Viss ir Viens, bet lai notiktu spēle, lai būtu kustība, ir nepieciešami divi. Tāpēc viens ir sadalījies divos - garā un matērijā, saprātā un instinktā. Gars pārstāv mūžīgo un saprātīgo, Daba pārstāv instinktus un laicīgo dzīvošanu. Dzīvojot instinktos, mēs esam norūpējušies par izdzīvošanu, mēs visā saskatām apdraudējumu. Dzīvojot garā un esot saprātīgām būtnēm, mēs paļaujamies notiekošajam saprotot, ka viss ir mums par labu. Šajā līmenī mēs piedzīvojam dzīvi tās krāšņumā.
Šis Pārejas laiks, kurā atrodamies, ir par to vai tu spēsi būt saprātīgajā daļā vai nespēsi pacelties pāri saviem instinktiem. Vīruss ir uzsedzis nāves plīvuru pār zemi un viņa vara ir tikai pār tiem, kas dzīvo instinktos, materiālā pasaulē. Tie, kas mīt saprātīgajā daļā, apzinās savu mūžību un sasaisti ar garu, par slimību var nesatraukties, jūs atrodaties dažādās pasaulēs, kas nepārklājas. Nāve ir dzīves galvenais sabiedrotais, lai notiktu evolūcija, lai notiktu transformācija, lai būtu iespēja ceļot starp dzīvi un mūžību.
Kam ļausies vairāk, savai saprātīgajai un instinktīvajai daļai?
Mēs visi tiecamies Miera, bet viņš ir iespējams tikai pēc vētras un kara. Dabā mēs to pieredzam pēc pamatīga negaisa, kad klusums kļūst caururbjošs. Pēc kara miers kļūst stindzinošs, jo dzirdei ir tik neierasti tas, ka nav vairs šāviņu un zalvju. Šobrīd zalves ir paziņojumi medijos, mikrofonos lielveikalā, ka jābaidās no vīrusa ietinoties vai plēvē. 2 metri, maskēšanās, izolēšanās, samierināšanās! Arī pēc šī 3. Pasaules kara, kurā esam šobrīd ierauti, mums šķitīs jocīgi, ka nedzirdam vairāk šīs zombējošās uzrunas un reklāmas.
Cilvēki sāk mosties un aptvert patiesībā notiekošo. Viņi sāk apzināties, ka katrs viņu vārds, darbība, bezdarbība var izšķirt kara rezultātu. Pamošanās ir labākais ierocis, lai šis nakts negaiss un murgs beigtos, lai uzaustu jauna diena un jauns stāsts par to, kas mēs esam un, ko mēs vēlamies piedzīvot.
Liela daļa cilvēces piedzīvojot esošos notikumus pasaulē domā, par ko man tas. Cilvēki zaudē darbus, iztikas līdzekļus, attiecības, spēļmantiņas. Un šķiet, ka būs vēl trakāk, šķīstīšanas kulminācija vēl priekšā. Uzspiedīs iznīcināšanu, salauzīs gribu, atņems man visu dārgāko. Vai tiešām pasaule, dievs mani nemīl?
Tieši mīl un tāpēc, vēlot visu to labāko, ir plāns atbrīvot mūs no visa liekā, kas traucē doties tālāk. Tas ir mūsu egoisms, kas ir izsūcis visus planētas resursus, citus cilvēkus un mūs pašus. Domāšana tikai par sevi nav dabā mītošajām būtnēm raksturīga. Šī nošķiršanās no vides, dabas ir bijis cilvēka pasaulei mestais izaicinājums, kas šobrīd ir pavērsies pret viņu pašu un es pats, personīgi, neredzu citu ceļu, kā nokļūt jaunajā krastā. Tikai ar lielām ciešanām, pārdzīvojumiem, ka viss iekrātais, falšais un liekais tiek atņemts, lai mēs patiesi novērtētu būtiskākās lietas uz šīs zemes. Arī garīgie skolotāji, apgaismotas būtnes ir piedzīvojuši šādu šķīstīšanu, lai kļūtu par mīlestības pilnu būtni, kas spētu dāvāt sevi pasaulei.
