Kā pamosties?

Kamēr "guļam", tikmēr mums šādi jautājumi nemoka. Mums pat šķiet, ka tie ir stulbi. Kad mūsos sāk mosties alkas pēc mūžības, garīgās pasaules, tad mūsos dzimst šis jautājums. Tas kļūst par mūsu galveno dzinējspēku, kā pamosties, kā apskaidroties un apgaismoties?

Neviens tavas acis nevar atvērt, tas tev jāizdara pašam. Gaisma vienmēr ir klātesoša, apziņa ir klātesoša, enerģija ir klātesoša, bet kur ir tava uzmanība? Vai tā klejo iluzorā pasaulē, kur tu kaut kas šķietami esi, kaut ko šķietami sasniedz vai tā ir vērojoša un nekam nepieķeroša?

Pamostoties nekas būtībā nemainās. Sirds un kuņģis turpina strādāt, taču tava apziņa vairs nav piesaistīta lomām un drūzmai ārpasaulē. Tu sevi vairs ar to neasociē. Tev ne ar vienu vairāk nav jāsacenšas, neviens nav jāuzveic vai jāpārliecina. Nokrīt visas tavas maskas un mundierīši. Varbūt, ka tu viņus kādā maskarādē arī uzvilksi, bet nebūsi līdz iekšām tajā lomā, tu būsi ideāls saspēles partneris kādam, kas gribēs ar tevi izspēlēt kādu lomu.

Aizsargātie

Mēs visi esam aizsargāti no patiesas dzīves un dzīvības piedzīvošanas. Visas mūsu lomas, maskas un darbības ir tie vairogi, kas mūs aizsargā no dzīvības spēkiem, kas nav parastām maņām atklājami. Pasaule ir bezgalīga visos virzienos, vai tas būtu kosmoss vai mūsu acs. Mēs nepiedzīvojam šo bezgalību šajā mirklī, jo esam tik ļoti aizņemti ar iekšējo dialogu, pasaules zīmēšanu savās krāsās, lomu izspēlēšanu un nepārtrauktu sevis nodarbināšanu. Tā mēs nodzīvojam savas dzīves, beigās jautājot, bet kur tad palika dzīve? Kurā vietā es nogriezos no sava ceļa? Kurā vietā es sāku baidīties, aizsargāties un nepaļauties?

Dvēseļu kopiena

Pilsoņi vienojās valstīs, iedzīvotāji ciemos un pilsētās. Katrs, esot šajās lomās, mēs piedzīvojam tās krāšņumu un sāpes. Viss, kas ir dzimis, reiz mirs. Viss, kas ir radīts, reiz sagrūs. Šobrīd veidojās jaunas plūsmas un aicinājumi. Ne vairs vienoties ap valstīm, ciemiem vai profesijām. Ir izskanējis aicinājums vienoties dvēselēm, kas nav sadalītas dzimumos, tautības un reliģijās. Ir cilvēki ar dvēseli, kas uz pasauli sāk skatīties citām acīm. Šajā skatienā ir mīlestība, šajā skatienā ir miers, šajā skatienā ir brīvība.

Ko tu raidi pasaulē?

Esam tendēti uz veselumu, tāpēc meklējam savas apslēptās lauskas visur, kur verās mūsu skats. Mēs projicējam savas apslēptās dzīles, savu veselumu pasaulē. Par ekrāniem kalpo cilvēki, dzīvnieki, tautas, daba. Viss par ko dusmojamies vai priecājamies, atspoguļo mūs pašus, kādu daļu no pasaulē vēl neiemiesotās savas patības daļas. Arī iemīlēšanās ir lielisks veids, kā uz kādu projicēt savas dvēseles pievilcīgās un vēlamās īpašības. 

Laikam ejot, pieredzam, ka mums nav bijusi taisnība par kādu cilvēku vai tautu, arī mūsu iemīlēšanās objekts nav gluži tāds, kādu raidījām. Šeit arī parādās tavs briedums vai tu sāksi kontrolēt, izmainīt, uzlabot savu objektu vai tu šo savu projekciju atvirzīsi atpakaļ, pateiksies savam spogulim par lielisku atstarošanu, par iespēju ieraudzīt kādu daļu no sevis. Šī ir laba ceļa maize autentiskākam ES, ceļam, lai tu nokļūtu pie savas dvēseles, sava veseluma. 

