Pāreja pārejā
Visi, vairāk vai mazāk, aptveram, ka atrodamies pārejā un, tā kā tā ir ne tikai cilvēku un cilvēces, bet arī planetāra, tad šo pāreju varētu dēvēt par pāreju pārejā. Jāsaka, ka neatkarīgi no tā, kas notiek ārējā pasaulē, katrs cilvēks savas dzīves laikā piedzīvo vairākas pārejas. Tās vidēji notiek ik pa 7-10 gadiem. Visu pāreju vidū gribētu izcelt vienu, kurā mainās dzīves vektors un kurā kopīgi šobrīd atrodamies un pārvaram.
Dzīves pirmā daļa paiet stiprinot savu ego, virzoties vektorā ego-pasaule. Audzējam savu spēku un pārliecību, lai varētu atvienoties no vecāku dominances, egregora un programmām. Tas sākas pusaudžu gados, vienā no pārejām, kad pazūd vecāku autoritāte un ietekme, taču pusaudzība nebeidzas līdz ar ķermeņa nobriešanu, tā pāriet līdz ar psihes nobriešanu.
Dzīves otrajā daļā, kad esam pabaudījuši ārējo pasauli, paspēlējušies ar tās mantiņām, vienā brīdī atnāk sajūta, ka tas viss ir sekli, ka ārējās pasaules spožums ir iluzors. Šīs sajūtas neatnāk ar fanfārām, bet bieži vien ar dziļu vilšanos, depresiju, apātiju, kad turpināt līdzšinējo ceļu paliek apgrūtinoši un tas prasa resursu vairāk nekā tobrīd pieejami. Ja pietiek drosmes un spēka, tad esi gatavs atteikties no visa, kas tev ir, lai iegūtu mieru un skaidrību par to, kas esi, kur esi, kāpēc šeit esi. Ir radusies personības, ego krīze, kurā sākam apzināties, ka nezinām. Pirms tam nezinājām, ka nezinām un viss bija vienkāršāk. Tagad dzīves vējš ir mainījies un nepūš vairs pasaules virzienā, tagad dzīves vektors ir ego-ES. Varētu teikt, ka, ja pirms tam pūta uz āru, tad tagad pūš uz iekšu, bet aptvert, kur ir iekša, kas ir iekšienes koordinātas, sākumā var būt ne tik vienkārši, jo esam nonākuši pie robežas aiz kuras viss ir nezināms.
Tā ir lielā pāreja no āras uz iekšu, inversija. Ar āru varētu apzīmēt apkārtējo materiālo, objektu pasauli, ar iekšu - garīgo pasauli. Izaicināums, lielāks, kā nekad iepriekš. Šo pāreju ir aicināti veikt cilvēki apmēram ap 40 +/- 10 gadi. Aicinājumu šim svētceļojumam saņem visi, bet vai visi ir gatavi tajā doties, sevišķi, ja sabiedrībā valdošās normas, tendences un kopējais vektors ir vērsts uz materiālismu, patērēšanu, nenobriešanu, ķermeņa kultu, mūžīgo ķermeņa jaunību un atbildības neuzņemšanos. Tad ir jāiet pret straumi, jāiet pret meinstrīmu. Tāpēc līdz šim tādu izvēli ir izdarījis retais, tāpēc vieglāk šķita atrast jaunu partneri, nodarbošanos un hobiju un sākt to pašu spēli no sākuma.
Jāsaka, ka laiki, šobrīd strauji un izteikti mainās, jo sabiedrība un cilvēce kopumā piedzīvo šo krīzi, kas skar pusmūžā. Esam saņēmuši uzaicinājumu pieaugt, atvadīties no pusaudzības un spert soli teritorijā, kas līdz šim ir noliegta vai atlikta. Tāpēc šī ir pāreju pāreja, 9. vilnis, kas ir daudz lielāks, lai palīdzētu cilvēkiem, kas to vēlas, veikt šo pāreju. Vilnis noslaucīs visu, kas bijis normāls un iederīgs pusaudzībā, bet nav vairs iederīgs laikā, kas atnācis. Esošā situācija palīdz vieglāk atlaist to, kas šķietami piederējis un iedrošinās ļauties tam, kas ir atnācis. Arī sabiedriskais spiediens palikt normālībā, rāmjos ir mazinājies, arī tas palīdz spert šo nozīmīgo soli sev un planētai.
Arī Zeme briest un kļūst pieaugusi, arī tai ir apnikusi pusaudzība. Cilvēkiem jau patiesībā lielas izvēles nav atlikušas. Zeme, uz kuras staigājam, ir kļuvusi par citu platformu, kurā parazītiskais, egoistiskais, patērējošais vairs nebūs iederīgs. Vai nu mainies kopā ar Zemi, citiem cilvēkiem un Universu vai ļauj devītam vilnim sevi aizskalot, gūt patērēšanas un egoisma pieredzi kaut kur citur.
Viens pats uz kuģa
Iedomājies, pēkšņi pamodies un atskārsti, ka esi viens bangojošā okeānā uz kuģa, kurā nav vairs apkalpes un līdzcilvēku, kas varētu tev esošā situācijā palīdzēt. Ko darīsi? Vari sākt vainot visus un sevi, ka esi nokļuvis uz šī “nolādētā” kuģa, ka tevi nav laicīgi pamodinājuši vai atrast vēl kādu attaisnojumu esošai situācijai. Bet tāda ir šī “sapņa” burvība, ka beidzot ir radusies lieliska iespēja uzņemties atbildību par savu dzīvi, ņemot kuģa stūri savās rokās.
Liela daļa cilvēku piedzīvo šo sajūtu vai piedzīvos to tuvākajā laikā, sajūtu, ka atrodies pie sasistas siles. Līdz šim esam pārāk paļāvušies uz ārējiem apstākļiem, personāžiem, esam kļuvuši pārāk atkarīgi no dzīves kuģa apkalpojošā personāla, kur varējām mierīgi dusēt kādas kajītes pēļos un nesatraukties par dzīves līkločiem, jo šīs izvēles bija atstātas citiem.
