Saruna ar sevi V. Pēdējais šķērslis

Joprojām vairākumam cilvēku šķiet, ka lai baudītu dzīvi un brīvību, šķēršļi atrodas ārējā pasaulē. Tās ir valdības, globālisti, priekšnieki, ierēdņi, apsargi, vārdu sakot, kaut kas tur ārā. Visi šie cilvēki, organizācijas ir simboli, kas klausa komandtiltiņam, kas neatrodas kaut kur ārpusē, bet mūsos. Mūsu prāts ir tas, kas ir radījis visus šos rēgus un starpniekus starp mani un pasauli. Prāts ir pēdējais šķērslis, kas traucē mums doties savā brīvības ceļā.

- Vai ir tik vienkārši atteikties no prāta dominances, tēlu starpniecības? 

- Nē, jo ir bail, ir bail par rītdienu, par to, ka tad nebūs garantiju, apdrošināšanu, prognožu. Šis viss ir par prāta dabu un komfortu, taču dzīve šajos rāmīšos nevar būt dzīva un brīva. 

- Vai paliekot bez prāta, vispār ir iespējams izdzīvot?

- Bez prāta tu nepaliksi, prāts joprojām būs klātesošs, bet ne dominējošs. Viņš palīdzēs tev atrisināt izaicinājumus un jautājumus, bet nebūs vairs tavs padomdevējs, bet sulainis, kalps. Tevī pašā ir jānobriest sēklai, lai dievišķais tevī kļūtu par kungu. Tad arī ārējā pasaule sāks atspoguļot bildi tādu, kāda viņa ir, tad arī vairs nedzīvosim vairs greizo spoguļu karaļvalstī, kur kalpotāji ir kungi un kungi ir kalpotāji.

- Ir bail palikt vienam, tāpēc piespēlēju sabiedrībā valdošām normām ar tām lomām, kas ir pieejamas. Uz ko paļauties savā ceļā pie sevis un brīvības?

- Tu nekad neesi viens, ar tevi kopā ir viss kosmoss, viss dievišķais. Tava sirds apziņa ir tā, kas translē dievišķo un saka priekšā par nākamo soli. Ne par nākamiem simts soļiem, kā vēlētos prāts, bet par nākamo. Vienmēr tu zināsi, kur un kā likt nākamo soli, tā būs sajūta tevī, ko priekšā teiks tava sirds. 

Saruna ar sevi IV. Dieva inversija

- Kāpēc Dievs nolēma radīt pasauli un izšķīst tajā?

- Viņš gribēja iepazīt sevi. Ja tevi neviens neatspoguļo, tad tev nav priekšstata par to, kas skatās, runā un klausās. Arī cilvēkam atrodoties tukšā telpā nebūtu iespējams pateikt, kas viņš ir. Tikai apkārtējā vide un tajā esošie cilvēki rada tavu formu, kurā tiek apjausts saturs. Dievs ir saturs, viņš ir klātesošs it visā šajā pasaulē, forma kalpo, kā trauks, kurā var ielīt saturs. 

- Vai arī cilvēks ir VIENS?

- Tas atkarīgs no tā, kas viņš ir. Ja viņš ir Dievs, tad viņš ir viens. Dieva aspekts atspoguļojās visur un, jo autentiskāk aspekts var to atstarot, jo autentiskāks šis aspekts ir pašam Dievam. Vismaz Dievs vēlētos savu atspulgu spoguļos skatīt maksimāli tīru, bez uzslāņojumiem, traipiem un plaisām.

Saruna ar sevi III. Izeja no baiļu valstības

Piedzīvojam baiļu pandēmiju, kad laukā lien visas bailes, gan tās, kas apzinātas, gan tās, kas sen noslēptas. Cilvēki meklē izeju no šīm šausmām un cer, ka atradīs to aizbēgot no tām, bet tikai saskaršanās ar bailēm, skatoties tieši tām acīm izkausēs tās. Visi tēli, kas sabūvēti, ēnas kļūs svabadas. Tās atbrīvos arī mani un tevi. Turpmāk varēsim būt drosmīgi.

- Cilvēki maldās, domādami, ka izeja no bailēm ir doties mīlestības virzienā, bet tās nav īstās durvis.

- Kādas durvis ir izeja no baiļu valstības?

- Šajā dzīvošanas platformā viss ir sadalīts dualitātē, pretmetos. Ir jāmeklē pretmets tam, kur esi iestrēdzis. Pretmets bailēm ir drosme. Drosme ir īstās durvis, kuras jāatslēdz.

- Mēs ieradāmies uz šīs zemes bez bailēm, kaut kas aizplīvuroja mūsu redzēšanu un drosmi. Bērns mācās caur kopēšanu. Tas nozīmē, ka bērni pārmanto vecāku, kopienas, sabiedrības bailes. Tās tiek mazinātas un pārstrādātas caur bērniem. Vienā brīdī pieaugot mēs aizmirstam, kas tad mēs esam.

