Vai mācīties ar vienaudžiem nav degradējoši?
Aizdomājos, kā ir iespējams noprogrammēt prātu tā, ka esi gatavs atteikties no sevis, saviem īstenajiem sapņiem, sava ceļa? Prāts izteikti uzsāk attīstīties no 3 gadiem, kad skaidri parādās es, atdalītības sajūta. Tas sakrīt ar laiku, kad mazie cilvēciņi jāsūta dārziņos. Tad nu grupiņās, vēlāk klasītēs, kas ir sašķirotas pēc vecuma, ir iespējams nodot jebko, kas tiek pieņemts par normu un veiksmes formulu iedēstītu mērķu sasniegšanā.
Vai nav tā, ka grupas, klases ir apzināti uzkonstruētas, lai jebkura ideoloģija varētu ielīt nenobriedušā prātā? Vai nav tā, ka tās ir uzkonstruētas tā, lai vieglāk būtu sistēmas kalpotājiem, nevis cilvēkbērniem? Vai nav tā, ka ideoloģiju vieglāk ir iepotēt vienaudžiem, viena vecuma bērniem? Vai nav tā, ka nekur citur, izņemot šīs pāraudzināšanas iestādes, nav sastopama izteikta šķirošana pēc vecuma?
Dabiska vide ir ģimene, saime, dzimta, kopiena, cilts, kur tu mācies no vecākiem un māci jaunākos, kur pārējie atbalsta un slīpē tevi tavā būtībā un sūtībā, kur ir vieta taviem jautājumiem un atbildēm, tavam dzīves ceļam. Vai jūs novēlētu savam bērnam šādu dzīves skolu?
Kas pārvaldīs skolas, tas pārvaldīs prātus
Mēs, kā ģimene esam pieteikuši beztermiņa streiku izglītības sistēmai ar vienīgo prasību, ka skolas pārvaldību ir jāpārņem vecākiem. Aicinu mums pievienoties ģimenes, lai mēs kopā varētu ieviest šo ideju dzīvē un ar laiku izvēlēties komandu, kas iedzīvinās un īstenos mums būtiskās vērtības un prasmes skolā.
Vairāk par kustību - https://izglitibas-dizains.mozellosite.com
Kad un vai bērns brauktu ar riteni, ja sākumā viss būtu jāapgūst teorētiski?
Par gudrajiem bērniem
Izglītība bez skolas
Streika pieteikums izglītības sistēmai
Tars
Teritorijas ar nosaukumu Latvija pamatiedzīvotājs
Miera Vieta, Latgalē
LR IZGLĪTĪBAS UN ZINĀTNES MINISTRIJA, D-U-N-S 56-572-2563
STREIKA PIETEIKUMS
Esmu sabijis izglītības sistēmā, strādājot par skolotāju, direktoru, deputātu, dibinot un likvidējot skolas, esmu mācījies pedagoģiju, izglītības vadību, mūziku un kvalitātes vadību. Taču pirms 3 gadiem es pametu izglītības sistēmu, jo nevarēju vairs sev melot, neklausīt sirdsapziņu, aptverot, ka izglītības sistēma nevis ceļ un attīsta, bet attālina no sevis un degradē. Esošie notikumi nozarē, valstī un pasaulē mudina mani rīkoties radikāli. Mēs kā ģimene piesakām beztermiņa streiku izglītības sistēmai, jo tā vairs nav atbilstoša bērna, ģimeņu un sabiedrības interesēm un vajadzībām. Vai vecākiem un bērniem ir iespēja ietekmēt to, kādas skolas veidot, kādu formu un saturu izvēlēties? Iespēja ietekmēt šo procesu nav ne valsts, ne pašvaldību, ne skolu līmenī, jo visas skolas padomes un vecāku sapulces ir formālas, kuru pieņemtie lēmumi nav saistoši ne direktoram, ne skolotājiem, ne skolai kopumā. Dizaina domāšana ietver, ka dizains ir jāveido pakalpojuma vai produkta saņēmējam, taču šis nekādā mērā nav bijis attiecināms uz visu izglītības sistēmu.
Milzīga traģēdija ne tikai Latvijas izglītības sistēmā, bet arī pasaulē kopumā, ir radošuma, jeb radītspējas katastrofāla samazināšanās. Ja bērns piedzimst radošs, ģeniāls ap 98%, tad 8-10 gados radošums jau ir dramatiski krities līdz 32%, padsmit gados vien 10% un pieaugušie ar 2% ir pietuvojušies kritiskai biorobotu kategorijai, kurā nestandarta risinājumi vairs nav to dabā. Taču tieši radošums būs tas, kas radīs iespēju cilvēkam ko likt pretim tehnoloģijām, mākslīgam intelektam (MI), kas pārņems visus tos darbus, ko līdz šim zinājām. Sacensties prāta aspektā ar MI būs neiespējami, taču izglītības iestādēs joprojām prevalē un dominē tieši analītiskā prāta attīstība, kas nozīmē, ka skolas šobrīd sagatavo potenciālos bezdarbniekus. Mēs tam nepiekrītam un to neatbalstām.
