Aiziešana no sistēmas (atkarībām)
Šobrīd redzam, ka esošā sabiedriskā sistēma (egosistēma) ir savu nokalpojusi, ārēji vēl darbojās, bet iekšēji viss ir satrunējis, sapuvis. Jau kādu laiku ir mēģinājums šo sairšanu aizkavēt, iepumpējot sistēmā dažādus būsterīšus naudas, krīzes vai organizētu karu veidā., bet tas var šo sagrūšanu aizkavēt tikai uz īsu brīdi. Cilvēki to jūt un mēģina rast ceļus, lai neaizietu dzelmē kopā ar "Titāniku".
Vai iziešana no egosistēmas ir vienkārša? Manuprāt, ļoti sarežģīta, jo laika gaitā ir izveidojušās tik daudz atkarības un pieķeršanās, ka nav iedomājama dzīve bez tām. Dzīvojot egosistēmā, man bija jādomā tikai par sevi, par visu pārējo sistēma parūpējās, aprūpēja mani. Ne man ko domāt par veselīgu dzīvesveidu, ne bērnu izglītību, ne man galva jālauza, kā pārtikšu, kā ēdienam piekļūšu, kā vecumdienas nodrošināšu. Kad ķermenis un prāts atrofējās, tas vairs nedzīvo, bet izdzīvo, kas arī ir pamatstāvoklis egosistēmā. Tādā sistēmā dzīvojot, šķiet, ka jo citiem būs sliktāk, jo man labāk.
Lai pārietu no izdzīvošanas uz dzīvošanas režīmu, es nevaru vairs tikai par sevi rūpēties. Visa mana apkārtne, tajā mītošie cilvēki un citas dzīvas būtnes ir mana rūpe. Šādā sistēmā (ekosistēma) viss ir savstarpēji saistīts. Jo citiem ies labāk, jo arī man būs labāk. Ekosistēmā dzīve atkarīga no smalkiem pavedieniem, tīklojuma, kur viens otru atbalsta, uztur, sadarbojās, labu vēl.
Vai esam gatavi tādai dzīvei? Nav tik vienkārši. Ir savs laiks vajadzīgs, lai pārtaptu, transformētos, pieaugtu, uzņemtos atbildību par savu dzīvi, atgrieztu teikšanu (varu) pār sevi pašam. Mēs nevaram uzreiz atbrīvot visas savas atkarības, bet varam solīti pa solītim sākt to piedzīvot. Pamēģināt uzņemties rūpi par savu veselību (profilaktiski), par savu bērnu izglītību (kaut sākotnēji sistēmas atļautās mājmācības formā), par prāta un sirds mieru un veselumu, esot klātesamībā šim mirklim, pamēģināt izaudzēt veselīgu pārtiku, būt vairāk dabiskākos ietvaros pie dabas, pamēģināt samazināt savu vergošanu sistēmā uz pusi vai par dienu vai divām. Sākumā šķiet, ka tas nav iespējams, prāts to nevar aptvert. Bet sirds, sirdsapziņa jau zina un maigi mudina. Paiet laiks, es mēģinu un aptveru, ka varu. Varu būt arvien vairāk pašpietiekams, vesels un laimīgs.