Mēs pieredzēsim, kā viens pēc otra no skatuves un tavas dzīves stūres nolec personāži, kam paši bijām piešķīruši pārāk lielu nozīmi un ietekmi. Tā okeānā no kuģa saleks visi afēras ieviesēji un atbalstītāji, tā jūrā salēks visi kara musinātāji un noziedznieki, tā nebūs uz klāja vairs neviens, kas līdz šim uzturēja šo ceļojošo cirku un rūpējās par tā programmu, scenogrāfiju un režiju.
Ko darīt? Lēkt okeānā un cerēt, ka kāds cits cilvēks vai cita nodarbe būs glābšanas riņķis bangojošā dzīves okeānā? Nolaist rokas un garu un grimt kopā ar kuģi? Apzināties sevi un kontekstu un ņemt dzīves stūri savās rokās? Aprūpes laiks ir beidzies, ja vēlies palikt par dzīvu cilvēku, kas sevi par tādu apzinās.
Robežu pārkāpšana
Bailes ir tās, kas ierobežo. Lielākais ierobežotājs pandēmijas laikā bija nevis Ministru kabinets vai kāds personāžs, bet tieši paša bailes. Saprotamu iemeslu pēc, vecā egoistiskā sistēma tās izmantoja, kā “elektrisko ganu”, lai varētu turpināt visus turēt aplokos. Šie elektriskie gani tiek lietoti, lai netiktu pārkāptas robežas un nenotiktu pārmaiņas.
Brīvību alkst ikviens, taču, lai to piedzīvotu, ir jāpārvar robežas, kas nekad nav bijušas ārējā pasaulē, bet mūsos. Mēs noteikti vairākas reizes esam nonākuši līdz šai robežai, bet bieži vien baiļu iespaidā esam griezušies atpakaļ. Esam atlikuši izeju no saviem ierobežojumiem, esam atlikuši savu paplašināšanos. Savus paplašinājumus un ierobežojumus mēs piedzīvojam nepārtraukti. Tāds ir mūsu dzīves ceļš jau kopš piedzimšanas brīža, kad “aploka” šaurība lika pieņemt lēmumu, kuru vairs nevarēja atlikt. Tā mēs piedzimām, iemiesojāmies.
Arī dzīves laikā mums ir jāpieņem šādi eksistenciāli un transformējoši lēmumi, lai varētu iepeldēt brīvākos ūdeņos. Pirms šo lēmumu pieņemšanas mums neviens nedod garantijas par to, kur būsim, kas būsim pēc robežu šķērsošanas. Bet kad esmu nobriedis, aptverot, ka nevaru palikt vairs vecās robežās, tad bailes pazūd un ar paļāvību speru soli nezināmajā.
Mums vienmēr ir vairāk par 2 izvēlēm
Esam kādu laiku ganīti šajā realitātē, kur jāizvēlas ir viens no diviem. Vai nu tu esi ar mums, bet, ja neesi, tātad esi pret mums. Tāda ir aizejošā laika loģika. To var manīt visā konvecionālā pārvaldībā, medicīnā, izglītībā un citās sistēmās, kas balstīta prāta / dualitātes ideoloģijā. Runājot par ideoloģijām, mēs šobrīd piedzīvojam 2 lielu ideoloģiju pretnostatīšanu, tāpēc mēs piedzīvojam karu visās iespējamās frontēs, arī cilvēku paverdzināšana un tiesību likvidēšana joprojām ir dienas kārtībā.
Šeit arī slēpjas triks un izeja no šīs matricas, kur šķietami ir jāizvēlas mazākais ļaunums. Laiks “vai nu, vai nu” ir pagājis un esošā laikatelpas ietvaros ir iestājies “gan, gan”. Vairs nav jāizvēlas starp diviem, tu vari izvēlēties abus, visu, neko. Mums ir radusies iespēja pacelties pāri karavadoņu uzsaukumiem iet karot kāda pusē. Mēs varam stāvēt tam pāri, neiesaistoties un neeskalējot notikumus. Kad nebūs vairs uzmanības no cilvēkiem šai pretimstāvēšanai, tad “skaldi un valdi” doktorīna beigs pastāvēt, cilvēki vairs nebūs sarīdāmi un sadalāmi. Karavadoņi ar visām savām raķetēm un šļircēm izkusīs kopā ar pavasara sniegu.
Kur dzīvo tu?
Dzīvojot prāta paradigmā un varā, jūtamies atdalīti viens no otra un pasaules. Tāpēc mums šķiet svarīgi, ka citi ievēro robežas, ka katrs saceļ sētas, norobežojās savās rūpēs par sevi. Kad robežas saceltas tad kļūst svarīgi tās apsargāt un pieaugot apetītei arī iekarot. Šis stāsts turpināsies, kamēr neatcerēsimies visa vienotību, to, ka visi esam viens otram brāļi un māsas, skolotāji un mācekļi.
Vienotību nevar piedzīvot prātā, kas ir duāls, sadalīts un norobežots. Vienotības alķīmija veidojās sirds telpā, kurā tu pats caur sevi piedzīvo visa vienotību, kas ir caurausta caur visu dabas un gara pasauli. Tikai šajā apziņā ir iespējams piedzīvot to, ko katrs no sirds vēlamies - mieru, brīvību, laimi un labklājību. Kamēr tur nenokļūsim, tikmēr turpināsim dalīt un laupīt, karot un vergot.
