Viss ir viens, bet dualitātes ietvaros kokam ir divi gali. Dzīve ir kā viens aplis, bet iespēja viņu apiet ir pa divām pusēm. Vienā ceļa pusē tu piedzīvo prātu, kā savu pavēlnieku un kungu, kas prasa sasniegt un nopelnīt vairāk, norobežot sevi no pārējiem un pasaules. Šajā ceļa pusē ir gana daudz gājēju, jo tam tikām trenēti ģimenēs, skolās un sabiedrībā kopumā.
Otrā ceļa pusē tavs dzīves kapteinis ir sirds, tava sirdsapziņa. Šajā dzīves pieejā tu vairāk integrē nevis šķel un analizē. Tu esi atvērtāks dzīvei, tu nešķiro visu sliktajā un labajā, vēlamajā vai nevēlamajā. Tu pieņem pateicībā visu, kas dots un apzinies mācību visā, kas tiek paņemts vai aiziet.
Šie divi ceļi ir par vienu un to pašu, bet viena ceļa puse vairāk balstīta instinktos, dabas pasaulē, otra intuīcijā, dievišķajā pasaulē. Kļūdu nav, ir tikai tavs ceļš. Bet ir cilvēki, kas jau ir integrējuši visu sevī, nekam vairs nav pieķērušies. Šīs būtnes neiet pa vienu vai otru pusi, tās ir pats ceļš kopā ar ceļinieku un to, kas to visu novēro.
Uzurpētā vara izmanto 3 dimensijas iezīmi par dualitāti. Cilvēki tiek sarīdīti un pretnostatīti viens otram. Sieviete vīrietim, nabagais bagātajam, slimais veselajam, gudrais muļķim. Tiek pretnostatītas arī ticības, tautības un vērtības. Kopumā šīs mozaīkas detaļas veido kopējo bildi un saspēli vienotajā apziņā. Šie pretnostatījumi līdz šim ir materializējušies nežēlīgos karos, kur jāapkaro otra puse, kaut beigās visi atrodās asiņainā peļķē. Šobrīd norisinās kārtējais karš, kuru izraisītāji veikli manipulē ar šo duālisma principu. Ne velti šobrīd tiekam viens ar otru sanaidoti, maskotie pret nemaskotiem, vakcinētie pret nevakcinētiem, heteroseksuāli pret homosekusāliem. Grozījumi satversmē par pēdējo nav nejauši, tiek mērķtiecīgi piemesta malka, lai atkal mūs sašķirotu un sarīdītu. Lai mēs nepamanītu faktisko karu, kas vienmēr ir norisinājušies nevis par ideoloģijām, bet resursiem. Šobrīd resursi nav zelts vai nafta, resursi ir cilvēki un šobrīd kompānijas cīnās par to, lai cilvēki kļūtu par resursiem, piederētu tām. Cilvēki būs ietekmējami, līdz ar to nepiederēs sev, savām domām, rīcībai, savai dzīvei. Cilvēki tiks vadīti kā bioroboti, katram piedzīvojot to scenāriju, kas tiks ieprogrammēts.
Šis ir scenārijs, ko vēlas maza saujiņa tehnokrātu, cilvēki, cilvēce to nevēlas, bet lai mēs stāvētu tam pāri, mums jāpārstāj ļauties manipulācijām, kas vēlas mūs sašķirot, sanaidot, lai mēs viens ar otru cīnītos un nepamanītu to, kas patiesībā notiek pasaulē. Ļaujam būt viens otram tam, kas esam vai vēlamies būt. Brīvība, šis ir vārds, kas ir vissvarīgākais šobrīd un mana brīvība nozīmē to, ka arī visiem pārējiem ir izvēles brīvība piedzīvot to, ko viņi vēlas piedzīvot. Mēs nevaram iejaukties ar savu vēlmi citiem iet tādu ceļu, kādu ejam paši. Ļaujam piedzīvot katram savas izvēles, ļaujam būt un nebūs vairs ko skaldīt un valdīt.
Hamletiski jautājumi ir izspēlēti kopš atceramies sevi un cilvēci. Dzīvojam mēs duālā pasaulē, kurā prāta līmenī vienmēr sanāk būt vienā pusē, bet pastāv, protams, iespēja abas puses integrēt sevī. Tas notiek sirds līmenī, kurā mēs vienojam garīgo ar materiālo, labo un ļauno, pagātni un nākotni, paradīzi un elli. Mūsu sirds ir transformators, alķīmijas centrs, kas to var izdarīt.