Dvēseles dzimšana

Šobrīd dzīvojam svētīgā pārmaiņu laikā. Šādos laikos rodās iespēja piedzimt mūsu dvēselei. Nav tā, ka viņa nepastāvēja, viņa ir mūžīga un klātesoša, tikai mūsu aizņemtība ar sevi, ar lomu, ko spēlējām, nav ļāvis viņai izpausties virszemē. Daudzi šobrīd zaudē darbus, attiecības, lietas pie kurām ir turējušies. Līdz šim mūsu personības mūri bija ļoti labi aizsargāti, bet nu viņi ir sākuši plaisāt un brukt. Šajā apjukumā, kurā tu beidz spēlēt kādu tēlu, lomu, kaut ko zaudē, parādās iespēja izlauzties dvēselei. Viņa tev pieskarās, lai atmodinātu no prāta miega un iluzorās pasaules, ko uzbūvēji ap sevi. Šī saskarsme tevi mainīs uz mūžu, tu vairs nebūsi iederīgs tajā ilūziju pasaulē, ko ir uzcēlusi visa cilvēce. Nekas vairs nebūs tā kā iepriekš. Ar katru brīdi tu arvien vairāk ļausies dzīves, dvēseles aicinājumam doties piedzīvojumā, kurā mainīsies gan tu, gan pasaule. Tev vairs nevajadzēs lielceļus, tu radīsi pats savu taku. Tava taka nebūs tikai ap rožu dārzu, ceļš vienmēr būs nezināms un pārsteigumiem pilns. Būs jāpiedzīvo sava drāma, lai tu kļūtu par Cilvēku. Uz šīs takas tu būsi viens pats, katram ir savs dvēseles ceļš, ko iet.

Visums tevī

Mēs ieradāmies uz zemes pilnīgi. Mēs bijām dvēsele, kurā satikās gars un matērija. Tu esi saistošais elements Visuma virpulim. Tavs vienīgais dzīves uzdevums ir savienot šos abus elementus tik labi, cik vien tev tas ir iespējams ar to materiālu, kas tev ir iedots transformācijai. Tavs dzīves uzdevums ir pilnvērtīgi savienot matēriju un gara pasauli sevī, lai abi darbotos roku rokā. Tajā brīdī tu būsi pilnīgs. Tava trīsvienība būs saslēgta.

Mūsos darbojas 3 smadzenes. Prāts, mentālais plāns, atbildīgais par 3. dimensiju, sirds, kas pārstāv dvēselisko aspektu un 4. dimensiju un griba (saules pinums), kas pārstāv gara pasauli un 5. dimensiju. Dzīvojot prātā, 3. dimensijā, tev darbojas visas šīs smadzenes, ir klātesoša arī mīlestība un griba, taču vairāk tā izpaužās domājot par sevi, esot egoistam un patērētājam. Atveroties sirdij, tu to ieraugi un sāc transformēties, tevī sāk mosties mīlestība pret visu pasauli, tu redzi, ka esi daļa no kopības. Kad tevī jau pilnvērtīgi darbojas divas dimensijas, laiks ir atslēgt durvis uz nākamo, piekto dimensiju. Lai tava griba kļūtu dievišķa, lai tu spētu atvērties Visumam un piedzīvot to sevī, tev ir jāatgriež sevī gara aspekts, apziņa, ka tevī ir Dievs. 

Atslēdzoties visām durvīm tevīm, savienojoties trīsvienībai tevī, ģimene ir sanākusi kopā. Tēvs, māte un bērns atrodas kopībā, katram pārstāvot savu aspektu. Matērija nedominē pār garu, viss norit draudzīgā saspēlē. Tava dvēsele piedzīvo matērijas un gara deju.

Svētā trīsvienība

Pasauli Mēs varam izprast un piedzīvot pasauli tikai no trīsvienības aspekta. Dievs, Laima, Māra. Dievs Tēvs, Dieva Dēls un Svētais Gars. Tēvs, Māte un Bērns. Gars, Dvēsele un Ķermenis. Prāts, Sirds un Ķermenis. Vērotājs, Vērojamais un Vērošana u.t.t.

Ir parādīts mehānisms, kā viss darbojas. Ir radītājs, ir radītais un ir tā visa piedzīvotājs. Dievs rada Matēriju (Māru), Laima aplaimo abus, lai notiktu dzīve. Tēvs rada Dēlu, Svētais Gars ļauj to piedzīvot. Tēvs un Māte savienojas, rodas bērns, ļaujot katram piedzīvot savu lomu un ceļu. Gars un Dvēsele ir klātesoši Ķermenī, ļaujot dzīvībai ieplūst dzīvē. 

