LATKolektīvā hipnoze
Kopš pamodos no hipnozes, nepamet sajūta, ka liela daļa cilvēku nedzīvo dzīvu dzīvi, bet ieprogrammētu, kurā neatskārš, ka atrodas tādā kā kolektīvajā hipnozē. Iemeslu tam šobrīd neatradīsim un, ja atradīsim, vai tas palīdzēs pamosties? Hipnozi varētu salīdzināt ar operāciju, kuras sakarā esi anestezēts, apziņa patiesai dzīvei vēl nav klātesoša. Nav arī tā, ka uzreiz pēc pamošanās pamosties, notiek atkritieni, tādi paši, kā no rīta mostoties.
Nav iespējams pamodināt cilvēku, kam ir anestēzija un arī vai to vajag. Labāk lai pačuč un mostas, kad ir tam gatavs. Citu gulēšana ir tik pat svēta, cik mana pamošanās.
Sašķeltie un pārvaldītie jeb vai esam jau gatavi piedzīvot ziedošāku zemi?
Tuvojas vēlēšanas un cilvēki ieņem savas pozīcijas ierakumos par to vai vajag uz tām iet vai nevajag. Šīs pozīcijas neko nedos, iešana vai boikots neko nemainīs, jo šis ir pārvaldīts karš, kurā visi tiek saskaldīti, tāpēc arī pārvaldīti. Pēdējo 2 gadu laikā pie mums Latvijā ir realizējušies 4 notikumi, kas šeit dzīvojošos cilvēkus ir sadalījuši n-tās nometnēs. Vislielākais un jūtamākais dalījums ir saistīts ar kovidafēru, kur propoganda sadalīja cilvēkus ticīgajos un neticīgajos. Tad nu šī jau ir pirmā naidīgā nometne, kur viens ar otru nav gatavs kopā būt. Tad notika neleģitīmas pašvaldības vēlēšanas, kas izmainīja spēles noteikumus pašvaldību līmenī, samazinot novadu skaitu, attiecīgi padarot tos vieglāk manipulējamus. Šīs vēlēšanas un reformu atzina mazākums, viena trešā daļa. Tad sākās karš, kur liela daļa ietinās citas valsts karogos, nostādot tos augstāk par savējo, arī saviem cilvēkiem, kas palikuši bez darba un iztikas līdzekļiem. Kārtējie cilvēki sadalījās vēl vismaz 2 naidīgās nometnēs, kas gatavi viens otram kaklu pārgrauzt. Un tagad tuvojas vēlēšanas, kas safragmentēs cilvēkus vēl sīkākās vienībās.
Šie 2 gadi ir cilvēkus sadalījuši tā, ka vienošanās ap kaut ko šobrīd nav iespējama, ja kāda daļa neatskārtīs, ka šie visi ir bijuši mākslīgi veidoti un vadīti notikumi. Pasaule un cilvēki strauji sāk mainīties un viņi atskārš, ka nav vairs jāizvēlas starp to, ko tev piedāvā pārvaldnieki jeb vergturi, jo gan par, gan pret dod tiem enerģiju pastāvēt. Ir bezgalīgi daudz izvēļu, kas var radīt tādu pasauli un sadarbību starp cilvēkiem, kas nodrošinās pārticību un mieru visiem. Papildus minētām sadalītībām vēl ir daudzas, par kurām cilvēki joprojām ir gatavi karot, tās ir veidojušās ilgstošākā laika periodā, tās ir ideoloģijas, reliģijas, tautības. Tās visas kļuvušas par aplokiem, kur var labāk saskaldīt un pārvaldīt.
To esam pieredzējuši, jo esam aizmirsuši, kas mēs esam. Cilvēks, pirmkārt, ir cilvēks, ar dvēseli apveltīts, dvēsele ir daļa no gara, tajā mēs visi esam līdzvērtīgi. Ja sāksim to piedzīvot un aptvert, tad neviens mūs vairāk nespēs sadalīt, mūsu izvēles balstīsies mūsu sirdsapziņās nevis aploku fermeru piedāvājumos. Cilvēku apvienošanās cilvēcībā ir pamats tam, lai vergturības mācībstunda būtu apgūta un mēs varētu sākt piedzīvot ziedošāku dzīvi uz zemes.
Katrs kā pakāpiens izejai no egosistēmas
Pirms kāda laika tapa valsts, noslepkavojot šīs teritorijas pamatiedzīvotājus - dažādu cilšu indiāņus. Šiem cilvēkiem tika atņemtas dzīves vietas, atņemti resursi, šie cilvēki tika sadzīti mākslīgos aplokos, kam apkārt sāka plesties moderno cilvēku sasniegumi - šosejas un betona būves. Uz šādiem “sasniegumiem” savulaik tika celta visa mūsdienu modernā civilizācija. Arvien vairāk betona, arvien vairāk karu un upuru, arvien vairāk resursu, kas tiek izšķērdēti, atņemti Zemei un dzīvām būtnēm, arvien vairāk mākslīgā. Tie ir šīs civilizācijas sasniegumi ar ko liela daļa joprojām gaužām lepojas. Valsts par kuru stāstu ir Amerika. Līdzšinējais visas pasaules finanšu centrs un policists. Organizācija, kas nosaka kā dzīvot un būt citām organizācijām-valstīm. To, kurā vietā pasaulē jānotiek kariem, lemj tie, kas slēpjas aiz šīs policejiskās valsts. To, kādām vērtībām jābūt retranslētām medijos un sociumā, lemj šie pasaules šahisti. To, ko vergiem pamest, lemj šīs būtnes, kas slēpjas aiz visām fiktīvām organizācijām pasaulē, t.sk. Pasaules Veselības organizācijas.
