Bezdarbnieka stāsti
Jautājums par atbalstu uzņēmējdarbībai šajā brīdī pat nepaceļas. Sistēmā ir pieņemti lēmumi, ka turpināsim būt darba ņēmēji, kalpi un lūdzēji. Kur tad ir tas atbalsts uzņēmējdarbībai, uzņēmējspēju veicināšanai, kas tik daudz ir sarakstīti visos stratēģiskos dokumentos. Aizejot uz NVA, tie varētu būt mūsu pirmie vārti, kur daudzi varētu kļūt par uzņēmējiem vai vismaz pamēģināt to. Bet sistēma maļ savus ratus, kur jāmeklē darbs, jācer, ka kāds mūs paņems darbā. NVA darbiniekiem būtu jābūt aizrautīgiem, lai aicinātu mani pārkāpt no sabiedriskās sfēras un komercsfēru, kur es radīšu naudas plūsmu un sildīšu Latvijas kopējo ekonomiku. Nē, mani neuzrunāja kā potenciālo uzņēmēju. Manī saskatīja tikai kārtējo pilsoni, kas meklē darbu, cilvēku, kam atkal kādam ir jāpakļaujas.
Domāju, ka NVA vajadzētu strādāt KOUČIEM, nevis ierēdņiem. Tādiem, kas izceļ mūsu potenciālu, uzmundrina un atbalsta, ļauj noticēt sev, padara mūs par sava ceļa gājējiem, Cilvēkiem, kas ir laimīgi, ka ir atraduši savu aizraušanos darba formātā. Darbu kā hobiju. Gribētu, lai valsts šajā brīdī man palīdzētu. NVA tiek ieguldīti milzīgi līdzekļi. Domāju, ka tas neizmaksātu dārgāk, ja mazinātos visa tā birokrātija, bet ar darbu zaudējušiem cilvēkiem darbotos kouči. Tas ne tikai nenestu zaudējumus, bet peļņu gan īstermiņā, gan ilgtermiņā (drīzāk brīvus līdzekļus, ne peļņu, ko ieguldīt citās jomās - izglītībā, kultūrā, dabas saudzēšanā). Katrs cilvēks, kas kļūtu par uzņēmēju, palielinātu mūsu IKP uz ko tiecās politiķi (lēmēji) un ierēdņi (izpildītāji). Mēs, kā uzņēmēji ar savu unikālo pakalpojumu vai produktu pievienotu vērtību sev, saimei, Latvijai. Šeit prasītos pēc pilotprojekta LATVIJĀ. NVA bezdarbnieku aģenti ir kouči, izaugsmes treneri.
Kāda ir jūsu pieredze ar šo?
2. stāsts
Mēs esam tādā evolūcijas stadijā nonākuši, ka mēs atpūtu uzskatām par kaut ko tādu, no kā pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā. Bet pauze, brīvība, klusums ir tā lieliskā iespēja ieklausīties sevī, lai sajustu savas saknes un skaidri saprastu, ar ko es vēlos turpmāk nodarboties. Taču no sistēmas puses es būšu priekšžīmīgs bezdarbnieks, ja apliecināšu, ka nenogurstoši meklēju darbu, ka intensīvi pētu iespējas, kā atkal varētu kļūt par darba ņēmēju. Valstij tak vajag nodokļus, bet tā ir domāšana īstermiņā, jo pievienotā vērtība darba ņēmējiem ir daudz mazāka, kā uzņēmējiem, pašnodarbinātiem. Mums sistēma nedod atelpu. Mums jābūt vislaik noslogotiem un sistēmai pieejamiem. Jāapmeklē dažādi NVA (Nodarbinātības valsts aģentūras) obligātie kursi, kas visām pusēm ir saprotami, kā teorētiski. Mums pastāstīs teorētiski, kā varētu kļūt par uzņēmēju. Bet neiedvesmos kļūt par to.