Skolām vajadzētu būt tām, kas attīsta nākotnes sabiedrību, nevis ar nemitīgi nokavētām reformām cenšas ielēkt vilciena pēdējā vagonā. Šis laiks pieprasa daudzšķautnaināk paskatīties uz dzīves, izaugsmes ceļu, kur ar IQ (prāta inteliģence) būs jau par maz. Daudz lielāku vērtību iegūst Emocionālā inteliģence (EQ), kas ietver spēju sadarboties, komunicēt, strādāt komandā, būt radošam un spējīgam atrisināt nestandarta situācijas. Šīs ir nozīmīgākās prasmes globālo uzņēmēju aptaujās jau vairākus gadus. Izglītības sistēmā joprojām dzīva ir konkurences nevis sadarbības paradigma, radot sacenšanos gan klases, gan skolas, gan valsts ietvaros.
Progresīvākās izglītības sistēmas ievieš meditācijas skolās, kas ir daļa no Garīgās inteliģences (SQ), bez kuras nav iespējams prieks, laime, miers, pārticība un labklājība. Bez sirdsapziņas valda tikai merkantilas intereses, vēlme paverdzināt un nopelnīt. Svarīga ir arī Ķermeniskā inteliģence (BQ), bez kā nav iespējams iedzīvināt neko.
Streika vienīgā prasība: ĢIMENES PAŠAS VEIDO IZGLĪTĪBU SAVIEM BĒRNIEM, IR TIESĪGI DIBINĀT UN VADĪT SKOLAS, IR TIESĪGI NELAIST BĒRNUS SISTĒMISKĀ SKOLĀ (UNSCHOOLING). NAV OBLIGĀTU PRASĪBU PRET IZGLĪTĪBAS IEGŪŠANAS FORMU UN SATURU. TIE, KAS VĒLAS, VAR TURPINĀT MĀCĪTIES ESOŠĀ SISTĒMAS PIEDĀVĀJUMA IETVAROS.
Labāk lai kļūdās daži, nekā visi, traucoties vienā virzienā un ātrumā, vienā brīdī atrodoties kraujas malā.
Man ir zināšanas, pieredze un redzējums tādu skolu izveidē, kurās tiktu attīstīti visu inteliģenču veidi. Ja arī ministrijai ir interese, lai šādas skolas būtu pieejamas Latvijā dzīvojošiem zēniem un meitenēm, tad esmu atvērts sadarbībai. Atbildei, saziņai rakstīt uz e-pastu tars.ramats@protonmail.com
Izklāstītā traktējumu atstāju aiz sevis. Uzrakstīts bez kaitējuma sev un ģimenei.
Izpildīts vienā eksemplārā un nosūtīts adresātam.
Sastādīts Divi tūkstoši divdesmit trešā gada, trīspadsmitajā martā pēc Gregora kalendāra
Kā mācās cilvēks?
Cilvēkbērna kodols un raksturs izveidojas līdz 7 gadiem. Dzīves ceļa scenārijs ir uzrakstīts, taču sabiedrībā valda uzskats, ka patiesā mācīšanās un dzīves ceļa būvniecība sākas tikai no 7 gadiem, ar pirmo klasi. Arī lielākā daļa no finansējuma izglītībai aiziet laikam, kad mācīties jau ir par vēlu. Valda uzskats, ka mācīšanās notiek prāta līmenī, bet tajā tik notiek faktu iegaumēšana un atcerēšanās. Mācīšanās jēga ir dziļāka, tā ir izzināt sevi un caur to aptvert pasauli. Lai tas notiktu, ir vajadzīgi labi piemēri, ko atdarināt. Cilvēki, tāpat kā dzīvnieki, ir mimētiķi - viņi vēlas to, kas ir citiem, viņi dara to, ko dara citi, tātad atdarina. Tā ir galvenā mācīšanās pieeja cilvēkam. Bērni nemācās no vārdiem, tikai no citu darbiem un piemēriem.
Vai gadījumā skolas nav tikai tāds pieskatīšanas kantoris, laika kavēklis, lai vecāki varētu doties uz darbu, vergot egosistēmai, saņemot par to grašus savai un ģimenes izdzīvošanai. Tādā modelī bērni mācās par izdzīvošanas sūrumu, par došanos vecāku pēdās nevis pārticīgu dzīvošanu veselā ģimenē, kopienā vai valstī. Lielā mērā, mēs jau piedzīvojam tam sekas, sabiedrība kopumā ir slima un nespējīga vairs pati sevi atveseļot, jo nav šo veselīgo piemēru gan apkārtesošos cilvēkos, gan viņu attiecībās. Vai mēs varam būt veselīga sabiedrība, ja uzaugam tādā ietvarā, kur zēnus audzina pārsvarā mātes un skolā ir tikai skolotājas? Ko lai zēni kopē un atdarina? Tad vīrieši nobriest tikai miesā un alkst nevis sievieti, bet māti, kas samīļotu un pabarotu. Caur tādu modeli un rezultātu sievietes sāk alkt nevis vīriešus, bet tēvus, kas viņas apgādātu un pateiktu ko labu, ceļot pašapziņu. Atveseļošanās sākas ar atzīšanos. Tas ir grūtākais solis ceļā uz veselību un veselumu.