Šī egosistēma ir sapuvusi, sevi izsmēlusi un tā vietā, lai mainītu vērtības, pieejas un pārvaldību, tiek izvēlēts labāk ziedot cilvēkus, lai visiem spēkiem noturētu un saglabātu līdzšinējo varu un viņu iespējas smelt zemes resursus, lai pēc tam tos pārdotu cilvēkiem visā pasaulē. Resursi pieder visām dzīvām būtnēm uz šīs zemes, bet mistisku manipulāciju rezultātā, cilvēkiem tie ir jāpērk, un, lai tos varētu nopirkt, jāvergo šiem pašiem Zemes pārvaldniekiem. Šī egosistēma sevi cenšas saglabāt no neatminamiem laikiem. Kādreizējā impēriju, karalistu vara tika nodota baznīcai, kad baznīcai sākās noriets, tika izveidotas valstis, mākslīgi aploki, kurā pārvietot vergus. Valstu stāstā egostafetes kociņš no Spānijas tika nodots Anglijai, tad to pārņēma ASV un šobrīd šajā egoskrējienā stafeti varētu pārņemt Ķīna. Mums tikai šķiet, mums tiek translēts, ka ir suverēnas valstis, notikumi, kas ir nejauši. Viss šajā pārdotajā pasaulē tiek vadīts ar pinekļiem. Valdības un politiķi, dažādu organizāciju vadītāji ir tikai marionetes, lai varētu realizēt to izrādi, kas tiek režisēta. Šo scenāriju vēlas piedzīvot ļoti maza saujiņa būtņu, tam upurējot lielu daļu cilvēkus uz šīs zemes, pārvietojot atlikušos no analogās verdzības uz digitālo. Viss notiek mūsu acu priekšā, mēs pieredzam savu tiesību pilnīgu likvidēšanu, mēs redzam, kā valstis pārtop par totalitārām varām, kas atļaujas iznīcināt savus iedzīvotājus, pielietojot visus moderno tehnoloģiju ieročus. Šis karš ir tik acīmredzams, ka cilvēks nespēj tam noticēt, viņš nespēj aptvert, ka pasaule ir apgriezusies kājām gaisā. Inde šobrīd ir zāles, kalps ir kungs, brīvība ir verdzība, gudrs ir muļķis, muļķis gudrs.
Vispasaules karš, kurš šobrīd norisinās, ir par vērtībām, vai turpināsim atbalstīt to, kas mūs nogalina, paverdzina un dara atkarīgus. Izvēle nav piedalīšanās atklātā vai slēptā karā, izvēle nav došanās vai nedošanās uz vēlēšanām, izvēle ir katrā pašā - turpināt atbalstīt šos noziedzīgos režīmus ar saviem noklusējumiem “mīļā miera labad”, “bet ko tad es varu darīt”, “es tikai pildu savu darbu”, “man tā nauda ir vajadzīga” vai atteikties piedalīties lielākā genocīdā cilvēces vēsturē. Izvēle ir katrā no mums. Ja spēsim izdarīt cilvēcīgākas izvēles, kas stāv pāri savtīgumam, egoismam, nenovīdībai, skaudībai, bailēm un dusmām, tad noziedzniekiem izbeigsies vara un mēs atsāksim dzīvot cilvēcīgākā pasaulē, kurā valdīs miers, pārticība un laimība. Katram šobrīd ir izvēle vai savu akmeni novietot, kā šķērsli sev un pārējiem vai novietot to, kā pakāpienu, lai ļautu sev un pārējiem tikt pāri savam egoismam un iziet no šīs egosistēmas.
Antiņu laiks
Katrā etnosā, katrā tautā ir teikas un pasakas, dainas, kur apslēpta gudrība, kas var būt pamats izejai no bezizejas. Jau kādu laiku alkstam pēc Lāčplēša vai Laimes Lāča, kurš mūsu vietā visu sakārtos. Manās sajūtās atbilstošākais tēls šim laikam ir Antiņš, naivais ideālists, pamuļķis no vecāko brāļu puses. Antiņš bija norakstīts kā nespējīgs, bet tieši viņš bija tas, kas izdarīja neiespējamo, ko nespēja dzīves luteklīši, titulētie un bagātie.
Antiņš no sabiedrības puses tiek dēvēts par neprātīgo, jo nedzīvo kategorijās “pareizi” / “nepareizi”, “labi” / “slikti”, “iespējami” / “neiespējami”. Tāpēc viņa tvērums ir plašāks kā pērējiem, ierobežojumu nav, kauna un vainas sajūtas nav. Ir atvērtība tam, kas tiek piedzīvots. Neveiksmes nav šķērslis, lai mainītu ceļu vai apstātos, nav sajūtas par neveiksmi un citu nievājošie epiteti, ka esi lūzeris, neko nemaina.
Stikla kalns simbolizē iluzoro, šķietamību, ka kalns /šķērslis pastāv, tāpēc viņu nevar iekarot / pārvarēt klasiski. Netradicionāli risinājumi iespējami, ja neesi ielikts rāmī, nav spiediena tev ko sasniegt noteiktā veidā. No Antiņa neviens neko negaidīja, spiediena nebija, viņš bija saglabājis savu radošumu skatīties uz pasauli ar bērna acīm. Viņa prātā nebija iedēstīta programmas, ka kaut kas nav iespējams.
Šī atvērtība, paļāvība, uzticēšanās mirklim un izaicinājumam ir tā atslēga, kas katram no mums un visiem kopā var atslēgt redzēšanu uz to, ka kalna jau patiesībā nav, ka nav šķēršļu piedzīvot stāstam laimīgas beigas, ka kalna izveidē nav vainīgie “lielie brāļi”, “stulbie priekšnieki” vai “korumpētie politiķi”, ka tās ir tikai atrunas, lai kalnā nebūtu jājāj tev. No latviešiem, manis, tevis globāli šobrīd nekas netiek gaidīts, jo visur stabili esam pirmajās vietās no beigām, esam tādi kā Antiņi, kas ar visu ir apmierināti, jo pieņem visas kārtības, genocīdu un totalitārismu, kas plosās stikla kalna pakājē. Antiņa kvalitātes ir tās, kas šobrīd ir nepieciešamas, lai spētu pārvarēt “nepārvaramus” šķēršļus ceļā uz laimīgāku cilvēku, sabiedrību un pasauli. Bez stikla kalna, šķēršļa pārvarēšanas nav iespējama laimība, sevis vecā pāraugšana, jaunas pasaules un kārtības piedzimšana.
Jāmācās peldēt slīkstot
Daudzi meklē izeju no strupceļa, kurā atrodamies, bet reti kurš ir gatavs lēkt ūdenī, jo ir savas prasības pret ūdeni:
- ūdenim ir jābūt vismaz +220 C;
- jābūt brīvam no ūdenszālēm un citiem peldošiem objektiem;
- jābūt uzbūvētai ielekšanas platformai ūdenī;
- ir pieņēmums, ka nemāku vēl pietiekami labi lēkt ūdenī, vēl jāpamācās teorija.
Sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Visas atrunas vēl norāda uz pieķeršanos sistēmai, tās labumiem un cerību, ka vēl pienāks laiki, kad varēs turpināt to patērēt uz labvēlīgākiem noteikumiem. Šī ir galējā kauja, karalis ir kails, atklājis sevi un savus nodomus, atgriešanās pie pilniem rasolu galdiem būs tikai caur sevis pārdošanu.