Es šo laiku tā arī redzu, mēs visi kļūstam par mīlošiem skolotājiem viens otram. Mēs pārejam jaunā dimensijā, kurā mēs visi kļūstam par RADĪTĀJIIEM. Mums jau piemīt šīs spējas un, ja mēs to apzinātos, mēs jau šobrīd varētu pārprogrammēt sevi un pasauli. Taču neesam vēl tiktāl nobrieduši, jo mūsu radījumi būtu vēl par labu sev, bet jaunās dimensijas kārtība ir došana nevis ņemšana. Tāpēc ir šī tumšā nakts, kurā mūs kratīs, kurā mēs kliegsim un raudāsim, kurā mēs kritīsim panikā un nesaprašanā. Pēc visām vētrām iestājās miers un sajūta, ka esi pārradīts. Stāsta beigās tu sapratīsi, kāpēc tas viss bija vajadzīgs, tu pateiksies pasaulei par šo milzīgo dāvanu, tu jūtīsies izredzēts un dziļi aizkustināts. Tu paklanīsies ikvienam un nevienam. NAMASTE.
Šobrīd mēs piedzīvojam pāreju no cilvēka, kā 3dimensionālas būtnes, homo sapiens uz dievcilvēku, homo deus. Lai tas notiktu, mums ir jāpamostās, jāpamostas patiesam sev, jāpārvirza savs centrs no ķermeņa uz garu, dvēseli. Šī ir mūžība, kas mums ir piemītoša, kam nav ne sākotnes, ne gala. Ķermenis pakļaujās iznīcībai un tāpēc mums ir bailes, jo esam tam pārāk pieķērušies. Arī karš, kurā šobrīd visi piedalāmies, apzināmies to vai nē, ir stāsts par to, lai tu beigtu baidīties. Šis karš prasīs daudz nāves, bet jāatceras, ka nāve ir transformācija, miršana dod tev citu izpausmi CITĀ. Kāpurs kļūst par taureni, cilvēks kļūstpar dvēseli garā.
Ja kļūsim apzināti, atmodīsimies pasaulei esot dzīvam, piedzīvosim mistēriju kļūstot par dievcilvēkiem, kas saprot visu vienotību un nedalāmību. Mēs piedzīvosim to, ka visi esam sevis un pasaules Radītāji, kas izprotot atbildību par savu spēku un brīvību, spēj dzīvot un radīt mīlestībā, lai pasaule kļūtu par ziedošu vietu, kurā ir vieta dabas un cilvēku daudzveidībai un katrai mazai dzīvībiņai.
Mēs citus vainojam tikai tad, ja neesam vēl pieauguši. Tad mēs vēl briestam. Viss izriet no mums pašiem, citi ir tikai spoguļi, kas atspoguļo mūs pašus, gan zināmās, gan dzīlē noslēptās veltes. Ja mēs to tā neredzēsim, tad zūdot jūtām, mīlestībai, attiecībām, mēs tajā vainosim otru.
Arī šobrīd notiekošajā pasaules haosā mēs tiecamies vainot visus, tikai ne sevi. Cilvēki, kas ir mierā ar sevi, pasauli neredz drūmās krāsās, šī nav drāma, kas risinās aiz loga. Notikumi ārpusē atsopuļo mūsu iekšējos notikumus. Un viņi skaidri parāda, ka vecais stāsts beidzas. Paverās milzum daudz iespējas jaunam stāstam, kuram radītājs esi tikai TU.
Dzīvs ir tas, kas pulsē, kas nestāv uz vietas, bet ir kustībā, plūsmā, nezinot, kur tas viss aizvedīs. Pulsācija ir vienotā sadalījums pusēs - ieelpā un izelpā, labā un ļaunā, vīrišķā un sievišķā, analīzē un sintēzē. Tikai šajā sadalījumā mēs sākam saprast vienoto, Dievu, varētu pat teikt, ka Dievs caur šo duālismu piedzīvo un saprot pats sevi.