Smilškaste, kurā spēlēties
Mēs esam trīsvienība, ko katram ir iespēja piedzīvot. Pārejam no dualitātes uz trialitāti, nebūs vairs tikai pareizi vai nepareizi, labi vai slikti. Mūsu ķermenis ir platforma, mājas, lai trīsvienība varētu piedzīvot dzīvi. Šī trīsvienība ir prāts, sirds un dievišķā griba, ko apstiprina arī 3 nervu kamoli ķermenī.
Caur vēderu, gribas centru izpaužas dievišķā griba, mūsu būtība, sūtība, caur to ir piekļuve visam universam, ikvienai informācijai un atomam, caur to var piedzīvot sevi, Dievu, visu kā vienu. Te mīt gudrība un patiesība. Ar sirdi mēs savienojam garu ar prātu, šajā vienotībā esam mīlestība. Sirdī mīt mūsu dvēsele, Dieva bērns, ar sirdi mēs sajūtam saiti ar visu dzīvo, visu izpausto. Prāts ir trīsvienības jaunākais brālis, pārāk aizņemts ar sevi, vēl ambiciozs, iedomīgs un egoistisks, atrodoties nemitīgā skrējienā starp pagātni un nākotni, bagātību un nabadzību. Kā izpildītājs prāts būtu burvīgs, bet, ja tēlo pasaules nabu, tad nāve garantēta.
Šī trīsvienība un platforma saprotamākā valodā tiek saukta par prāta inteliģenci (IQ), sirds vai emocionālo inteliģenci (EQ), gara inteliģenci (SQ) un ķermeņa inteliģenci (BQ). Runājot par šībrīža situāciju cilvēku pasaulē un izglītībā, viss ir otrādi - prāts ir dominātors, karalis un noteicējs, tāpēc arī piedzīvojam, ka kungs ir kalps un kalps ir kungs, ka inde ir zāles un zāles inde. Caur prāta prizmu skatoties, viss šķiet otrādi, kamēr tā skatīsimies, tikmēr nebūs iespējams piedzīvot mieru un laimi. Ir jālīdzsvaro šie 3 spēki sevī, aptverot kas ir kas. Ir pienācis laiks pārtraukt prāta dominanci, iegribu, lai smilškaste un visas mantiņas tajā piederētu tikai man. Ir jāaicina smilškastei pievienoties arī vecāko māsu un brāli. Skolas pamatam būtu jābūt IQ, EQ, SQ, BQ, kur visa pamats, sākums un gals ir SQ.
Vai esam izdarījuši visu savu bērnu labā?
Ja mēs paļausimies uz to, ka citi uzlabos izglītības kvalitāti, skolu atbilstību bērniem un viņu nākotnei, tad mums būs jāgaida ļoti ilgi. Ja mēs paši pieslēgsimies šim jautājumam, tad tas var notikt ātri. Jāapzinās, ka vara pieder cilvēkiem un mums būtu jābūt noteicējiem visam ko piedzīvojam. Lielā mērā to nepiedzīvojam, teikšana par bērnu izglītību mums vairāk nepieder, lielā mērā to nosaka nezināmi onkuļi un tantes, iesaistīšanās skolu darbā ir formāla, iespēja ietekmēt procesus niecīga.
Gandrīz neviens no izglītības procesā iesaistītām pusēm nav apmierināts ar to, kāda ir izglītība, tās kvalitāte, taču neviens līdz šim nav bijis gatavis fundamentālām pārmaiņām, kas jau kādu laiku ir nobriedušas. Jāsaka, ka šobrīd skolās tiek gatavoti potenciālie bezdarbnieki, jo IQ prasmes un darbus, kas ir bijis un joprojām ir pamats izglītības sistēmai, aizstās mākslīgais intelekts. Cilvēkam nav lielu izredžu sacenšoties skaitļošanā, analīzē, darbos, kas ir atkārtojami. Gandrīz visas profesijas, ko zinām, pārņems dzelži.Tas, kur cilvēks ir neaizstājams, ir radošums, kas piedzimstot mums piemīt visiem gandrīz 100% un tad dzīves, izglītošanās ceļā tas pieaugušiem ir atlicis vien 2%. Visa mūsu bagātība ir pazaudēta, izsēta. Tā ir milzīga traģēdija un vienlaikus arī iespēja, ja varēsim šo milzīgo kuģi pagriezt radošuma saglabāšanas virzienā. Fotogrāfijā attēlotas pieprasītākās prasmes darba tirgū, kur redzam, ka tur dominē emocionālā / sirds inteliģence - sadarbība, komunikācija, radošums, kam šobrīd būtu jābūt pamatam visam mācību procesam, taču esam ļoti tālu no tā. Skolās joprojām valda konkurence nevis sadarbība, klausīšanās, pasivitāte nevis komunikācija, aktivitāte, visu vienādošana, ierobežošana nevis katra radošuma atraisīšana. Patiesībā skolas būtu jāapgriež kājām gaisā, lai tas, kas ir vērtīgākais, būtu pamats nākamībai.
