Dzīvs vai miris, būt vai nebūt?

Kas apliecina to, ka esmu dzīvs vai miris? Vai tas ir tikai ieraksts papīros, dzimšanas vai miršanas apliecībā? Dzīvs ir tikai katrs mirklis, kur esmu klātesošs, ne pagātnes atmiņas, ne nākotnes cerības un perspektīvas tādas nav. Vai esmu klātbūtnē dzīvei, kas dzīvi izdzīvojas caur mani? Vai esmu dzīvei atvērts vai tomēr sekoju normām, kārtībām un rīkojumiem, kas atkal ir fiksēti kādos tur papīros no mirušo pasaules? Un kā ir ar manām attiecībām, vai tās ir dzīvas, vai tajās ir dzīvības plūsma? Un kā ir ar mana talanta došanu, dāvināšanu pasaulei? Vai daru to, kas ir mans aicinājums, vai sekoju savai sirdsbalsij? Un kā ir ar bērniem, vai ļauju viņiem piedzīvot dzīvu dzīvi vai tomēr atkal šabloni, nākotne un ierobežojumi? Cik dzīva var būt bērniem izglītība, kuras koncepts ir radīts pirms vairākiem gadsimtiem? Dzīvs ir tas, kas radies mirklī caur dzīves, dzīvības plūsmu. Cik dzīvs es patiesībā esmu? Cik atvērts dzīvei? Cik pieņemošs un paļāvīgs tam, kas vēlas caur mani izspēlēties? Kā tad ir patiesībā, vai esmu dzīvs vai miris?

Kam pieder vara?

Reizi četros gados šis jautājums saasinās un šķiet, ka nevienam īsti nav izdevies rast atbildi kādas juridikcijas ietvaros. Pirms 4 gadiem pat tika dibināta partija, lai noskaidrotu šo jautājumu Latvijā. Kā zināms, jautājums tika noņemts no dienaskārtības, jo juridikcijās un fikcijās šo jautājumu nedrīkst uzdot, tad viss kāršu namiņš sagāžas. Tad nu ar naudu, kompromātiem, iebiedēšanām šie jautājumi tiek noairēti.

Loģika jau šajā jautājumā ir vienkārša. Vara lemt pār sevi pieder katram cilvēkam. Lemt kā dzīvot, kā augt un attīstīties, kā pārvietoties, kā sadarboties un pārtikt. Cilvēki tā arī varētu dzīvot cepuri kuldami, taču vienmēr ir bijuši parazīti, kas ir vēlējušies vārtīties citu taukos, nosmelt saradīto krējumiņu. Tā savulaik ir izveidotas impērijas, reliģiski veidojumi, beigās arī valstis. Lai viss izskatītos leģitīms, tika radīti likumi, normas un kārtības un, protams, vēlēšanas, kurā tev ar maldu un viltību lemšana par sevi pārgāja kādam grupējumam. Tad nu šie kā mācēja, tā šeptējās. Sarakstīja papīrus par likumiem, noteica kārtību par nododamo krējumu, noteica kā augt, kā izskatīties, kā uzvesties.

Tad nu ik pa 4 gadiem cilvēkiem tiek izteikts piedāvājums pagarināt pilnvaru par atteikšanos no savas varas. Katru reizi ar savu saukli un karogu, katru reizi spekulējot, ka tas ir kritiski svarīgi. Tiek piedāvāts turpināt krāpt un laupīt, pazemot un iznīcināt. Vai atdosi savu varu kādam, kas turpmāk noteiks tev kā dzīvot?

Valsts kā krāpnieciska organizācija

Arvien vairāk cilvēku sāk uzdot jautājumus par to, kas patiesībā ir valsts. Kas tas ir par nodibinājumu, kurā viss ir apgriezies kājām gaisā, kur kalpi ir kļuvuši par kungiem? Vai kalpiem ir dots deliģējums, vara apspiest un iznīcināt varas deliģētājus? Vai tai ir atļauts ierobežot varas deliģētāju pamattiesības? Vai tai ir atļauts pakļaut bioķīmiskiem eksperimentiem šīs organizācijas cilvēkus? Vai tai ir atļauts atņemt darbus, iztikas līdzekļus cilvēkiem, kam ir savādāks viedoklis par globāli noteikto? Jautājumu daudz, bet atbildes briest.

