāte ir ļoti spoža un aicinoša, kurā lielākā daļa tiekam ievilināti. Neapstrīdu, ka tajā visā ir arī savs labums, bet sākumā cilvēcei būtu jākļūst viedai un tikai tad ierīcēm. Šobrīd ir sanācis otrādāk, lielie dati (Big data) šobrīd intensīvi tiek izmantoti pret mums, lai mēs pēc iespējas ilgāk pavadītu laiku ne ar sevi, saviem mīļajiem, bet ekrānos. Tāpat arī tehnoloģijas šobrīd ir iecerētas kā policisti, lai pārvaldītu cilvēkus, nevis, lai cilvēki tās pārvaldītu kopēja labuma dēļ. Ķīnā šobrīd tas notiek ļoti uzskatāmi, ir plāns to ieviest arī pārējā pasaules daļā.
Mazinām virtuālās telpas ietekmi mūsu dzīvēs, ekrānu laiks atņem mums iespēju piedzīvot šo unikālo laiku klātienē. Ne velti šobrīd uz zemes ir tik daudz dvēseļu, šis ir viens no lielākiem eksāmeniem ikvienam no mums. Eksāmena jautājumi un atbildes nav internetā, tie ir tevī. Esam apzināti!
0