Mēs kā cilvēce esam nonākuši līdz krustcelēm, kurā mums šī alķīmija ir jāapgūst. Bez šīm zināšanām mēs tālāk netiekam. Veidojas jauna zemes matrice, kurā ar līdzšinējo apziņas līmeni mēs nevaram iekļūt. Jaunajā Zemē vairs nestrādās iepriekšējie pārvaldes instrumenti - pātaga vai burkāns, līdz ar to nebūs kopējas apmācības, pamudinājumi vai draudi, lai mēs pievilktos līdz jaunai apziņai. Tā ir tava brīvā griba, palikt par kompostu jaunajai pasaulei vai sasniegt jaunu apziņu un piedzīvot cilvēcīgāku, plaukstošāku dzīvi uz Zemes.
Izvēloties kļūdu nebūs, tas būs tavs personīgais lēmums padziļināti apgūt vielu vai pārcelties nākamajā klasē. Vai mēs spēsim pacelties pāri savai dabai, materiālismam, egoismam? Tāds ir šis evolucionārais jautājums stāstā par BŪT vai NEBŪT.
Katrs no mums pārstāv kādu patiesības daļu, tikai mazu daļu no kopējās bildes. Protams, ka pastāv iespēja cilvēkam mainīt apziņu un ieraudzīt pasauli vienojošāku, patiesāku, bet jebkurā gadījumā tā nebūtu pilnīga. Arī ieiešana dievatziņā nenozīmētu absolūtas patiesības sasniegšanu. Evolūcijas spēks ir milzīgs, attīstība bezgalīga. Taču pieredze uz zemes ir duāla, šis + un - ir vajadzīgs, lai zeme grieztos.
Ir daļa, kas esošos notikumus tver kā slimības uzliesmojumu, daļa, kas redz to kā lielāko afēru cilvēces vēsturē. Patiesība ir katram sava, pie katra atrodas savs patiesības grauds, kas gaida brīdi, lai kļūtu auglīgs. Man ir utopisks priekšlikums. Lai tie, kas tic vīrusam - teroristam, lai paliek pilsētās, armijas apsargāti, atkarīgi no piedāvājumiem, kas viennozīmīgi tevi virza uz mega atkarību. Lai tie, kas tajā visā redz vergu jūga pagarināšanu, jūt milzīgu vēlmi kļūt patiesi brīviem, ir gatavi uzņemties par sevi un savējiem pilnu atbildību, pārvācas uz dzīvi laukos, lai atdalītos no egosistēmām un veidotu ekosistēmu. Brīvu no viltus, personīgā izdevīguma, gatavam dalīties savā mīlestībā un brīvībā. Kāda ir tavas patiesības daļa?
Pēdējā laikā pievēršu uzmanību dzīvespriekam, gaismai, optimismam. Šur tur dzirdu, ka jāturas pie tā, jānotur, jāsatur. Turies, turies, kamēr nenoturies. It kā skumjas, tumsa un dusmas nebūtu šīs dzīves sastāvdaļa. Tur jau rodas tā slimība, ka bēdas tiek padarītas par problēmu no kā mukt. Ja cilvēks sev ļautu izdzīvot visas sajūtas tiklīdz tās rodas, uz zemes būtu vairāk līdzsvara. Kas vainas cieņpilnai dusmu izlādei, bēdu izraudāšanai, tumsas apļu ieraudzīšanai? Tas rada līdzsvaru manī, tevī un līdz ar to arī pasaulē. Vai vispār var būt kaut kas nepareizs? Vai mēs atmostos, ja paši nesāktu ieraudzīt tumsu, kas tiek spēlēta? Vai mēs varētu izdarīt izvēli, ja paši to neizdzīvotu? Visā ir daļa no visa. Smejies un raudi, ja tā jūti bez meliem sev.
Mēs visi ilgojamies piedzīvot patiesu, sirsnīgu sabiedrību. Tā noteikti dzimst pēc tam, kad izventilē aizvainojumu, naidu, neuzticēšanos un pretī tam piedzīvo nesatricināmu pieņemšanu, mieru un mīlestību. Tas viss sākas tepat, ar tuvākajiem un mīļajiem.
Mēs visi esam spēlmaņi un radītāji. Mēs programmējam savu dzīves spēli un to, ko radījām, arī izspēlējam. Lielākoties neapzināti. Visa pasaule ir sastāvoša no spoguļiem, kas piedalās mūsu radītajā realitātē. Mēs neredzam cilvēkus un pasauli tādus, kādi viņi ir, mums ir pretenzijas pret tiem, tāpēc mēs pieredzam pasauli mūsu nokrāsās. Mums šķiet, ka kāds ir pret mums, kāds mums dara pāri, bet mums ir jābūt šiem aktieriem pateicīgiem, ka viņi uz brīvprātības pamatiem spēlē to lomu, ko mēs viņiem esam piešķīruši. Viņi atspoguļo mūs, lai mēs labāk saprastu sevi, savu pasauli. Viss apkārt notiekošais ir veidots tā, lai mēs mācītos, visa pasaule plūst pie mums unikālā veidā, lai mēs beidzot satiktos un pieņemtu sevi. Kad būsim apguvuši šo mācībstundu, tad mēs būsim brīvi no nogurdinošām viesizrādēm ikdienā. Skatuves prožektori pagaisīs un mēs varēsim piedzīvot mīlestību savā dabīgajā plūdumā. Mēs mīlēsim pasauli, pasaule mīlēs mūs. Divi būs kļuvuši par Vienu.