Ir saprotams, ka lielākam vairumam ir kredītu saistības, kas apgrūtina lēmuma pieņemšanu un lēkt ūdenī nozīmē pamest patvēruma saliņu pilsētā. Jautājums ir tikai, cik šis patvērums ir manā dzīvē nozīmīgs, ja redzu, ka pilsētas pārtop par koncentrācijas nometnēm, kurā cilvēka statuss būs jau zemāks par zāli. Ir saprotams, ka iziet no komforta prātam šķiet neiespējami, bet labā ziņa ir tāda, ka tik pat ātri cik pierodam, tik pat ātri varam no tā visa atrast un tas dzīves kvalitāti nemazina. Kopumā komforts nozīmē dzīvot paredzamā rītdienā, kur visu var prognozēt, bet kā mēs redzam, tāds stāvoklis vairs neiestāsies.
Būvēt visu no sākuma, nenozīmē atkal izdevumus desmitiem tūkstošu apmērā. Ja tu peldi brīvākos ūdeņos, tad tev vairs nevajag pārmaksāt nodokļos un darbos. Uzcelt ziemas mitekli, nenozīmē parādsaistības uz mūžu. No materiāliem, kas ir dabā (koki, māls, salmi, siens, akmeņi), ar savām rokām ir iespējams uzbūvēt mitekli zem tūkstoša. Ja kādam ir interese, braucat ciemos uz Miera Vietu, parādīsim dabā. Arī video platformas ir bagātas ar resursiem, kā ātri un lēti uzcelt sev tādu mitekli.
Nav laika un vajadzības mācīties teoriju, nekam vairs nevar sagatavoties, ir jālec nezināmajā un jāmācās kustībā. Vienam no nulles būs grūtāk, bet ne neiespējami. Ja var vienoties kopienās, tad būs fiziski vienkāršāk, bet ja ego liels, tad psiholoģiski grūtāk. Arī pārvaldības jautājumos var iestrēgt. Var arī neizgudrot velosipēdu un ekosistēmu / ekociemu būvēt uz viensētu principa, kas mūsu mentalitātei tuvāka, arī platforma joprojām ir saglabājusies. Jāspēj tik saprasties, sarunāties un sadarboties ar cilvēkiem apkārt, lai pašpietiekamība iestātos ātrāk. Dzīvei laukos, pie dabas ir iestājusies renesanse.
Pāreja pārejā
Visi, vairāk vai mazāk, aptveram, ka atrodamies pārejā un, tā kā tā ir ne tikai cilvēku un cilvēces, bet arī planetāra, tad šo pāreju varētu dēvēt par pāreju pārejā. Jāsaka, ka neatkarīgi no tā, kas notiek ārējā pasaulē, katrs cilvēks savas dzīves laikā piedzīvo vairākas pārejas. Tās vidēji notiek ik pa 7-10 gadiem. Visu pāreju vidū gribētu izcelt vienu, kurā mainās dzīves vektors un kurā kopīgi šobrīd atrodamies un pārvaram.
Dzīves pirmā daļa paiet stiprinot savu ego, virzoties vektorā ego-pasaule. Audzējam savu spēku un pārliecību, lai varētu atvienoties no vecāku dominances, egregora un programmām. Tas sākas pusaudžu gados, vienā no pārejām, kad pazūd vecāku autoritāte un ietekme, taču pusaudzība nebeidzas līdz ar ķermeņa nobriešanu, tā pāriet līdz ar psihes nobriešanu.
Dzīves otrajā daļā, kad esam pabaudījuši ārējo pasauli, paspēlējušies ar tās mantiņām, vienā brīdī atnāk sajūta, ka tas viss ir sekli, ka ārējās pasaules spožums ir iluzors. Šīs sajūtas neatnāk ar fanfārām, bet bieži vien ar dziļu vilšanos, depresiju, apātiju, kad turpināt līdzšinējo ceļu paliek apgrūtinoši un tas prasa resursu vairāk nekā tobrīd pieejami. Ja pietiek drosmes un spēka, tad esi gatavs atteikties no visa, kas tev ir, lai iegūtu mieru un skaidrību par to, kas esi, kur esi, kāpēc šeit esi. Ir radusies personības, ego krīze, kurā sākam apzināties, ka nezinām. Pirms tam nezinājām, ka nezinām un viss bija vienkāršāk. Tagad dzīves vējš ir mainījies un nepūš vairs pasaules virzienā, tagad dzīves vektors ir ego-ES. Varētu teikt, ka, ja pirms tam pūta uz āru, tad tagad pūš uz iekšu, bet aptvert, kur ir iekša, kas ir iekšienes koordinātas, sākumā var būt ne tik vienkārši, jo esam nonākuši pie robežas aiz kuras viss ir nezināms.
Tā ir lielā pāreja no āras uz iekšu, inversija. Ar āru varētu apzīmēt apkārtējo materiālo, objektu pasauli, ar iekšu - garīgo pasauli. Izaicināums, lielāks, kā nekad iepriekš. Šo pāreju ir aicināti veikt cilvēki apmēram ap 40 +/- 10 gadi. Aicinājumu šim svētceļojumam saņem visi, bet vai visi ir gatavi tajā doties, sevišķi, ja sabiedrībā valdošās normas, tendences un kopējais vektors ir vērsts uz materiālismu, patērēšanu, nenobriešanu, ķermeņa kultu, mūžīgo ķermeņa jaunību un atbildības neuzņemšanos. Tad ir jāiet pret straumi, jāiet pret meinstrīmu. Tāpēc līdz šim tādu izvēli ir izdarījis retais, tāpēc vieglāk šķita atrast jaunu partneri, nodarbošanos un hobiju un sākt to pašu spēli no sākuma.
Jāsaka, ka laiki, šobrīd strauji un izteikti mainās, jo sabiedrība un cilvēce kopumā piedzīvo šo krīzi, kas skar pusmūžā. Esam saņēmuši uzaicinājumu pieaugt, atvadīties no pusaudzības un spert soli teritorijā, kas līdz šim ir noliegta vai atlikta. Tāpēc šī ir pāreju pāreja, 9. vilnis, kas ir daudz lielāks, lai palīdzētu cilvēkiem, kas to vēlas, veikt šo pāreju. Vilnis noslaucīs visu, kas bijis normāls un iederīgs pusaudzībā, bet nav vairs iederīgs laikā, kas atnācis. Esošā situācija palīdz vieglāk atlaist to, kas šķietami piederējis un iedrošinās ļauties tam, kas ir atnācis. Arī sabiedriskais spiediens palikt normālībā, rāmjos ir mazinājies, arī tas palīdz spert šo nozīmīgo soli sev un planētai.