Mums vairs nav jāceļ valstis, mums ir jāceļ sevi
Ir gana celt valstis un reliģijas, ideoloģijas un atkarības. Šī pieredze ir sevi izsmēlusi un tai ir jātransformējas. Tāpēc mainās dekorācijas un turpmāk tu pats vari izvēlēties kādās dekorācijās dzīvot. Ja paši nespēsim sevi virzīt, tad gan jau piedzīvosim piedāvājumus no jaunām valstīm, reliģijām, ideoloģijām.
Vai vēlamies dzīvot valstīs, kur no cilvēkiem tiek slēpta patiesība? Tas saucās valsts noslēpums. Kalpi nosaka noteikumus saimniekiem. Kalpi nosaka vai varēsi brīvi elpot vai nē. Kalpi nosaka, piedalīsies tu trusīšu eksperimentā vai nepiedalīsies. Kāpēc piedalīties, neviens mums nestāsta, jo tas ir valsts noslēpums. Daļa nenojauš, ka piedalāmies eksperimentā ar cilvēci, jo pa TV stāsta, ka ir mega slimība, kas vajā bailīgos jau 2 gadus.
Varbūt esam ieraudzījuši valstiskuma, suverenitātes un demokrātijas falšumu un vēlamies no šī eksperimenta izstāties? Droši kāpjam ārā, ja apzināmies dievišķu būtni sevī, tad uz mums vairs neattiecās cilvēka rakstītie likumi, vien dievišķie, ko translē mana un tava sirdsapziņa. Ko vēlamies piedzīvot, ko sirds saka mums priekšā? To arī daram. Dekorācijas mainās un katram no mums ir iespēja piedzīvot savu scenogrāfiju. Es pats esmu savas dzīves režisors, scenogrāfs un aktieris. Es varu vairs nespēlēt citu lugas un spēles.
Sāku veidot sevi, atgūt savu autentiskumu, apzinos, kas es esmu. Manī runā Dievs, Tevī runā Dievs, mēs esam dievišķas būtnes, kam ir daudz dots, tai skaitā ķermenis un prāts. Kad apzināsimies un aptversim pasauli, tad varēsim sākt piedzīvot jaunu pasauli, to, kurā jau ar sirdi esam, to, pēc kā ļoti ilgojamies. Es vēlos dzīvot brīvākā, mīlošākā un viedākā pasaulē. Es pats kļūstu brīvāks, mīlošāks un viedāks, tāda veidojās vide ap mani, tāda veidojās pasaule ap mani. Es esmu Jaunās pasaules veidotājs.
Vai arī tu veido tādu pasauli, kādā vēlies dzīvot? Vai piedzīvo savu dzīvi autentiski? Vai esi ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vēlies būt kopā darbā un sadzīvē? Vai dari to, ko mīli? Vai dzīvo tur un tā, kā vēlies? Kas traucē to piedzīvot?
Dziļāka saruna par šo tēmu šeit:
Atvērtības maģija
Esam daļa no zemes stāsta, esam daļa no dievišķā stāsta, esam daļa no sava stāsta. Mūsu ceļš ir kā pāreja no sākuma uz galu un atpakaļ. Bezgalīgi. Šobrīd mēs, Zeme un Zemes bērni, esam pārejā no pusaudža vecuma uz pieaugušo vecumu, briedumu. Mēs pārejam no atkarībām uz brīvību, no prāta uz sirdi, no ņemšanas uz došanu, no norobežotības uz atvērtību.
Augot Zemei un mums, kādu laiku bija vajadzīgas skaidri nospraustas robežas, lai mēs varētu pilnveidoties, gūt mācībstundas no šī posma un pēc tam jēgpilni atkal savienoties. Tas ir dzīves paradokss, kas jāpiedzīvo. Mēs ierodamies uz šīs zemes vienoti ar visu, mīlestībā, tad mūsu ceļš aizved prom no tā visa, bet sajūta par mājām, par vēlmi tajās atgriezties mūs nepamet. Kad sēkla ir nobriedusi, sākas ceļojums uz mājām, uz mīlestību, uz vienoto.
Atvērtība ir viena no pozīcijām, kas tev palīdz atgriezties pie sevis. Tava atvēršanās ļauj pasaulei, mīlestībai, dievišķajam tevī ielīt un piepildīt tavu kausu. Tava norobežotība līdz tam, durvju aiztaisīšana, neļāva tam visam manifestēties tavā dzīvē. Kad esi pārejā, tad tu kļūsti par alķīmiķi, kas arvien vairāk var integrēt sevī. Kārtējā ceļa galā tu pieredzi, ka visa pasaule, ko tvēri, kā ārpus sevi esošu, esi tu pats. Pār tevi nolīst apgaismība, svētlaime. Tu esi atgriezies mājās.
4 pārdzimšanas un/vai atveseļošanās stadijas
Šobrīd cilvēki, cilvēce atrodas dažādās pārdzimšanas un atveseļošanās stadijās, kurā tā no kāpuriem, kas dzīvojas pa dubļiem, pārvēršās par tauriņiem, kas piedzīvos dzīvi gan uz zemes, gan gaisā. Šīs pārvērtības dabas pasaulē nav vienkāršas, tās ir brīnumainas un neizskaidrojamas. Mēs īsti nezinām, kas ir pamudinājis kāpuru vienā dienā pievērsties domai kļūt par tauriņu, mēs nezinām, ko viņš piedzīvo kokonā un pēc izkļūšanas no tā jau kā tauriņam. Šobrīd daļa cilvēku atrodas iekūnošanās stadijā, skaidri saprotot, ka nav gatavi vairs dzīvot tādu dzīvi kā iepriekš, darboties un atbalstīt sistēmu tā kā iepriekš. Arī apkārt notiekošais mudina tevi attālināties no notiekošā, norobežoties un pabūt sevī, kokonā. Bez tā nav iespējama pārdzimšana, neviens kāpurs nav nokļuvis otrā pusē sadodoties ar kādu rokās un veicot kolektīvo pārdzimšanu. Tikai katrs par sevi. Šie cilvēki, kas jau kūņojās, ir nogājuši lielu daļu no ceļa, lai piedzīvotu savu satikšanos ar patieso Es, savu dvēseli.