Šī pulsācija ir cikliska, nav iespējama tikai izelpa vai tikai ieelpa. Šobrīd globāli beidzas analītiskais periods, kad atdalījām sevi no pasaules, dabas un pārējiem cilvēkiem. Viss tika izanalizēts, izpētīts un sašķirots, atdalījām arī ķermeni no gara. Ir sācies sintēzes periods, kurā atkal kļūsim vienoti. Vienoti ar citiem cilvēkiem, vienoti ar dabu, vienoti ar garu.
Nu ko, viss kā pasūtīts, turpinām viļņoties. Jā, pasūtīts. Un nevis no tiem “sliktajiem”, bet paši mēs to izvēlējāmies, paši saražojām šo dzīves barību - informāciju, vidi, sabiedrību. Ļoti labi atceros kā jutos pēc kādas atklāsmes, kurā ieraudzīju savu un cilvēces alkatību. Tik ļoti vēlējos redzēt savu dzīvi ārpus šī nebeidzamā patēriņa kulta un neveseluma. Tagad redzu kā tas sāk īstenoties. Jā, caur katarsēm un līdzsvara meklējumiem.
Kad redzēju to veselumu, kas ir iespējams, radās jautājums- ko tieši es varu darīt? Saņēmu atbildi: “Ieklausoties sāc ar sevi, savu ģimeni, savām mājām, savu zemi, savām izvēlēm.” Skatos uz to, kas notiek sociālajos tīklos, kā cilvēki kaujās, aizstāvās, katram ir viedoklis, katram ir emocijas, maskotāji pret nemaskotājiem, vakcinētāji pret nevakcinētājiem, konservatīvie pret minoritātēm un tā varētu turpināt ilgi. Aizspriedumi, pieķeršanās, bailes - kas no tā barojas? Katra emocija, vārds, darbība, tās ir bezgalīgas kustības izplatījumā, kas atspoguļojoties veido mūsu dzīvi. Atceramies, ka paši to veidojam.
Šis laiks ir iespēja beigt baidīties, iespēja pagriezties un aiziet no tā, kas nav mūsu. Iespēja ielēkt tajā brīvībā, par ko iepriekš nebijām nojautuši. Iespēja atlaist dzelžainus priekšstatus un būt malā no visa. Ļauties vilnim, mirklim un darāmajam, kas sākas ar iekšējo sajūtu un visu to, ko es pats varu darīt šeit un tagad. Ir laiks darīt. Ierobežojumus mēs uzliekam tikai paši sev.
Valsts nav mistisks pagātnes veidojums, kas jānes kā krusts. Mums nav jātic nevienam, kas stāsta, kā ir bijis. Valsts rodās no tevis katrā brīdī, tu esi viens no valsts veidotājiem. Tu vienojies ar brāli un māsu, tu vienojies ar tēvu un māti, tu vienojies ar saviem bērniem. Tā ģimene vienojas ar ģimeni un ir vienojusies jau saime, tā saime ar saimi un ciems jau zinošs. Tā ciems ar ciemu un pagasts gatavs, Tā pagasts ar pagastu un novadi izveidoti. Tā novads ar novadu un valsts ir gatava. Šis ir supertīkls, ko nesaplosīs nekādi pasaules vēji. Tas ir austs mīlestībā un gudrībā, dzīvot zem tāda tīkla ir prieks un laime. Vai šādā ceļā dibinājām savu valsti vai mums šobrīd stāsta pasakas, ka atguvām savu VALSTI? Vai viņa tev pieder vai to ir uzurpējušies starpnieki, kas tevi nepārstāv?
Ir tikai šis brīdis, nav iepriekšējā vai nākamā. Vai varam vienoties par savu VALSTI vai tomēr nē? Vai tomēr, lai paliek SIA LV? Maksāsim nodokļus par izglītību, kas mūs noved no ceļa. Maksāsim meslus par slimošanu, jo mums ir tikai slimnīcas, maksāsim mega naudu par raķetēm, lai aizsargātos viens no otra. Vai turpināsim dzīvot kā vergi, kuriem nav savas balss un spēks? Vai Viņķele un Kariņš pārstāv tevi? Vai tu piekrīti viņu vīzijai, kur tauta tiek nozombēta ar indīgām ziņām, ko izplata uzpirktie ziņu mediji? Vai tu negribi atmest savu kalpa lomu un domāšanu? Tev nav jākļūst par kārtējo kungu, tev jākļūst par brāli vai māsu. Valsts nerodās pati par sevi. Tā piedzimst no tevis un manis. Tā ir mūsu auglis.
