LATGudrības un mīlestības deja
SATURS UN FORMA. Trešais stāsts par robežām
Dzīve norisinās mijiedarbībā starp saturu un formu. Dažādos laikos, dažādos cilvēka attīstības posmos notiek kādas no pušu prioritizēšana. Esam piedzīvojuši gadsimtu, kur forma valdīja pār saturu, kurā formālās lomas bija svarīgākas par būtību. Svarīgs un ticams bija tikai aptaustāmais trauks vai tas būtu ķermenis vai kāds priekšmets. Par saturu, kas traukā ielijis, prātam tik lielas skaidrības nebija, tāpēc jautājuma izpēte tika atlikta. Arī bērnībā, veidojoties ego (personībai), svarīga ir forma, struktūra, robežas. Tas rada drošību spert nākamo soli, lai nepakristu, lai mērķi sasniegtu. Zināma kārtība palīdz ego attīstībai, māja katru dienu nav jāsāk būvēt no sākuma.
Pēc kāda laika pieaugot un turpinot spēlēties noteiktībā, sajūtam aicinājumu izzināt noslēpumaino, iedziļināties būtībā, aptvert neaptveramo. Pieskaršanās saturam rada milzīgu tieksmi pāriet robežas un uzturēties bezformīgajā. Šī galējība ir raksturīga pārejā, bet paejot laikam, aptveram, ka forma un saturs ir no viena avota. Bez formas saturs nebūtu piedzīvojams, bez satura formai nebūtu jēgas un garšas.
Starp 2 realitātēm
Apzināmies to vai nē, bet dzīvi piedzīvojam starp 2 realitātēm. Mūsos pukst Zemes mātes sirds un deg dievišķā liesma. Ar kājām un ķermeni esam uz zemes, ar dvēseli un garu gaisā. Prāts ir pa vidu, lai savienotu šīs 2 realitātes vienā piedzīvojumā. Gars + matērija = dzīve. Mēs katrs piedzīvojam šo dzīves mistēriju, kura ir būvēta no 2 realitātēm. Šīs 2 realitātes atspoguļojās mūsu dejā ar pārējām polaritātēm - dienu un nakti, gaišo un tumšo, vīrieti un sievieti, apzināto un neapzināto.
Vispār, cilvēkam ir raksturīgs ekstrēmisms, kurā notiek vienas puses pielūgšana un otras noliegšana. Tā veidojās ēna, kas izpaužas dzīvē, ko piedzīvojam. Pasaules kari notiek kritiskos brīžos, kas cilvēces ēna jau ir kļuvusi lielāka par pašu cilvēku. Tad tā ir pēdējā iespēja līdzsvarot abas šīs realitātes.
Katrs cilvēks un cilvēce kopumā ir aicināti atgriezties pie sevis, pie tā pamata, caur ko ir iespējama pilnvērtīga dzīve. Mums ir jākļūst iekļaujošākiem un mazāk ierobežotiem. Sienas, kurās dzīvojam, robežas, kuras nemitīgi ceļam, samazina mūsu dzīves iespējas izpausties vissvētīgākajā veidā mums pašiem un cilvēcei kopumā. Upi nevar apstādināt, lai arī cik augstus dambjus būvētu. Vienā brīdī tā pārraus dambi un turpinās savu tecējumu uz okeānu.
Šis brīdis ir pienācis. Dambis ir totāli saplaisājis. Lai kā cilvēce censtos apstādināt šo pārrāvumu, lai cik triljonu naudas tiktu investēti dambja nostiprināšanā vai augstāku sienu celšanā, to var atlikt tikai uz īsu brīdi. No šī burbuļa plīšanas nevajag baidīties, tas ir par svētību katram un kopumā. Plūdi noskalos visu, kā laiks ir pagājis, visu, kas novirza mūsu vērtīgo uzmanību no būtiskā. Pēc plūdiem iestāsies miers, miers prātā, sirdī un pasaulē. Ar stabilu pamatu zemē un skaidru skatu debesīs.
Gaisma un Tumsa
Šis būs stāsts par dualitāti, par manu un tavu dualitāti, kas sadala vienoto. Šobrīd piedzīvojam tumšāko laiku ārā, bet, kas notiek katrā no mums iekšā? Arī mūsos spēlējas šīs 2 puses, gaisma un tumsa un arī tur viss notiek cikliski. Te esam gaišajā pusē, te iekrītam savās dzīlēs pārdomāt un pārvārīt to, kas vēl neļauj būt gaišam, kas neļauj spīdēt un dot.
Patiesībā tumsas nav, ir tikai ēnas, kas izskatās kā tumsa, gaisma ir noēnota un nav tieši ieraugāma, bet viņa vienmēr ir, aiz tēliem, aiz bailēm, aiz sāpēm. Katra ēna nav no ārpasaules, tā ir mana ēna, kas neļauj tvert visu, ko var aptvert.