Arī Zeme briest un kļūst pieaugusi, arī tai ir apnikusi pusaudzība. Cilvēkiem jau patiesībā lielas izvēles nav atlikušas. Zeme, uz kuras staigājam, ir kļuvusi par citu platformu, kurā parazītiskais, egoistiskais, patērējošais vairs nebūs iederīgs. Vai nu mainies kopā ar Zemi, citiem cilvēkiem un Universu vai ļauj devītam vilnim sevi aizskalot, gūt patērēšanas un egoisma pieredzi kaut kur citur.
Viens pats uz kuģa
Iedomājies, pēkšņi pamodies un atskārsti, ka esi viens bangojošā okeānā uz kuģa, kurā nav vairs apkalpes un līdzcilvēku, kas varētu tev esošā situācijā palīdzēt. Ko darīsi? Vari sākt vainot visus un sevi, ka esi nokļuvis uz šī “nolādētā” kuģa, ka tevi nav laicīgi pamodinājuši vai atrast vēl kādu attaisnojumu esošai situācijai. Bet tāda ir šī “sapņa” burvība, ka beidzot ir radusies lieliska iespēja uzņemties atbildību par savu dzīvi, ņemot kuģa stūri savās rokās.
Liela daļa cilvēku piedzīvo šo sajūtu vai piedzīvos to tuvākajā laikā, sajūtu, ka atrodies pie sasistas siles. Līdz šim esam pārāk paļāvušies uz ārējiem apstākļiem, personāžiem, esam kļuvuši pārāk atkarīgi no dzīves kuģa apkalpojošā personāla, kur varējām mierīgi dusēt kādas kajītes pēļos un nesatraukties par dzīves līkločiem, jo šīs izvēles bija atstātas citiem.
Mēs pieredzēsim, kā viens pēc otra no skatuves un tavas dzīves stūres nolec personāži, kam paši bijām piešķīruši pārāk lielu nozīmi un ietekmi. Tā okeānā no kuģa saleks visi afēras ieviesēji un atbalstītāji, tā jūrā salēks visi kara musinātāji un noziedznieki, tā nebūs uz klāja vairs neviens, kas līdz šim uzturēja šo ceļojošo cirku un rūpējās par tā programmu, scenogrāfiju un režiju.
Ko darīt? Lēkt okeānā un cerēt, ka kāds cits cilvēks vai cita nodarbe būs glābšanas riņķis bangojošā dzīves okeānā? Nolaist rokas un garu un grimt kopā ar kuģi? Apzināties sevi un kontekstu un ņemt dzīves stūri savās rokās? Aprūpes laiks ir beidzies, ja vēlies palikt par dzīvu cilvēku, kas sevi par tādu apzinās.
Robežu pārkāpšana
Bailes ir tās, kas ierobežo. Lielākais ierobežotājs pandēmijas laikā bija nevis Ministru kabinets vai kāds personāžs, bet tieši paša bailes. Saprotamu iemeslu pēc, vecā egoistiskā sistēma tās izmantoja, kā “elektrisko ganu”, lai varētu turpināt visus turēt aplokos. Šie elektriskie gani tiek lietoti, lai netiktu pārkāptas robežas un nenotiktu pārmaiņas.
Brīvību alkst ikviens, taču, lai to piedzīvotu, ir jāpārvar robežas, kas nekad nav bijušas ārējā pasaulē, bet mūsos. Mēs noteikti vairākas reizes esam nonākuši līdz šai robežai, bet bieži vien baiļu iespaidā esam griezušies atpakaļ. Esam atlikuši izeju no saviem ierobežojumiem, esam atlikuši savu paplašināšanos. Savus paplašinājumus un ierobežojumus mēs piedzīvojam nepārtraukti. Tāds ir mūsu dzīves ceļš jau kopš piedzimšanas brīža, kad “aploka” šaurība lika pieņemt lēmumu, kuru vairs nevarēja atlikt. Tā mēs piedzimām, iemiesojāmies.
Arī dzīves laikā mums ir jāpieņem šādi eksistenciāli un transformējoši lēmumi, lai varētu iepeldēt brīvākos ūdeņos. Pirms šo lēmumu pieņemšanas mums neviens nedod garantijas par to, kur būsim, kas būsim pēc robežu šķērsošanas. Bet kad esmu nobriedis, aptverot, ka nevaru palikt vairs vecās robežās, tad bailes pazūd un ar paļāvību speru soli nezināmajā.
Mums vienmēr ir vairāk par 2 izvēlēm
Esam kādu laiku ganīti šajā realitātē, kur jāizvēlas ir viens no diviem. Vai nu tu esi ar mums, bet, ja neesi, tātad esi pret mums. Tāda ir aizejošā laika loģika. To var manīt visā konvecionālā pārvaldībā, medicīnā, izglītībā un citās sistēmās, kas balstīta prāta / dualitātes ideoloģijā. Runājot par ideoloģijām, mēs šobrīd piedzīvojam 2 lielu ideoloģiju pretnostatīšanu, tāpēc mēs piedzīvojam karu visās iespējamās frontēs, arī cilvēku paverdzināšana un tiesību likvidēšana joprojām ir dienas kārtībā.
Šeit arī slēpjas triks un izeja no šīs matricas, kur šķietami ir jāizvēlas mazākais ļaunums. Laiks “vai nu, vai nu” ir pagājis un esošā laikatelpas ietvaros ir iestājies “gan, gan”. Vairs nav jāizvēlas starp diviem, tu vari izvēlēties abus, visu, neko. Mums ir radusies iespēja pacelties pāri karavadoņu uzsaukumiem iet karot kāda pusē. Mēs varam stāvēt tam pāri, neiesaistoties un neeskalējot notikumus. Kad nebūs vairs uzmanības no cilvēkiem šai pretimstāvēšanai, tad “skaldi un valdi” doktorīna beigs pastāvēt, cilvēki vairs nebūs sarīdāmi un sadalāmi. Karavadoņi ar visām savām raķetēm un šļircēm izkusīs kopā ar pavasara sniegu.
Kur dzīvo tu?
Dzīvojot prāta paradigmā un varā, jūtamies atdalīti viens no otra un pasaules. Tāpēc mums šķiet svarīgi, ka citi ievēro robežas, ka katrs saceļ sētas, norobežojās savās rūpēs par sevi. Kad robežas saceltas tad kļūst svarīgi tās apsargāt un pieaugot apetītei arī iekarot. Šis stāsts turpināsies, kamēr neatcerēsimies visa vienotību, to, ka visi esam viens otram brāļi un māsas, skolotāji un mācekļi.