Es vairs nevaru izlikties. Esmu sevī ielaidis gaismu un es viņu sargāju. Tad kad mēs darām darbus, runājam vārdus, vai mēs esam patiesi pret sevi, pret to plūsmu, kas ir ienākusi mūsos vai mēs krāpjam to un sevi? Apgaismība ir būšana šajā gaismā, plūsmā, kas caur tevi plūst, neejot ne uz kādiem kompromisiem tajā, kas tu esi, kur tu esi un, kur tevi ved šī plūsma. Tu un plūsma esat draugi, mīļotie, kā savijušās čūskas karstās dienās. Ja tu sāc krāpt otru, tad starp jums veidojās sāpju bezdibenis. Gaismai kompromisi nav pieņemami, tad viņa tevi atstāj pustumsā.
Šobrīd, Pārejas posmā, cilvēce sāk sajust šo pazaudēto pusi, katra otru pusi. Sākam ilgoties pēc šīs savienošanās. Gars mūs gaida, kad mēs metīsim pie malas savu egoismu un pieķeršanos ķermenim. Kaut kādā ziņā mēs ilgojamies pēc tuvības ar garu, pēc būšanas vienotībā. Šis fails nekad nav izdzēsts, viņš vienmēr ir mūsos klātesošs, tā ir tā gaismiņa, kas katrā no mums deg. Tās ir pirmatnējās atmiņas no tuvības ar otru pusi, par kopības izjūtu, ka viss ir VIENS.
Mēs esam laimīgi un pašrealizējušies, ja spējam izpaust sevi visā pilnībā. Arī to, ko gribam noslēpt no pārējiem - savu ēnas pusi. Zemes plāns darbojas pateicoties dualitātei - te dzīvā radība ir sadalīta vīrišķajos un sievišķajos, piedzīvojam gaismu un tumsu, siltumu un augstumu. Katrā no mums dzīvo sava apzinātā un neapzinātā puse un katrā no mums ir arī sava ēnas puse, ko esam noslēpuši no pasaules.
Sabiedrība ir bijusi apspiesta savā veselumā, jo godājami skaitījās tikai rādīt savu labo pusi, vēlēties tikai to labāko. Tā nu mēs savas ēnas paslēpām skapī un uzsākām spēlēt teātri. Vairs neteicām to, ko domājam, pārstājām darīt darbus, kas mūs uzrunāja. Apmaldījāmies, jo gribot tikai dienu, iestājās nakts.
Tavā ēnā ir paslēpts milzīgs potenciāls, enerģija, kas prasās tikt apgaismota. Šis ir izaicinošs transformācijas process, kurā tev būs jāapgūst māksla savu ēnu akceptēt, pieņemt un dziedināt. Tikai tā mēs sapratīsim, kas mēs esam, kļūsim par autentiskiem ES. Arī valstīm, sabiedrībām piemīt sava ēna, kas sastāv no mūsu visu ēnām. Atzīstot, runājot, strādājot ar tām, mēs izdziedināsim visu pasauli.
Man ir bijuši vairāki stāsti par došanu. Taču vēlējos šo tēmu noslēgt ar pārdomām par šo kopējo ciklu, kas ir ņemšana un došana. Mums nevajadzētu mesties uzreiz otrā grāvī tikai dodot, jo vienā brīdī šī urdziņa, kas plūst caur mums, tad apsīktu. Mēs nevaram dot, ja neesam saņēmuši. Tas ir tāpat kā ar ieelpu, mēs varam izelpot tikai ieelpojot. Ar to arī sākās dzīve šeit uz zemes. Ar ieelpu / ņemšanu. Varētu arī teikt, ka dzīves pirmais posms ir liela ņemšana. Par mums gādā, mūs aprūpē, mūs stirpina.
Taču ikdienā mums šo balansu sevī ir jāuzmana. Pēc būtības šis ir stāsts par enerģijas plūsmu caur tevi. Mums jāļauj viņai plūst, neko nepieturot. Kad laidīsim to caur sevi, tad saņemsim atpakaļ visādos veidos. Vienmēr mēs varam atrast atbildes dabā. Ja mēs aizstaisīsim kādu urdziņu, upīti, tad viņa pārplūdīs, iespējams, nodarot pāri apkārtējai ekosistēmai.