Par to, kā veidot atbilstošākas skolas bērniem, rakstīšu nākamajos izglītības stāstos.
Ir laiks izglītības bankrotam un garīgai labklājībai!
Izglītības sistēmas bankrots
Prāta treniņš izglītības sistēmā ir bankrotējis. Kad atklāsies afēra, tad skolas bankrotēs. Vai tiešām šāda izglītība notrulināja cilvēkus, ka viņi nespēja atšķirt zāles no indes? Vai tiešām skolas vadīja un skolās strādāja bioroboti, kas izpildīja rīkojumus nomutēt, novakcinēt un nočipot cilvēkbērnus? Vai pēc šīs afēras atklāšanas kaut kas centralizēts, robotizēts vēl varētu uz zemes palikt?
Izglītības sistēmas uzdevums līdz šim bija sagatavot kadrus sistēmai, sagatavot nākamos patērētājus, kas skrietu pēc brukāniem un baidītos no pātagām. Šie izglītības produkti visā pasaulē turpina klausīt saviem burkānu devējiem. Burkānu ēšana un bailes no pātagas ir nākusi par sliktu, tas cilvēci ir padarījis aklu, cilvēki neredz, ka NĀVES EKSPRESIS uzņem apgriezienus.
Lai varētu droši stāvēt pretim burkāniem un pātagu nebaidīties, ir jāpieredz apziņā sava mūžība, tavai dvēselei nāve nav iespējama. Nomirt var tikai apvalks, nokrist var drēbes, bet tu turpini piedzīvot sevi un pasauli arī pēc tā. Par šo skolās nestāsta, jo tad tevi nevarētu aizmidzināt un iekārdināt ar svešām ideoloģijām, vērtībām, pārliecībām, tad tevi nebiedētu ierobežojumi un sodi. Tu augtu savā pārliecībā un brīvībā piedzīvot to, kā dēļ tu esi šeit ieradies.
Mēs pieredzēsim pasauli, kas atbalstīs katra cilvēkbērna būtību un sūtību. Mēs pieredzēsim holistisku pieeju katram bērnam, mēs neatrausim bērnus no dzīves, lai viņi ko sasniegtu, jo Dzīve norisinās tieši šajā mirklī, ne iepriekšējā vai nākamā. Dzīve ir labākais skolotājs, kas ir sarūpējusi labāko iespējamo apmācību tieši tev.
Ko darīt ar savu bērnu izglītību?
Saruna par skolām, izglītību
Izglītības tēma ir kļuvusi par karstu kartupeli. Cik daudz ir palikuši tādu, kas vēlas saņemt tādu izglītības pakalpojumu, kāds tas ir pieejams šobrīd?
Kādu skolu mēs gribētu saviem bērniem? Kādā skolā vēlētos mācīties paši bērni? Vai mēs varam sākt veidot skolas, ko vadītu vecāki ar bērniem?
Kāds ir cilvēka audzināšanas mērķis?
Bet gāja laiki un parādījās citas prioritātes. Iegūt labākus amatus, labi apmaksātas profesijas, iespēju dzīvot patērētāja dzīvi komfortablos apartamentos. Ap to sāka grozīties visa izglītība un tas kļuva par pamatu tavam ceļam uz skolu, kompromisam ar sevi, lai šos iluzoros mērķus sasniegtu. Tava prāta treniņš izglītības iestādēs vēl vairāk aizmidzināja tevi, lai tu varētu izturēt šo skrējienu pēc piesolītiem labumiem. Pāri godam un krietnumam, pār citiem cilvēkiem un līķiem, pāri saviem principiem un tikumiem. Tie vairs nav vajadzīgi, jo ir kļuvuši par šķēršļiem ceļā uz "Disnejlendu".
4D skola
Šobrīd cilvēki, zeme ir pārejā no 3. uz 4. dimensiju. Šis ir pārgājiens, kam nevarēja sagatavoties. Šī pārgājiena uzdevumi un eksāmena jautājumi iepriekš nebija zināmi. Vislabāk māca pati dzīve, ceļš un tajā sastaptie cilvēki un notikumi.
Mēs sastāvam no četrām stihijām, mūsos ir dzīvs ūdens, uguns, zeme un gaiss. Šis ir pamats, lai mēs sāktu apgūt 5. stihiju - ēteru un sāktu ceļu uz 5. dimensiju. Mūsos ir dzīvas 4 debespuses, kas katra savā veidā izpaužas mūsu patībās. M”es esam būtība, sastāvoša no 4 elementiem - ķermeņa, prāta, sirds un gara. Mūsos dzīvi ir 4 gadalaiki, kas secīgi nomaina viens otru. Arī mēs dīkstam, ziedam, baudām ražu un pārdomājam, lai sētu labāk, ziedētu krāšņāk, baudītu vairāk.