Vienotību nevar piedzīvot prātā, kas ir duāls, sadalīts un norobežots. Vienotības alķīmija veidojās sirds telpā, kurā tu pats caur sevi piedzīvo visa vienotību, kas ir caurausta caur visu dabas un gara pasauli. Tikai šajā apziņā ir iespējams piedzīvot to, ko katrs no sirds vēlamies - mieru, brīvību, laimi un labklājību. Kamēr tur nenokļūsim, tikmēr turpināsim dalīt un laupīt, karot un vergot.
Mums vairs nav jāceļ valstis, mums ir jāceļ sevi
Ir gana celt valstis un reliģijas, ideoloģijas un atkarības. Šī pieredze ir sevi izsmēlusi un tai ir jātransformējas. Tāpēc mainās dekorācijas un turpmāk tu pats vari izvēlēties kādās dekorācijās dzīvot. Ja paši nespēsim sevi virzīt, tad gan jau piedzīvosim piedāvājumus no jaunām valstīm, reliģijām, ideoloģijām.
Vai vēlamies dzīvot valstīs, kur no cilvēkiem tiek slēpta patiesība? Tas saucās valsts noslēpums. Kalpi nosaka noteikumus saimniekiem. Kalpi nosaka vai varēsi brīvi elpot vai nē. Kalpi nosaka, piedalīsies tu trusīšu eksperimentā vai nepiedalīsies. Kāpēc piedalīties, neviens mums nestāsta, jo tas ir valsts noslēpums. Daļa nenojauš, ka piedalāmies eksperimentā ar cilvēci, jo pa TV stāsta, ka ir mega slimība, kas vajā bailīgos jau 2 gadus.
Varbūt esam ieraudzījuši valstiskuma, suverenitātes un demokrātijas falšumu un vēlamies no šī eksperimenta izstāties? Droši kāpjam ārā, ja apzināmies dievišķu būtni sevī, tad uz mums vairs neattiecās cilvēka rakstītie likumi, vien dievišķie, ko translē mana un tava sirdsapziņa. Ko vēlamies piedzīvot, ko sirds saka mums priekšā? To arī daram. Dekorācijas mainās un katram no mums ir iespēja piedzīvot savu scenogrāfiju. Es pats esmu savas dzīves režisors, scenogrāfs un aktieris. Es varu vairs nespēlēt citu lugas un spēles.
Sāku veidot sevi, atgūt savu autentiskumu, apzinos, kas es esmu. Manī runā Dievs, Tevī runā Dievs, mēs esam dievišķas būtnes, kam ir daudz dots, tai skaitā ķermenis un prāts. Kad apzināsimies un aptversim pasauli, tad varēsim sākt piedzīvot jaunu pasauli, to, kurā jau ar sirdi esam, to, pēc kā ļoti ilgojamies. Es vēlos dzīvot brīvākā, mīlošākā un viedākā pasaulē. Es pats kļūstu brīvāks, mīlošāks un viedāks, tāda veidojās vide ap mani, tāda veidojās pasaule ap mani. Es esmu Jaunās pasaules veidotājs.
Vai arī tu veido tādu pasauli, kādā vēlies dzīvot? Vai piedzīvo savu dzīvi autentiski? Vai esi ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vēlies būt kopā darbā un sadzīvē? Vai dari to, ko mīli? Vai dzīvo tur un tā, kā vēlies? Kas traucē to piedzīvot?
Dziļāka saruna par šo tēmu šeit:
Atvērtības maģija
Esam daļa no zemes stāsta, esam daļa no dievišķā stāsta, esam daļa no sava stāsta. Mūsu ceļš ir kā pāreja no sākuma uz galu un atpakaļ. Bezgalīgi. Šobrīd mēs, Zeme un Zemes bērni, esam pārejā no pusaudža vecuma uz pieaugušo vecumu, briedumu. Mēs pārejam no atkarībām uz brīvību, no prāta uz sirdi, no ņemšanas uz došanu, no norobežotības uz atvērtību.
Augot Zemei un mums, kādu laiku bija vajadzīgas skaidri nospraustas robežas, lai mēs varētu pilnveidoties, gūt mācībstundas no šī posma un pēc tam jēgpilni atkal savienoties. Tas ir dzīves paradokss, kas jāpiedzīvo. Mēs ierodamies uz šīs zemes vienoti ar visu, mīlestībā, tad mūsu ceļš aizved prom no tā visa, bet sajūta par mājām, par vēlmi tajās atgriezties mūs nepamet. Kad sēkla ir nobriedusi, sākas ceļojums uz mājām, uz mīlestību, uz vienoto.
Atvērtība ir viena no pozīcijām, kas tev palīdz atgriezties pie sevis. Tava atvēršanās ļauj pasaulei, mīlestībai, dievišķajam tevī ielīt un piepildīt tavu kausu. Tava norobežotība līdz tam, durvju aiztaisīšana, neļāva tam visam manifestēties tavā dzīvē. Kad esi pārejā, tad tu kļūsti par alķīmiķi, kas arvien vairāk var integrēt sevī. Kārtējā ceļa galā tu pieredzi, ka visa pasaule, ko tvēri, kā ārpus sevi esošu, esi tu pats. Pār tevi nolīst apgaismība, svētlaime. Tu esi atgriezies mājās.
4 pārdzimšanas un/vai atveseļošanās stadijas
Šobrīd cilvēki, cilvēce atrodas dažādās pārdzimšanas un atveseļošanās stadijās, kurā tā no kāpuriem, kas dzīvojas pa dubļiem, pārvēršās par tauriņiem, kas piedzīvos dzīvi gan uz zemes, gan gaisā. Šīs pārvērtības dabas pasaulē nav vienkāršas, tās ir brīnumainas un neizskaidrojamas. Mēs īsti nezinām, kas ir pamudinājis kāpuru vienā dienā pievērsties domai kļūt par tauriņu, mēs nezinām, ko viņš piedzīvo kokonā un pēc izkļūšanas no tā jau kā tauriņam. Šobrīd daļa cilvēku atrodas iekūnošanās stadijā, skaidri saprotot, ka nav gatavi vairs dzīvot tādu dzīvi kā iepriekš, darboties un atbalstīt sistēmu tā kā iepriekš. Arī apkārt notiekošais mudina tevi attālināties no notiekošā, norobežoties un pabūt sevī, kokonā. Bez tā nav iespējama pārdzimšana, neviens kāpurs nav nokļuvis otrā pusē sadodoties ar kādu rokās un veicot kolektīvo pārdzimšanu. Tikai katrs par sevi. Šie cilvēki, kas jau kūņojās, ir nogājuši lielu daļu no ceļa, lai piedzīvotu savu satikšanos ar patieso Es, savu dvēseli.