Došana nav tikai kaut kādas vērtības dāvināšana, tā ir arī tava būšana par to, kas esi, tava autentiskuma izpaušana vārdos, domās un darbos. Ļaujamies šim plūdumam. Ļaujamies pilnvērtīgai ieelpai un izelpai.
Runā, ka rīkojoties pēc savas sirdsapziņas un esot patiesam pret sevi, nokļūstam tur, kur mums ir vispiemērotāk, visharmoniskāk. Ņēmu vērā man īpašu vēstījumu, kurā ir teikts, ka maija mēnesī mēs rakstām dzīves tīrrakstu, kas var atsaukties uz notikumiem rudenī, tāpēc svarīgi ir ievērot patiesumu pret sevi. Man patiesums pret sevi ir tā sajūta, ka es skaidri zinu, ka nespiežu sevi darīt citādāk, nekā es to no sirds godīgi jūtu. Par patiesumu pret sevi ir dzirdēts daudz, mēs zinām ka tas ir viens vērtīgs rādītājs, pēc kura dzīvot. It kā viss skaidrs, bet kā ir praksē?
Šis patiesuma vēstījums maijam lika man tam pievērsties īpaši fokusēti, tāpēc ļoti sekoju līdzi savai patiesajai būtībai, sāku spilgtāk izjust un novērot savas rīcības, lēmumus, vārdus, emocijas, savus atspoguļojumus apkārtējos cilvēkos. Negaidīti tas mani aizveda līdz apmulsumam. Pat zinot savu iekšējo autoritāti intuīciju (Human Design), reizēm nespēju pieņemt lēmumus, meklēju kur ir tās manas sajūtas kas norādīs - tas ir patiesi. Tas veda vēl dziļāk, kur radās jautājums, vai šis Human Design tiešām atspoguļo mani? Kā es varu tam ticēt? Kas man liek ticēt jebkam manā dzīvē? Kā esmu nokļuvusi šeit un tagad, vai ejot patiesuma ceļu? Šādi ļaujoties savam vilnim eju cauri dažādiem iespaidiem, saskaros ar peldošiem baļķiem šajos viļņos, nesaprotu ko ar tiem darīt, no kurienes tie radušies, turpinās fiksēšanas un atlaišanas scenāriji... Reizēm mani piemeklē grūtības pieņemt lēmumu, rodas sajūta ka pa vienam vien mani atstāj “pareizie” viedokļi kā darīt būtu “pareizi”... No vienas puses atbrīvojoši, no otras, neērti manam ego. Vispār pēdējā laikā novēroju, ka krīt daudzas manas vecās pārliecības un lielā ātrumā manas sajūtas vēsta - netici nekam, nepieķeries nekam, paļaujies. Līdz tas viss aizveda līdz apjukumam par patiesības neesamību, zeme ar debesīm sajaucās kopā, viss sāka izskatīties ačgārni, uz mirkli pat pazaudēju savu rīcībspēju. Uzskatu to par savu lielo apziņas vēju, kas caur apjukumu un visa pazaudēšanu aizpūš nevajadzīgo. Pēc tam nāca mirklis klusuma, mirklis tukšuma un beigās paliek miers.
Tā es nonācu pie tā, ka patiesība ir viena, universāla, neapejama un diemžēl vai par laimi - cilvēkam neizprotama. Un kaut kas man liek ticēt, ka gabaliņš šīs patiesības mīt katrā no mums, tāpēc rodas mehānisms -pasaule- ar visām uz tās dzīvojošajām būtnēm, kas virzās perfektā kārtībā. Dzīvē var rasties situācijas un cilvēki, kas var likties tik greizi un nepareizi, arī taisni un pareizi, bet tam visam tā bija jānotiek, lai smalkie dzīves pavedieni turpinātu vest pa patiesības ceļu, patieso pieredzi. Lūk, tas mani mulsināja izprast, kas ir patiesības ceļš un kas nav. Kurš mans vārds ir saskaņā ar manu patieso būtību un kurš ir samežģīts ar “pareizi/ nepareizi” valgiem. Domāju, ka šī pieredze man liks turpināt virzīties pa dzīvi ar modru apziņu. Nebiju gaidījusi, ka tas būs tik izaicinoši, krāsaini un dzīvi mainoši.
Ļoti daudz savos stāstos dalos par dualitāti, par sadalījumu pusēs, kas ir būtiskākais raksturotājs šai planētai. Tuvojas notikums, kas šo sadalījumu lieliski raksturo - tās būs “Uzvaras” dienas svinības visā pasaulē. 8. maijā svinēs Rietumu pasaule, bet 9. maijā svinēs Austrumu pasaule. Kaut kādā veidā katra no šīm pasaulēm pārstāv savu pusi no pagātnē pieredzētā. Rietumi balstās savās liberālās vērtībās, kapitālismā (naudas varā), sievišķībā, zemes baudās, Austrumi savās tradīcijās, sociālismā, vīrišķībā, garā.