Sākam dibināt savu valsti? Ģimenes ar ģimeni, ciems ar ciemu, novads ar novadu. Kad novadi vienosies, tad piedzims valsts. Augšām būs cēlusies GAISMAS PILS.
Atceros sevi pusaudžu gados, kad gaisā bija BRĪVĪBAS smarža. Es gāju ielās, gāju gājienos, dziedot gāju. Man šķita, ka es izcīnu brīvību, ar jauniem karogiem un saukļiem. Šķietamo brīvību ieguvām, bet nekas daudz jau nemainījās. Cilvēki apkārt tie paši, tikumi un netikumi arī. Kā skoloja, tā turpināja skolot. Kā zaga, tā turpināja zagt. Mums nozaga iespēju kļūt par Latvijas valsti. Jo izmanīgi cilvēki ir izmanīgi visos laikos. Papīrus ātri sarakstīja, sējumos sašuva. Darīja to tik ātri, ka cilvēki pat nepamanīja, kā viss ir baltiem diegiem sašūts.
Tika nomainīta fona bilde, vienus aktierus nomainīja citi aktieri. Varētu pat teikt, ka palika tie paši, tikai kažociņu uz otru pusi pārvilka. Kādreiz dziedāja par Ameriku, pēc mirkļa jau, ka jābaidās no Krievijas. Un riņķa dancis varēja sākties. Latviešus biedēja ar krieviem, krievus ar latviešiem. Uzmanība tika novērsta no cilvēkiem un viņu vajadzībām, bija jāspēlē lielā politika. Tā nu mēs pa galvu un kaklu, metāmies bēgt no Krievijas. Iestājāmies visās iespējamās savienībās un organizācijās, parakstījām un ratificējām visus iespējamos līgumus, pat īsti neizvērtējām to jēgu un saturu. Bēgām no vilka un nokļuvām pie lāča. Pie tam vēl paši, labprātīgi, ielikām galvu visās piedāvātajās cilpās.
Ko bļaujat tagad, kad cilpas savelkās? Ko vainojat citus, ja paši aizgulējāties? Ko mācat kaimiņam brīvību, ja paši esat vergi? Duša auksta, bet svētīga. Kad šādi pamosties, tad atkal sajūti BRĪVĪBU. Tik tagad tā nav gaisā, tā ir TEVĪ. Nav vairs jāiet demonstrācijās un gājienos, nav vairs jātic kārtējiem aktieriem un režisoriem. Ar tevi sākas VISS. Arī VALSTS. Ir jāsāk ar sevi, ar savu ģimeni un sētu. Ir sētām jāapvienojas par ciemiem. Ir jādibina CIEMU valsts, ko pārvalda paši Cilvēki, kuras pamats ir BRĪVĪBA. Klātesošas būs arī māsas Miers un Mīlestība.
Dzīve sniedz mums to, ko mēs no viņas gaidām vai no kā bēgam. Ja mēs no kaut kā gribam bēgt, tad to mēs arī piedzīvojam, tāpēc, ka mēs par to domājam un dzīve informāciju uztver caur to, ko raidi. Dzīve nesaprot, ka tu to NEgribi, viņa uztver gribu un negribu vienādi. Labāk saki tai, kur tu gribi nokļūt un ko vēlies. Dzīve vienmēr ir ieinteresēta tev palīdzēt un ļauj tev piedzīvot to ko tu vēlies vai NEvēlies. Nesaki to, ka tu NEgribi karus, saki to, ka tu gribi MIERU. Nesaki to, ka gribi iegūt daudz naudas, jo bēdz no nabadzības. Saki, ka tu gribi sniegt cilvēkiem prieku caur to, ko tu radi. Nesaki to, ka tu NEvēlies dzīvot verdzībā, saki, ka vēlies būt brīvs.