Bet kāds ir šis ceļš pa posmiem? Ilustrācijai kalpos šis kara laiks, ko šobrīd piedzīvojam. Pirmā stadija ir liels šoks, jo mēs atskāršam, ka tas, ko mēs domājām par sevi vai pasauli nav patiesība. Šis karš, ko piedzīvojam, norauj maskas un plīvurus visam, kas bijis apslēpts. Mēs esam šokā, neticam, kas patiesībā notiek, neticam, ka tas notiek ar mums, neticam, ka esam to pelnījuši. Mēs meklējam vainīgos notiekošajam. Līdzīgi jūtas slimnieks, kam ir paziņota nāvējoša diagnoze. Slimnieks nevar to pieņemt, viņš ir dusmīgs, pilns ar agresiju.
Otrajā stadijā cilvēki saprot, ka kaut kas ir jādara, nevar jau tā vienkārši rokas klēpī salikt un padoties. Cilvēki meklē risinājumus, lai nebūtu jāpiedzīvo tas, kas tiek piedzīvots. Cilvēki mēģina tirgoties, sarunāt, iebiedēt, uzbrukt. Tiek vēl shēmots, kā mēģināt izkļūt no šīs bedres, bet joprojām risinājumu nav un ārējā pasaule to neatspoguļo un neatbalsta. Arī slimnieks mēģina vēl tirgoties par savu nāvi, mēģina būt labāks kā ir, mēģina ar Dievu vēl sarunāt.
Tad atnāk trešā stadija, kurā mēs krītam depresijā par piedzīvoto. Mēs aptveram, ka nav pozitīvu pavērsienu šajā stāstā, ka nekas nepalīdz un nedarbojas. Mēs jūtamies, kā nokļuvuši strupceļā. Šobrīd depresiju skaits sabiedrībā strauji palielinās, cilvēki ir sagrauti un apjukuši, neredz izeju no notiekošā. Kulminācija vēl nav sasniegta, bet kuru katru brīdi mēs to piedzīvosim, jo visam vecajam, slimajam ir jāsagrūst. Arī slimnieks kaut kādā mērā palēnām samierinās ar diagnozi un ir ļoti bēdīgs par šo iznākumu.
Kad tu piedzīvo vilšanos visās šajās 3 stadijās, tu esi gatavs patiesi pārdzimt vai atveseļoties, jo neregulē vairs savu dzīvi, tu aizvien vairāk sāc paļauties notiekošajam. Arī dzemdībās, ja tu, ko gribi regulēt ar savu prātu, dzemdības vienkārši apstājas, bet tad, kad tu atslābini prātu , paļaujies, tad viņas turpinās. 4 stadija ir katra cilvēka dzemdības, kurā cilvēks pārdzimst par Cilvēku, par būtni dvēselē un garā. Tas notiek tikai tad, kad cilvēks beidz gribēt sasniegt noteiktu iznākumu un ir spējīgs nokrist ceļos un pateikt: “Lai notiek tava Griba, es esmu tikai instruments tavās rokās, es vairs priekš sevis neko negribu, tikai būt Mīlestībā, būt Mīlestība, dalīties Mīlestībā.”
Kur no stadijām šobrīd atrodies tu?
Tu nezini, ka tu nezini, ka neesi brīvs, ka nemīli
Mēs dzīves laikā pieveicam vairākas U līknes, virzoties no kalna uz kalna un pārvarot aizas. Tā tas ir ar zināšanām. Vienā kalna galā dzīvojot, tev liekas, ka tas ir vienīgais, galvenais kalns, tu sākumā nezini, ka ir vēl citi kalni, tāpēc tu nezini, ka tu nezini. Tu dzīvo šajās ilūzijas, domājot, ka kaut ko zini, kā nekā skolā gāji, daudzus diplomus ieguvi. Bet tas ir līdz tam brīdim, kad migla izklīst un tu ieraugi nākamā kalna virsotni vai kalnu grēdas. Tajā brīdī tu apjēdz, ka esi dzīvojis ilūzijās, neapjaušot cik pasaule patiesībā ir plaša un neaptverama. Tajā brīdī tu saproti, ka tu nezini, tu zini, ka tu nezini. Tas ir liels atkritiens tavās sajūtās, tev atliek pārdomāt, sakrāt spēku un sākt virzīties uz pasaules iepazīšanu un integrāciju. Tu sāc laisties aizvien dziļāk ielejā līdz pašam kalna dibenam. Šajā nolaišanās posmā tu joprojām zini, ka tu nezini. Esot šajā svētceļojumā tu vienā brīdī nepamani, ka tu jau esi uzsācis ceļu augšup, tavs prāts ir mierinājies, sirds paplašinājusies, spējot iekļaut arvien vairāk pasaules. Šajā PĀREJĀ notiek milzīga transformācija, kurā tu no stāvokļa, ka nezini, ka nezini, kas esi tu un kas ir pasaule, nokļūsti stāvokli, ka tu to visu uzzini. Tā ejot un dzīvojot, vienā brīdī tu nezini, ka tu jau zini. Savā ceļā, savā ritmā tev šķiet, ka nekas nav mainījies, bet tavs nezināšanu plīvurs jau ir nokritis. Pasaule arvien vairāk sūta zīmes, norādot, ka tā zin, ka tu zini. Tā tu, kāpjot nākamajā kalnā, celies savā apziņā un vienā brīdī esi sasniedzis to kalna virsotni, uz kuru lūkojies pirms brīža, kad tu vēl nezināji. Sasniedzot virsotni tu zini, ka tu zini. Tāds ir zināšanu ceļš.
Tāpat ir ar brīvību, sākumā tu nezini, ka tu neesi brīvs. Tu esi dzirdējis, ka ir brīvība, raidošie mēdiji par to ir stāstījuši, ka mūsu vectēvi tad un mēs pirms 30 gadiem esam brīvību izcīnījuši. Tu dzīvo savās ilūzijās, neļaujot ienāk citai apziņai, noraidot visus pretējos apgalvojumus, cīnoties ar tiem, kas apgalvo pretējo. Un tad, vienā dienā, tava apziņa paplašinās, tu ieraugi ilūzijas par brīvību, tu saproti, ka esi bijis vergs, tu zini, ka neesi brīvs. Sākumā tev šķiet, ka neesi bijis brīvs dēļ kāda varmākas, bet tad tu atskārsti, ka tikai sevis pēc, savu iegribu pēc. Pēc šīs atskārsmes, tu esi gatavs ceļojumam, lai atgūtu savu brīvību, kas tev ir piederīga pēc būtībās. Šajā svētceļojumā tu izej visu U līkni, nonākot stadijā, kur tu vēl nezini, ka esi brīvs un sasniedz virsotni, kurā tu zini, ka esi brīvs.
