Šobrīd mēs atrodamies starp pasaulēm, pie vai uz robežas, kurā ir pāreja uz pilnīgi citu pasauli, pasauli, ko ar prātu nevar aptvert. Mēs pārejam no Zemes dzīves un garīgo pasauli, Cilvēks kļūst par šo centru, tranzistoru, kas savieno un piedzīvo visuma dualitāti, spēj integrēt garu un matēriju sevī.
Dzīvojot zemes dzīvi prātā, IZPRATNE bija tā teritorija, kurā klīdām un eksistējām, baidoties iziet ārpus tās robežām. Izpratne bija tas uz ko tiecāmies, vai tā būtu izglītība, medicīna, profesija, dzīve valstī vai ģimenē. Izpratne ir laba prātam, intelektam, ārējai pasaulei, taču šīm izpausmēm nav krāsu un dzīves baudīšanas, tai nav mīlestības.
Šobrīd pasaule, visums ir atvēries, lai tu sāktu tvert dzīvi plašāk un krāsaināk, taču to piedzīvot vairs nav prāta dabā. Garīgo pasauli nevar izprast, tas ir bezgalīgs noslēpums, ko ir iespējams tikai piedzīvot. Pēc šīs pieredzes tas, iespējams, nav pat aprakstāms, jo vārdi un teikumi ir prāta dabā. Taču pēcgarša paliek un tu, kas no kāpura ir kļuvis par tauriņu, aizvien vairāk tiecies uz gaismu un siltumu, uz mīlestību, kas ir cauraudusi visu visumu un tevi.
Šī pieredze dzīves prozu padara par dzeju, tavas kustības par deju, trokšņus par mūziku. Tev nav izprotama koku lapu simfonijas un siseņu sonātes, taču tajās ir tāds dziļums, kurā tev arvien vairāk patīk patverties. Pārejot robežu, tu vairāk baudi un svini dzīvi un šo mirkli, tu atsakies no dzīves nākotnē vai pagātnē uz kuru aicina tavs prāts. Tu iespējams nespēsi aptvert un saprast to pasauli, kurā esi iegājis, bet tu būsi mierā un pateicībā ar to, ko piedzīvo. Vienā brīdī tev šķitīs, ka tu neko nezini un nesaproti. Taču šī sajūta ir daudz tuvāk mīlestībai, kaut kas daudz vairāk kā tava iepriekšējā izpratne vai saprašana. Tu jūti šo jauno pasauli, tu to iemīli, tu kļūsti par to.Tu baudi, tu priecājies, tu jūties dzīvs. Tu no eksistenciālas pasaules esi iekļuvis dzīvā pasaulē. Tu esi kļuvis par dzīvu cilvēku.
Vai cilvēki mācās no vēstures, no savām kļūdām? To parāda laiks, kas sagaida to, kas atnācis un pavada to, kam jāaiziet. Taču tas netraucē kādam mēģināt ieviest to, kas ir jau pavadīts, kas neatbilst vairs laika garam.
Es šajā stāstā gribētu vilkt 2 paralēles, viena ir tā, kas norisinās šobrīd, otra tā, kas izplatījās Eiropā, pirms vairākiem gadsimtiem. Krustneši nāca ar zobeniem un pievērsa visus kristietībai. Ja ne iekšēji, tad vismaz ārēji. Pāvests ar savu komandu gribēja, lai visas bites mājo vienā stropā un kalpo vienai mātei. Gāja laiki un Eiropa tika pārvēsta par kristīgām nometnēm. Pa priekšu nesa krustus, bet pie sāniem bija zobeni. Cilvēki zaudēja savas ticības, dzimtas un pamatu, jo nebija vienoti pret šo kara stratēģiju, katrs kaut kādā mērā domāja par savu labumu, saviem apcirkņiem un tā viens pa vienam padevās šim pārspēkam. Arī leti, lībieši, kurši un zemgaļi nebija izņēmums.
Šobrīd norisinās nākamais “krusta gājiens” pret cilvēci, kurā pie cilvēkiem nāk ar ticību “pārdotai zinātnei”, lai krustiņa vietā tevī iekausētu zvēra zīmi. Lai visas bites būtu stropā, pakļautas kovidticībai, vienai “mātei”.
Visas šīs vēlēšanās vienādot cilvēkus ir cietušas fiasko, jo laika gars aicina pasaulē citas enerģijas un notikumus. Tikai dabas un cilvēku daudzveidība spēj nodrošināt auglību zemei un dzimtām. Turpmāk gan daba, gan cilvēki nesamierināsies ar verdzības turpināšanos, kurā tevi mēģina ievietot jaunā krātiņā, kaut tas būtu no tīra zelta.
Kā ir šobrīd, vai esam gana nobrieduši, lai vienotos par jaunu pasauli un jauniem spēles noteikumiem?