Šobrīd dzimst skolas, kas mūs mācīs dzīvot šajos 4 elementos, sthijijās, gadalaikos, debespusēs. Šajā 4D skolā mēs nostiprināsim savu patību, būtību un izpratīsim savu sūtību, lai spertu lielu evolucionāru soli savā kļūšanā par krāšņu taureni, brīvu garu. Ši būs skola, kas sagatavos mūs iekļūšanai augstākajā skolā, kas iespējam uz planētas ZEME - 5D, garīgajā, garu pasaulē.
Izglītības sistēma, kas tevi attīsta varbūt par 5%
Izglītības sistēma mūs gatavo, lai mēs kļūtu par speciālistiem. Šauriem speciālistiem, kuriem labāk nesaprast kopējo bildi, jo citādi mēs neparakstītos kļūt par šīs sistēmas atbalstītājiem. Izglītības sistēma mūs saldi aizmidzina, paved malā no mūsu ceļa, aizved uz šauru kabinetu, lai tajā mēs monotoni atkārtotu iekalto informāciju. Nekāda radošuma, nekāda prieka un gandarījuma. Tikai apdrošināšanas polise tavai izdzīvošanai.
Šī plāndēmija skaidri parāda, kas ir kas. Un tā skaidri iezīmē cilvēces portretu, kurā cilvēki vairs nav tiesīgi saukties par cilvēkiem. Liela daļa ir kļuvusi primitīvāka par dzīvniekiem, zaudējuši arī savu ķermenisko inteliģeci. Kas tad ir palicis pāri, kad esam pazaudējuši savu saikni ar garu, dvēseli, ķermeni? Tad vēl ir palikusi mazākā daļa no prāta, kas atkārto to, ko dzirdējis skolā vai televizorā. Dzīvniekiem piemīt daudz lielāka ķermeniskā inteliģence, viņiem nav jāiet skolā, lai saprastu, kā dzīvot, atveseļot un atjaunot ķermeni. Manuprāt, mērķtiecīgi pilsoņi skolās tiek nevis attīstīti, bet degradēti. Skolās tiek attīsta mūsu nenozīmīgākā daļa, tava tehnoloģiskā puse, kas ir iedota uz īri. Mūsu prāts ir dators, kas mums palīdz orientēties laikā un telpā. Tas mums tiek piešķirts piedzimstot un atņemts nomirstot. Tāpat, kā ķermenis. Šīs 2 mūsu laicīgās daļas arī izglītības sistēmā tiek trenētas, lai novērstu uzmanību no mūsu būtības un sūtības, lai mēs kļūtu par aizmigušiem patērētājiem, kas ir gatavi parakstīties uz mākslīgu dzīvi mākslīgā matriksā. Vēlos piebilst, ka arī jomas pie kā pieķeras izglītības sistēma - prāta un ķermeņa inteliģences, tiek attīstītas par 5%. Skolās tiek trenēta tikai kreisā smadzeņu puslode, kas ir smadzeņu mazspējīgākā puse un netiek trenēta saikne starp abām smadzeņu puslodēm, kas ir pamats pilnvērtīgai prāta veiktspējai. Un pavisam minimāli tiek trenēta ķermeniskā inteliģence - 2 vai 3 reizes nedēļā, kaut fiziskā aktivitāte būtu jāveic ik pēc 45 minūtēm. Pie tam, vispār netiek skarti jautājumi, lai mēs saprastu savu ķermeni, tā raidītos signālus un spētu tos tulkot, atveseļot sevi dabīgā veidā.
Mēs esam kļuvuši par neinteliģentām būtnēm, kas ir atradinātas no sevis un pasaules izpratnes, kas turpina gulēt un kalpot sistēmai. Kāpēc? Jo emocionālā un garīgā inteliģence, mūsu mūžīgā daļa, kas turpinās pastāvēt arī pēc ķermeņa nāves, vispār nav iekļauta skolas programmās. Vai tiešām jūs raudat par to, ka bērni nevar atgriezties šādās skolās? Vai tiešām jūs vēlaties aizmidzināt savus bērnus?
Par kaut ko kļūt
Visa izglītības sistēma ir izveidota par to, lai tu par kaut ko kļūtu. Tas, kas tu esi, nevienu neinteresē, joprojām dzīva ir Dž. Loka teorija, ka esi balta lapa, kas jāapraksta un jāizloka veidos, kā to grib redzēt skolas, ministrijas, korporācijas. Kad tu iziesi caur šo konveijeru un kļūsi par sistēmas pakalpiņu, tad tu tikai kaut kas būsi. Tādi līdz šim ir bijuši spēles noteikumi.
