Kā peldēt kartupeļu laukā?

Kopš neatminamiem laikiem bērni ( Metaforas beigās ir simbolu atšifrējumi)  ir strādājuši kartupeļu laukā un rakuši kartupeļus. Pārtika un veselība vienmēr ir bijušas cilvēka dzīves svarīgākās sastāvdaļas, kas simbolizē labklājību un laimi un, lai dotu iespēju pie tās tikt, tika iekopts kartupeļu lauks. Saraktos kartupeļus varēja gan uzkrāt, tādējādi nodrošinot sev pārtiku visai dzīvei, gan arī tos varēja pārdod citiem, lai iegūtu papildus labumus. Bet pats rakšanas process tika uzskatīts par labu veselībai un audzināja raksturu, jo bija smags un nopietns. 

Šā procesa laikā iezīmējas vairākas personāžu grupas:

Pirmie ir tie, kuriem šis darbs ir atbilstošs viņu fizioloģiskajām īpatnību dēļ. Viņiem ir pat ļoti labas sekmes dažu kartupeļu šķirņu rakšanā, kā arī viņi paši kļūst fiziski spēcīgi un veselāki. Ar saraktajiem kartupeļiem pilnībā pietiek, lai nodrošinātu savu dzīvi. Tanī pat laikā, daļai no viņiem arī rodas vēlme šajā procesā palīdzēt citiem, kuriem varbūt neiet tik viegli. Jo process pats no sevis taču ir ārkārtīgi svarīgs ikviena cilvēka dzīvē. Līdz ar to viņi kļūst par nākamajiem vagariem, lauka pārvaldniekiem un īpašniekiem, tādējādi nodrošinot procesa paš-atražošanos. Un katrs cenšas, cik var, bieži vien sarežģītos materiālos un psiholoģiskos apstākļos, lai nodrošinātu procesa norisi un pēc iespējas lielāku ražu katram, kurš ir atstrādājis savu tiesu laika uz kartupeļu lauka. Tomēr šāda procesa paš-atražošanās arī kļūst par iemeslu nemainīgajiem rezultātiem laika gaitā un fundamentālajām nākotnes problēmām.

Otrie ir tie, kuriem pats process nepatīk, tomēr ar sakostiem zobiem viņi tiek cauri diezgan veiksmīgi.

Trešā grupa ir tie, kuru fizioloģiskajām īpatnībām kartupeļu rakšana nepavisam nav atbilstoša. Viss rakšanas process ir ļoti grūts, garlaicīgs un sāpes izraisošs. Tikai apkārtējo spiediens par to, cik šis process ir svarīgs un ka bez kartupeļiem dzīve būs smaga, kā arī lauka biedru un vagaru atbalsts un palīdzība, ļauj viņiem izturēt procesu un pamest lauku vismaz ar dažiem maisiem kartupeļu.

Ceturtā grupa ir tie, kuri nekādi nespēj izturēt šo procesu un kādā posmā to pamet. Daži no viņiem nokļūst cietumos, bet citi nopelna bagātības un kļūst par inteliģences simboliem. Atšķirībā no pirmajiem, par pēdējiem parasti skaļi nerunā, vismaz uz kartupeļu lauka ne.

Piektā grupa ir tie, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi iziet cauri procesam, bet dzīvi nodrošina ar kādu vienu specifisku kartupeļu šķirni, kuru nereti nemaz neaudzē kartupeļu laukā. Viņus nosauc par talantiem, viņi tiek apbrīnoti un viņiem tiek aplaudēts.

Tā šis process norisinās jau desmitiem un pat simtiem gadu... Visapkārt kartupeļu laukam pasaule ir mainījusies līdz nepazīšanai, tikai kartupeļu lauks praktiski nemainās. Tiesa, parādās jaunas šķirnes, jaunas rakšanas tehnikas, kā arī pagarinās vagu garums. Ir parādījušās arī lāpstas, kas it kā simbolizē procesa progresu un modernizēšanos, jo nevajag vairs vienmēr pašiem rakties ar rokām, var dažreiz izmantot tehniku.