Kuru tabletīti izvēlies, sarkano vai zilo, jautāja NEO. Lielā mērā tev šobrīd ir jāatbild uz šo jautājumu. Izvēlēsies 5G, piedzīvosi virtuālo realitāti, izbaudīsi transhumānas sabiedrības modeli, kurā tu būsi tehnoloģiju pārvaldīts bioloģisks organisms, kas tiks barots ar tehnoloģiski audzētu pārtiku, tev nekas nepiederēs, bet sola, ka būsi par to priecīgs. Mākslīgs ēdiens, mākslīgas zāles, mākslīgi cilvēki un dzīve.
Izvēlēsies 5D, piedzīvosi dievišķo realitāti, kurā cilvēks kļūs par radītāju. Mīlestība, viedums, sadarbība radīšanā. Nav robežu un ierobežojumu, radi savu brīnišķo realitāti. Pārtika no dabas, zāles no dabas, dzīve dabā pārticībā un laimībā.
It kā jau nesalīdzināmas perspektīvas, bet ko cilvēce bremzē? Jo, lai iestātos 5G, nekas nav jādara, vakcinētāji paši ieradīsies uz mājām un ievadīs 5G sīrupu. Nekas nebūs jādara, būs arī nauda par neko, tikai jāatdod ķermenis korporācijām.
Lai nokļūtu 5D, neviens tev nepalīdzēs, par šo ceļu atbildība jāuzņemās pašam. Ceļš nav rozēm un vienradžiem kaisīts. Lai paaugstinātu apziņu, būs jānolaižās savās dzīlēs, būs jāierauga savi tarakāni un skeleti, būs jādziedina un jāmierina ķermenis, prāts un sirds. Būs jānolaižās dibenā, lai varētu atsperties un pacelties.
Ko izvēlēsies, viegli un ātri vai grūti un lēni?
Vairs nav iespējams būt remdenam, neitrālam, kaut kur pa vidu. Nav iespējami kompromisi ar sevi un savu sirdsapziņu. Katrs šobrīd izgaismo sevi, savu gaismu vai gaismas neesamību. Katrs šobrīd izpauž tās bailes, kas katrā ir mītošas. Ļaujam katram izgaismot savas krāsas, savu tumsu vai gaismu.
Laiks izgaismos to, kuru laiks būs pagājis. Bruks vecie uzskati un sistēmas, bruks materiālais pasaules uzskats. Visā vecajā ir milzīgas plaisas, caur kurām iekļūst gaisma, apgaismojot tumsu. Mēs visi tiekam šobrīd attīrīti un pārradīti. Tiek pieradinātas mūsu acis lūkoties gaismā. Tiek pieradinātas visas maņas dzīvot augstākās frekvencēs. Nav tumsas ir tikai gaismas trūkums. Šobrīd gaisma apņem zemi, lai mēs visi kļūtu apgaismoti.
Jo mēs esam egoisti. Katrs domā par savu pašlabumu. Arī šajā, cilvēcei lielajā pārejā, firmu un uzņēmumu īpašnieki un vadītāji domā par sevi, savu biznesu un peļņu. Arī skolu un slimnīcu direktori. Tāpēc pieļauj to, kas notiek, jo pretestība varētu traucēt biznesa interesēm. Bet ja nebūs cilvēku, nebūs arī biznesa. Sevišķi ausīties vajadzētu mazam un vidējam biznesam, jo plānos nav tādus saglabāt. Tikai lielās koroporācijas roku rokā ar viltus valdībām.
Sabiedriskā telpā daudz nobažījušos cilvēku, kas norāda uz milzīgu darba devēju spiedienu vakcinēties. Neviens par jums nedomā, valdībai vaiga sviedros jācenšās, lai izspiestu starptautiskām organizācijām apsolītos 70%, uzņēmējiem jādomā, kā savilkt galus kopā, daudzi vadītāji domā par savām siltajām vietām un ikmēneša kompensācijām.
Tas kas notiek, ir sabiedrības spogulis, kas parāda uz mūsu nespēju vienoties par fundamentālām lietām un vērtībām. Šī dzīvošana pa vienam, tikai sev un savām interesēm ir radījusi situāciju, kad viens otru apspiežam un traumējam. Šeit neviens tev nepalīdzēs, tev jāspēj pašam uzņemties par sevi atbildību. Šī ir lielā iespēja aiziet no tā, kas vairs nav tavs, no tā, kas nenāk tev par labu. Izeja un alternatīva ir vienmēr, tādu cilvēku ir daudz, tik jāsāk sadoties rokās.