Par laimi, līdz šim, jo ir sācies jauns laikmets, kur arvien vairāk tiks novērtēts tas, kas tu esi. Katrs no mums ir atnācis ar savu būtību un sūtību, katram būtu nepieciešams savs atbalsts, izglītošanās veids, lai tu varētu atklāt tos dārgumus, kas tevī jau ir. Šajā laikmetā vairs neiederēsies fabrikas, konveijera tipa pieeja jebkurā sfērā, vai tā būtu izglītība, medicīna, pārvaldība vai bizness. Sākam radīt jaunas skolas, dziedinātavas un citus pakalpojumus un produktus, kuru centrā ir katrs konkrētais cilvēks.
Ko darīt ar bērna izglītību, ja skolā vairs neļaus brīvi elpot?
Saskaņā ar medijos parādījušos informāciju, kas paredz visiem skolēniem obligātu sejas masku lietošanu arī stundās no šī gada janvāra, vēlos sniegt ieskatu pieejamām alternatīvām, lai bērnu attīstība netiktu traucēta vai apdraudēta. Mums ir jāapzinās, ka skolas, kādas tās bija līdz šim, vairs tādas nebūs, bet no otras puses tā ir lieliska iespēja izveidot bērniem tādu izglītību, kas būtu laika garam atbilstoša. Tas, kāpēc izglītība tiek šobrīd virzīta uz digitālo pasauli, ir komplekss jautājums, bet kopumā tāds plāns ir attiecināms uz visām nozarēm. Globālais piedāvājums ir virzīties transhumānas pasaules virzienā, kurā mēs būsim neatraujami sasaistīti ar tehnoloģijām, ievadot šādus tehnoloģiskos svešķermeņus arī mūsu un bērnu ķermeņos. 2020. gads ir bijis kārtējais posms šajā plānā, kur cilvēce tiek pakļauta eksperimentiem, kam piekrišanu neviens no mums nav devis. Ir iecerēts šos eksperimentus veikt arī uz bērniem, ne tikai masku nēsāšanu, kur zinātniskie pētījumi apstiprina, ka tas apdraud bērna attīstību, bet arī sociālo distancēšanos, attālināto mācīšanos, baiļu atmosfēru un visu ar cilvēktiesībām saistītos ierobežojumus. Bērni visdrīzāk būtu pēdējie uz ko mēs būtu gatavi parakstīties eksperimentos, kas nav pārbaudīti vai droši, līdz ar to mēs paši varam veidot savas opcijas savu bērnu izglītošanā un uzņemties pilnu atbildību par drošu, atbalstošu un attīstošu vidi saviem bērniem. Lielākā daļa nejūtas kompetenti izglītības jautājumos, jo šis joma līdz šim pilnībā bija nodota ārpakalpojumā - pašvaldību un valsts pārziņā, bet vēlos iedrošināt vecākus, ka jūs nepaliksiet vieni, jums vienmēr būs pieejami skolotāju padomi, jūs paši varat apgūt šīs zināšanas kursos vai internetā, tāpat jūs varat vienoties ar citiem vecākiem un veidot savas apvienības, skolas, izglītības centrus, kas var gan būt saistīti ar mācību programmām, gan nē, veidojot unikālas pieejas, savu izglītības filozofiju un ideoloģiju. Piemēru pasaulē ir ļoti daudz, atliek tikai uz šī ceļa uzkāpt, lai ar katru dienu mēs justos drošāki, pārliecinātāki un priecīgāki par izglītības procesu, kurā aug bērna motivācija un interese par mācībām un dzīvi kopumā.
Tāpēc šajā rakstā vēlos parādīt alternatīvas, kādu izglītību mēs, kā vecāki, varētu saviem bērniem piedāvāt. Jāsāk ar to, ka jāapzinās, ka mācīšanās nenotiek tikai skolā, bērni dzīves prasmes apguva arī interešu izglītībā, mūzikas, mākslas un sporta skolās, bet kā mēs redzam, arī šobrīd šie procesi vairs nav tie, kas bijuši un bērnu viens no galvenajiem motivatoriem - biedroties, sadarboties, spēlēties, pilnvērtīgi komunicēt vairs nav iespējams. Mēs, kā dzīva būtne, mācāmies visu laiku. Jebkura saskarsme, notikumi, izaicinājumi, problēmas, garlaicība ir iespējama kā mācībstunda un dzīve pati rada pietiekami daudz šo notikumu. Bieži mēs kā vecāki aiztaupām šo pieredzi, jo baidāmies, ka var notikt, kas slikts, bet vislabākais veids kā mācīties ir no dzīvas personiskās pieredzes. Tad šo vielu vairs nevajag atkārtot. Tā ir, manuprāt, viena no lielākajām problēmām izglītības sistēmā, ka mācību process ir izteikti teorētisks, atrauts gan no dzīves, gan no dabiskās vides.