Bet kāds ir šis ceļš pa posmiem? Ilustrācijai kalpos šis kara laiks, ko šobrīd piedzīvojam. Pirmā stadija ir liels šoks, jo mēs atskāršam, ka tas, ko mēs domājām par sevi vai pasauli nav patiesība. Šis karš, ko piedzīvojam, norauj maskas un plīvurus visam, kas bijis apslēpts. Mēs esam šokā, neticam, kas patiesībā notiek, neticam, ka tas notiek ar mums, neticam, ka esam to pelnījuši. Mēs meklējam vainīgos notiekošajam. Līdzīgi jūtas slimnieks, kam ir paziņota nāvējoša diagnoze. Slimnieks nevar to pieņemt, viņš ir dusmīgs, pilns ar agresiju.
Otrajā stadijā cilvēki saprot, ka kaut kas ir jādara, nevar jau tā vienkārši rokas klēpī salikt un padoties. Cilvēki meklē risinājumus, lai nebūtu jāpiedzīvo tas, kas tiek piedzīvots. Cilvēki mēģina tirgoties, sarunāt, iebiedēt, uzbrukt. Tiek vēl shēmots, kā mēģināt izkļūt no šīs bedres, bet joprojām risinājumu nav un ārējā pasaule to neatspoguļo un neatbalsta. Arī slimnieks mēģina vēl tirgoties par savu nāvi, mēģina būt labāks kā ir, mēģina ar Dievu vēl sarunāt.
Tad atnāk trešā stadija, kurā mēs krītam depresijā par piedzīvoto. Mēs aptveram, ka nav pozitīvu pavērsienu šajā stāstā, ka nekas nepalīdz un nedarbojas. Mēs jūtamies, kā nokļuvuši strupceļā. Šobrīd depresiju skaits sabiedrībā strauji palielinās, cilvēki ir sagrauti un apjukuši, neredz izeju no notiekošā. Kulminācija vēl nav sasniegta, bet kuru katru brīdi mēs to piedzīvosim, jo visam vecajam, slimajam ir jāsagrūst. Arī slimnieks kaut kādā mērā palēnām samierinās ar diagnozi un ir ļoti bēdīgs par šo iznākumu.
Kad tu piedzīvo vilšanos visās šajās 3 stadijās, tu esi gatavs patiesi pārdzimt vai atveseļoties, jo neregulē vairs savu dzīvi, tu aizvien vairāk sāc paļauties notiekošajam. Arī dzemdībās, ja tu, ko gribi regulēt ar savu prātu, dzemdības vienkārši apstājas, bet tad, kad tu atslābini prātu , paļaujies, tad viņas turpinās. 4 stadija ir katra cilvēka dzemdības, kurā cilvēks pārdzimst par Cilvēku, par būtni dvēselē un garā. Tas notiek tikai tad, kad cilvēks beidz gribēt sasniegt noteiktu iznākumu un ir spējīgs nokrist ceļos un pateikt: “Lai notiek tava Griba, es esmu tikai instruments tavās rokās, es vairs priekš sevis neko negribu, tikai būt Mīlestībā, būt Mīlestība, dalīties Mīlestībā.”
Kur no stadijām šobrīd atrodies tu?
Tu nezini, ka tu nezini, ka neesi brīvs, ka nemīli
Mēs dzīves laikā pieveicam vairākas U līknes, virzoties no kalna uz kalna un pārvarot aizas. Tā tas ir ar zināšanām. Vienā kalna galā dzīvojot, tev liekas, ka tas ir vienīgais, galvenais kalns, tu sākumā nezini, ka ir vēl citi kalni, tāpēc tu nezini, ka tu nezini. Tu dzīvo šajās ilūzijas, domājot, ka kaut ko zini, kā nekā skolā gāji, daudzus diplomus ieguvi. Bet tas ir līdz tam brīdim, kad migla izklīst un tu ieraugi nākamā kalna virsotni vai kalnu grēdas. Tajā brīdī tu apjēdz, ka esi dzīvojis ilūzijās, neapjaušot cik pasaule patiesībā ir plaša un neaptverama. Tajā brīdī tu saproti, ka tu nezini, tu zini, ka tu nezini. Tas ir liels atkritiens tavās sajūtās, tev atliek pārdomāt, sakrāt spēku un sākt virzīties uz pasaules iepazīšanu un integrāciju. Tu sāc laisties aizvien dziļāk ielejā līdz pašam kalna dibenam. Šajā nolaišanās posmā tu joprojām zini, ka tu nezini. Esot šajā svētceļojumā tu vienā brīdī nepamani, ka tu jau esi uzsācis ceļu augšup, tavs prāts ir mierinājies, sirds paplašinājusies, spējot iekļaut arvien vairāk pasaules. Šajā PĀREJĀ notiek milzīga transformācija, kurā tu no stāvokļa, ka nezini, ka nezini, kas esi tu un kas ir pasaule, nokļūsti stāvokli, ka tu to visu uzzini. Tā ejot un dzīvojot, vienā brīdī tu nezini, ka tu jau zini. Savā ceļā, savā ritmā tev šķiet, ka nekas nav mainījies, bet tavs nezināšanu plīvurs jau ir nokritis. Pasaule arvien vairāk sūta zīmes, norādot, ka tā zin, ka tu zini. Tā tu, kāpjot nākamajā kalnā, celies savā apziņā un vienā brīdī esi sasniedzis to kalna virsotni, uz kuru lūkojies pirms brīža, kad tu vēl nezināji. Sasniedzot virsotni tu zini, ka tu zini. Tāds ir zināšanu ceļš.