Pārvarot šo sadalījumu, mēs varam piedzīvot apgaismību, kas būtībā vislaik ir klātesoša, bet nav jaušama, jo ir sadalīta. Apgaismības brīdī mēs sapratīsim, ka nekas nav balts un melns, ka nav uzvarētāju un zaudētāju, ka gars nav atraujams no matērijas. Mēs visi esam piedzīvotāji kaut kam, kas vienmēr vēlas caur mums izpausties. Tikai mūsu prāts un ego līdz šim tam nepaļāvās, jo visu redzēto sadalīja pusēs - komfortablajā un nekomfortablajā, vēlamajā un nevēlamajā, sliktajā un labajā, uzvarētājā un zaudētājā. Karos nav uzvarētāju, bet karā ir klātesošs viss, arī mīlestība. Karš ir beigas kaut kam vecam un sākums kaut kam jaunam.
Šobrīd visa pasaule ir iesaistīta karā, kas par tādu netiek saukts. Daudzās valstīs ir ieviests kara stāvoklis, cilvēkiem ir samazinātas tiesības, informācijas kanālos notiek visaptveroša melu kampaņa un zombēšana. Šis karš ir unikāls, jo mēs nezinām karotājus, taču MĒS katrs esam karavīrs, kas cīnās par savām vērtībām, par pasauli, kādā vēlamies dzīvot. Šis karš ir daudzdimensionāls, jo karošana notiek prāta, sirds un gara dimensijās. Mēs katrs izvēlamies, kurā pusē nostāties, vai būt Gaismas pusē, kurā mēs visa cilvēce sākam sadarboties, kļūdami draugi, apvienojamies vienotā planētā, kas turpmāk plauks un ziedēs, jo ikviens būs DEVĒJS vai tomēr savās bailēs nostājamies Tumsas pusē, lai turpinātu valdīt ego un nošķirtība, kastu sistēma un materiālisms, sacenšanās un ņemšana.
Es savu izvēli esmu izdarījis, es esmu GAISMAS BRUŅINIEKS, kas šo karu izkaros sevī. Par sevi, par pārējiem cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem un minerāliem. Šī būs patiesa “Uzvaras diena”, ko turpmāk svinēsim, jo katra diena būs kā svētki, kurā novērot visu, kas notiek.
Viens no cilvēces nākotnes scenārijiem ir pilnīga integrācija tehnoloģijās, kur cilvēki pazaudē savu balsi, spēku, ietekmi un kļūst par manipulējamiem biorobotiem. Šādu scenāriju saskatu, kā pašnāvību cilvēcei, kur turpināsim vergturu sabiedrību, tikai noteicēji būs citi - tehnoloģiskie frīki. Pats no šī tehnoloģiju uzvaras gājiena pamodos pirms kādiem 2 gadiem, kad toreiz vēl vadīju skolu, kuras mērķis bija kļūt par IT Tehnoloģiju centru Vidzemē. Tas mani samulsināja, jo man bija jāizvēlas, kurā pusē nostāties.
Šobrīd jau pietiekami skaidri dzirdam scenāriju, kur cilvēkus vēlas nostādīt izvēles priekšā par vakcināciju, kurā jau būtu ievietots nanočips. Šī izrāde, kura šobrīd notiek ir skatāma divejādi. Mēs varam to uztvert, kā garīgu notikumu, kurā pasaule un cilvēki pāriet jaunā evolucionārā posmā, kur izzūd viss egoistiskais, visa vara, nauda, slava un izklaide, un varam to uztvert, kā materiālu notikumu, kur cilvēki vēl vairāk iegrimst atkarībās, egoismā, prāta dimensijā caur bailēm, ko mums uzspiež spēlmaņi šai izrādei, kura no vienas puses ir izraisīta mākslīgi, bet no otras puses tai ir dimensija, ko materiālie spēlmaņi nemana, bet, kuru spēlē garīgie spēlmaņi. Tavs fokuss noteiks to, kādu scenāriju tu piedzīvosi. Skatīsies, klausīsies un noticēsi medijiem, kas tevi baida, grūž uz vakcināciju, to arī piedzīvosi. Skatīsies uz gaismu, meditēsi, saglabāsi savu centru, spēku, tad tava balss tiks ņemta vērā, lai piedzīvotu garīgo scenāriju.