Šis ir laiks, kas ļauj tev piedzīvot fenomenālas pārmaiņas, kādas sen nav bijušas uz planētas ZEME. Taču, lai tas būtu iespējams, tev būtu jābūt apzinātam un klātesošam. Enerģētiskās pārmaiņas, kas šobrīd norisinās, mēs varam sajust ar savu ķermeni, tam vairs nav vajadzīgi superjūtīgas aparatūras.
Vairāk vai mazāk, šāds pamošanās scenārijs daudziem jau bija zināms, izrēķināms, ņemot vērā laika telpas matrici. Līdz ar ko tie, kas nevēlējās, lai vergi pamostos un kļūtu par cilvēkiem, radās ideja par cilvēku uzmanības novēršanu no sevis, lai nesaskatītu šos pārmaiņu procesu sevī un apkārtējos, lai cilvēce varētu turpināt mierīgi gulēt. Virtuālā realitāte ir ļoti spoža un aicinoša, kurā lielākā daļa tiekam ievilināti. Neapstrīdu, ka tajā visā ir arī savs labums, bet sākumā cilvēcei būtu jākļūst viedai un tikai tad ierīcēm. Šobrīd ir sanācis otrādāk, lielie dati (Big data) šobrīd intensīvi tiek izmantoti pret mums, lai mēs pēc iespējas ilgāk pavadītu laiku ne ar sevi, saviem mīļajiem, bet ekrānos. Tāpat arī tehnoloģijas šobrīd ir iecerētas kā policisti, lai pārvaldītu cilvēkus, nevis, lai cilvēki tās pārvaldītu kopēja labuma dēļ. Ķīnā šobrīd tas notiek ļoti uzskatāmi, ir plāns to ieviest arī pārējā pasaules daļā.
Mazinām virtuālās telpas ietekmi mūsu dzīvēs, ekrānu laiks atņem mums iespēju piedzīvot šo unikālo laiku klātienē. Ne velti šobrīd uz zemes ir tik daudz dvēseļu, šis ir viens no lielākiem eksāmeniem ikvienam no mums. Eksāmena jautājumi un atbildes nav internetā, tie ir tevī. Esam apzināti!
Pirms dažām dienām redzējām Latvijas debesīs lidmašīnu aiz kuras tika vilkts uzraksts “Ir laiks mosties! Par Latviju!”. Daudziem varēja rasties jautājums, no kā tad jāmostas, no rīta taču pamodos.
Šis gads ir ļoti dziedinošs, tai pašā laikā arī sāpīgs, jo liek mums satikties ar sevi, ar savām ilūzijām par sevi un pasauli, kas ir samudžinājis mūsu būšanu. Piespiedu izolācija, darbs no mājām veicināja ciešāku kopā būšanu ar saviem labākajiem spoguļiem - ģimeni. Ne velti šogad piedzīvojam daudzas sāpīgas šķiršanās, jo nespējam vairs skatīties un piedzīvot to, ko nevēlamies, to, kas celts uz mākslīgiem pamatiem. Šajā intensitātē mēs daudz skaidrāk ieraugām sevi, savu ceļu un nespējam vairs aizbēgt no tā darbos un hobijos ārpus mājas.
Ļoti liels atbalsts psihiskā stāvokļa nostabilizēšanā bija ceļojumi, kur varējām aizbēgt no ikdienas rūpēm, rutīnas, ik pa laikam restartējoties, lai varētu atkal darīt to, kas nav mans, būt tur, kur mums nav jābūt. Prātam tas ir liels atvieglojums, jo viņam patīk apgūt, redzēt jaunas lietas un ceļojumi tam ir kā saldais ēdiens. Tu arī dvēseliski jūties brīvs, jo nav spiediena no tevis un citiem būt kaut kam, tu vari būt tu pats.