Tomēr ik pa laikam arvien skaļāk un skaļāk var dzirdēt balsis no ārpasaules par to,  ka kartupeļu rakšana nav tas sakarīgākais, ko var darīt. Parādās liecības par to, ka patiesībā kartupeļu rakšanai ir tikai minimāls sakars arī ar veselību un daudzos gadījumos, tā pat ir kaitīga veselībai. Tomēr šīs balsis tiek ignorētas, un rakšanas process mierīgi turpinās. Vienīgi daži vagari saprot, ka ir jādara kaut kas cits, un tāpēc pamet lauku, bet to skaits ir tik neliels, ka neviens pat nepamana viņu aiziešanu. Ārpasaule arī ir apmierināta ar kartupeļu racējiem, jo tieši šādi cilvēki - apzinīgi sava darba darītāji - ir nepieciešami. Ik pa laikam gan pamainās pieprasījums pēc dažādām šķirnēm, kā rezultātā tiek pakritizēti un pamudināti lauka īpašnieki, tomēr kopumā viss rit savā mierīgajā, monotonajā plūdumā.

Līdz kādā dienā sāk smidzināt neliels lietus. Lietus līst visā valstī, ne tikai kartupeļu laukā. Sākumā to neviens neievēro. Tomēr lietus nerimstas. Kartupeļu laukā sākas kņada un uztraukum, kā nu strādās un kā nu būs, kad līst lietus? Vairums uzskata, ka lietus ir laba lieta, jo tas veicinās ražīgumu, kā arī padarīs zemi irdenāku, tādējādi atvieglojot rakšanu gan bērniem, gan vagariem. Pastāv arī viedoklis, ka lietus appludinās lauku un sabojās ražu, tādējādi bērni dzīvē dosies ar bojātiem kartupeļiem. Bet ar laiku daži ievēro, ka lietus lāses nedaudz maina savu izskatu. Ieskatoties vērīgāk, viņi pamana, ka katrā lāsē ir iekšā mikroskopisks čips, kurā, līdzīgi hologrammām, ir paslēpta visa iespējamā pasaules „kartupeļu raža”. Turklāt lietus lāsei ir vēl bezvadu interneta savienojums ar citām lietus lāsēm. Rodas aizdomas, ka lietus lāšu jēga ir daudz lielāka nekā rakšanas darbu atvieglošana un kartupeļu ražas paaugstināšana. Paskatoties augšup debesīs, viņi pamana, ka mākoņi savelkas arvien tumšāki un tumšāki un ka tuvojas viesuļvētra. Viņi par to mēģina pastāstīt gan citiem vagariem, gan lauka īpašniekiem un pārvaldniekiem, tomēr reti kurš ieklausās, jo ūdens vienmēr ir ticis izmantots, lai paaugstinātu ražīgumu, bet viesuļvētras nekad nav bijušas, līdz ar to viņi pašos pamatos nesaprot to, ko viņiem mēģina pastāstīt.

Paralēli pirmajām lietus lāsēm, parādās arī pirmie pētījumi un zinātnieku atklājumi, kas sāk apstiprināt esošās baumas par to, ka peldēšana ir nesalīdzināmi labāka veselībai. Tā vispārīgi attīsta bērnus, reizē arī paverot plašākas iespējas, kurp dzīvē tālāk aizpeldēt. Ūdens arī nodrošina gan uzturu, gan dzeramo. Bez tam, atšķirībā no kartupeļu rakšanas, kurā ir praktiski tikai viena darbības tehnika, peldēšanā ir daudz vairāk tehniku/stilu, kas ļauj katram atrast piemērotāko un izmantot to, lai gūtu panākumus. Pats peldēšanas process arī ir nesalīdzināmi interesantāks, relaksējošāks nekā kartupeļu rakšana.

Pēc samērā ilga laika jaunā informācija nonāk arī līdz kartupeļu laukam. Sākas atkal kārtējā kņada un uztraukums par to, ko nu darīt un kā nu būs. Turklāt šī informācija saskan ar dažu bijušo vagaru, kuri blakus laukam ir iekārtojuši mazus dīķīšus, kā arī citu cilvēku sniegto informāciju, ka viņi, nodarbojoties ar peldēšanu, ir guvuši daudz lielākus panākumus. Pierādījumi ir pārpārēm. Turklāt no ārpasaules arvien vairāk tiek saņemta informācija, ka kartupeļu, it īpaši, dažu šķirņu, cenas ir kritušās, turklāt nereti tos nemaz nevar kādam pārdod. Bet, ja pārdod, tad tiek saņemtas sūdzības par to zemo kvalitāti. Kartupeļu lauka bijušie aktīvisti arī gaužas, ka dažas šķirnes samērā ātri bojājas un kļūst nelietojamas. Lai padarītu situāciju pavisam saspringtu, bērni katru dienu, atgriežoties no interesantās un strauji mainīgās ārpasaules kartupeļu laukā, arvien biežāk sāk jautāt, ko un kāpēc viņi dara, un vai tam vispār ir jēga? Vagaru un vecāku, kuri joprojām pārtiek no vecajiem saraktajiem kartupeļiem, atbildes, ka tā vienmēr ir bijis, ka tā tam ir jābūt un ka bez kartupeļu rakšanas dzīvē nekur netiks, nedaudz apklusina bērnu izbrīnu.