Tāpat ir ar brīvību, sākumā tu nezini, ka tu neesi brīvs. Tu esi dzirdējis, ka ir brīvība, raidošie mēdiji par to ir stāstījuši, ka mūsu vectēvi tad un mēs pirms 30 gadiem esam brīvību izcīnījuši. Tu dzīvo savās ilūzijās, neļaujot ienāk citai apziņai, noraidot visus pretējos apgalvojumus, cīnoties ar tiem, kas apgalvo pretējo. Un tad, vienā dienā, tava apziņa paplašinās, tu ieraugi ilūzijas par brīvību, tu saproti, ka esi bijis vergs, tu zini, ka neesi brīvs. Sākumā tev šķiet, ka neesi bijis brīvs dēļ kāda varmākas, bet tad tu atskārsti, ka tikai sevis pēc, savu iegribu pēc. Pēc šīs atskārsmes, tu esi gatavs ceļojumam, lai atgūtu savu brīvību, kas tev ir piederīga pēc būtībās. Šajā svētceļojumā tu izej visu U līkni, nonākot stadijā, kur tu vēl nezini, ka esi brīvs un sasniedz virsotni, kurā tu zini, ka esi brīvs.
Tāpat ir ar mīlestību, sākumā tu nezini, ka tu nemīli. Tev šķiet, ka tu mīli savu sievu / vīru, bērnus, suni / kaķi, savu darbu, rotaļlietas, bet tu neesi atskārtis, ka tu patiesi nemīli sevi, līdz ar to patiesa mīlestība pret pasauli un tā personāžiem nav bijusi iespējama. Pienāk brīdis, kad tu to ieraugi, sajūti, saproti un var sākties tavs ceļojums, lai tu iekļūtu šajā mīlestības okeānā, kur tu iemīli visu, jo pieredzi, ka viss ir viens. Tā tu no zināšanām, ka nemīli, nokļūsti līdz nākamiem soļiem, ka tu nezini, ka tu mīli un tu zini, ka tu mīli.
Šie ceļojumi no kalna uz kalna nenotiek ārējā pasaulē, tie notiek tevī, tavos dziļumos un ielejās. Kad sasniedz savas dzīles, tad vari atsperties un sākas ceļš augšup, uz pasauli, kur tu zini, esi brīvs un mīli.
Apziņas evolūcija
Piedzīvojam norietu centralizācijai vai tā būtu kāda ideoloģija, reliģija, valsts vai kāds uzņēmums komunālo pakalpojumu jomā. Esam uz lieveņa pasaules decentralizācijai, kur vara vairs nepiederēs kādam šauram grupējumam, bet cilvēki savastarpēji vienosies neatkarīgi no tautībām, pārliecībām un reliģijām. Monopolstāvoklis beigsies arī visām izglītības un medicīnas iestādēm. Cilvēki paši varēs vienoties par to, kā izglītot bērnus, kā uzturēt sevi veselībā un veselumā. Pasaule tiecas uz integrāciju, kurā apvienojas cilvēki, pazūd robežas un ierobežojumi, un šis pasākums nav valdību izdomāts un vadīts. Kaujas ratus vada Tas. Plānā, uz papīra, esam mazākumā, bet ar mums ir Dievs. Mēs iesim kaujā par spīti brālēniem un māsīcām, onkuļiem un tantēm, kas ir nostājušies pretējā pusē. Šis būs gribas akts no cilvēkiem, kas lēnāk vai ātrāk materializēsies. Jo mēs to patiesi gribam, Zeme to patiesi grib, Dievam arī ik pa laikam patīk savu bērnu pavēles, sevišķi, kad Laika Gars saka: “IR LAIKS!”.
Šis ir apziņas jautājums katram no mums pieredzēt to, ka esam cilvēki uz pasaules bez robežām un ierobežojumiem. Kurā mēs apzināmies savu brīvību un līdzradīšanas misiju šai Zemei un cilvēkiem. Kāda ir tava dāvana pasaulei? Ko tu mīli darīt? To arī dari un dāvā savu meistarību pasaulei. Ar to būs gana, lai sāktos jauna ēra Zemes ritējumā.
Cilvēki vienlaicīgi atrodas dažādās apziņas pakāpēs, vēloties piedzīvot dažādas pasaules, bet ir brīži, kad evolūcijas elpa nosaka toni visiem, neatkarīgi no katra apziņas pakāpes. Šobrīd ir pienācis laiks izdarīt lēcienu, kādam īsāku, kādam garāku. Ja tā paskatās, no prāta līdz sirdij ir vien daži cm, bet lai tur nokļūtu, kādam tas var prasīt visu dzīvi.
Par apziņas evolūciju vairāk vari izlasīt ŠEIT.
Pasaules robeža
Šobrīd mēs atrodamies starp pasaulēm, pie vai uz robežas, kurā ir pāreja uz pilnīgi citu pasauli, pasauli, ko ar prātu nevar aptvert. Mēs pārejam no Zemes dzīves un garīgo pasauli, Cilvēks kļūst par šo centru, tranzistoru, kas savieno un piedzīvo visuma dualitāti, spēj integrēt garu un matēriju sevī.
Dzīvojot zemes dzīvi prātā, IZPRATNE bija tā teritorija, kurā klīdām un eksistējām, baidoties iziet ārpus tās robežām. Izpratne bija tas uz ko tiecāmies, vai tā būtu izglītība, medicīna, profesija, dzīve valstī vai ģimenē. Izpratne ir laba prātam, intelektam, ārējai pasaulei, taču šīm izpausmēm nav krāsu un dzīves baudīšanas, tai nav mīlestības.
Šobrīd pasaule, visums ir atvēries, lai tu sāktu tvert dzīvi plašāk un krāsaināk, taču to piedzīvot vairs nav prāta dabā. Garīgo pasauli nevar izprast, tas ir bezgalīgs noslēpums, ko ir iespējams tikai piedzīvot. Pēc šīs pieredzes tas, iespējams, nav pat aprakstāms, jo vārdi un teikumi ir prāta dabā. Taču pēcgarša paliek un tu, kas no kāpura ir kļuvis par tauriņu, aizvien vairāk tiecies uz gaismu un siltumu, uz mīlestību, kas ir cauraudusi visu visumu un tevi.