Pēc būtības, valsts ir organizācija ar noteiktiem mērķiem un uzdevumiem, noteikumiem tos sasniegt. Tie, kas ir saskārušies ar jebkādas organizācijas (SIA, biedrības u.c.) dibināšanu, saprot, ka dibināšanā kopā sanāk ieinteresētie cilvēki, kas sastāda statūtus, konstitūciju, satversmi, koplīgumu vai nolikumu, kuros apraksta mērķus, organizatorisko struktūru, pārvaldību, vadītāju atskaitīšanās kārtību. Sanākušie ievēl vadību, kas regulāri atskaitās par padarīto organizācijas biedriem un tiem ir tiesības atsaukt, iecelt, mainīt un visādā ziņā pārvaldīt visu, kas ietilpst organizācijas robežās. Šādai pašai kārtībai būtu jābūt arī tādai organizācijai kā valsts, taču nekas no tā, kas notiek ikvienā organizācijā, nenotiek valsts pārvaldē. Valsts dibināšanā nav piedalījies cilvēku kopums, cilvēki nesastādija organizācijas noteikumus, viņiem nekad nebija iespēja šos noteikumus apspriest un apstiprināt. Nekas no organizācijas pārvaldības principiem netiek realizēti valsts pārvaldībā.

Jebkuras organizācijas statūti attiecās tikai uz organizācijas biedriem, nav iedomājams, ka Rimi iekšējie noteikumi varētu attiekties uz Citadeles darbiniekiem. Taču valstīs kā organizācijās tas netiek ievērots un cilvēkiem ar varu liek pakļauties citas juridikcijas noteikumiem. No jebkuras organizācijas cilvēks var izstāties, taču valstis māna savus pilsoņus, ka šādas tiesības tiem nav dotas, tās atskaita no nodibinājuma tikai tad, kad esi iestājies citā nodibinājumā. Šādā krāpniecība tiek piekopta visās valstīs, lai neļautu cilvēkiem pamest šīs firmas, fikcijas, aplokus.

Valstī kā organizācijā cilvēki iekļūst pateicoties nezinošiem vecākiem, kas piedzimstot pakļaujas šīs vietas diktatūrai un piereģistrē cilvēku kā personu. No šī brīža cilvēks skaitās organizācijas biedrs uz ko attiecās organizācijas noteikumi un pienākumi. Parasti organizācijās var iestāties biedri, kas ir rīcībspējīgi un saprot notiekošo, taču valstīs šādas izvēles nav dotas. Lielākā daļa cilvēku nesaprot atšķirību starp terminiem “persona” un “cilvēks”, lielākai daļai tie liekas sinonīmi, taču atšķirība ir milzīga. Personas gadījumā, tu iegūsti lomu, kur tev tiek noteiktas robežas, pienākumi, iezīmētas dzīves ceļa kontūras. Cilvēka gadījumā tev ir brīvība izvēlēties kādā pasaulē vēlies dzīvot, kādu dzīves ceļu iet, tavs orientieris ir Kosmiskie likumi un sirdsapziņa. Persona ir fikcija, izdomājums, kas dabā nepastāv, tāpēc lielākoties pilsoņu dzīve notiek kā izdomājums, teātris. Pasaule ir izslāpusi pēc patiesas dzīves, patiesa piedzīvojuma, kurā cilvēks ir pametis iedomu pasauli un sāk dzīvot patiesu un pilnasinīgu dzīvi, kurā ir apzinājies sevi par cilvēku (human), kas ir saistīts gan ar materiālo (Zeme, ķermenis kā tās daļa) pusi, gan garīgo (Dievs, Gars, Dvēsele). Kad kādi 20-30 % cilvēki būs to aptvēruši un apzinājušies, tad mainīsies pasaule kurā dzīvojam. Pāriesim no izdzīvošanas režīma personas statusā uz dzīvošanu kā Zemes cilvēki, kam nav vajadzīgi vairs kungi, robežas, kari un organizācijas.