Tomēr, lai uzlabotu procesa kvalitāti, ražīgumu un palielinātu bērnu motivāciju un interesi, tiek pieņemts lēmums, ka arī kartupeļu laukā vajag nodarboties ar peldēšanu. Vairums ir samērā neapmierināti ar to, jo tas ir kas pavisam cits nekā līdz šim. Daļa no vagariem un pārvaldniekiem labāka ražīguma vārdā tomēr piekrīt, bet daļa, aizbildinoties ar visu iespējamo, atsakās un turpina kā pierasts.

Sākas lielais jampadracis. Kartupeļi tiek rakti dažādos veidos, tai skaitā, izmantojot dažādas peldēšanas tehnikas un stilus. Lai gan ir interesantāk, tomēr kopējie darba ražīguma rādītāji, svārstoties starp dažādām šķirnēm, īpaši nemainās. Izkristalizējas vairākas grupas. Vieni ir tie, kuri nepeldēja. Pārsvarā tie ir vecāka gadagājuma vagari. Tie norāda, ka, kā jau viņi iepriekš teica, peldēšana nekādus rezultātus nedos, tikai traucē procesu un īstā kartupeļu rakšana ir tāda, kāda tā bija. Otrā grupa ir tie, kuri centās dažādi peldēt, bet tas nekādus labākus rezultātus nedeva, turklāt viņi vēl sarijās zemi, nosmērēja ar dubļiem seju un dažs labs neveiksminieks, mācoties nirt, trāpīja uz akmens. Daļai no viņiem nostiprinās skepse pret peldēšanu, bet citi tomēr nezaudē optimismu un cenšas saskatīt pozitīvo. Trešā grupa ir tie, kuriem paveicās trāpīt nedaudz dziļākās starpvagu peļķēs, kā rezultātā, lai arī sasniegumi nav izcili, tie tomēr ir labāki nekā citiem, kā arī  peldētāji ir krietni apmierinātāki nekā bija, audzējot kartupeļus. Visapkārt kartupeļu laukam stāv gan vecāki, gan draugi, gan kartupeļa lauka īpašnieki un pārvaldnieki. Skatoties uz šo milzīgo haosu, katram no viņiem rodas savs viedoklis par to. Skaidrību arī nepalīdz ieviest informācija no citiem kartupeļu laukiem, jo arī tā ir pretrunīgā. Veidojas situācija, kurā katram procesa dalībniekam, gan pasīvam, gan aktīvam, ir vismaz divas savstarpēji pretrunīgas pārliecības par to, kas notiek un kas jādara. Jārok - tāpēc vai tāpēc. Jārok - šis vai tas. Jārok - šādi vai tādi. Galu galā, jārok vai jāpeld, un, ja jāpeld, šeit vai tur. 

Tanī pat laikā lietus pastiprinās. Arvien vairāk cilvēku sāk runāt par neparastajām lietus lāšu īpašībām, par draudīgajiem mākoņiem, par ārkārtīgi atšķirīgo ārpasauli, zemajām kartupeļu cenām un peldēšanas piedāvātajām neizmērāmajām iespējām. Ir daļa no pārvaldniekiem un vagariem, kuriem galīgi nepatīk šīs runas, tāpēc viņi, līdzīgi strausiem, iebāž galvu dziļi zemē, skaita mantras par to, cik viss ir labi un jauki, ka kartupeļu rakšana ir dzīves jēga, un gaida vai nu, kad atkal spīdēs saule un bizness izdzīvos, vai arī, kad bērni nomierināsies un atkal atsāksies normāls rakšanas process. Bet lietus lāses tikmēr turpina kaitinoši sisties pret ķermeņa augstāko punktu.... 

Tikmēr lauka īpašnieki tupina izmisīgi domāt un eksperimentēt, lai atrastu veidu, kā savienot kartupeļu rakšanu ar peldēšanu un nodrošinātu kontroli un apkārtējās pasaules apmierinājumu gan ar kartupeļu šķirnēm un to kvalitāti, gan jauniegūtajām peldēšanas prasmēm, kuras ir kļuvušas par nesalīdzināmi pieprasītāku produktu nekā paši kartupeļi, jo lietus pamazām appludina ne tikai kartupeļu lauku...