Dzīve nav iespējama, ja trūkst kaut viens trīsvienības aspekts. Bērns nerodas bez Tēva vai Mātes. Vērošana nenotiek bez Vērotāja un Vērojamā. Dievs nepastāv bez Matērijas un Gara. 

Ja mēs reducējam sevi tikai līdz ķermenim, tad mēs nevaram piedzīvot pilnvērtīgu dzīvi, pilnvērtīga tā ir tikai klātesot Dvēselei un Garam, Prātam un Sirdij. Katrā no mums pulsē vīrišķā un sievišķā daļa, kas savienojoties rada trešo - TEVI.

Mīli sevi pilnā mērā, trīsvienības garā!

Dzīves īre

Visi esam redzējuši filmu par SPRĪDĪTI, kas devās pasaulē laimi meklēt. Lai varētu veikt šo ceļojumu, bija nepieciešami rīki. Meža māte dāvāja sprunguli, Vēja māte stabuli, bet vecītis dāvāja gredzenu, kas apjukuma brīžos aizvedīs uz laimīgo zemi.

Šajā pasakā ir aprakstīta mūsu dzīves mistērijas būtība. Pasaku tēli ir attiecināmi uz latviešu svēto trīsvienību - Māru, Laimu un Dievu. Šie trīs komponenti kopā ļauj mums piedzīvot dzīvi uz zemes un piedalīties šajā dzīves un dzīvības mistērijā. Māra mums dāvā ķermeni, Laima dvēseli, individualitāti, bet Dievs garu. Kā jau mēs pasakā lasījām, šis viss ir uz laiku. Sprungulītis - ķermenis būs jāatdod Zemes mātei, stabule - dvēsele dosies pie Vēja mātes, bet gars atgriezīsies mājās.

Pazemes valstība

Kā jums šķiet, kur ir pazemes valstība? Vai tā ir kaut kur uz zemeslodes? Vai mēs paši esam zemeslode, mūsos pašos ir gan pazeme, gan debesis. Un mūsu misija ir salikt to kopā - salikt kopā mūsu pazemi ar mūsu virszemi. 

Mūsu pazeme ir daudzdimensionāla. Ja mēs runājam par 3D, par atrašanos ķermenī, fiziskā pasaulē, tad mūsu pazeme ir mūsu vēders. Un šeit liela nozīme fiziskām sajūtām un emocijām ir tam, kas tur tiek tajā vēderā pazemīgi padots. Pret šo 3D pazemes valstību, to tumšāko zonu, melnāko darba darītāju zonu, jo vairāk tu tīras enerģijas iedod, kas ir pārstrādājamas, jo vairāk tu dabū atpakaļ virszemē pārstrādātu to augstākā enerģijā. Dodot mūsu vēdera rūpnīcai strādāt ar ķīmijām, produktiem, kas nepārstrādājās, no kā mums nav nekāds labums, mūsu palīgi vēderā ir bēdīgi, ka jāstrādā tādā rūpnīcā, kur tev jāstrādā bez pievienotās vērtībasi neveselīgā vidē. Jo vērtīgāku pārtiku dosim, jo vēders būs pateicīgāks. 

4D pasaulē mums ir arī dvēseles pazeme, zemapziņa, kur notiek tās sapēle ar virsapziņu. Kādam zemapziņa ņem virsroku pār virsapziņu, savukārt kādam virsapziņa ņem virsroku pār zemapziņu, bet savukārt citur ir notikusi integralitāte un šī zemapziņa ar virsapziņu sadarbojas, ir vienota apziņa. 

Tad vēl ir garīgais līmenis - 5D, kur sadalījums jau ir nosacīts, Viņš un Viņa ir savienojušies vienā kopīgā būtnē un viss šajā līmenī ir integrāls. 

Ja mēs gribam būt harmonijā ar sevi, apkārtējo pasauli, tad kopā jāsadarbojas gan galvai, gan vēderam, gan virsapziņai, gan zemapziņai, lai integrāli veidotu būtni no dvēseles, ķermeņa un gara. Mīlēsim savu rūpnīcu vēderā un savu skaitļošanas centru galvā. Mīlēsim savu zemapziņu un savu virsapziņu. Mīlēsim savu būtību. Mīlēsim garīgā līmenī to vienotību, kurā nekas vairs nav sadalīts, kurā viss ir viens un viens ir viss.