Runājot par gaismu un tumsu, par priekiem un bēdām, nav vēlme piedzīvot tikai pusi, daļu no veseluma, dzīvē ir kalni un lejas, prieki un bēdas, ieguvumi un zaudējumi un tam visam ir vietas būt. Ēnas un ciešanas veidojas no tā, ka vēlamies piedzīvot ko konkrētu, kas neļauj ieraudzīt notikumus, kādi viņi ir patiesībā.
Pasaulē šobrīd piedzīvojam tumsu caur sevi. Tās ir mūsu bailes, kas neļauj doties pretim jaunam un nezināmam. Šī iekrampēšanās arī rada to virpuli, kurā visi esam ierauti. Bet katrs brīdis ir vispiemērotākais, lai ļautos gaismas virpulim un atvienotos no tā, kā laiks ir pagājis. Laiks paņems līdzi arī visas mūsu ēnas un sāpes. Ļaujamies maģiskām pārvērtībām sevī un pasaulē!
Stāsts par atkarību un pieaugšanu
Ievads
Mēs esam nokļuvuši punktā kurā jāizvēlas. Vai paliekam, kā pusaudži, vēloties joprojām neuzņemties atbildību par savu dzīvi un vēloties, lai ir tādi, kas mūs aprūpē. Šobrīd palikšana šajā valstībā nozīmē, atdot savu ķermeni, ceļu, brīvību un dzīvi, kādam, kas tev turpmāk noteiks spēles noteikumus, kārtības un ierobežojumus. Šajā gadījumā nekas daudz nemainīsies, tikai analogā verdzība tiks aizstāta ar digitālo.
Ja esi nobriedis kļūt par pieaugušo, tad pilnā mērā ir jāuzņemās atbildība par sevi un notiekošo. Caur šo ceļu tu atgūsti sevi, brīvību un dzīvi, kam nebūs vairs noteikumi, tikai ceļavējš, kas tev pašam jānoķer.
1. daļa ATKARĪGO HIMNA
Es esmu atkarīgais, jo nespēju pats ar savu dzīvi tikt galā. Es nevaru visu izaudzēt vai samainīt, es esmu atkarīgs no veikaliem. Lai es tajos varētu iepirkties, man ir vajadzīga nauda. Es esmu atkarīgs no darbiem, lai nopelnītu naudu.
Iekļūstot darba ņēmēja un devēja virpulī, man rodās jaunas atkarības. Lai es varētu kādam strādāt, man ir vajadzīgas sasodītās skolas, kur nogrūst savus bērnus, es esmu no viņām atkarīgs.
Lai es varētu nepārtraukti piedalīties šajā žurku skrējienā, man ir vajadzīgi ātri risinājumi atveseļošanās jomā. Nav būtiski par kādu cenu, man vajag šeit un tagad. Un farma to sola, es esmu atkarīgs no šīs medicīnas sistēmas.
Es pelnu naudu un, lai es varētu turpmāk izturēt šo skrējienu vāveres ritenī, man vajag ik pa brīdim no tā atslēgties. Es esmu atkarīgs no ceļojumiem un izklaidēm.
Tā kā nespēju par sevi parūpēties, uzņemties par savu dzīvi atbildību, tad man ir vajadzīgi vadītāji, kas mani izrīko, nosaka, ko es varu darīt, ko nē, kur varu iet, kur nē, vai man špricēties vai nē.
Kuģis jau grimst, bet es nevaru atlaist kuģa bortu. Tika daudz laika un naudas es tajā visā ieguldīju, es negribu to visu pazaudēt. Man ir cerība, ka kuģis nenogrims un es varēšu turpināt peldēt kā līdz šim. Dievs, svētī ATKARĪGOS!
2. daļa ES KĻŪSTU PIEAUDZIS
Atšķirība starp pusaudzi un pieaugušo ir tā, ka pēdējais uzņemās atbildību. Pieaudzis cilvēks savā dzīvē nevienu vairs nevaino, uzņemās atbildību par visu - par savu veselību, par savu un bērnu izglītību, par savu dzīvi, kā dzīvot, kur doties, kā darboties. Neviens vairs nav augstākstāvošāks par mani, neviens vairs nevar man noteikt, kā man būt, jo es uzņemos atbildību. Man vairs nav vajadzīgas armijas un policijas, man vairs nav vajadzīgas skolas un slimnīcas, man vairs nav vajadzīgas valdības un saeimas. Es esmu atbildīgs un brīvs. Es atbrīvoju visas savas atkarības un atraisu verdzības saites, mani vairs nevajag aprūpēt un pasargāt.
Starp mani un Radītāju nav starpības un starpnieku. Neviens nav augstākstāvošāks par otru. Nav līguma, nav likuma. Tikai savstarpēja vienošanās ir pamatā jebkurai dzīves izpausmei.