Šī pieredze dzīves prozu padara par dzeju, tavas kustības par deju, trokšņus par mūziku. Tev nav izprotama koku lapu simfonijas un siseņu sonātes, taču tajās ir tāds dziļums, kurā tev arvien vairāk patīk patverties. Pārejot robežu, tu vairāk baudi un svini dzīvi un šo mirkli, tu atsakies no dzīves nākotnē vai pagātnē uz kuru aicina tavs prāts. Tu iespējams nespēsi aptvert un saprast to pasauli, kurā esi iegājis, bet tu būsi mierā un pateicībā ar to, ko piedzīvo. Vienā brīdī tev šķitīs, ka tu neko nezini un nesaproti. Taču šī sajūta ir daudz tuvāk mīlestībai, kaut kas daudz vairāk kā tava iepriekšējā izpratne vai saprašana. Tu jūti šo jauno pasauli, tu to iemīli, tu kļūsti par to.Tu baudi, tu priecājies, tu jūties dzīvs. Tu no eksistenciālas pasaules esi iekļuvis dzīvā pasaulē. Tu esi kļuvis par dzīvu cilvēku.
Aicinājums uz stropu
Vai cilvēki mācās no vēstures, no savām kļūdām? To parāda laiks, kas sagaida to, kas atnācis un pavada to, kam jāaiziet. Taču tas netraucē kādam mēģināt ieviest to, kas ir jau pavadīts, kas neatbilst vairs laika garam.
Es šajā stāstā gribētu vilkt 2 paralēles, viena ir tā, kas norisinās šobrīd, otra tā, kas izplatījās Eiropā, pirms vairākiem gadsimtiem. Krustneši nāca ar zobeniem un pievērsa visus kristietībai. Ja ne iekšēji, tad vismaz ārēji. Pāvests ar savu komandu gribēja, lai visas bites mājo vienā stropā un kalpo vienai mātei. Gāja laiki un Eiropa tika pārvēsta par kristīgām nometnēm. Pa priekšu nesa krustus, bet pie sāniem bija zobeni. Cilvēki zaudēja savas ticības, dzimtas un pamatu, jo nebija vienoti pret šo kara stratēģiju, katrs kaut kādā mērā domāja par savu labumu, saviem apcirkņiem un tā viens pa vienam padevās šim pārspēkam. Arī leti, lībieši, kurši un zemgaļi nebija izņēmums.
Šobrīd norisinās nākamais “krusta gājiens” pret cilvēci, kurā pie cilvēkiem nāk ar ticību “pārdotai zinātnei”, lai krustiņa vietā tevī iekausētu zvēra zīmi. Lai visas bites būtu stropā, pakļautas kovidticībai, vienai “mātei”.
Visas šīs vēlēšanās vienādot cilvēkus ir cietušas fiasko, jo laika gars aicina pasaulē citas enerģijas un notikumus. Tikai dabas un cilvēku daudzveidība spēj nodrošināt auglību zemei un dzimtām. Turpmāk gan daba, gan cilvēki nesamierināsies ar verdzības turpināšanos, kurā tevi mēģina ievietot jaunā krātiņā, kaut tas būtu no tīra zelta.
Kā ir šobrīd, vai esam gana nobrieduši, lai vienotos par jaunu pasauli un jauniem spēles noteikumiem?
Ko izvēlies, 5D vai 5G?
Kuru tabletīti izvēlies, sarkano vai zilo, jautāja NEO. Lielā mērā tev šobrīd ir jāatbild uz šo jautājumu. Izvēlēsies 5G, piedzīvosi virtuālo realitāti, izbaudīsi transhumānas sabiedrības modeli, kurā tu būsi tehnoloģiju pārvaldīts bioloģisks organisms, kas tiks barots ar tehnoloģiski audzētu pārtiku, tev nekas nepiederēs, bet sola, ka būsi par to priecīgs. Mākslīgs ēdiens, mākslīgas zāles, mākslīgi cilvēki un dzīve.
Izvēlēsies 5D, piedzīvosi dievišķo realitāti, kurā cilvēks kļūs par radītāju. Mīlestība, viedums, sadarbība radīšanā. Nav robežu un ierobežojumu, radi savu brīnišķo realitāti. Pārtika no dabas, zāles no dabas, dzīve dabā pārticībā un laimībā.
It kā jau nesalīdzināmas perspektīvas, bet ko cilvēce bremzē? Jo, lai iestātos 5G, nekas nav jādara, vakcinētāji paši ieradīsies uz mājām un ievadīs 5G sīrupu. Nekas nebūs jādara, būs arī nauda par neko, tikai jāatdod ķermenis korporācijām.
Lai nokļūtu 5D, neviens tev nepalīdzēs, par šo ceļu atbildība jāuzņemās pašam. Ceļš nav rozēm un vienradžiem kaisīts. Lai paaugstinātu apziņu, būs jānolaižās savās dzīlēs, būs jāierauga savi tarakāni un skeleti, būs jādziedina un jāmierina ķermenis, prāts un sirds. Būs jānolaižās dibenā, lai varētu atsperties un pacelties.
Ko izvēlēsies, viegli un ātri vai grūti un lēni?
Ļaujam visam izgaismoties
Vairs nav iespējams būt remdenam, neitrālam, kaut kur pa vidu. Nav iespējami kompromisi ar sevi un savu sirdsapziņu. Katrs šobrīd izgaismo sevi, savu gaismu vai gaismas neesamību. Katrs šobrīd izpauž tās bailes, kas katrā ir mītošas. Ļaujam katram izgaismot savas krāsas, savu tumsu vai gaismu.