Tāpat ir ar mīlestību, sākumā tu nezini, ka tu nemīli. Tev šķiet, ka tu mīli savu sievu / vīru, bērnus, suni / kaķi, savu darbu, rotaļlietas, bet tu neesi atskārtis, ka tu patiesi nemīli sevi, līdz ar to patiesa mīlestība pret pasauli un tā personāžiem nav bijusi iespējama. Pienāk brīdis, kad tu to ieraugi, sajūti, saproti un var sākties tavs ceļojums, lai tu iekļūtu šajā mīlestības okeānā, kur tu iemīli visu, jo pieredzi, ka viss ir viens. Tā tu no zināšanām, ka nemīli, nokļūsti līdz nākamiem soļiem, ka tu nezini, ka tu mīli un tu zini, ka tu mīli.
Šie ceļojumi no kalna uz kalna nenotiek ārējā pasaulē, tie notiek tevī, tavos dziļumos un ielejās. Kad sasniedz savas dzīles, tad vari atsperties un sākas ceļš augšup, uz pasauli, kur tu zini, esi brīvs un mīli.
Apziņas evolūcija
Piedzīvojam norietu centralizācijai vai tā būtu kāda ideoloģija, reliģija, valsts vai kāds uzņēmums komunālo pakalpojumu jomā. Esam uz lieveņa pasaules decentralizācijai, kur vara vairs nepiederēs kādam šauram grupējumam, bet cilvēki savastarpēji vienosies neatkarīgi no tautībām, pārliecībām un reliģijām. Monopolstāvoklis beigsies arī visām izglītības un medicīnas iestādēm. Cilvēki paši varēs vienoties par to, kā izglītot bērnus, kā uzturēt sevi veselībā un veselumā. Pasaule tiecas uz integrāciju, kurā apvienojas cilvēki, pazūd robežas un ierobežojumi, un šis pasākums nav valdību izdomāts un vadīts. Kaujas ratus vada Tas. Plānā, uz papīra, esam mazākumā, bet ar mums ir Dievs. Mēs iesim kaujā par spīti brālēniem un māsīcām, onkuļiem un tantēm, kas ir nostājušies pretējā pusē. Šis būs gribas akts no cilvēkiem, kas lēnāk vai ātrāk materializēsies. Jo mēs to patiesi gribam, Zeme to patiesi grib, Dievam arī ik pa laikam patīk savu bērnu pavēles, sevišķi, kad Laika Gars saka: “IR LAIKS!”.
Šis ir apziņas jautājums katram no mums pieredzēt to, ka esam cilvēki uz pasaules bez robežām un ierobežojumiem. Kurā mēs apzināmies savu brīvību un līdzradīšanas misiju šai Zemei un cilvēkiem. Kāda ir tava dāvana pasaulei? Ko tu mīli darīt? To arī dari un dāvā savu meistarību pasaulei. Ar to būs gana, lai sāktos jauna ēra Zemes ritējumā.
Cilvēki vienlaicīgi atrodas dažādās apziņas pakāpēs, vēloties piedzīvot dažādas pasaules, bet ir brīži, kad evolūcijas elpa nosaka toni visiem, neatkarīgi no katra apziņas pakāpes. Šobrīd ir pienācis laiks izdarīt lēcienu, kādam īsāku, kādam garāku. Ja tā paskatās, no prāta līdz sirdij ir vien daži cm, bet lai tur nokļūtu, kādam tas var prasīt visu dzīvi.
Par apziņas evolūciju vairāk vari izlasīt ŠEIT.
Pasaules robeža
Šobrīd mēs atrodamies starp pasaulēm, pie vai uz robežas, kurā ir pāreja uz pilnīgi citu pasauli, pasauli, ko ar prātu nevar aptvert. Mēs pārejam no Zemes dzīves un garīgo pasauli, Cilvēks kļūst par šo centru, tranzistoru, kas savieno un piedzīvo visuma dualitāti, spēj integrēt garu un matēriju sevī.
Dzīvojot zemes dzīvi prātā, IZPRATNE bija tā teritorija, kurā klīdām un eksistējām, baidoties iziet ārpus tās robežām. Izpratne bija tas uz ko tiecāmies, vai tā būtu izglītība, medicīna, profesija, dzīve valstī vai ģimenē. Izpratne ir laba prātam, intelektam, ārējai pasaulei, taču šīm izpausmēm nav krāsu un dzīves baudīšanas, tai nav mīlestības.
Šobrīd pasaule, visums ir atvēries, lai tu sāktu tvert dzīvi plašāk un krāsaināk, taču to piedzīvot vairs nav prāta dabā. Garīgo pasauli nevar izprast, tas ir bezgalīgs noslēpums, ko ir iespējams tikai piedzīvot. Pēc šīs pieredzes tas, iespējams, nav pat aprakstāms, jo vārdi un teikumi ir prāta dabā. Taču pēcgarša paliek un tu, kas no kāpura ir kļuvis par tauriņu, aizvien vairāk tiecies uz gaismu un siltumu, uz mīlestību, kas ir cauraudusi visu visumu un tevi.
Šī pieredze dzīves prozu padara par dzeju, tavas kustības par deju, trokšņus par mūziku. Tev nav izprotama koku lapu simfonijas un siseņu sonātes, taču tajās ir tāds dziļums, kurā tev arvien vairāk patīk patverties. Pārejot robežu, tu vairāk baudi un svini dzīvi un šo mirkli, tu atsakies no dzīves nākotnē vai pagātnē uz kuru aicina tavs prāts. Tu iespējams nespēsi aptvert un saprast to pasauli, kurā esi iegājis, bet tu būsi mierā un pateicībā ar to, ko piedzīvo. Vienā brīdī tev šķitīs, ka tu neko nezini un nesaproti. Taču šī sajūta ir daudz tuvāk mīlestībai, kaut kas daudz vairāk kā tava iepriekšējā izpratne vai saprašana. Tu jūti šo jauno pasauli, tu to iemīli, tu kļūsti par to.Tu baudi, tu priecājies, tu jūties dzīvs. Tu no eksistenciālas pasaules esi iekļuvis dzīvā pasaulē. Tu esi kļuvis par dzīvu cilvēku.
Aicinājums uz stropu
Vai cilvēki mācās no vēstures, no savām kļūdām? To parāda laiks, kas sagaida to, kas atnācis un pavada to, kam jāaiziet. Taču tas netraucē kādam mēģināt ieviest to, kas ir jau pavadīts, kas neatbilst vairs laika garam.