Mūs neviens nevar paverdzināt, mūsu ir daudz, vara pieder tautai! Ja mēs saglabāsim savu vienotību, savu gara spēku, tad turpmāk mēs pārvaldīsim šo vietu, ko sauc par Latviju, vai vietu, ko sauc par planētu ZEME. Materiālo spēlmaņu plāns ir mūs atdalīt vienam no otra, nobiedēt, lai mēs kā aitu bars būtu gatavi lēkt kaut vai kraujā. Un vienalga vai tā ir vakcīna ar vai bez čipa. Tā ir manipulatīva iejaukšanās mūsu pasaulē, vīrusa ielaišana ekosistēmā, kas ir pašpietiekama, lai pati varētu tikt ar visu galā.
Esam spēcīgi garā, ticam, iztēlojamies pozitīvu scenrāriju, skatāmies uz gaismu un piedzīvojam pasaules un cilvēces evolūciju mums vēlamā virzienā!
NĀVE, KĀ PUSE NO DZĪVES
Pēdējā laika notikumu kontekstā šis vārds arvien vairāk parādās ikdienas sarunās un medijos. Likumsakarīgi, jo nāve šobrīd ir kļuvusi par 5% iespējamību visai cilvēcei. Nāve ilgu laiku kā tāda tika ignorēta, izņemta no dienas kārtības, it kā tā nepastāvētu. Kopumā pasaulē valdīja jaunības kults, tieksme pēc mūžīgas jaunības, attiecīgas arī izpausmes cilvēkos - noturēt savu jaunību, savu tvirtumu. Grumbas jāizlīdzina, mati jānokrāso. Visi uzvedās tā, it kā mēs tikai piedzimstam. Nāve tika izslēgta no dzīves, tika bloķēta būtiska dzīves daļa. Šajā zemes dzīvē, dualitātē, kurā dzīvojam, kur viss ir sadalīts, abām pusēm būtu jābūt līdzsvarā, bet tā nebija. Cilvēce ir tendēta uz būšanu vienā pusē un uz otras puses ignoranci, tā tas ir ar piedzimšanu un nomiršanu, laimi un nelaimi, bagātību un nabadzību, prātu un sirdi. Galu galā arī ar sievieti un vīrieti. Arī starp viņiem nav pastāvējis līdzsvars. Šo visu ir sekmējušas mūsu bailes, ko kopumā varētu reducēt uz bailēm nomirt.
Kādreiz nāve sarunās ieņēma līdzvertīgu vietu piedzimšanai, jo cilvēkiem bija izpratne par garīgo dimensiju, kurā notiek saspēle starp piedzimšanu un nomiršanu. Par šo runāja ģimenē, par šo runāja bērnam augot. Nāve netika ignorēta. Šajā brīdī mums būtu jāatgriežas pie līdzsvara, balansa. Mums būtu jākļūst atvērtākiem abām pusēm. Mums nevajadzētu ieciklēties uz kaut ko vienu, noteikt vienu pusi par vēlamāku. Arī mūsu pārvietošanās ar vienu kāju būtu apgrūtinoša.
Piedzimšana un nāve ir viens process. Tas nav atraujams un atdalāms. Viens bez otra nepastāv. Pieņemot abas puses, mūsu dzīve būs dzīva un rotaļīga.
Pārējās sērijas izlasāmas ŠEIT.
Dzīvojam mēs 3D pasaulē, kur viss ir noteikts, atrunāts, precizēts. Manevru iespējas un elastības minimālas. Paskatāmies uz mūsu darbu, mūsu izglītību, jebkuru sistēmu. Viss atrunāts līdz sīkākai detaļai, lomas noteiktas. Iepriekšējā rakstā jau rakstīju, ka šādā platformā nav iespējama radošuma izpausme, tas mūsos nokalst ar katru noieto cm.
Nesen vienā radošā meistarklasē izspēlējām vienu spēli, kas atspoguļoja mūsu atrašanos 3D, 4D un 5D pasaulē. 3D variantā lomas starp diviem cilvēkiem bija noteiktas, viens bija vadītājs, otrs sekotājs - plauksta vadīja otra galvu. 4D variantā lomas vairs nebija tik noteiktas, starp diviem cilvēkiem ikvienā brīdī lomas varēja mainīties - kad nevēlējos vairs sekot, tad sāku vadīt. Arī šeit joprojām valdīja dualitāte, neskatoties uz to, ka jau elastīgāka. 5D variantā parādījās bezgalīgas iespējas izpausmei, tu varēji būt jebkas un jebkur, tu varēji mijiedarboties ar jebko telpā, jebkas varēja ietekmēt tevi, notika tāda kā kosmiska saspēle.