Laiks izgaismos to, kuru laiks būs pagājis. Bruks vecie uzskati un sistēmas, bruks materiālais pasaules uzskats. Visā vecajā ir milzīgas plaisas, caur kurām iekļūst gaisma, apgaismojot tumsu. Mēs visi tiekam šobrīd attīrīti un pārradīti. Tiek pieradinātas mūsu acis lūkoties gaismā. Tiek pieradinātas visas maņas dzīvot augstākās frekvencēs. Nav tumsas ir tikai gaismas trūkums. Šobrīd gaisma apņem zemi, lai mēs visi kļūtu apgaismoti.
Kāpēc mūs spiež vakcinēties?
Jo mēs esam egoisti. Katrs domā par savu pašlabumu. Arī šajā, cilvēcei lielajā pārejā, firmu un uzņēmumu īpašnieki un vadītāji domā par sevi, savu biznesu un peļņu. Arī skolu un slimnīcu direktori. Tāpēc pieļauj to, kas notiek, jo pretestība varētu traucēt biznesa interesēm. Bet ja nebūs cilvēku, nebūs arī biznesa. Sevišķi ausīties vajadzētu mazam un vidējam biznesam, jo plānos nav tādus saglabāt. Tikai lielās koroporācijas roku rokā ar viltus valdībām.
Sabiedriskā telpā daudz nobažījušos cilvēku, kas norāda uz milzīgu darba devēju spiedienu vakcinēties. Neviens par jums nedomā, valdībai vaiga sviedros jācenšās, lai izspiestu starptautiskām organizācijām apsolītos 70%, uzņēmējiem jādomā, kā savilkt galus kopā, daudzi vadītāji domā par savām siltajām vietām un ikmēneša kompensācijām.
Tas kas notiek, ir sabiedrības spogulis, kas parāda uz mūsu nespēju vienoties par fundamentālām lietām un vērtībām. Šī dzīvošana pa vienam, tikai sev un savām interesēm ir radījusi situāciju, kad viens otru apspiežam un traumējam. Šeit neviens tev nepalīdzēs, tev jāspēj pašam uzņemties par sevi atbildību. Šī ir lielā iespēja aiziet no tā, kas vairs nav tavs, no tā, kas nenāk tev par labu. Izeja un alternatīva ir vienmēr, tādu cilvēku ir daudz, tik jāsāk sadoties rokās.
Vai esi biorobots?
Sēdēju dabiņā un vēroju skudras, kur šīs tik gudras, ne skolas, ne cietumu, bet visas zin ko un kā darīt. Šis būs stāsts par apziņas saspēli ar matēriju - dabu. Dabu varētu salīdzināt ar datoru - dzelzi, kas pats par sevi ir nekas. Lai dators atdzīvotos, tam ir nepieciešama programmatūra, kods. Un šeit nāk talkā vienotā apziņa, kas katru būtni aprīko ar sākotnējo kodu, lai varētu atdzīvoties, dzīvot un attīstīties. Florai un faunai ir ielikti spēcīgi kodi, no kuriem tie visdrīzāk savas dzīves laikā nenoiet. Brīvā griba, apziņa, šeit tik brīvi nespēj izpausties, jo instinkti, dotais pirmkods ir dominējošais. Tāpēc visa dabas pasaule ir tik gudra, pati sevi izskolo un izveseļo, taču no iebrauktām sliedēm nenobrauc. Vienotā apziņa ir tas evolucionārais aspekts, kas mums visiem liek evolucionēt. Daudzu miljonu gadu evolūcijā, dabas forma sevi noveda līdz cilvēkam, kura iespējas piedzīvot brīvību no programmām un instinktiem bija nesalīdzināmi augstākas.
Šajos laikos dzirdam, ka cilvēci ir plānots pataisīt par biorobotiem, kas ir ieprogrammējami, tādejādi vadāmi saskaņā ar jauniem kodiem un transhumānas sabiedrības noteikumiem. Es gribu teikt, ka mēs jau esam bioroboti, kas darbojas ar apziņas ieliktajiem kodiem, bet mums ir iespēja kļūt par cilvēkiem. Cilvēks ir augstākā būtne uz zemes, potenciāls kļūšanai par radītāju, apziņu, bet lai tas notiktu, ir jāpārprogrammē savi “dzelži”. Ar veco programmu tu turpini dzīvot instinktu, cīņas, sasniegumu un zaudējumu arēnā. Tu turpini dzīvot likumu, kārtību un noteikumu ietvarā. Tu turpini braukt pa tām sliedēm uz kurām tevi uzlika, tevī dzīvi ir tie kodi ar kuriem tu ieradies šajā pasaulē, kodi, kurus tev instalēja ģimenē, skolā un sabiedrībā.
Visspēcīgākais ierocis uz šīs planētas ir brīvā griba, bet viņa ne tik labi strādā ar veco programmatūru, jo tā nav brīva griba, kuras vārdā runā instinkti, egoistiskas vēlmes un iegribas. Griba kļūst brīva, kad tu kļūsti brīvs no saviem instinktiem un ego iekārēm, kad tu vairs nevēlies iegūt ko sev. Šis ir jaunais kods, kas tev ļauj pāriet no cilvēka - biorobota uz cilvēku - dievcilvēku. Tavs “dzelzis” tiek uzlabots ar nākamo programmatūru, kas jau ir brīva no žņaugiem, kas mudina tevi izdzīvot. Nu tu vari sākt dzīvot, tevī jau ir klātesoša kosmiskā apziņa, kas piedzīvo savu brīvo gribu.