Sēdēju dabiņā un vēroju skudras, kur šīs tik gudras, ne skolas, ne cietumu, bet visas zin ko un kā darīt. Šis būs stāsts par apziņas saspēli ar matēriju - dabu. Dabu varētu salīdzināt ar datoru - dzelzi, kas pats par sevi ir nekas. Lai dators atdzīvotos, tam ir nepieciešama programmatūra, kods. Un šeit nāk talkā vienotā apziņa, kas katru būtni aprīko ar sākotnējo kodu, lai varētu atdzīvoties, dzīvot un attīstīties. Florai un faunai ir ielikti spēcīgi kodi, no kuriem tie visdrīzāk savas dzīves laikā nenoiet. Brīvā griba, apziņa, šeit tik brīvi nespēj izpausties, jo instinkti, dotais pirmkods ir dominējošais. Tāpēc visa dabas pasaule ir tik gudra, pati sevi izskolo un izveseļo, taču no iebrauktām sliedēm nenobrauc. Vienotā apziņa ir tas evolucionārais aspekts, kas mums visiem liek evolucionēt. Daudzu miljonu gadu evolūcijā, dabas forma sevi noveda līdz cilvēkam, kura iespējas piedzīvot brīvību no programmām un instinktiem bija nesalīdzināmi augstākas.
Šajos laikos dzirdam, ka cilvēci ir plānots pataisīt par biorobotiem, kas ir ieprogrammējami, tādejādi vadāmi saskaņā ar jauniem kodiem un transhumānas sabiedrības noteikumiem. Es gribu teikt, ka mēs jau esam bioroboti, kas darbojas ar apziņas ieliktajiem kodiem, bet mums ir iespēja kļūt par cilvēkiem. Cilvēks ir augstākā būtne uz zemes, potenciāls kļūšanai par radītāju, apziņu, bet lai tas notiktu, ir jāpārprogrammē savi “dzelži”. Ar veco programmu tu turpini dzīvot instinktu, cīņas, sasniegumu un zaudējumu arēnā. Tu turpini dzīvot likumu, kārtību un noteikumu ietvarā. Tu turpini braukt pa tām sliedēm uz kurām tevi uzlika, tevī dzīvi ir tie kodi ar kuriem tu ieradies šajā pasaulē, kodi, kurus tev instalēja ģimenē, skolā un sabiedrībā.
Visspēcīgākais ierocis uz šīs planētas ir brīvā griba, bet viņa ne tik labi strādā ar veco programmatūru, jo tā nav brīva griba, kuras vārdā runā instinkti, egoistiskas vēlmes un iegribas. Griba kļūst brīva, kad tu kļūsti brīvs no saviem instinktiem un ego iekārēm, kad tu vairs nevēlies iegūt ko sev. Šis ir jaunais kods, kas tev ļauj pāriet no cilvēka - biorobota uz cilvēku - dievcilvēku. Tavs “dzelzis” tiek uzlabots ar nākamo programmatūru, kas jau ir brīva no žņaugiem, kas mudina tevi izdzīvot. Nu tu vari sākt dzīvot, tevī jau ir klātesoša kosmiskā apziņa, kas piedzīvo savu brīvo gribu.
Mūsdienās sabiedrība brauc pa tām sliedēm uz kurām to uzliek varneši. Šī izvēle netiek izlemta sabiedriskā apspriešanā vai nolemta referendumā. To izlemj saujiņa cilvēku, kam vienmēr ir savas varas intereses iznākumā. Globāli mēs šobrīd pieredzam, kā visa globālā sabiedrība tiek pārvirzīta uz citām sliedēm. Saprotams, ka atkal bez tavas piekrišanas. Šobrīd smalki tiek iedarbinātas sliežu pārmijas, kas notiek viltus pandēmijas aizsegā. Saprotams, ka no sabiedrības slēpj, kādas būs šīs jaunās sliedes, izstāsta tikai dažas pozitīvas, bet nenozīmīgas spēles nianses, bet nepasaka būtību. Jaunās sliedes lielā mērā būs virtuālas. Šis ir sazvērniecisks mēģinājums mūs pārcelt virtuālā transhumānā pasaulē, kurā programmas kods būs zināms vien dažiem jaunās sistēmas pārvaldniekiem. Mēs jau šobrīd piedzīvojam tam ģenerālmēģinājumu. Liela daļa darbu jau ir pārcēlusies uz digitālo pasauli, arī iepirkšanās, izklaide, mācības, grāmatas. Šobrīd procesā ir finanses, cilvēku kontrole, medicīna.
Šis ir slazds, kuram mūs gatavo pārmijnieki. Pasaule tad izskatīsies tāda, kāds būs uzģenerēts kods. Jau šobrīd atšķiras ziemeļi digitālajā un analogajā kompasā. Šādas atšķirības būs ikvienā jomā un virzienā. Es izvēlos izkāpt no šī vilciena, kas drīz kļūs par virtuālo. Turpināšu dzīvot savā analogajā pasaulē. Cilvēki apkārt būs dzīvi, darbi īsti un cilvēki tur būs brīvi.