Es nevaru aizbraukt uz 3 vai 6 mēnešiem, pabūt kalnu meditācijā un tad atgriezties ar savu NOKIA projektu. Nē, man ik pēc 1 mēneša ir jāatrādās fiziski. Labs bezdarbnieks ir tāds, kas ir noraizējies par savu nākamo darbu. Šajā tehnoloģiju laikmetā es varētu novadīt SKYPE sarunu ar savu nodarbinātības aģentu no Himalajiem, kur es dalītos ar savu KOUČU par idejām, kas man ir tapušas. Un viņš man varētu palīdzēt salikt visu pa plauktiņiem, lai kāda no manām lieliskām idejām varētu arī piepildīties. Ja ne pirmā, tad trešā, piektā vai pat desmitā. Kāpēc lai tas tā nebūtu? Sistēmā esošie sacīs, ka tas izklausās pārāk dārgi, mēs (viņi) to nevaram atļauties. Varētu atļauties, ja ierēdņu vietā strādātu kouči, nozares uzņēmēji. Domāju, ka nodarbinātības aģentiem vajadzētu izvirzīt sekojošas prasības - prasmi sarunāties ar cilvēkiem (izmantojot aktīvās klausīšanās metodes), viņus iedvesmot, pastumt, lai pārkāptu savas bailes un iedrošināt riskēt. Bet šobrīd galvenā prasme NVA darbiniekiem ir likumdošanas pārzināšana, datorprasmes, spēja būt sistēmā.
Kādiem darbiniekiem tavuprāt būtu jāstrādā NVA? Padalies ar savām domām un idejām.
4. stāsts
Globālā telpā virmo jaunas vēsmas, kas vieš cerības, ka arvien vairāk cilvēku strādās savu sapņa darbu, darbu kā hobiju, darbu kā misiju. Labais tonis ilgu laiku ir bijis nošķirt personīgo dzīvi no profesionālās. Un pašsaprotami ir bijis darīt darbu, kas mūs patiesībā nesaista, bet sniedz materiālo atbalstu, lai mēs varētu dzīvot dzīvi pilsētā, iegādāties īpašumus, atļauties ceļojumus u.t.t. Arī izglītības ceļš mums ir palīdzējis sagatavoties nesaistošam darbam, jo monotonā un garlaicīgā izglītības procesā pieņēmām, ka arī nākamie darbi tādi varētu būt.
Pasaulē ir parādījušās tendences, ka darbs saaug ar privāto dzīvi, ne tāpēc, ka nepaspēji darbā visu izdarīt (kas arī ir pierasts), bet tāpēc, ka tas ir darbs ko tu mīli, kura iedvesmā tu dzīvo. Šis ir virziens, kas strauji nostiprināsies. Ir prognozes, ka jau 2025. gadā globāli pašnodarbināto / freelanceri būs vairāk nekā darba ņēmēji. Tas nozīmē, ka vairāk strādāsim uz sevi, uz savām patiesām interesēm un vilkmēm, nebūsim darba ņēmēji uzņēmumā, kura vērtības (ne tikai oficiālās) nesakrīt ar mūsu vērtībām. Pasaule mainīsies ļoti strauji.
Šobrīd esot bezdarbnieka statusā ir skaidrs, ka strādāšu darbu, kas rezonēs ar manu sirdi, būšu vidē vai veidošu vidi, kurā es būšu es pats. Kā noskaidrot, kas tas ir par darbu un kur ir tā vieta? Neviens to mums priekšā nepateiks. Mums jāieklausās sevī. Jānoloba sevi līdz kodoliņam, lai ieraudzītu un saprastu. Kā to izdarīt? Ir ļoti daudz pieejas un tehnikas - varam izmantot meditāciju, psiholoģiju, spēles vai citu praksi.
Es izmantoju meditāciju un online spēli. Par meditāciju neko neteikšu, tur katram mums jāatrod sava, bet spēles jāspēlē kopā. Spēļu pieeja apmācībās uzņem lielus apgriezienus pasaulē, jo spēles patīk spēlēt lielākai daļai cilvēces. Caur aizrautību, azartu, rotaļīgumu un prieku tu labi pavadi laiku, papildus apgūsti nepieciešamo tēmu. Šāda mācīšanās ir ļoti efektīga, jo tu esi atbrīvots, labā psihoemocionālā stāvoklī un apgūtā tēma paliek ilgtermiņa atmiņā.
Milzīgs prieks, ka Latvijā ir tapis digitāls produkts, online spēle, kas 2 nedēļu laikā tevi var aizvest pie sava sapņu darba, pie savu vērtību noskaidrošanas un vēlamās darba vietas modelēšanas. Kad mēs zināsim kas mēs esam, ko mēs gribam darīt un kādā vidē mēs to gribam darīt, tad līdz šo ideju / vīziju materializēšanai būs palicis vien mazs solītis. Informāciju par šo spēli varat uzzināt www.cilvekam.lv Šis ir mūsdienīgs produkts, ko Nodarbinātības valsts aģentūra varētu izmantot, lai ātri un sekmīgi palīdzētu cilvēkiem saprast, kas ir nākamā joma un darbs, kuru darīt. Darīt savu sapņa darbu!