Nobeigums
Zeme savu izvēli ir izdarījusi, viņa ir pieaugusi un radījusi citu pasauli, kurā ir aicināti arī pieaugušie cilvēki. Cilvēkam ir jāizšķirās, kā būt turpmāk, palikt aprūpējamam cilvēkbērnam vai kļūt par Cilvēku? Kādu ceļu mīsi tu?
Bumba ar laika degli
Ķermenis ir bumba ar laika degli. Ir skaidrs, ka viņš aizies bojā. Tā kā esam tam ļoti pieķērušies, tad mēs atliekam domas par tā nāvi, darām visu, lai vecums un nāve atkāptos. Tas, kas mums liek tā ņemties ar savu “jaunību”, ir mūsu bailes. Tās ir radušās no tā, ka tev šķiet, ka tev kaut kas pieder, vai tas būtu tavs ķermenis vai jahta, kāds atnāks un to atņems. Tu esi tikai iedomājies, ka tev pieder kādi īpašumi, bērni, dzīvesbiedrs, ko dēvē par saviem. Tu esi saražojis veselu lērumu ar personāžiem, kas spēlē savas lomas tavā izrādē, kur tev šķiet, ka tev par kaut ko jākļūst vai kaut kas jānosargā. Tev šķiet, ka, ja iegūsi bagātības, tad varēs nopirkt mīlestību. Tev šķiet, ja kļūsi slavens, tad tevi nekad neaizmirsīs, būsi mūžīgs. Tev šķiet, ja valdīsi pār visiem, tad iegūsi mieru.
Tā vietā, lai tu paskatītos nāvei acīs un uzveiktu to, saprotot, ka tās nav, tu izvairies no šī skatiena, tu baidies, ka tas varētu tevi nogalināt. Tu labāk atliec šo jautājumu uz vēlāku laiku. Tavam prātam vēl ir cerība, ka tieši tev izdosies sarunāt ar laika pavēlnieku, lai tas piemet tavam tikšķošajam pulkstenim vēl kādus mirkļus vai garantē vietu uz augstākām laktām dieva dārzos.
Ko darīsi, cilvēk? Kas tu esi? Vai vajag vairs par bumbu un laiku satraukties?
INSTINKTS un INTUĪCIJA
Viss ir viens, bet dualitātes ietvaros kokam ir divi gali. Dzīve ir kā viens aplis, bet iespēja viņu apiet ir pa divām pusēm. Vienā ceļa pusē tu piedzīvo prātu, kā savu pavēlnieku un kungu, kas prasa sasniegt un nopelnīt vairāk, norobežot sevi no pārējiem un pasaules. Šajā ceļa pusē ir gana daudz gājēju, jo tam tikām trenēti ģimenēs, skolās un sabiedrībā kopumā.
Otrā ceļa pusē tavs dzīves kapteinis ir sirds, tava sirdsapziņa. Šajā dzīves pieejā tu vairāk integrē nevis šķel un analizē. Tu esi atvērtāks dzīvei, tu nešķiro visu sliktajā un labajā, vēlamajā vai nevēlamajā. Tu pieņem pateicībā visu, kas dots un apzinies mācību visā, kas tiek paņemts vai aiziet.
Šie divi ceļi ir par vienu un to pašu, bet viena ceļa puse vairāk balstīta instinktos, dabas pasaulē, otra intuīcijā, dievišķajā pasaulē. Kļūdu nav, ir tikai tavs ceļš. Bet ir cilvēki, kas jau ir integrējuši visu sevī, nekam vairs nav pieķērušies. Šīs būtnes neiet pa vienu vai otru pusi, tās ir pats ceļš kopā ar ceļinieku un to, kas to visu novēro.
Vai turpināsim ļaut skaldīt un valdīt?
Uzurpētā vara izmanto 3 dimensijas iezīmi par dualitāti. Cilvēki tiek sarīdīti un pretnostatīti viens otram. Sieviete vīrietim, nabagais bagātajam, slimais veselajam, gudrais muļķim. Tiek pretnostatītas arī ticības, tautības un vērtības. Kopumā šīs mozaīkas detaļas veido kopējo bildi un saspēli vienotajā apziņā. Šie pretnostatījumi līdz šim ir materializējušies nežēlīgos karos, kur jāapkaro otra puse, kaut beigās visi atrodās asiņainā peļķē. Šobrīd norisinās kārtējais karš, kuru izraisītāji veikli manipulē ar šo duālisma principu. Ne velti šobrīd tiekam viens ar otru sanaidoti, maskotie pret nemaskotiem, vakcinētie pret nevakcinētiem, heteroseksuāli pret homosekusāliem. Grozījumi satversmē par pēdējo nav nejauši, tiek mērķtiecīgi piemesta malka, lai atkal mūs sašķirotu un sarīdītu. Lai mēs nepamanītu faktisko karu, kas vienmēr ir norisinājušies nevis par ideoloģijām, bet resursiem. Šobrīd resursi nav zelts vai nafta, resursi ir cilvēki un šobrīd kompānijas cīnās par to, lai cilvēki kļūtu par resursiem, piederētu tām. Cilvēki būs ietekmējami, līdz ar to nepiederēs sev, savām domām, rīcībai, savai dzīvei. Cilvēki tiks vadīti kā bioroboti, katram piedzīvojot to scenāriju, kas tiks ieprogrammēts.