Kāds viedais reiz ir teicis, nedod dies’ dzīvot pārmaiņu laikos. Esam atbraukuši. Atbraukuši tos pieredzēt. Kā noorientēties, kā nepazust šajos laikos? Pirmkārt, nevienu nevainojot par to, kur esam un, ko piedzīvojam. Mums jāapzinās, ka tā ir mūsu izvēle, brīva griba šeit būt un gūt to pieredzi, kas šobrīd norisinās. Otrkārt, apzināties tās vērtības, kas ar tevi rezonē un turēties tuvumā tām. Neskatoties uz to, kādas ir pārējo cilvēku izvēlēs. Kaut esi viens, bet tur, kur vēlies būt. Tas nozīmē, ka jāatmet liekais, nasta, kas tevi tur vai attur, nospiež un neļauj būt tur, kur vēlies būt, pieredzēt to, ko vēlies gūt. Īstais laiks visu pārvērtēt, atteikties no darbiem, kas tevi gremdē un meklēt tos, kas tevi ceļ. Tāpat par vietām, kur dzīvojam, cilvēkiem ar kuriem esam vai vēlamies būt. Nav nākamo brīžu, lai ko mainītu, tikai šis.
Treškārt, kad virziens sajusts, doties ceļā. Neskatoties uz šaubām, kas tev piezagsies un lūgs atpakaļ griezties, neskatoties uz sāpēm, ka jāpamet tas, kas kādreiz tuvs ir bijis, neskatoties uz bailēm, ka garantiju un apdrošināšanas nebūs. Ja būsi uz sava ceļa, lietas sastāsies, ceļavējš parādīsies, griba, drosme būs klātesošas. Lai kādus ceļa mērķus stādīsi, tie būs iluzori, tik ceļa stabi, kas atgādinās, ka esi uz ceļa. Uz ceļa, kas nekad nebeidzās. Dzīve ir ceļš un ceļš ir dzīve. Viņš vienmēr ved tur, kur tev jānokļūst. Tikai nedaudz vairāk paļāvības savam ceļavējam. Tu nevari būt tur, kur tev nav jābūt un tu nevari nebūt tur, kur tev ir jābūt.
Dzīvnieku pasaule piedzīvo baiļu pandēmiju kopā ar cilvēci. Viņi ir ļoti nobijušies jau daudzus gadu desmitus, kopš viņi un meži kļuva par preci, ar ko daži nopelnīja, bet gandrīz visi zaudēja. Šīs bailes, ko piedzīvoja dzīvnieku, augu un kukaiņu pasaule, šobrīd caur vīrusa programmu izplatās starp cilvēkiem. Daudzi cilvēki stāsta, ka viņiem ir bailes, bieži vien bez saprotamiem cēloņiem.
Šobrīd šīs sakrājušās bailes ir nepiecieciešams pārstrādāt, jo enerģija nepazūd, bet tā transformējas. Baiļu enerģija ir iesprūdusi, jo Zemes vibrācijas šobrīd stāv pāri baiļu vibrācijām un tāpēc bailes spiežās iekšā, kur vien tas ir iespējams. Ikviena dzīva radība uzņem tik daudz, cik viņa ir spējīga pārstrādāt. Visa dzīvā radība šobrīd strādā un sadarbojas, lai zemi atbrīvotu no šī rēga. Mēs visi esam zemes bērni, kas palīdz savai mātei šajā pārejā. Caur šo palīdzību, mēs paši tiekam pārradīti un attīrīti, paaugstinās mūsu apziņa un to vairs neskar bailes, kas ir palikušas 3 dimensijā.
Bet vai tu zini, kas ir labākās zāles šajā situācijā? Tās atrodas pie mātes ZEMES, būšana kopā ar viņu, viņas velšu baudīšana, atteikšanās no mākslīgās medicīnas un pieslēgšanās dabas medicīnai. Dabas pasaule ir pilna ar dziednieciskām zālītēm, dažas no tām ir apziņu mainošas, lai tu beidzot saprastu šos notikumus, sevi un pasauli. Vai esi gatavs kļūt par DABAS BĒRNU?
Mēs esam nonākuši Maijas (ilūziju pasaules) kulminācijā, mums ir jāizvēlas turpmākā sava pieredze, ko piedzīvosim. Mēs varam iegrimt vēl dziļākā sapnī, uzvelkot sev pāri visas iespējamās maskas, lai pasargātu sevi no pamošanās vai viltus slimības. Ārējā pasaule vienmēr ir spogulis tev personīgi, tāpēc apkārt notiekošais saistībā ar masku valkāšanu tikai apstiprina cilvēces snauduļošanu. Ir daudzi cilvēki, kas ir atskārtuši šo matriksu, kurā tu biji tikai baterija, enerģija kādam, kas tevi eksplotē un izmanto. Piedzīvojot šo atklāsmi, tu sāc meklēt, kas tu patiesībā esi, kas ir pasaule? Tu sāc SEVI ATMASKOT, tu sāc atsiet savas maskas, kas tev traucē piedzīvot pašam sevi. Tu novelc arī fizisko masku, ko tev uzstiepj matriksa pārvaldnieki. Tu vairs neesi mierā ko tēlot, ko iluzori sasniegt. Tu esi mierā ar sevi un pasauli. Šajā mierā ar laiku pievienojoās SATORI.