Pieļauju, ka sekas šiem cilvēktiesību pārkāpumiem apzinās arī tie, kas šos rīkojumus un noteikumus izdod, tāpēc ir radītas iespējas, lai vecāki varētu uzņemties atbildību par izglītību procesu paši un veidot tādu pieeju, kādu vēlas. Tāpēc šobrīd var ļoti vienkāršoti nokārtot bērnu apmācību mājās. Šo apmācības formu sauc par mājmācību. Par šo procesu pilnīgu atbildību uzņemas vecāki sadarbībā ar konkrētu izglītības iestādi, kas šādu apmācības veidu piedāvā. Ir daudzas skolas, kas to praktizē un katrai ir veidojusies sava unikāla pieredze un pieeja sadarbībai. Katrā gadījumā, vecāki ir galvenie procesa vadītāji un brīvi var veidot tādu mācību procesu, kādu uzskata par labāko saviem bērniem. Ja jūs neapmierina kādas skolas pieeja, meklējiet citu skolu, kas rezonē ar jūsu uzskatiem, pieredzi un apziņu. Jāapzinās, ka vecāks mācību procesu var veidot brīvu no ierastā, neskatoties uz izglītību klasiski, kā atsevišķiem priekšmetiem, bet izejot no bērna interesēm. Var mācīties projektu veidā, piemēram, bērns grib uzbūvēt sev štābiņu, kas prasīs zināšanas matemātikā, tehnoloģijās, dizainā, mākslās, valodās, arī starptautiskās, lai izpētītu pieredzi Youtube. Ja to darīs vairāki bērni kopā vai ģimenes vai draugu ietvaros, tad attīstīsies 21. gs TOP prasmes, kā sadarbība, komunikācija, emptātija. Arī radošums, kas ir kļuvusi par svarīgāko prasmi, jo visus monotomos, atkārtojamos darbus turpmāk veiks tehnoloģijas, bet radošums ir komplekss domāšanas, intuīcijas un izpausmes veids, kas Mākslīgam intelektam nav attīstāms.
Šobrīd mājmācība ir iespējam līdz 9.klasei, bet Izglītības ministrija šobrīd dara visu, lai samazinātu šo slieksni līdz 4.klasei. Pieļauju, ka esošā situācija un vecāku spiediens liks atteikties no šīs birokrātu ieceres. Orientieris mājmācībai, ir standarti (https://www.visc.gov.lv/lv/standarti-un-vadlinijas). Katra skola pārbaudījumu intensitāti izlemj pati, bet parasti tie ir pārbaudes darbi kādā no mācību portāliem reizi pusgadā. No valstiskās puses, komplekss zināšanu pārbaudes eksāmens tiek veikts 3., 6. un 9. klasēs klātienē skolā. Ja vecāki vēlas lielāku skolas lomu mācību procesā, tad lieliska izvēle varētu būt tālmācība, kas pieejama no 1.-12. klasei. Šis process vairāk līdzināsies tam, kā tas notiek skolās. Katru dienu būs jāveic noteikti uzdevumi noteiktos priekšmetos, bet priekšrocība šai formai, salīdzinot ar klātieni, ir iespēja visu darīt sev vēlamos laikos un secībā un atvēlēt tam īsāku vai garāku laika periodu.
Aicinu vecākus būt radošiem un darboties pāri priekštatam, kādam jābūt izglītības procesam. Jūs varat dibināt savas skolas, kas realizē pamatprogrammas, bet varat formālo daļu atstāt mājmācības formā, piesaistītu pie konkrētas skolas un dibināt neformālas grupas svarīgāko prasmju, spēju izkopšanai. Tradicionālās skolas rūpējas pārsvarā par prāta inteliģences attīstības, pie tam nepilnīgi, liekot uzsvaru tikai uz kreiso smadzeņu pusi, analītisko domāšanu, bet kā jau norādīju iepriekš, svarīgāka šobrīd izskatās tieši labā - radošā smadzeņu puslode un to lieliski var trenēt ar dažādu mākslu palīdzību (mūzika, māksla, deja, teātris). Kopumā ir ļoti daudz inteliģenču veidu, ko attīstīt, kā būtiskākās redzu ķermenisko, emocionālo un garīgo inteliģenci, kas kopumā skolas ietvaros tāpat netika attīstītas. Aicinu uz šobrīd notiekošo situāciju skatīties kā iespēju, kad varam vienoties, lai kopīgi izveidotu labāku izglītību un attīstību saviem bērniem. Lai tas notiktu, ir jāuzņemās lielāka atbildība par to, kā tas ir darīts līdz šim.
Plašāks skatījums par to, kāda ir esošā situācija izglītībā un kāda tā varētu kļūt, ir publicēta ŠEIT.