Šis ir scenārijs, ko vēlas maza saujiņa tehnokrātu, cilvēki, cilvēce to nevēlas, bet lai mēs stāvētu tam pāri, mums jāpārstāj ļauties manipulācijām, kas vēlas mūs sašķirot, sanaidot, lai mēs viens ar otru cīnītos un nepamanītu to, kas patiesībā notiek pasaulē. Ļaujam būt viens otram tam, kas esam vai vēlamies būt. Brīvība, šis ir vārds, kas ir vissvarīgākais šobrīd un mana brīvība nozīmē to, ka arī visiem pārējiem ir izvēles brīvība piedzīvot to, ko viņi vēlas piedzīvot. Mēs nevaram iejaukties ar savu vēlmi citiem iet tādu ceļu, kādu ejam paši. Ļaujam piedzīvot katram savas izvēles, ļaujam būt un nebūs vairs ko skaldīt un valdīt.
Attīstamies vai mirstam?
Hamletiski jautājumi ir izspēlēti kopš atceramies sevi un cilvēci. Dzīvojam mēs duālā pasaulē, kurā prāta līmenī vienmēr sanāk būt vienā pusē, bet pastāv, protams, iespēja abas puses integrēt sevī. Tas notiek sirds līmenī, kurā mēs vienojam garīgo ar materiālo, labo un ļauno, pagātni un nākotni, paradīzi un elli. Mūsu sirds ir transformators, alķīmijas centrs, kas to var izdarīt.
Mēs kā cilvēce esam nonākuši līdz krustcelēm, kurā mums šī alķīmija ir jāapgūst. Bez šīm zināšanām mēs tālāk netiekam. Veidojas jauna zemes matrice, kurā ar līdzšinējo apziņas līmeni mēs nevaram iekļūt. Jaunajā Zemē vairs nestrādās iepriekšējie pārvaldes instrumenti - pātaga vai burkāns, līdz ar to nebūs kopējas apmācības, pamudinājumi vai draudi, lai mēs pievilktos līdz jaunai apziņai. Tā ir tava brīvā griba, palikt par kompostu jaunajai pasaulei vai sasniegt jaunu apziņu un piedzīvot cilvēcīgāku, plaukstošāku dzīvi uz Zemes.
Izvēloties kļūdu nebūs, tas būs tavs personīgais lēmums padziļināti apgūt vielu vai pārcelties nākamajā klasē. Vai mēs spēsim pacelties pāri savai dabai, materiālismam, egoismam? Tāds ir šis evolucionārais jautājums stāstā par BŪT vai NEBŪT.
Patiesības daļa
Katrs no mums pārstāv kādu patiesības daļu, tikai mazu daļu no kopējās bildes. Protams, ka pastāv iespēja cilvēkam mainīt apziņu un ieraudzīt pasauli vienojošāku, patiesāku, bet jebkurā gadījumā tā nebūtu pilnīga. Arī ieiešana dievatziņā nenozīmētu absolūtas patiesības sasniegšanu. Evolūcijas spēks ir milzīgs, attīstība bezgalīga. Taču pieredze uz zemes ir duāla, šis + un - ir vajadzīgs, lai zeme grieztos.
Ir daļa, kas esošos notikumus tver kā slimības uzliesmojumu, daļa, kas redz to kā lielāko afēru cilvēces vēsturē. Patiesība ir katram sava, pie katra atrodas savs patiesības grauds, kas gaida brīdi, lai kļūtu auglīgs. Man ir utopisks priekšlikums. Lai tie, kas tic vīrusam - teroristam, lai paliek pilsētās, armijas apsargāti, atkarīgi no piedāvājumiem, kas viennozīmīgi tevi virza uz mega atkarību. Lai tie, kas tajā visā redz vergu jūga pagarināšanu, jūt milzīgu vēlmi kļūt patiesi brīviem, ir gatavi uzņemties par sevi un savējiem pilnu atbildību, pārvācas uz dzīvi laukos, lai atdalītos no egosistēmām un veidotu ekosistēmu. Brīvu no viltus, personīgā izdevīguma, gatavam dalīties savā mīlestībā un brīvībā. Kāda ir tavas patiesības daļa?