Bet īsti nesanāk... Lietus turpina pieņemties spēkā... Viss process paliek samērā ķepīgs. Ir izmēģināti visdažādākie līdzekļi, lai visi beidzot sāktu peldēt, bet tas tikai ir radījis vairāk problēmu un jautājumu nekā atbilžu. Sāk parādīties pirmās prognozes par to, ka būs viesuļvētra, tiks pārrauts dambis uz blakus esošās upes, lietus izraisīs plūdus un nu jau ir absolūti nepieciešams iemācīties peldēt, lai vispār varētu turpināt rakt kartupeļus. Kartupeļu lauku pastiprināti apmeklē eksperti no citiem kartupeļu laukiem, lai palīdzētu ieviest kārtību. Parādās arī misionāri, lai glābtu strauji prestižu zaudējošo procesu un ieviestu tajā jaunas vēsmas. Tomēr tas neko būtiski nemaina, tik vien kā palielinās to skaits, kuri cenšas peldēt kartupeļu laukā un nosmērējas ar dubļiem.

Visus atkal pārņem uztraukums...

Pēkšņi atskan kāda balss no pasīvo vērotāju pūļa. Tā vēsta par to, ka kartupeļu lauks nav domāts, lai tajā peldētu. Ka kartupeļu rakšana no zemes ir bezjēdzīga un absurda un ir vienkārši jāpeld, nevis jāsavieno peldēšana ar kartupeļu rakšanu Bet, lai peldētu, ir nepieciešama pavisam cita vide. Balss piedāvā doties uz upi un tur attīstīt peldētprasmi. Uz sašutumu, ka upē neaug kartupeļi, balss atbild, ka katrā ūdens lāsē ir paslēpta visa iespējamā „kartupeļu raža” un tie nav jārok no zemes, bet šajā bezgalīgajā kartupeļu piedāvājumā ir jāiemāca bērniem atrast sev nepieciešamākos un pievilcīgākos. Vairums, protams, ir pret, jo upe ir pilnīgi sveša vide un prasa pilnīgi citas iemaņas un prasmes. Monotonā un nemainīgā kartupeļu lauka vide viņos ir radījusi dziļu, iekšēju pretestību pret visu jauno un nezināmo. Tomēr neliela, organizēta daļa drosmīgāko dodas uz upi. Sākumā peldēšana prasa laiku, līdz tā tiek apgūta, tomēr bērni ir sajūsmā par to, it īpaši tāpēc, ka katrs var peldēt sev atbilstošākā veidā, ātrumā un arī virzienā. No apkārtējās pasaules atskan arī atzinīgi vērtējumi gan par peldēšanas prasmēm, gan arī par no lietus lāsēm iegūto kartupeļu kvalitāti.

Tikmēr uz kartupeļu lauka turpinās kartupeļu rakšanas un peldēšanas simbioze. Lēnām gan mainās paša lauka vide, jo ūdens līmenis ceļas un ceļas un sāk piepildīties prognozes, ka tiks pārrauts dambis un lauks applūdīs. Redzot applūšanas neizbēgamību un dažu bijušo vagaru, pārvaldnieku un bērnu ievērojamās sekmes upē, kā arī apzinoties, ka kartupeļa laukā palikušajiem sāk pilnveidoties vismaz peldēšanas tehnika, lauka īpašnieki pieņem drosmīgu lēmumu attaisīt dambi, kas norobežoja upi no kartupeļu lauka jau tagad. Lauks lēnām applūst... Uz visiem laikiem pazūd kartupeļu vagas... Pilnībā mainās arī pārvaldnieku un lauku īpašnieku darba būtība, jo viņiem vairs nav jādomā, kādas šķirnes stādīt, cik garām jābūt vagām, kādas rakšanas tehnikas jāizmanto un kā panākt kvalitāti. Tagad viņiem ir jāmāca peldēt un orientēties ūdenī. Turklāt pazudusi ir arī „ārpasaule”- ūdens ir visu savienojis.