Duālās lomas spēlējot, mēs esam galējībās, daudz lielākā mērā sasaistīti 3D pasaulē. Mēs varam uztaisīt brīvāku rāmi, pievienojot 4D, kur viss kļūst daudz dinamiskāks, kur lomas mainās atkarībā no apstākļiem, sajūtām, vajadzībām. Bet varam sākt arī dzīvot 5D pasaulē, kur pazūd dualitāte. Iespējas kļūst bezgalīgas.
Paredzamība ir pasaule, kurā dzīvojam. Prognozes ir mīļākās ziņas - laika, finanšu, attīstības. Mēs vidēji vēlamies pie viņām turēties, tā mēs jūtamies iluzorā drošībā. Arī izglītība ir prognozējama. Izglītības ceļš ir noteikts, kur lielas izmaiņas nav notikušas jau desmitgadēm. Skolas struktūrām būtu jākļūst brīvākām, lai varētu notikt spēle un saspēle. Rotaļīgums ir svarīga izpausme, kas būtu jāattīsta (jāsaglabā) skolās, bet esošās skolas struktūras ir tik noslēgtas un noteiktas, ka tas nav iespējams. Noteikumi, kārtības ir tās, kas pietur pie 3D. Ja mēs gribam apgūt 4D un 5D, mums jāiet prom no tām, lai ļautu izpausties radošumam, saglabājot viņu līdz pieaugušam vecumam. Lai mums būtu iespēja nākotnē iet savus ceļus, laimīgiem, piepildītiem un realizētiem.
Mums būtu jādodas prom no paredzamības. 5D dimensijā tu pats brīvi sāc veidot savu izglītību. Skolā 4D izpaustos kā attiecības starp 2 (skolēnu un skolotāju vai skolnieku), kurā dinamiski mainītos dažādas puses - aktivitāte un pasivitāte, vadīšana un sekošana u.t.t.. Pie 5D iespējamība kļūst bezgalīga. Iestājas brīvība.
Pēdējā laikā daudz dzirdam par to, ka svarīgi ir BŪT. Būt šeit un tagad. Daudziem šķiet, ka tā būšana ir tur ārā, ārpus ķermeņa. Ja jаu mēs, šajā zemes dzīvē, esam sadalīti dualitātēs, tad vienlīdz svarīga ir gan viena, gan otra puse. Viens bez otra nekustās. Viens bez otra NEPASTĀV. Mēs nevaram gribēt vienu un negribēt otru. Tiekot pie viena, mēs dabūjam tikai pusi, kas pati par sevi nav nekas. Bez materiālā nedarbojas garīgais un bez garīgā nedarbojas materiālais. Radīšana un dzīvība rodas saplūstot abām pusēm. Šīs idejas materializāciju mēs redzam saplūstot vīrietim un sievietei. Arī labais un ļaunais ir sadalīts veselums. Kā mēs par uguni varam teikt, ka tā ir ļauna vai laba. Jautājums ir par subjektīvo situāciju un pielietojumu. Aizkursi krāsni - laba, nodedzināsi māju - slikta.
Minēšu vēl vienu piemēru. Senatnē, lai izvilktu ūdeni no akas, bieži izmantoja lielu ratu, kuru grieza ar zirgu vai cilvēku palīdzību. Ja kāds viņus vēroja, tad redzēja, ka vieni no viņiem attālinās, savukārt citi tuvojās. Šķita, ka viņi iet pretējos virzienos. Ja mēs šo procesu vērotu no augšas, tad skaidri redzētu, ka gan vieni, gan otri iet vienā virzienā un veic vienu un to pašu darbu. Šis piemērs mums skaidri parāda, kā labais un ļaunais, ko mēs sākotnēji uzskatījām par pretējiem, patiesībā veic vienu darbu. Ja mēs iznīcināsim vienu pusi, tad kustība vairs nebūs iespējama. Nevar būt tikai garīgs vai fizisks, abas tās ir tikai daļas no viena veseluma. Tad, kad tas kļūst vienots, tad tu ESI. Tā ir sajūta BŪT.
Ja mēs skatāmies uz šaha partiju, tad redzam spēli, kurā notiek izspēle starp divām pusēm. Vieni ir baltie, otri melnie. Spēlētājiem, skatoties vienam uz otru, otrs ir pretinieks, sliktais, kas jāuzveic un es esmu tas labais, kuram jāuzvar. Kopumā tā ir viena spēle, kurā mēs esam sadalīti pusēs. Darbojoties tikai ar melniem vai baltiem kauliņiem, spēle nenotiek.