Mēs esam ieradušies uz šīs brīnišķīgās planētas, lai pāraugtu sevi, lai attīrītu savu dvēseli no iepriekšējo iemiesojumu tīkliem un mezgliem, kas turpina griezt mūsu karmas ratu, lai mēs ko iemācītos un izlīgtu ar sevi un pagātni. Jo grūtākus laikus piedzīvojam, jo ātrāka ir iespēja sevi no šīs pagātnes bagāžas atbrīvot. Mūsos ir uzkrājušies daudzi emocionālie un psiholoģiskie bloki, kas traucē mums pasauli piedzīvot tās dabīgajās krāsās. Mūsu uztrenētais prāts neļauj atlaist kontroles un manipulācijus rīkus, lai paļautos savas dzīves plūsmai un piedzīvotu dzīvi patiesāk un pilnīgāk. Šobrīd kā cilvēce esam uz naža asmens, kur prāts vairs nevar, bet sirds vēl nespēj. Šī pāreja, ko visi kolektīvi piedzīvojam, ir par stūres nodošanu sirdij, sirdsbalsij, intuīcijai. Šis ir alķīmisks process, ko agrāk vai vēlāk piedzīvosim visi, jo tāda ir šī pāreja no 3 uz 4 dimensiju. Zeme to jau ir paveikusi, tagad ir tava kārta. Bez sirds, tikai ar prātu tu vairs uz Zemes nevarēsi izdzīvot.
Dzirdam runas par to, ka daudzi vēlas iziet ārpus sistēmas, ar to domājot esošo egosistēmu, kurā visi esam iemānīti. Vai tas ir iespējams? Iziet no sistēmas tu vari tikai tad, ja tu ieej jaunā sistēmā. Tu nomaini pilsētas centralizēto dzīvokli pret decentralizēto lauku māju, darbu sistēmā pret darbu dabā vai dzīvi kalendārā pret dzīvi saskaņā ar dabas cikliem un tās plūsmu.
Tava pastāvēšana uz zemes ārpus sistēmas nav iespējama. Arī mūsu ķermenis ir vesela ekosistēma, kas darbojas par labu tev. Šeit viss norisinās kopējam labumam, katrs mikrokosmoss strādā uz makrokosmosu. Arī zemeslode ir sistēma, kur viss darbojās kopējam labumam. Bite apputeksnē ziedu, zieds dod augli, auglis rada baudu vai jaunu sēklu. Cilvēks vēlējās gūt savādāku pieredzi, savu mācībstundu par to, kas notiek, ja mēs norobežojamies no pasaules ekosistēmas un dzīvojam tikai savam labumam. Šis eksperiments ir izgāzies un to mēs šodien spilgti piedzīvojam.
Mums jāatjauno saites ar dabu, mums jāatjauno saites ar dabu sevī. Mēs un mūsu ģimenes ir mikrokosmoss, kas sadarbībā ar citiem mikrokosmosiem darbojas kopējam labumam, lai varētu pastāvēt makrokosmoss. No šīs došanas mēs augsim, būsim laimīgi un pārtikuši. Mēs tik daudz saņemsim, nemaz to nevēloties. Es aicinu jūs apdomāt par iespēju pāriet no egosistēmas uz ekosistēmu.
Šķiet, ka pēdējo gadsimtu mēs ar katru brīdi traucamies arvien ātrāk un ātrāk. Esam piedzīvojuši ātrgaitas vilcienu rašanos, ātrgaitas šosejas, ātrgaitas internetu, ātro ēdienu, ātrās attiecības, ātro dzīves skrējienu. Šo visu virpuli ir iegriezis EGO uzvaras gājiens, kas mūs ir apdullinājis un mudinājis pārspēt citus, sasniegt vairāk, gūt lielāku peļņu. Lai peļņa būtu lielāka, jādara ir ātrāk. Tiek izdomātas jaunas sistēmas, tehnoloģijas, lai šīs planētas resursu izšķērdēšanu vēl vairāk paātrinātu.
Un te pienāca 2020. gads, kas norāva tam visam rokasbremzi. “PIETIEK!”, teica zeme, “pietiek mani griezt tik strauji, pietiek mani slaukt un izmantot. Es jums tagad mācīšu rāmumu. Nekur vairs nebūs jāskrien, viss būs aiztaisīts ciet. Jums visiem būs laiks tagad apdomāt. Sāciet piedzīvot lēni pagatavotu ēdienu, piedzīvojiet attiecības, kas ir klātesošas, sāciet saskatīt, kā mainās daba, tās cikli, kā maināmies mēs paši. Dzīvojot rāmumā, tu sapratīsi, ka visi iluzorie mērķi nav tavējie, bet kāda iestatīti. Dzīvojot rāmumā, tu sapratīsi, ka patiesībā jau neko daudz tev nevajag. Dzīvojot rāmumā, tavs prāts būs rāms un tu beidzot sadzirdēsi savu sirdi, kas tev pateiks priekšā, kas ir tava būtība un sūtība.”
Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Var atbildēt gan jā, gan nē. Ja jā, tad vienalga tā būs subjektīva atbilde. Tā būs apokalipse konkrētam cilvēkam, konkrētā vietā. Šobrīd, dzīvojot laukos, dabā nav pazīmju par apokalipsi, savukārt pilsētā tas ir jūtams daudz vairāk. Katrā ziņā, pārmaiņas būs milzīgas un to mēs varam dēvēt kā apokalipsi, armagedonu vai pāreju, taču tas nebūs, kā zibsnis, kā sprints, bet maratons un katram cilvēkam tas izpaudīsies savādāk un prasīs savu laiku tā pārvarēšanai.
Tas, kas man šķiet būtiski, kas ļautu vieglāk šo laiku pārdzīvot ir ļaušanās, neiekrampējoties nekamā, ne lietās, ne darbos, ne teorijās, ne tajā kā ir, ne tajā kā vajadzētu būt. Tavs palīgs viļņa pārvarēšani būs tava apzinātība un klātesamība, tīra vērošana, ieraugot visus sava prāta tarakānus un bailes. Jo baidās jau tikai prāts, tava mūžīgā daļa tevī drīzāk pat priecājas par to, kas notiek, par to, kas satricinās tevi līdz dzīlēm. Šīs vētras viļņi sadangās tavus dziļumus un pacels augšā to, ko sen jau esi noracis un aizmirsis. Tas būs materiāls, ko dziedināt un atlaist.
Pēc visām vētrām viļņi norimst un okeāns parāda savu mieru, skaidrību un dziļumu. Arī tu esi okeāna spēks viņa viļņos un tu esi viņa miers, skaidrība un dziļums bezvējā. Prāts vēlas piedzīvot drošību, mieru, viņaprāt labvēlīgus apstākļus, bet bez vētras okeāns būtu tikai liela peļķe. Mūsu spēks un gudrība dzimst no tā, ka neizvairāmies no tā, kas tiek dots. Ja mūsu ceļā ir vētra, tad tā mums ir sūtīta, lai mēs ieraudzītu savu dziļumu un atcerētos par savu vienotību ar mūžību.
P.s Man tika atsūtīts jautājums, kas manī raisīja šo stāstu. Tas man savukārt vedināja uz domām, ka stāstu tapšana varētu kļūt interaktīvāka. Ir jautājums laikatelpā un top stāsts par to. Ja ir kāds aktuāls jautājums, ierakstiet komentārā vai atsūtiet personīgi.
Mēs netiekam tālāk, kamēr baidāmies kaut ko pazaudēt. Katrs no mums ir pieķēries savai atkarībai un tā katram no mums ir savādāka. Bet viens ir acīmredzams, lielākā daļa no mums joprojām ir pieķērusies vecai sistēmai. Vai nu tā ir skoloti, audzināti vai redzams vēl kāds personīgs izdevīgums, lai tu šo stāstu turpinātu piedzīvot. Situācija ir kritiska, ir nepieciešami vien daži cilvēki, lai vecā sistēma sabruktu un katrs tavs balsojums par labu vecajam, to vēl stirpina, kaut agonija jau sākusies.
Kad pametīsi savu posteni, kas stutē veco sistēmu, kad sāksi veltīt savu uzmanību tam, kādā pasaulē vēlies dzīvot, tad šāda pasaule sāks dzimt. Mēs esam ļoti daudz, kas vēlētos piedzīvot Jauno pasauli, tik neesam vēl vienojušies, kā turpmāk būsim. Bet ir skaidrs, ka nebūs vairs karaļu, nebūs prezidentu un deputātu. Tikai cilvēku vienošanās par skaistāku, cilvēciskāku, mīlošāku un bagātāku pasauli.
Skatos uz dažādām kara nometnēm un brīnos, ka visi runā par vienu un to pašu. Skaitļi sakrīt, tikai atšķiras vīzijas, kā tas tiek sasniegts. Atšķiras arī tas, vai šo mērķi virza egocentriska vai ekocentriska pieeja. Piemēram, tiek runāts par garantēto ienākumu minimumu, ko tu saņemtu savu pamatvajadzību nodrošināšanai, lai būtu ko ēst, vilkt mugurā un jumts virs galvas. To piedāvā abas frontes puses. Vienā gadījumā tu zaudēsi savu brīvību un ietekmi, otrā kļūsi brīvs un ietekmīgs. Par šo ideju runā gan pandēmijas ieviesēji, gan cilvēki, kas vēlas veidot jaunu sabiedrību - Radošo vai Ideālo.