Tagad robežas ir slēgtas, pasauli pārņem haoss, īsti vairs nav droši kur doties. Kur mēs tagad no sevis bēgsim? No sevis vairs neaizbēgsi. Šādi mirkļi ir svētība, šķietamā bezizeja var pārvērsties par izeju. Iztēlojies sevi, kā ceļojumā esam, kur atslēdzas tavs prāts, vairāk ļaujies sirdsbalsij, mirklim, esi atvērts visam, ko visums tev piedāvā. Šādā ceļojuma noskaņojumā mēs ātrāk nokļūsim pie sevis, uz sava ceļa.
Es neticu mediju izplatītajai statistikai. Es vispār neuzticos medijiem un sāku domāt kā varētu dzīvot ārpus tā visa. Sākām bērnus laist pulciņos, tur priekšā, pakaļā dezinfekcijas, distancēties no drauga utt. Labi, ka par tām distancēm cilvēki vēl piever acis. Bet es domāju, ka tikai septembris sanāks kaut cik tādā pulciņu elementā un sociumā padzīvot. Jau tagad neapzināti ķeru sajūtas, ka tūliņ jau sāksies tie nākamie viļņi, ajajaj, atkal kādam būs jāsēž mājās, atkal mācības no mājām, darbs no mājām, nevar satikt tuviniekus, kādam jāpārvietojas maskās, “skafandros” un veikalos jāpārvietojas ar luksofora regulāciju.
Tas ir labi. Tas liks cilvēkiem kļūt arvien dumpīgākiem, runāt par savu brīvību un to kas vispār notiek šajā cirkā un novērsties no tā, parādīt attieksmi. Man vispār nav nekādu iedomu, ka viss tā smuki varētu kaut kādā līdzsvarā ieslīdēt, kā “back to normal”. Citviet jau ļoti labi parādās kā tas strādā - ja gribi skolu, darbu, ir obligātās analīzes, vēlāk saražos vakcīnas un ko tik vēl nē un viss, esi sistēmā ieslēgts. Tiem, kas to nevēlas... tiem jāiet ārpus sistēmas un tur vajadzīga līdzīgi domājošo apvienošanās. Tie, kas to cirku vada, tie ir daži cilvēki, bet visi brīnišķīgie, gudrie, apdāvinātie ir mūsu vidū - tie, kas varētu būvēt jaunu, uz dabiskumu vērstu dzīvi un attīstīt arī tehnoloģijas. Tas notiks, bet ir naivi domāt, ka tas būs viegli. Tiem, kas pie kaut kā pieķērušies, tos kārtīgi izkratīs. Visus. Tas nekas, ka gaismas darbinieks/praktizētājs/utml.
Starp sistēmas un ārpussistēmas cilvēkiem būs tāda plaisa, ka kopā nevarēs un i nevajadzēs, tas jau sāk notikt. Abām pusēm pēc kāda laika šķitīs- mēs uzvarējām! - vai tie “kukū” pazuduši, vai “sistēma” izšķīdusi. Mostamies, esam modri un turamies. Stipri vēji vēl pūtīs.
Mums brīžiem liekas nesaprotami, kā tie ierēdņi ministrijās var pielemt tādas muļķības, bieži izsakāmies, ka tie laikam nekad dzīvē nozarē nav strādājuši, tāpēc var izdomāt tādas teorijas. Droši vien arī samaksāja ļoti lielu naudu “ekspertiem”, tie tad norādīja, kā teoretizēt. Mums nav saprotams, kāpēc neviens no viņiem neiebilst pret absurdām lietām, vai tiešām visi neaptēsti?
Viņi ir mūsu spogulis. Paskatāmies uz mums šobrīd. Mums šobrīd uzspiež brīvības ierobežojumus, mēs it kā saprotam, ka tur kaut kas nav kārtībā, bet turpinām klausīt absurdām norādēm - lai saglabātu savu algu, vietu un citas iedomātas vērtības. Vai mēs neesam tie paši ierēdņi, kas turpina darīt un klusēt? Ja mēs to gadījumā neredzam un nesaprotam, tad joprojām ļaujamies BAIĻU pandēmijai, ko izplata varas kanāli visos oficiālajos medijos visās valstīs. Mēs baidāmies pazaudēt tos dažus grašus, ko patiesie varas pārstāvji (ne valdības) mums pamet. Viņi varēs ar mums manipulēs līdz brīdim, kad mēs pārstāsim baidīties. Tad viss nostāsies savās vietās.