Tā vienmēr, skatoties no vienas puses, mēs nenovērtējam vai pārvērtējam otru pusi. Vislaik notiek tāda, kā cīņa starp pusēm. Viena otru pusi izaicina, lai būtu kustība, lai būtu polarizēšanās un magnetizēšanās. Garam ir vajadzīga zeme un otrādi - zemei ir vajadzīgs gars. Tāpēc ir šī tieksme, esot uz zemes, tiekties uz garu. Tas ir mūsu magnēts pie kā mēs vēlamies pievilkties un būt tikai tajā pusē. Maldīgi ir gribēt būt tikai tajā pusē. Aizejot arvien vairāk tajā pusē, mēs tieksimies pēc sava magnēta otrā pusē - pēc zemes. Mēs gribēsim zemē ienirt, mēs gribēsim zemē izvirst. Mēs būsim noilgojušies pēc Zemes enerģijas. Pēc tās melnās, brūnās un sarkanās krāsas un tad, kad esam tumšajās krāsās līdz ceļiem, tad mūsu magnēts ir pretējā pusē - gaismā, baltumā. Mēs sākam lidot uz gaismu un šī ir mūžīgā kustība - perpetuum mobile. Kustībai inerce ir visa pamats. Tas ir pamats tam, kāpēc viss notiek, kāpēc ir jelkāda kustība.
Vai varam no tā visa izstāties un kļūt par skatītāju šajā spēlē? Neiesaistīties vairs savā lomā. Kļūt pasīvam, bet vai tā arī nav sadalīšanās dualitātē? Kā es virzos uz kādu polu, ir skaidrs, ka otrs pols attālinās un situācija nospriegojās. Fizika. Vai ir iespēja vispār iziet no polarizācijas? Vai mēs varam izstāties no magnetizācijas?
Pārējie stāsti no stāstu sērijas "SAKRĀLĀ MATEMĀTIKA" šeit.
Viss šajā kosmosā pastāv tikai tāpēc, ka ir dualitāte, ka ir vīrišķais-sievišķais, ka ir garīgais-materiālais, ka ir nāve un piedzimšana, ka var dot un var ņemt. Tas viss, protams, ir viena liela procesa divas daļas, bet tā ir mūsu pašu izvēle, kā skatīties. Vai skatīties uz to visu, kā vienu veselu vai tomēr sadalītu starp divām pusēm. Es izvēlos būt dualitātē. Piedzīvot dievišķo katarsi un būt ar kājām dziļi iekšā mālos.
Saulstāvju vakarā iekļuvu pasakainā meditācijā, gongu meditācijā, kas man ļāva piedzīvot un izprast, kā šī dualitāte darbojas, kā caur šo dualitāti veidojas bezgalība. Kā šis vīrišķais un sievišķais rada šo kustību un mūžību, lai pasaule grieztos. Izdzīvoju vienu no lielākajām mācībām - par saņemšanu un došanu (par Iņ un Jaņ).
Liela daļa no mums dod negribot un saņem to, ko negrib. Un mācībstunda patiesībā šeit ir vienkārša. Tu vari saņemt tikai to, no kā tu vari atteikties par labu savam draugam/ bērnam/ citai būtnei vai ienaidniekam, tikai tādā veidā tu dabū to atkapaļ. Caur negribēšanu saņemt. Tas ir tas, kā ir uzbūvēta pasaule. Savā veidā mistiski, bet savā veidā vienkārši.
Izcila skola došanas attīstīšanai ir ģimene. Ar katru bērnu, kas ienāk ģimenē, mēs atsakāmies no kaut kā sava - brīvā laika, hobijiem u.t.t., bet mēs iemācāmies patiesi kalpot. Caur šo patieso un sirsnīgo atteikšanos, mēs atpakaļ dabūjam veselu karaļvalsti, bet, ar nosacījumu, ja tas notiek patiesi. Ja mēs dzīvojam ģimenē vai strādājam darbā un vairāk domājam par sevi un algu, tad šīs “brīnumainās pārvērtības” nenotiek. Mēs nedabūjam to, ko vēlamies, jo egoisms pārtrauc šo kosmisko kustību un nedošanas alga būs nesaņemšana.
Došanai ir jākļūst par jauno pasaules reliģiju vai rituālu. Bet, lai tas notiktu, katram ir jāsāk ar sevi, vai tā būtu ģimene vai darbs. Ja mums visapkārt būtu patiesi dodoši vecāki, skolotāji, draugi, tad došana mums būtu vienkārša, dabiska un pašsaprotama. Un arī saņemšana. Mēs visi kopā būtu viena vesela, laimīga nācija.
Mēs saņemsim to, ko pazemīgi, ar mīlestību atdosim. Arī savam iedomātam ienaidniekam (jo patiesībā viņš tāds nav, viņš ir mūsu skolotājs, kas ziedo sevi tam, lai tu kaut ko šajā vietā un laikā saprastu un saņemtu). Ko dosi, to saņemsi! Ko sēsi, to pļausi! Ko iestādīsi, tas izaugs!
0