Prieks un bēdas
Pēdējā laikā pievēršu uzmanību dzīvespriekam, gaismai, optimismam. Šur tur dzirdu, ka jāturas pie tā, jānotur, jāsatur. Turies, turies, kamēr nenoturies. It kā skumjas, tumsa un dusmas nebūtu šīs dzīves sastāvdaļa. Tur jau rodas tā slimība, ka bēdas tiek padarītas par problēmu no kā mukt. Ja cilvēks sev ļautu izdzīvot visas sajūtas tiklīdz tās rodas, uz zemes būtu vairāk līdzsvara. Kas vainas cieņpilnai dusmu izlādei, bēdu izraudāšanai, tumsas apļu ieraudzīšanai? Tas rada līdzsvaru manī, tevī un līdz ar to arī pasaulē. Vai vispār var būt kaut kas nepareizs? Vai mēs atmostos, ja paši nesāktu ieraudzīt tumsu, kas tiek spēlēta? Vai mēs varētu izdarīt izvēli, ja paši to neizdzīvotu? Visā ir daļa no visa. Smejies un raudi, ja tā jūti bez meliem sev.
Mēs visi ilgojamies piedzīvot patiesu, sirsnīgu sabiedrību. Tā noteikti dzimst pēc tam, kad izventilē aizvainojumu, naidu, neuzticēšanos un pretī tam piedzīvo nesatricināmu pieņemšanu, mieru un mīlestību. Tas viss sākas tepat, ar tuvākajiem un mīļajiem.
Tava izrāde
Mēs visi esam spēlmaņi un radītāji. Mēs programmējam savu dzīves spēli un to, ko radījām, arī izspēlējam. Lielākoties neapzināti. Visa pasaule ir sastāvoša no spoguļiem, kas piedalās mūsu radītajā realitātē. Mēs neredzam cilvēkus un pasauli tādus, kādi viņi ir, mums ir pretenzijas pret tiem, tāpēc mēs pieredzam pasauli mūsu nokrāsās. Mums šķiet, ka kāds ir pret mums, kāds mums dara pāri, bet mums ir jābūt šiem aktieriem pateicīgiem, ka viņi uz brīvprātības pamatiem spēlē to lomu, ko mēs viņiem esam piešķīruši. Viņi atspoguļo mūs, lai mēs labāk saprastu sevi, savu pasauli. Viss apkārt notiekošais ir veidots tā, lai mēs mācītos, visa pasaule plūst pie mums unikālā veidā, lai mēs beidzot satiktos un pieņemtu sevi. Kad būsim apguvuši šo mācībstundu, tad mēs būsim brīvi no nogurdinošām viesizrādēm ikdienā. Skatuves prožektori pagaisīs un mēs varēsim piedzīvot mīlestību savā dabīgajā plūdumā. Mēs mīlēsim pasauli, pasaule mīlēs mūs. Divi būs kļuvuši par Vienu.
Gaismas rotaļas
Es vairs nevaru izlikties. Esmu sevī ielaidis gaismu un es viņu sargāju. Tad kad mēs darām darbus, runājam vārdus, vai mēs esam patiesi pret sevi, pret to plūsmu, kas ir ienākusi mūsos vai mēs krāpjam to un sevi? Apgaismība ir būšana šajā gaismā, plūsmā, kas caur tevi plūst, neejot ne uz kādiem kompromisiem tajā, kas tu esi, kur tu esi un, kur tevi ved šī plūsma. Tu un plūsma esat draugi, mīļotie, kā savijušās čūskas karstās dienās. Ja tu sāc krāpt otru, tad starp jums veidojās sāpju bezdibenis. Gaismai kompromisi nav pieņemami, tad viņa tevi atstāj pustumsā.
Šobrīd, Pārejas posmā, cilvēce sāk sajust šo pazaudēto pusi, katra otru pusi. Sākam ilgoties pēc šīs savienošanās. Gars mūs gaida, kad mēs metīsim pie malas savu egoismu un pieķeršanos ķermenim. Kaut kādā ziņā mēs ilgojamies pēc tuvības ar garu, pēc būšanas vienotībā. Šis fails nekad nav izdzēsts, viņš vienmēr ir mūsos klātesošs, tā ir tā gaismiņa, kas katrā no mums deg. Tās ir pirmatnējās atmiņas no tuvības ar otru pusi, par kopības izjūtu, ka viss ir VIENS.
Autentiskais ES
Mēs esam laimīgi un pašrealizējušies, ja spējam izpaust sevi visā pilnībā. Arī to, ko gribam noslēpt no pārējiem - savu ēnas pusi. Zemes plāns darbojas pateicoties dualitātei - te dzīvā radība ir sadalīta vīrišķajos un sievišķajos, piedzīvojam gaismu un tumsu, siltumu un augstumu. Katrā no mums dzīvo sava apzinātā un neapzinātā puse un katrā no mums ir arī sava ēnas puse, ko esam noslēpuši no pasaules.
Sabiedrība ir bijusi apspiesta savā veselumā, jo godājami skaitījās tikai rādīt savu labo pusi, vēlēties tikai to labāko. Tā nu mēs savas ēnas paslēpām skapī un uzsākām spēlēt teātri. Vairs neteicām to, ko domājam, pārstājām darīt darbus, kas mūs uzrunāja. Apmaldījāmies, jo gribot tikai dienu, iestājās nakts.