Vai tev ir savs sapņa darbs?
Ja atbilde ir nē, vai tu tici / zini / jūti, ka tādu tuvākā laikā varētu darīt?
5. stāsts
Vēlos ar jums padalīties, kādu es redzu savu profesionālo darbību nākotnē. Pēdējā laikā saprotu, ka mana izvēle par profesionālo jomu ir sašaurinājusies tik ļoti, kā nekad. Saprotu to, ka vairs nevaru strādāt izglītības institūcijās, kādas tās ir šobrīd (darbojos tur 20 gadus), jo šī sistēma un vērtības, ko tā pārstāv, ir kļuvušas tik arhaiskas, ka nevēlos ar savu enerģiju to vairs stirpināt. Nevaru darīt arī ko tādu, kur centrā esmu es, peļņa. Tas nebūtu godīgi pret pārējiem un zemeslodi, kuras resursi ir izsīkuši un atkritumi nebeidz beigties. Man ļoti svarīgs aspekts ir parādījies došana, kalpošana.
Jūtu, ka esmu kritiski tuvu tam, lai būtu savās vērtībās gan savā personīgajā, gan profesionālā jomā. Domājams, ka vienā brīdī pat būs grūti nodalīt, kura ir kura. Šī tendence šobrīd ir visā pasaulē. Cilveki aizvien vairak izvēlas nodarbes, kas ir sirdij tuvas, pat ja par to maksā mazāk. Mums nav jādara darbi, kas mums nepatīk. Tajos mēs neesam laimīgi, mēs graujam sevi, savu ķermeni un psihi, kas tālāk iespaido pasauli mums apkārt. Precīzāk, pasaule vienmēr atspoguļo mūs pašus mūsu sajūtās. Arī nauda nevar būt atruna, jo tā mēs tikai ieejam vāveres ritenī, kurā mums nepatīk, no kura mēs gribam pēc iespējas ātrāk prom. Domāju, ka varam darīt darbus, kas mums patīk, bet saņemt mazāku atalgojumu. Tad, iespējams, ka varam atteikties no kādām ekstrām, atlikt kādus pirkumus, kādu ceļojumu, dzīvot un lietot šaurāku un lētāku īpašumu. Bet būt laimīgi šeit un tagad.
6. Stāsts
Pirms kāda pusgada, kad jutu tuvojošās pārmaiņas, man ar sievu bija saruna par to, kādu darbu es vēlētos strādāt, kāda vide, attiecības tur būtu. Vajadzēja iejusties, atcerēties, kur, kad es esmu juties saskaņā ar sevi un apkārtējiem, darbojies ar iedvesmu, atvēlot sevi darbam - misijai (arī saņemot ļoti daudz atpakaļ). Tad es atcerējos, ka esmu to piedzīvojis, strādājot projektā “Starptautiskie latviešu jauno mūziķu meistarkursi”, kur biju šī projekta administrators 8 gadus. Tā bija vide kā ekosistēma, kas pati sevi uzturēja, attiecības bija līdzvērtīgas, nehierarhiskas, vai tu būtu profesors vai students, vai tu būtu pasaules zvaigzne vai asniņš, kas tiko sāk plaukt. Kā tieši šo pārdomu laika posmā es ar interesi studēju vienu teoriju par organizāciju vadību un evolūciju. Līdz ar to es savas sajūtas varēju ietērpt reālā organizācijā ar dažādiem parametriem. Tālāk, startējot visos konkursos uz vadošiem amatiem kultūras un izglītības organizācijās uzsvēru, ka vēlos strādāt un veidot organizāciju, kā ekosistēmu (Tirkīzo organizāciju), bet lielākoties visi konkursa lēmēji tam nebija vēl gatavi, jo savā personīgajā evolūcijā atradās vēl Dzintara, Oranžās vai Zaļās evolūcijas līmenī. Kas ir šīs krāsas un evolūciju līmeņi? Par to sekojiet līdzi jaunajā stāstu sērijā - VADĪBAS stāstos.
Ar šo stāstu es beidzu Bezdarbnieka stāsta sēriju (ja neatgadīsies, kas tāds, par ko nevarēšu klusēt), pasakot, ka vēlos darboties pašvadošā ekosistēmas organizācijā vai tā būtu izglītība, kultūra, uzņēmējdarbība vai ekociemats. Paldies, ka klausījāties šo stāstu sēriju!