- Esi drosmīgs un tūkstoši ap tevi kļūs drosmīgāki. Caur to spēs piedzīvot autentisku sevi un pasauli. Drosme ir pamats, lai teiktu JĀ, kad tas ir jāsaka un NĒ, kad tu jūti to tā.

Saruna ar sevi II. Vai dzīvē ir kas īpašs?

Notērējam gandrīz pusi no dzīves dzenoties pēc īpašām vietām, lietām, cilvēkiem un stāvokļiem. Meklējam mīļotos, kas būtu īpaši, meklējam īpašās vietas, kur apmesties, mēģinām sasniegt stāvokļus, kuros justos īpaši. Kad sākam nobriest un mūs vairs neapmierina līdzšinējie pasaules standarti un izskaidrojumi, sākam meklēt īpašos skolotājus un īpašās reliģijas. Vienā brīdī mēs atskārstam, ka noteikti, jābūt īpašam ceļam, kas mūs aizvedīs uz to īpašo stāvokli, kurā sajutīsim svētlaimi un tad mēs paši kļūsim īpaši. Liela daļa no cilvēkiem pavada šajos meklējumos visu savu dzīvi un beigās pamet šo pasauli un ķermeni vīlušies, jo neatrada meklēto ārējā pasaulē. Iespējams, ka dzīves noslēgumā atskārta, ka virziens nav bijis pareizais, bet laiks jau savu bija nositis.

- Vai dzīvē ir kas  īpašs, neatkārtojams? 

- Jā, visu laiku ir pieejams šis īpašais, bet viņš pazūd, ja mēs sākam to meklēt, meklēt nākotnē vai pagātnē, laicīgajā vai garīgajā pasaulē, ārpusē vai iekšpusē. 

- Labi, es viņu nemeklēšu, bet kā man to sastapt?

- Tu viņu nevari sastapt, tas var sastapt tevi, tas gaida brīdi, kad varēs atklāties.

- Neko nesaprotu vai vari pateikt skaidrāk?

- Es jau visu pateicu. Ir tikai šis brīdis un kad tu būsi viņam klātesošs, apzināti būsi tikai ar viņu, tad tevi pārņems īpaša sajūta, kurā tu vairs nebūsi atdalīts no citiem un pasaules. Tu vairs nezināsi, kur ir tavas, kur pasaules robežas. Tu vairs nezināsi, kas ir pagātne, kas nākotne, tu vairs nezināsi, kas ir laicīgs, kas garīgs, kas ir ārpuse un, kas iekšpuse. Tu nezināsi, kas tu esi, bet tu skaidri apzināsies, ka tu esi. 

Saruna ar sevi I. Dzīvības un nāves jautājums

Nav tā, ka mēs esam tikai dzīvi. Mēs esam arī miruši, atrauti ķermenim. Katra mūsu ieelpa un izelpa par to liecina. Ieelpa ir dzīvība, radīšana, izelpa miršana, novecošana. Mēs katru brīdi atrodamies starp šīm dimensijām, mēs pieredzam savu atdzimšanu un bojāeju. Ja tu esi dzīvs, tad tava nāve vienmēr ir klātesoša, savukārt, ja neesi inkarnējies, tad viemēr ir iespēja kur dzimt. Šis ir mūžīgs jautājums, kas liek mums aizdomāties. 

- Kā ir būt, tur, otrā pusē? 

- Tu vienlaicīgi atrodies abās pusēs. Tev atliek to tikai novērot. Matērija bez gara nevar pastāvēt un šis process ir abpusējs, arī garam ir vajadzīga matērija, lai izpaustos, radītu.

- Vai tas nozīmē, ka nomirstot saglabājas ķermenis, matērija?

- Tu sastāvi no ļoti daudziem ķermeņiem, ar savām acīm tu spēj saskatīt tikai savu fizisko ķermeni, bet tev piemīt arī smalkāki ķermeņi. Lai pastāvētu kā individualitāte šajā dieva matriksā, tev ir vajadzīgs kāds ķermenis, bet tam mirstot tu ar laiku nomet daļu no saviem smalkākiem ķermeņiem - ēterisko, astrālo un mentālo.

- Bet kāpēc es to ikdienā nepieredzu?

- Jo tu esi neapzināts. Tavs prāts piedalās lielajā dzīves skrējienā no pagātnes uz nākotni. Tu vari pieredzēt to, ja pārstāj pasauli sadalīt, ja vari apklust un vairs neelpot.

- Vispār pārstāt elpot? 

- Kaut uz brīdi, starp ieelpu un izelpu ir punkts, kurā tu kļūsti par novērotāju šai dzīvības un nāves dejai. 

- Vai mēs varam šajā spēlē nepiedalīties?

- Jā, tu vari tikai novērot savu dzīvi, nāvi vai pēcnāvi. Novērot neiesaistoties un neiejaucoties. Kad tu esi šajā stāvoklī, tad atkāpjas gan dzīve, gan nāve, robežas vairs nav tik izteiktas, arī tavas personīgās robežas kļūst izplūdušākas, tu uz brīdi pat apjūc vai tu gadījumā neesi visa pasaule.