Tavā ēnā ir paslēpts milzīgs potenciāls, enerģija, kas prasās tikt apgaismota. Šis ir izaicinošs transformācijas process, kurā tev būs jāapgūst māksla savu ēnu akceptēt, pieņemt un dziedināt. Tikai tā mēs sapratīsim, kas mēs esam, kļūsim par autentiskiem ES. Arī valstīm, sabiedrībām piemīt sava ēna, kas sastāv no mūsu visu ēnām. Atzīstot, runājot, strādājot ar tām, mēs izdziedināsim visu pasauli.
Par katliņu un zupiņu
Došana un ņemšana
Man ir bijuši vairāki stāsti par došanu. Taču vēlējos šo tēmu noslēgt ar pārdomām par šo kopējo ciklu, kas ir ņemšana un došana. Mums nevajadzētu mesties uzreiz otrā grāvī tikai dodot, jo vienā brīdī šī urdziņa, kas plūst caur mums, tad apsīktu. Mēs nevaram dot, ja neesam saņēmuši. Tas ir tāpat kā ar ieelpu, mēs varam izelpot tikai ieelpojot. Ar to arī sākās dzīve šeit uz zemes. Ar ieelpu / ņemšanu. Varētu arī teikt, ka dzīves pirmais posms ir liela ņemšana. Par mums gādā, mūs aprūpē, mūs stirpina.
Taču ikdienā mums šo balansu sevī ir jāuzmana. Pēc būtības šis ir stāsts par enerģijas plūsmu caur tevi. Mums jāļauj viņai plūst, neko nepieturot. Kad laidīsim to caur sevi, tad saņemsim atpakaļ visādos veidos. Vienmēr mēs varam atrast atbildes dabā. Ja mēs aizstaisīsim kādu urdziņu, upīti, tad viņa pārplūdīs, iespējams, nodarot pāri apkārtējai ekosistēmai.
Došana nav tikai kaut kādas vērtības dāvināšana, tā ir arī tava būšana par to, kas esi, tava autentiskuma izpaušana vārdos, domās un darbos. Ļaujamies šim plūdumam. Ļaujamies pilnvērtīgai ieelpai un izelpai.
Patiesība un nepatiesība
Runā, ka rīkojoties pēc savas sirdsapziņas un esot patiesam pret sevi, nokļūstam tur, kur mums ir vispiemērotāk, visharmoniskāk. Ņēmu vērā man īpašu vēstījumu, kurā ir teikts, ka maija mēnesī mēs rakstām dzīves tīrrakstu, kas var atsaukties uz notikumiem rudenī, tāpēc svarīgi ir ievērot patiesumu pret sevi. Man patiesums pret sevi ir tā sajūta, ka es skaidri zinu, ka nespiežu sevi darīt citādāk, nekā es to no sirds godīgi jūtu. Par patiesumu pret sevi ir dzirdēts daudz, mēs zinām ka tas ir viens vērtīgs rādītājs, pēc kura dzīvot. It kā viss skaidrs, bet kā ir praksē?
Šis patiesuma vēstījums maijam lika man tam pievērsties īpaši fokusēti, tāpēc ļoti sekoju līdzi savai patiesajai būtībai, sāku spilgtāk izjust un novērot savas rīcības, lēmumus, vārdus, emocijas, savus atspoguļojumus apkārtējos cilvēkos. Negaidīti tas mani aizveda līdz apmulsumam. Pat zinot savu iekšējo autoritāti intuīciju (Human Design), reizēm nespēju pieņemt lēmumus, meklēju kur ir tās manas sajūtas kas norādīs - tas ir patiesi. Tas veda vēl dziļāk, kur radās jautājums, vai šis Human Design tiešām atspoguļo mani? Kā es varu tam ticēt? Kas man liek ticēt jebkam manā dzīvē? Kā esmu nokļuvusi šeit un tagad, vai ejot patiesuma ceļu? Šādi ļaujoties savam vilnim eju cauri dažādiem iespaidiem, saskaros ar peldošiem baļķiem šajos viļņos, nesaprotu ko ar tiem darīt, no kurienes tie radušies, turpinās fiksēšanas un atlaišanas scenāriji... Reizēm mani piemeklē grūtības pieņemt lēmumu, rodas sajūta ka pa vienam vien mani atstāj “pareizie” viedokļi kā darīt būtu “pareizi”... No vienas puses atbrīvojoši, no otras, neērti manam ego. Vispār pēdējā laikā novēroju, ka krīt daudzas manas vecās pārliecības un lielā ātrumā manas sajūtas vēsta - netici nekam, nepieķeries nekam, paļaujies. Līdz tas viss aizveda līdz apjukumam par patiesības neesamību, zeme ar debesīm sajaucās kopā, viss sāka izskatīties ačgārni, uz mirkli pat pazaudēju savu rīcībspēju. Uzskatu to par savu lielo apziņas vēju, kas caur apjukumu un visa pazaudēšanu aizpūš nevajadzīgo. Pēc tam nāca mirklis klusuma, mirklis tukšuma un beigās paliek miers.