Es šajā stāstā gribētu vilkt 2 paralēles, viena ir tā, kas norisinās šobrīd, otra tā, kas izplatījās Eiropā, pirms vairākiem gadsimtiem. Krustneši nāca ar zobeniem un pievērsa visus kristietībai. Ja ne iekšēji, tad vismaz ārēji. Pāvests ar savu komandu gribēja, lai visas bites mājo vienā stropā un kalpo vienai mātei. Gāja laiki un Eiropa tika pārvēsta par kristīgām nometnēm. Pa priekšu nesa krustus, bet pie sāniem bija zobeni. Cilvēki zaudēja savas ticības, dzimtas un pamatu, jo nebija vienoti pret šo kara stratēģiju, katrs kaut kādā mērā domāja par savu labumu, saviem apcirkņiem un tā viens pa vienam padevās šim pārspēkam. Arī leti, lībieši, kurši un zemgaļi nebija izņēmums.
Šobrīd norisinās nākamais “krusta gājiens” pret cilvēci, kurā pie cilvēkiem nāk ar ticību “pārdotai zinātnei”, lai krustiņa vietā tevī iekausētu zvēra zīmi. Lai visas bites būtu stropā, pakļautas kovidticībai, vienai “mātei”.
Visas šīs vēlēšanās vienādot cilvēkus ir cietušas fiasko, jo laika gars aicina pasaulē citas enerģijas un notikumus. Tikai dabas un cilvēku daudzveidība spēj nodrošināt auglību zemei un dzimtām. Turpmāk gan daba, gan cilvēki nesamierināsies ar verdzības turpināšanos, kurā tevi mēģina ievietot jaunā krātiņā, kaut tas būtu no tīra zelta.
Kā ir šobrīd, vai esam gana nobrieduši, lai vienotos par jaunu pasauli un jauniem spēles noteikumiem?
Ko izvēlies, 5D vai 5G?
Kuru tabletīti izvēlies, sarkano vai zilo, jautāja NEO. Lielā mērā tev šobrīd ir jāatbild uz šo jautājumu. Izvēlēsies 5G, piedzīvosi virtuālo realitāti, izbaudīsi transhumānas sabiedrības modeli, kurā tu būsi tehnoloģiju pārvaldīts bioloģisks organisms, kas tiks barots ar tehnoloģiski audzētu pārtiku, tev nekas nepiederēs, bet sola, ka būsi par to priecīgs. Mākslīgs ēdiens, mākslīgas zāles, mākslīgi cilvēki un dzīve.
Izvēlēsies 5D, piedzīvosi dievišķo realitāti, kurā cilvēks kļūs par radītāju. Mīlestība, viedums, sadarbība radīšanā. Nav robežu un ierobežojumu, radi savu brīnišķo realitāti. Pārtika no dabas, zāles no dabas, dzīve dabā pārticībā un laimībā.
It kā jau nesalīdzināmas perspektīvas, bet ko cilvēce bremzē? Jo, lai iestātos 5G, nekas nav jādara, vakcinētāji paši ieradīsies uz mājām un ievadīs 5G sīrupu. Nekas nebūs jādara, būs arī nauda par neko, tikai jāatdod ķermenis korporācijām.
Lai nokļūtu 5D, neviens tev nepalīdzēs, par šo ceļu atbildība jāuzņemās pašam. Ceļš nav rozēm un vienradžiem kaisīts. Lai paaugstinātu apziņu, būs jānolaižās savās dzīlēs, būs jāierauga savi tarakāni un skeleti, būs jādziedina un jāmierina ķermenis, prāts un sirds. Būs jānolaižās dibenā, lai varētu atsperties un pacelties.
Ko izvēlēsies, viegli un ātri vai grūti un lēni?
Ļaujam visam izgaismoties
Vairs nav iespējams būt remdenam, neitrālam, kaut kur pa vidu. Nav iespējami kompromisi ar sevi un savu sirdsapziņu. Katrs šobrīd izgaismo sevi, savu gaismu vai gaismas neesamību. Katrs šobrīd izpauž tās bailes, kas katrā ir mītošas. Ļaujam katram izgaismot savas krāsas, savu tumsu vai gaismu.
Laiks izgaismos to, kuru laiks būs pagājis. Bruks vecie uzskati un sistēmas, bruks materiālais pasaules uzskats. Visā vecajā ir milzīgas plaisas, caur kurām iekļūst gaisma, apgaismojot tumsu. Mēs visi tiekam šobrīd attīrīti un pārradīti. Tiek pieradinātas mūsu acis lūkoties gaismā. Tiek pieradinātas visas maņas dzīvot augstākās frekvencēs. Nav tumsas ir tikai gaismas trūkums. Šobrīd gaisma apņem zemi, lai mēs visi kļūtu apgaismoti.
Kāpēc mūs spiež vakcinēties?
Jo mēs esam egoisti. Katrs domā par savu pašlabumu. Arī šajā, cilvēcei lielajā pārejā, firmu un uzņēmumu īpašnieki un vadītāji domā par sevi, savu biznesu un peļņu. Arī skolu un slimnīcu direktori. Tāpēc pieļauj to, kas notiek, jo pretestība varētu traucēt biznesa interesēm. Bet ja nebūs cilvēku, nebūs arī biznesa. Sevišķi ausīties vajadzētu mazam un vidējam biznesam, jo plānos nav tādus saglabāt. Tikai lielās koroporācijas roku rokā ar viltus valdībām.
Sabiedriskā telpā daudz nobažījušos cilvēku, kas norāda uz milzīgu darba devēju spiedienu vakcinēties. Neviens par jums nedomā, valdībai vaiga sviedros jācenšās, lai izspiestu starptautiskām organizācijām apsolītos 70%, uzņēmējiem jādomā, kā savilkt galus kopā, daudzi vadītāji domā par savām siltajām vietām un ikmēneša kompensācijām.
Tas kas notiek, ir sabiedrības spogulis, kas parāda uz mūsu nespēju vienoties par fundamentālām lietām un vērtībām. Šī dzīvošana pa vienam, tikai sev un savām interesēm ir radījusi situāciju, kad viens otru apspiežam un traumējam. Šeit neviens tev nepalīdzēs, tev jāspēj pašam uzņemties par sevi atbildību. Šī ir lielā iespēja aiziet no tā, kas vairs nav tavs, no tā, kas nenāk tev par labu. Izeja un alternatīva ir vienmēr, tādu cilvēku ir daudz, tik jāsāk sadoties rokās.