Vēl viens svarīgs pavērsiens kaut kad būs privātīpašuma beigas, jo tas ir bijis pamats kapitālismam, kas šobrīd savu ir izsmēlis un grūst. Viena frontes līnija viņu demontē, lai ieviestu totalitārismu, pilnīgu monopolu, otra frontes līnija viņu grauj, lai veidotu Jauno pasauli, kas brīva no vergu un vergturu attiecībām, brīva no atkarībām un hierarhijām. Un šeit parādās nākamā sakritība, kas abām pusēm ir līdzīga. Globāla pasaule, bez robežām un valdībām. Vienā gadījumā totāla kontrole un reitingu sistēma, ko kārto Mākslīgais intelekts, korporāciju totāla vara un ietekme caur 20. gs reliģiju - naudu. Otrā gadījumā robežas atvienosies un vairs neaizvērsies, jo visās pusēs ir cilvēki, kas vēlas mieru, brīvību un mīlestību, kam traucēklis nevar būt tautības, ticības vai citas atšķirības. Visi esam cilvēki, kas vienojoties un sadarbojoties var pārvaldīt zemi tā, ka viņa plauks un caur to ziedu laikus piedzīvos arī cilvēki un visas dzīvās radības, iestāsies Zelta laikmets.
Katru no scenārijiem piedzīvos 1,5 miljardi cilvēki, arī šis skaitlis izskan dažādās nometnēs. Elles portāla īpašnieki baidās par savu ādu, vēloties iekļūt laimīgajā miljardā. Viņiem šķiet, ka to var nopirkt par naudu, uztaisot karus, pandēmijas, samazinot cilvēku skaitlu uz zemes mākslīgi. Ar nāvi vai kroplību nesošām vakcīnām, kara ieroci 5G un nākamiem īleniem, kuri no maisa vēl nav izlīduši. Zelta laikmetu piedzīvos 1,5 miljardi atmodušos cilvēku, kas savienos savu ķermeni un prātu ar savu sirdi un garīgo sākotni sevī. Pa kuriem vārtiem tu vēlies tālāk doties?
Pasaules sāk atdalīties. Vienā atrodas cilvēki, kas ar nopietnību uztver notiekošo, svēti ticēdami valdībām, viņu medijiem, Kara (Veselības) ministrijai. Otrā pusē atrodas cilvēki, kas pateicoties savai apziņai, kas neatrodas zemās vibrācijās, ir spējīgi izvairīties no baiļu un dusmu vīrusiem, tāpēc notikumus redz diametrāli pretēji, kur valdības visā pasaulē nevis palīdz cilvēkiem, bet savu pārvaldību virza pēc plāna, ko kopīgi ir sacerējuši korporāciju īpašnieki un privāta kompānija - Pasaules veselības organizācija. Pirmajā variantā tu esi bēglis, pele, kas cenšas izvairīties no uzspiestajām veselību pasliktinošām manipulācijām, bet cik tu ilgi bēgsi? Kaķis vienalga tevi noķers, jo būsi no viņa atkarīgs. No sistēmiskiem darbiem, pabalstiem, grantiem, aprūpes. Ja nevarēsi iziet no istabas, vienā brīdī tevi salauzīs un padarīs paklausīgu nākotnes biorobotu armijai.
Paralēlā pasaulē esošie cilvēki apzinās, ka tas nav uz 5 minūtēm, līdz vakcinācijai, jo varas uzurpanti izdomās jaunus iemeslus, kāpēc tev joprojām ir jāstaigā vergu uzpurņos. Paralēlā pasaulē esošie cilvēki domā par pilnīgu atslēgšanos no sistēmas, pretējā gadījumā vienā brīdī atradīsies istabas stūrī ar neatvairāmu priekšlikumu. Es pieļauju, ka pirmā pote nebūs tavus gēnus mainoša vai nāvējoša. Tas būs trojas zirgs, kas piegādās informāciju, lai nākamā vai aiznākamā būtu precīzāka un iedarbīgāka gēnu izmaiņām. Vai kādreiz ir bijis, ka vakcīnas apsargā un piegādā armija un tā nav pieejama neatkarīgām laboratorijām? Man viennozīmīgi ir skaidrs, ka es iešu uz pašpietiekamību, kur man vairs nevajadzēs izmantot veikalus, kas pilni ar ķīmisku, konvencionālu, zemapziņu ietekmējošu pārtiku, kur man nevajadzēs vairs izmantot konvencionālās izglītības un medicīnas sistēmas, kas padar mūs nedomājošus un atkarīgus. Ko darīšu? Radīšu paralēlo pasauli, kur pats audzēšu veselīgu pārtiku, veidošu nākotnes skolu mūsu bērniem, veidošu veseluma centru, kurā atveseļosimies un turpmāk būsim integrēti visā savā būtībā - ķermenī, prātā, sirdī un garā.