Dažu gadu laikā mums būs brīnišķīgas skolas mūsu bērniem, kurā bērni un ar laiku visa sabiedrība būs laimīga, pārtikusi, realizējusies. Mums būs brīnišķīga ārstēšanās iespējas, kurā netiks ārstētas sekas, bet tiks holistiski strādāts ar cēloņiem likvidējot problēmu jau saknē. Lieki piebilst, ka visas farmācijas, militārās nozares līdzekļi atbrīvosies. Arī zinātne strādās uz praktiskiem risinājumiem par labu cilvēkiem, nevis granta (naudas) devējiem.
Kā sasniegt šīs izmaiņas? Maini sevi, sāc ar sevis iepazīšanu! Varbūt tas liekas lēni, bet nav cita ceļa, kā pārmainīt pasauli.
Pakāpeniski paveras priekškars, kurā ieraugām pasaulē notiekošo izrādi. Mēs redzam, ka ar mākslīgām metodēm tiek sagrautas vecās sistēmas, spēles noteikumi, biznesi, ienākumu ieguves platformas. Uz to var skatīties gan ar izmisumu, ka sagrūs tas, kas radīts, bet varam skatīties arī ar cerībām, ka tas, kas vairs nav iederīgs, ir jāmaina.
Kā viena no aktuālākām tēmām pirms šobrīd
notiekošās pārejas bija zemes ekoloģija, kas vairs netiek līdzi cilvēku
apetītei un patērēšanas reibonim. Tas viennozīmīgi norāda, ka jāmaina visi
biznesa modeļi, kuru pamats ir peļņa. Būtībā visas sistēmas, kas ir arī valstu
pārvaldītas, ir aizgājušas peļņas virzienā. Tas viss ir kļuvis par mākslīgu
vektoru, kurā mēs kropļojam dabu, bet caur to arī sevi. Pārsvarā visa ēdiena
industrija ir mākslīgi (konvencionāli) ražota, izmantojot milzīgu ķīmijas
daudzumu, kas atstāj sekas mūsu ķermenī. Tas veicina saslimšanas, kur turpinās
mākslīga aprūpe mūsu ārstēšanā, kas balstās uz mākslīgu ķīmisko medikamentu
lietošanu. Lai mēs būtu tik aprobežoti un ļautu sev to nodarīt, mūs tam visam
sagatavo mākslīgā izglītības sistēmā, kurā mums iemāca mākslīgas vērtības un
virza uz mākslīgiem mērķiem. Visu dzīvi mēs pavadām mākslīgās pilsētās,
skatoties betonā un asfaltā, ostot netīru un piesārņotu gaisu.
Vai jūs vēlaties turpinājumu šim stāstam vai
tomēr gribat no šī stāsta izkāpt? Gribam vai negribam, pārmaiņas būs. Tiks
piedāvāta atjaunota versija mākslīgai dzīvei, kurā mākslīgais intelekts sāks
ņemt virsroku pār cilvēcisko. Viss tiks kontrolēts un pārraudzīts. Tā būs
realitāte, ja neteiksim JĀ dabīgai dzīvei dabā. Tavs JĀ nozīmēs NĒ tam
piedāvājumam, ko gatavo varas uzurpētāji visā pasaulē.
Kad nebija vēl vilcienu, mēs piedzīvojām dzīvi vienā elpas vilcienā. Mēs izgaršojām dzīvi, mēs novērtējām katru mirkli, ko piedzīvojām. Tāpēc mums dzīve pagāja vienā elpas vilcienā.
Šobrīd mēs pārvietojamies dažādos vilcienos. Meklējam stacijā to īsto peronu un ceļu un vilcienu, kas attiet īstajā brīdī. Mums ir visas iespējas izkāpt jebkurā stacijā un iekāpt citā vilcienā. Visu laiku meklējam īsto VIŅU, lūkojamies pēc īstās nodarbes, dzīves stila un dzīves pavadīšanas. Tā nav dzīve, tas ir perons, kur nemitīgi pavadām vilcienus un dzīvi.