Sliežu pārmijas
Mūsdienās sabiedrība brauc pa tām sliedēm uz kurām to uzliek varneši. Šī izvēle netiek izlemta sabiedriskā apspriešanā vai nolemta referendumā. To izlemj saujiņa cilvēku, kam vienmēr ir savas varas intereses iznākumā. Globāli mēs šobrīd pieredzam, kā visa globālā sabiedrība tiek pārvirzīta uz citām sliedēm. Saprotams, ka atkal bez tavas piekrišanas. Šobrīd smalki tiek iedarbinātas sliežu pārmijas, kas notiek viltus pandēmijas aizsegā. Saprotams, ka no sabiedrības slēpj, kādas būs šīs jaunās sliedes, izstāsta tikai dažas pozitīvas, bet nenozīmīgas spēles nianses, bet nepasaka būtību. Jaunās sliedes lielā mērā būs virtuālas. Šis ir sazvērniecisks mēģinājums mūs pārcelt virtuālā transhumānā pasaulē, kurā programmas kods būs zināms vien dažiem jaunās sistēmas pārvaldniekiem. Mēs jau šobrīd piedzīvojam tam ģenerālmēģinājumu. Liela daļa darbu jau ir pārcēlusies uz digitālo pasauli, arī iepirkšanās, izklaide, mācības, grāmatas. Šobrīd procesā ir finanses, cilvēku kontrole, medicīna.
Šis ir slazds, kuram mūs gatavo pārmijnieki. Pasaule tad izskatīsies tāda, kāds būs uzģenerēts kods. Jau šobrīd atšķiras ziemeļi digitālajā un analogajā kompasā. Šādas atšķirības būs ikvienā jomā un virzienā. Es izvēlos izkāpt no šī vilciena, kas drīz kļūs par virtuālo. Turpināšu dzīvot savā analogajā pasaulē. Cilvēki apkārt būs dzīvi, darbi īsti un cilvēki tur būs brīvi.
Kā noorientēties pārmaiņu laikos?
Kāds viedais reiz ir teicis, nedod dies’ dzīvot pārmaiņu laikos. Esam atbraukuši. Atbraukuši tos pieredzēt. Kā noorientēties, kā nepazust šajos laikos? Pirmkārt, nevienu nevainojot par to, kur esam un, ko piedzīvojam. Mums jāapzinās, ka tā ir mūsu izvēle, brīva griba šeit būt un gūt to pieredzi, kas šobrīd norisinās. Otrkārt, apzināties tās vērtības, kas ar tevi rezonē un turēties tuvumā tām. Neskatoties uz to, kādas ir pārējo cilvēku izvēlēs. Kaut esi viens, bet tur, kur vēlies būt. Tas nozīmē, ka jāatmet liekais, nasta, kas tevi tur vai attur, nospiež un neļauj būt tur, kur vēlies būt, pieredzēt to, ko vēlies gūt. Īstais laiks visu pārvērtēt, atteikties no darbiem, kas tevi gremdē un meklēt tos, kas tevi ceļ. Tāpat par vietām, kur dzīvojam, cilvēkiem ar kuriem esam vai vēlamies būt. Nav nākamo brīžu, lai ko mainītu, tikai šis.
Treškārt, kad virziens sajusts, doties ceļā. Neskatoties uz šaubām, kas tev piezagsies un lūgs atpakaļ griezties, neskatoties uz sāpēm, ka jāpamet tas, kas kādreiz tuvs ir bijis, neskatoties uz bailēm, ka garantiju un apdrošināšanas nebūs. Ja būsi uz sava ceļa, lietas sastāsies, ceļavējš parādīsies, griba, drosme būs klātesošas. Lai kādus ceļa mērķus stādīsi, tie būs iluzori, tik ceļa stabi, kas atgādinās, ka esi uz ceļa. Uz ceļa, kas nekad nebeidzās. Dzīve ir ceļš un ceļš ir dzīve. Viņš vienmēr ved tur, kur tev jānokļūst. Tikai nedaudz vairāk paļāvības savam ceļavējam. Tu nevari būt tur, kur tev nav jābūt un tu nevari nebūt tur, kur tev ir jābūt.
Dabas bērni
Dzīvnieku pasaule piedzīvo baiļu pandēmiju kopā ar cilvēci. Viņi ir ļoti nobijušies jau daudzus gadu desmitus, kopš viņi un meži kļuva par preci, ar ko daži nopelnīja, bet gandrīz visi zaudēja. Šīs bailes, ko piedzīvoja dzīvnieku, augu un kukaiņu pasaule, šobrīd caur vīrusa programmu izplatās starp cilvēkiem. Daudzi cilvēki stāsta, ka viņiem ir bailes, bieži vien bez saprotamiem cēloņiem.
Šobrīd šīs sakrājušās bailes ir nepiecieciešams pārstrādāt, jo enerģija nepazūd, bet tā transformējas. Baiļu enerģija ir iesprūdusi, jo Zemes vibrācijas šobrīd stāv pāri baiļu vibrācijām un tāpēc bailes spiežās iekšā, kur vien tas ir iespējams. Ikviena dzīva radība uzņem tik daudz, cik viņa ir spējīga pārstrādāt. Visa dzīvā radība šobrīd strādā un sadarbojas, lai zemi atbrīvotu no šī rēga. Mēs visi esam zemes bērni, kas palīdz savai mātei šajā pārejā. Caur šo palīdzību, mēs paši tiekam pārradīti un attīrīti, paaugstinās mūsu apziņa un to vairs neskar bailes, kas ir palikušas 3 dimensijā.
Bet vai tu zini, kas ir labākās zāles šajā situācijā? Tās atrodas pie mātes ZEMES, būšana kopā ar viņu, viņas velšu baudīšana, atteikšanās no mākslīgās medicīnas un pieslēgšanās dabas medicīnai. Dabas pasaule ir pilna ar dziednieciskām zālītēm, dažas no tām ir apziņu mainošas, lai tu beidzot saprastu šos notikumus, sevi un pasauli. Vai esi gatavs kļūt par DABAS BĒRNU?
Cilvēku pazušana