Bērniem ir visvieglāk pielāgoties jaunajai videi, jo tā atbilst videi, kurā viņi tik bieži uzturējās pirms nomainīja to pret kartupeļu lauku. Daudziem vagariem sākumā iet grūti, kāds arī noslīkst, tomēr pirms tam apgūtās pamatkustības, kā arī upē peldēt prasmi apguvušo atbalsts un palīdzība, ļauj arī viņiem samērā ātri iejusties jaunajā vidē. Gandrīz visi pamazām iemācas brīvi peldēt un izmantot šīs vides bezgalīgās iespējas. Visgrūtāk ir ar „strausiem”, kuri ir iesprūduši gultnē un turpina skaitīt savas mantras, un neparko nevēlas izvilkt galvas no zemes. Viņi gaida, kad beigsies plūdi, bet tie nebeidzas... un daži no viņiem tā arī paliek par mūžīgiem ietiepības simboliem skaistajā zemūdens valstībā.

Ar laiku sāk pienākt satraucošas vēstis no citiem kartupeļu laukiem. Daudzu kartupeļu lauku īpašnieki, redzot plūdu neizbēgamību un pieprasījumu pēc peldēšanas iemaņām, priekšlaicīgi appludināja kartupeļu laukus, nesagatavojot pirms tam pietiekamu skaitu peldētpratēju. Daļa ūdens iesūcās zemē, tādējādi kartupeļa lauks pārvērtās par purvu, kurā nebija iespējams nedz kvalitatīvi peldēt, nedz rakt kartupeļus. Radās arī daudz cilvēku ar  ļoti dīvainām, izkropļotām peldēšanas tehnikām.

Citu lauku īpašnieki nebija nedz tik tālredzīgi, nedz drosmīgi un nespēja novērtēt lietus lāšu nozīmi, spēku un tuvojošos viesuļvētru, kura ir izraisījusi plūdus un uz visiem laikiem appludinājusi laukus. Turklāt, tā vietā, lai koncentrētos uz peldēšanas apgūšanu, viņi izmisīgi meklēja jaunas kartupeļu šķirnes un būvēja drenāžas.

Tas viss ir radījis milzīgu haosu šajos laukos, daudz upuru un lielu pieprasījumu pēc tiem, kuri māk peldēt un māk iemācīt peldēt, jo kādam atkal kaut kas ir jāglābj un jāmāca. Bet vismaz šī lauka īpašnieki var klusi pie sevis pasmaidīt par to, ka bija tālredzīgāki, drosmīgāki un gudrāki par citiem...

Simbolu atšifrējums

Veselība- gudrība, intelektuālā attīstība; Kartupei - zināšanas; Kartupeļu šķirnes - dažādass zināšanas un prasmes; Kartupeļu vagas - mācību priekšmets un tā ilgums; Kartupeļu lauks - izglītības sistēma; Kartupeļu rakšana - izglītības process; Bērni – skolēni; Vagari – skolotāji; Lauka pārvaldnieki – direktori; Lauka īpašnieki – ierēdņi; Kartupeļu rakšanas tehnika - mācību metode; Lāpstas - materiāli tehniskā bāze  mācību procesā; Ārpasaule - viss, kas ir ārpus izglītības sistēmas, kuru tās pārstāvji uzskata par unikālu un ļoti specifisku; Lietus lāse s- telekomunikācijas un informācijas tehnoloģijas; Peldēšana - savu talantu attīstīšana, pilnveidošana; Peldēšanas tehnikas - inovatīvas mācību metodes; Ūdens - radošums, radoša vide.

 Kāpēc tieši kartupeļu rakšana? Tāpēc ka pagātne ir tā, kas vairumu ved uz priekšu, un pat nākotni mēs plānojam, rušinoties un analizējot pagātni. Mēs – cilvēki -  neapzināti uzspiežam savus uzskatus par pasauli un lietu kārtību ik visā, ko darām, un izglītība neapšaubāmi ir viena no svarīgākajiem komponentēm cilvēka dzīvē. Tāpēc zem zemes augošo kartupeļu rakšana ir perfekta metafora. Līdzīgi kā rūpnīca ir realitātes simbols esošai izglītības sistēmai

 Kāpēc ūdens? Tāpēc ka ūdens ir dzīvības avots. Bet spēja radīt jaunu ideju ir vienīgais iemesls, kāpēc joprojām nedzīvojam alās. Ūdens arī piedāvā gan bezgalīgu telpu, jo zemeslode ir apaļa, bet aplim nav ne sākuma, ne gala, gan milzīgus pārtikas krājumus , t.i., brīvību, iespēju katram atrast savu vietu pasaulē un nodrošināt savu dzīvi – tieši to, ko dod radošums kā intelekta augstākā izpausme.

Stāsts no dokumenta "21. gadsimta izglītība Latvijā"
0
 .