Tā es nonācu pie tā, ka patiesība ir viena, universāla, neapejama un diemžēl vai par laimi - cilvēkam neizprotama. Un kaut kas man liek ticēt, ka gabaliņš šīs patiesības mīt katrā no mums, tāpēc rodas mehānisms -pasaule- ar visām uz tās dzīvojošajām būtnēm, kas virzās perfektā kārtībā. Dzīvē var rasties situācijas un cilvēki, kas var likties tik greizi un nepareizi, arī taisni un pareizi, bet tam visam tā bija jānotiek, lai smalkie dzīves pavedieni turpinātu vest pa patiesības ceļu, patieso pieredzi. Lūk, tas mani mulsināja izprast, kas ir patiesības ceļš un kas nav. Kurš mans vārds ir saskaņā ar manu patieso būtību un kurš ir samežģīts ar “pareizi/ nepareizi” valgiem. Domāju, ka šī pieredze man liks turpināt virzīties pa dzīvi ar modru apziņu. Nebiju gaidījusi, ka tas būs tik izaicinoši, krāsaini un dzīvi mainoši.
"Uzvaras dienas" gaidas
Ļoti daudz savos stāstos dalos par dualitāti, par sadalījumu pusēs, kas ir būtiskākais raksturotājs šai planētai. Tuvojas notikums, kas šo sadalījumu lieliski raksturo - tās būs “Uzvaras” dienas svinības visā pasaulē. 8. maijā svinēs Rietumu pasaule, bet 9. maijā svinēs Austrumu pasaule. Kaut kādā veidā katra no šīm pasaulēm pārstāv savu pusi no pagātnē pieredzētā. Rietumi balstās savās liberālās vērtībās, kapitālismā (naudas varā), sievišķībā, zemes baudās, Austrumi savās tradīcijās, sociālismā, vīrišķībā, garā.
Pārvarot šo sadalījumu, mēs varam piedzīvot apgaismību, kas būtībā vislaik ir klātesoša, bet nav jaušama, jo ir sadalīta. Apgaismības brīdī mēs sapratīsim, ka nekas nav balts un melns, ka nav uzvarētāju un zaudētāju, ka gars nav atraujams no matērijas. Mēs visi esam piedzīvotāji kaut kam, kas vienmēr vēlas caur mums izpausties. Tikai mūsu prāts un ego līdz šim tam nepaļāvās, jo visu redzēto sadalīja pusēs - komfortablajā un nekomfortablajā, vēlamajā un nevēlamajā, sliktajā un labajā, uzvarētājā un zaudētājā. Karos nav uzvarētāju, bet karā ir klātesošs viss, arī mīlestība. Karš ir beigas kaut kam vecam un sākums kaut kam jaunam.
Šobrīd visa pasaule ir iesaistīta karā, kas par tādu netiek saukts. Daudzās valstīs ir ieviests kara stāvoklis, cilvēkiem ir samazinātas tiesības, informācijas kanālos notiek visaptveroša melu kampaņa un zombēšana. Šis karš ir unikāls, jo mēs nezinām karotājus, taču MĒS katrs esam karavīrs, kas cīnās par savām vērtībām, par pasauli, kādā vēlamies dzīvot. Šis karš ir daudzdimensionāls, jo karošana notiek prāta, sirds un gara dimensijās. Mēs katrs izvēlamies, kurā pusē nostāties, vai būt Gaismas pusē, kurā mēs visa cilvēce sākam sadarboties, kļūdami draugi, apvienojamies vienotā planētā, kas turpmāk plauks un ziedēs, jo ikviens būs DEVĒJS vai tomēr savās bailēs nostājamies Tumsas pusē, lai turpinātu valdīt ego un nošķirtība, kastu sistēma un materiālisms, sacenšanās un ņemšana.
Es savu izvēli esmu izdarījis, es esmu GAISMAS BRUŅINIEKS, kas šo karu izkaros sevī. Par sevi, par pārējiem cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem un minerāliem. Šī būs patiesa “Uzvaras diena”, ko turpmāk svinēsim, jo katra diena būs kā svētki, kurā novērot visu, kas notiek.
Tehnoloģiju slazdi
Viens no cilvēces nākotnes scenārijiem ir pilnīga integrācija tehnoloģijās, kur cilvēki pazaudē savu balsi, spēku, ietekmi un kļūst par manipulējamiem biorobotiem. Šādu scenāriju saskatu, kā pašnāvību cilvēcei, kur turpināsim vergturu sabiedrību, tikai noteicēji būs citi - tehnoloģiskie frīki. Pats no šī tehnoloģiju uzvaras gājiena pamodos pirms kādiem 2 gadiem, kad toreiz vēl vadīju skolu, kuras mērķis bija kļūt par IT Tehnoloģiju centru Vidzemē. Tas mani samulsināja, jo man bija jāizvēlas, kurā pusē nostāties.