Gaisā virmo ideja, ka ir kas šobrīd jāizcīna, jāsasniedz vai no kaut kā jāatbrīvojas. Ir izjūtama pat spriedze, ja pieslēdzamies vēl cilvēku informatīvajam laukam, kur ir pieejamas visas šīs laika cilvēku emocijas. Tas mūs veicina vēl vairāk nospriegoties un pretoties. Pretoties tam, kas mūsuprāt varētu iestāties.
Bet šis laiks arvien vairāk ir par brīvēšanu, par kļūšanu mierīgākam, pieņemošākam, paļāvīgākam, arvien vairāk uzticoties, ka viss notiekošais mūs tuvina lielai dāvanai, varbūt lielākajai, ko jebkad mums ir pasniedzis visums.
Es zinu, grūti ir būt mierīgam, jo paātrinājums ir milzīgs. Tik ļoti gribas iesaistīties, vēl vairāk paātrinot notikumus. Lai mēs ātrāk būtu brīvi, pārtikuši un laimīgi. Bet tāda nu ir šī mācībstunda. Viss notiksies savā laikā. Savā laikā būsi brīvs, pāri-ticis un laimīgs.
Mums jau ir izteikts piedāvājums par mākslīgām vakcīnām pret vīrusu, kam garantiju nedod pat ražotājs. Vai tam visam ir iespējams antivīruss, dabīgi līdzekļi, kas tevi pasargātu ne tikai no šīs slimības, bet visiem vīrusiem, kas caur šo plāndēmiju tiek programmēti, tādi kā bailes, atkarība, nevarība?
Mūsu dabīgs glābiņš no visām šīm programmām - vīrusiem ir iespējama tikai DABĀ. Tā ir izeja no ieplānotās cilvēku paverdzināšanas programmas “AGENDA 2030”. Paliekot pilsētās, tu kļūsi par egoprogrammas vergu. Pilsētas pārvērtīsies par koncentrācijas nometnēm no kurām tu nevarēsi pēc kāda laika vairs iziet. Lai tevi paverdzinātu galīgi. Caur vakcīnām, kas iznīcinās tavu dabīgo imunitāti, caur čipiem, kas tevi ietekmēs dažādos līmeņos. Jaunākie čipi ir bināri, viņi ne tikai vāc informāciju, bet arī raida, ietekmē tavu biosistēmu, kuras mērķis var būt vadības pārņemšana, lai turpmāk pār tavu ķīmijas rūpnīcu un dabīgo intelektu valdītu mākslīgais intelekts. Teiksi - tā ir utopija. Vispirms viss tiek izmēģināts uz dzīvniekiem. Dzīvnieku čipošanas etaps ir veiksmīgi noslēdzies, tagad tas tiek virzīts cilvēku virzienā. Ir izteikts piedāvājums kļūt par biorobotu, kas tehnoloģiski būs ietekmējams un manipulējams. Caur 5G torņiem, kas izvietoti visā koncentrācijas nometnē - pilsētā. Jaunām koncentrācijas nometnēm žogs vairs nebūs vajadzīgs, cilvēki labprātīgi kļūs par jaunās sistēmas vergiem un apkalpotājiem. Par grašiem, kas tiks atmesti, lai tu pārdotu savu dvēseli.
Tavas egoistiskās vēlmes notur tevi pilsētā un tu kļūsti par ķīlnieku tām. Bet, ja esi no tām izaudzis, ieraudzījis kopējo bildi, ir pēdējais brīdis izvēlēties citu pieeju, kļūt ekocentriskam, apzināties sevi, kā dabas daļu, atgriezties dabas klēpī un lūgt Dabas mātei piedošanu. Lai viņa dziedina un mierina, lai pabaro un izglīto. Mūsos atgriezīsies dzīvība un brīvība. Brīvība baudīt mirkli un dzīvi tādu, kāda viņa ir. Bez falšiem mērķiem un egoisma vīrusiem. Dabas pasaulē vīrusi nav ienaidnieki, bet draudzīgas programmas, kas palīdz pasaules evolūcijai. Arī šobrīd vīruss palīdz tev pamosties, atcerēties mūžīgo sākotni sevī un iziet no šīs mākslīgās programmas, kas mums ir ieinstelēta mākslīgās medicīnas, izglītības, lauksaimniecības, finanšu, ekonomikas, aizsardzības un drošības sistēmās. Tajās mēs tikām programmēti falšai spozmei, iluzoriem sapņiem par laimi, kas ir tur ārā, mērķiem, kuri mudināja mums kļūt par pirmajiem, veiksmīgākajiem, bagātākajiem, stiprākajiem, gudrākajiem un skaistākajiem.
0