Dzīvi mēs varam pieredzēt tikai konkrētajā brīdī. Un viņa ir tāda, kāda tā ir. Kad esam ar to mierā, tad esam īstajā vilcienā un piedzīvojam dzīvi vienā elpas vilcienā.
Mums, kaut kādā mērā, vairs nav jāpiemērojas ģimenes, kolektīva, sabiedrības viedoklim, vēlmei redzēt mūs noteiktā vietā, laikā, izskatā un darbībā. Mums ir jāsāk iet tādi ceļi, kas ar mums rezonē. Mums ir jābūt priekam par to ceļu, ko mēs ejam, priekam par to procesu, kurā mēs esam. Mums ir jāiet prom no tāliem mērķiem, ko ir izdomājis prāts, bet ar ko nerezonē mūsu iekšējā būtība. Mēs ejam projām arī no reliģijām un arī no GURU. Mēs katrs sāksim iet savus ceļus, un caur to mēs piedzīvosim laimi, mieru, brīvību un mīlestību.
Pasaule un mēs piedzīvojam unikālu notikumu - revolūciju. Ne parasto, bet GARA revolūciju. Mēs mostamies no ilūziju pasaules, kurā bijām iesprostoti. Piedzīvojam gan pēdējo murga epizodi par to, ka mūs kāds paverdzina un apspiež. Mēs vienkārši projicējam savas bailes pasaulē, mēs pieredzam sava egoisma kulmināciju. Mums ir šoks, kā citi cilvēki var mūs ierobežot un pazemot. Kā citi var mūsu vietā pieņemt necilvēciskus lēmumus? Kā citi var stādīt sevi augstāk un izlemt, dzīvot mums vai mirt? Kā citi var būt tādi EGOISTI?
Un kā tad ir ar tevi pašu? Kādas robežas un sienas tu cel savā dzīvē, kādus lēmumus tu pieņem pret pārējiem? Kādi ir tavi lēmumi pret dabu, kopējo ekosistēmu? Vai arī tur, gadījumā, nav ierobežošana un nāve, sevis stādīšana virs kāda un DABAS? Mēs pieredzam šajā sapnī paši sevi un savas bailes.
Tas, kas notiek, ir liela svētība. Tā neatnāk ar fanfārām un dāvanām. Tā atnāk ar ciešanām, caur kurām tev ir iespēja transformēties un pamosties, no kāpura kļūstot par taureni, no personības kļūstot par cilvēku, no ķermeņa kļūstot par garu.
Piedzīvojam manipulācijas kulmināciju ar cilvēci. Šobrīd jau tik uzkrītoši viss izskatās baltiem diegiem šūts, bet prātīgā cilvēce joprojām atsakās ticēt tam, ka valdība un oficiālie informācijas kanāli mūs āzē, zombē, dezinformē. Šobrīd lielākie mediji saņem nezināmu finansējumu no nezināmām organizācijām, lai izplatītu paniku par pasaulē notiekošo. Vienīgā slimība, kas plosās ir baiļu pandēmija.
Tava imunitāte pazeminās, tu kļūsti atvērts visiem redzamajiem un neredzamajiem mošķiem. Šajās bailēs tavas vibrācijas pazeminās un tu pilnā mērā izbaudi tās samazgas, ko pār tevi lej. Tu uzvelcies, dusmojies, esi gatavs agresijai un vardarbībai. Tas ir tieši tas, ko šī kovidšova režisori vēlas - pretestību, lai varētu to visu apspiest.
Esam mierā, mīlestībā, paļaujamies notiekošajam, atsakāmies no ziņām, neklausāmies, nelasām, neskatāmies. Vasaras Latvijā ir pašas burvīgākās. Esam dabā. Peldamies, iededzinam guni, iededzinam sevi saules gaismā. Baudam saullēktus, saulrietus. Baudam viens otru.
0