Vāveres ritenis
Esmu sabijis izglītības sistēmā visu mūžu. Mācoties dažādās skolās, 4 Latvijas augstskolās, strādādams un vadīdams skolas. Mana atmošanās no miega, vāveres riteņa ieraudzīšana radīja manī apjukumu. Tajā brīdī vadīju tehnoloģiju skolu un es redzēju vīziju, kurā tehnoloģijas ir iemānītas un vienā brīdī vērsīsies pret mums. Mēs jau zinām, ka telefoni mūs izseko, tajos atrodošās programmas vāc par mums dosjē bez mūsu piekrišanas, Ķīnā mākslīgais intelekts jau lemj pār dabīgo, plānos ir šo pieeju integrēt visās valstīs, kas jau ir kļuvušas totalitāras. Arī plānotā vakcinēšanās ir par to, lai mēs kļūtu mākslīgāki, atkarīgāki, nespējīgāki, ietekmējamāki caur tehnoloģiskiem svešķermeņiem mūsu organismā. To visu mēs sākam jau pieredzēt.
Lieki teikt, ka es nevarēju sēdēt uz diviem krēsliem. Es nolēmu aiziet ne tikai no skolas, bet arī no esošās izglītības sistēmas, ko es redzu, kā iemeslu, kāpēc mēs atrodamies vāveres riteņos, kāpēc mēs esam aizmiguši un neredzoši. Arī esošā sistuācija pasaulē ir sekas indīgai izglītības sistēmai, kas tevi labi aizmidzina, sagatavo patērēšanai un izmantošanai. Lielākoties visa izglītība ir par prāta dresūru, aizmirstot mūsu galvenos resursus - sirdi un dievišķo sākotni sevī. Lielākoties visa izglītošanās skolā ir par egoisma attīstīšanu, lai tu, klase vai skola būtu labākā, sekmīgākā, pirmā. Šajā sacenšanās, konkurences paradigmā mēs pazaudējam sevi, savu ceļu, aizmiegam patērēšanai, egoismam un visām tām likstām ar ko šobrīd esam pretnostatīti. Tālāk vairs nav kur iet. Vīruss ir kā sargsuns, kas nelaidīs tevi vairs patērēt un darīt pāri dabai un cilvēkiem. Kamēr svēti ticēsi konvencionālai izglītībai, medicīnai, lauksaimniecībai, kuras pamatā ir peļņa, patērēšanas ideoloģija, tikmēr būsi muļķis, kas atrodas vāveres ritenī, ražodams enerģiju krātiņa īpašniekiem.
Šobrīd ir izcils laiks pārejai uz holistisku izglītību, medicīnu un pārtikas audzēšanu, kas rūpētos par tavu ķermeni, prātu, sirdi un garu. Šobrīd bankrotē viena vecā egosistēma aiz otras. Vai mēs maz vēlamies tādu izglītību, medicīnu? Neturamies pie aizgājējiem, viņiem savs ceļš ejams, skatamies uz priekšu. Nebūs vairs tādas skolas un slimnīcas. Jo ātrāk to apjēgsim, jo vieglāk būs jums un jūsu bērniem. Tieši šobrīd ļoti viegli var noformēt mājmācību, formāli vajag tikai tavu gribu tam. Ja pašam nav viedokļa, kā skolot savus bērnus, meklē sabiedrotos ar kuriem veidot savas skolas. Ne vairs tādas, kādas tās vēlas redzēt egosistēmas. Vislabāk, ja bērni paši varētu sev izveidot tādas skolas, kādas vēlas.
21. gadsimta svarīgākās prasmes
Ļoti bieži savās prezentācijās, sarunās ap izglītību, norādu, ka skolas, kādas tās ir, nekādā veidā nesagatavo dzīvei 21 gadsimtā. Augstākā vērtība būs mūsu radošums, ko mēs pazaudējam savā skološanās laikā. Kā vēl būtiskas norādu sadarbību un komunikāciju, kas nekādā veidā netiek attīstītas, jo konkurence joprojām ir lielāka vērtība skolās, kā sadarbība.
Aizdomājos par to, ka patiesībā, būtiskākās prasmes, šajos topos nemaz netiek pieminētas, jo skaitās tabu. Tās ir prasmes no dvēseliskās un garīgās sfēras, kas kopā ar ķermenisko un mentālo plānu veido mūsu būtību. Jau ilgu laiku sabiedrībā nenotiek iniciācijas, kas tev ļautu pieaugt, atvadīties no izdzīvojušiem tēliem, tādiem, kā bērns, pusaudzis. Kāds ar šo galā tiek pats, bez sabiedrības un vecajo palīdzības, bet daudzi šīs lomas staipa visu savu mūžu, neļaujot sev piedzīvot adekvātu un pilnvērtīgu dzīvi. Tava atkal sastapšanās ar dvēseli kļūst par nozīmīgāko notikumu tavā dzīvē, to nevar salīdzināt ne ar vienu iepriekšējo personīgo vai profesionālo notikumu. Arī šim notikumam ir jāgatavojās un jābriest. Tev ir jāiegūst noteiktas zināšanas, lai ceļojums pazemē būtu drošāks un vispār iespējams. Par šīm prasmēm un zināšanām mums skolā neviens nemāca, bet tās ir pašas vērtīgākās. Mums visiem ir jāatrod savs ceļš, lai satiktu savu dvēseli.