Šobrīd jau pietiekami skaidri dzirdam scenāriju, kur cilvēkus vēlas nostādīt izvēles priekšā par vakcināciju, kurā jau būtu ievietots nanočips. Šī izrāde, kura šobrīd notiek ir skatāma divejādi. Mēs varam to uztvert, kā garīgu notikumu, kurā pasaule un cilvēki pāriet jaunā evolucionārā posmā, kur izzūd viss egoistiskais, visa vara, nauda, slava un izklaide, un varam to uztvert, kā materiālu notikumu, kur cilvēki vēl vairāk iegrimst atkarībās, egoismā, prāta dimensijā caur bailēm, ko mums uzspiež spēlmaņi šai izrādei, kura no vienas puses ir izraisīta mākslīgi, bet no otras puses tai ir dimensija, ko materiālie spēlmaņi nemana, bet, kuru spēlē garīgie spēlmaņi. Tavs fokuss noteiks to, kādu scenāriju tu piedzīvosi. Skatīsies, klausīsies un noticēsi medijiem, kas tevi baida, grūž uz vakcināciju, to arī piedzīvosi. Skatīsies uz gaismu, meditēsi, saglabāsi savu centru, spēku, tad tava balss tiks ņemta vērā, lai piedzīvotu garīgo scenāriju.
Mūs neviens nevar paverdzināt, mūsu ir daudz, vara pieder tautai! Ja mēs saglabāsim savu vienotību, savu gara spēku, tad turpmāk mēs pārvaldīsim šo vietu, ko sauc par Latviju, vai vietu, ko sauc par planētu ZEME. Materiālo spēlmaņu plāns ir mūs atdalīt vienam no otra, nobiedēt, lai mēs kā aitu bars būtu gatavi lēkt kaut vai kraujā. Un vienalga vai tā ir vakcīna ar vai bez čipa. Tā ir manipulatīva iejaukšanās mūsu pasaulē, vīrusa ielaišana ekosistēmā, kas ir pašpietiekama, lai pati varētu tikt ar visu galā.
Esam spēcīgi garā, ticam, iztēlojamies pozitīvu scenrāriju, skatāmies uz gaismu un piedzīvojam pasaules un cilvēces evolūciju mums vēlamā virzienā!
Nāves stāstu sērija
NĀVE, KĀ PUSE NO DZĪVES
Pēdējā laika notikumu kontekstā šis vārds arvien vairāk parādās ikdienas sarunās un medijos. Likumsakarīgi, jo nāve šobrīd ir kļuvusi par 5% iespējamību visai cilvēcei. Nāve ilgu laiku kā tāda tika ignorēta, izņemta no dienas kārtības, it kā tā nepastāvētu. Kopumā pasaulē valdīja jaunības kults, tieksme pēc mūžīgas jaunības, attiecīgas arī izpausmes cilvēkos - noturēt savu jaunību, savu tvirtumu. Grumbas jāizlīdzina, mati jānokrāso. Visi uzvedās tā, it kā mēs tikai piedzimstam. Nāve tika izslēgta no dzīves, tika bloķēta būtiska dzīves daļa. Šajā zemes dzīvē, dualitātē, kurā dzīvojam, kur viss ir sadalīts, abām pusēm būtu jābūt līdzsvarā, bet tā nebija. Cilvēce ir tendēta uz būšanu vienā pusē un uz otras puses ignoranci, tā tas ir ar piedzimšanu un nomiršanu, laimi un nelaimi, bagātību un nabadzību, prātu un sirdi. Galu galā arī ar sievieti un vīrieti. Arī starp viņiem nav pastāvējis līdzsvars. Šo visu ir sekmējušas mūsu bailes, ko kopumā varētu reducēt uz bailēm nomirt.
Kādreiz nāve sarunās ieņēma līdzvertīgu vietu piedzimšanai, jo cilvēkiem bija izpratne par garīgo dimensiju, kurā notiek saspēle starp piedzimšanu un nomiršanu. Par šo runāja ģimenē, par šo runāja bērnam augot. Nāve netika ignorēta. Šajā brīdī mums būtu jāatgriežas pie līdzsvara, balansa. Mums būtu jākļūst atvērtākiem abām pusēm. Mums nevajadzētu ieciklēties uz kaut ko vienu, noteikt vienu pusi par vēlamāku. Arī mūsu pārvietošanās ar vienu kāju būtu apgrūtinoša.
Piedzimšana un nāve ir viens process. Tas nav atraujams un atdalāms. Viens bez otra nepastāv. Pieņemot abas puses, mūsu dzīve būs dzīva un rotaļīga.
Pārējās sērijas izlasāmas ŠEIT.