Atbrīve

Tiek uzskatīts, ka brīvība ir jāizcīna un tad, kad tā ir izcīnīta, tā jānosargā. Patiesībā tā ir mūsu būtība, jau klātesoša, nevis nākotnē mītoša. Mūsu nebrīve un atkarība ir vien prātā radītas koncepcijas, programmas, kam esam noticējuši un ļāvuši tām nostiprināties mūsu dzīves ceļā. Atbrīve no tām patiesībā ir vienkārša, nekas nav jāatgūst vai jāizcīna, vajadzīgs vien nedaudz drosmes, lai noticētu, ka tu jau esi brīvs un turpmāk rīkoties saskaņā ar to.

Kad tu esi brīvs, neviens vairs nevar tevi kur ierīmēt vai ierāmēt, tev ko noteikt vai pavēlēt. Tu esi jau kā vējš, kuru vairs nepiesiet un kuram vairs nenorādīt virzienu. Kad to apzināsies Latvijā mītošie cilvēki, tad būs brīva Latvija, kad to apzināsies cilvēki pasaulē, tad kļūs brīva pasaule.

Persona var uzrunāt un ietekmēt tikai citu personu

Kā tu vari svinēt brīvību, ja pats neesi brīvs?

Šodien skaitās Latvijas dzimšanas diena. Vai tu viņu svini? Vai tu svini arī savu brīvību, vai tu esi brīvs? Visaugstākais visā šajā juridiskajā kalambūrā esi tu, cilvēks. Brīvs no visām ideoloģijām, reliģijām, tautībām. Brīva iemiesojusies dvēsele. Tālāk tu vienojies ar citiem saviem cilts brāļiem un māsām kā dzīvosiet uz zemes. Ja vienošanās skar lielu daļu, tad veidojās ideoloģijas, ticības, teritoriju piederības. Tas notiek tikai pēc tam, kad ir cilvēks. Tikai pēc tam dzimst valstis un reliģijas. 

Kā mēs varam svinēt savu radīto bērnu jubilejas, ja paši neesam vēl piedzimuši? Kā mēs varam svinēt valsts brīvības atgūšanu, ja paši neesam brīvi? Kā mēs varam svinēt brīvību, ja esam vergi, vergi savām atkarībām un pieķeršanām? Jau divus gadus esam ierauti slēptā karā un lielākā daļa cilvēku to neapzinās. Ja cilvēki juridiski ir augstāki par visām valstīm, kā mēs atļaujamies pārdot savus ķermeņus un dvēseles? Kā mēs atļaujamies samierināties ar to, ka tiek atņemta viena ārējā brīvība pēc otras? Kā mēs samierināmies, ka tiek atņemti darbi un iztikas līdzekļi? Kā mēs samierināmies, ka mūsu bērni tiek traumēti un novakcinēti? Kā mēs samierināmies, ka cilvēcīgi ārstniecības pakalpojumi vairs nav pieejami? Kā mēs samierināmies, ka mūsu resursi un tēvu zeme mums tiek atņemta? 

Nav ļaunuma bez labuma. Notiekošais briedina brīvības sēklu tevī. Tikai līdz brīdim tu esi gatavs samierināties ar savu brīvības laterģisko miegu. Tikai līdz brīdim tu esi gatavs samierināties ar ierobežojumiem savai izaugsmei. Pienāk brīdis, kad tu apzinies, ka brīvība ir tava dabiskā substance un vajadzība, tāpat kā gaiss un ūdens. Tu apzinies, ka brīvība ir daļa no tevis, ko neviens tev nevar atņemt. Tu piedzimsti brīvs un tu aizej brīvs, bez piekrautiem vagoniem un krustiem, kuri jānes. Kad cilvēkos piedzims šī brīvības sajūta, ka esi mūžīgs un nenokaujams, tad tevī pazudīs bailes par savu laicīgo apģērbu. Tad tavās acīs un sirdī iedegsies uguns, kas neļaus vairs tēlot upuri, vergu un atkarīgo. Tad neviens vairs nevarēs ierobežot un stāvēt pretim tavai brīvībai, kas būs dzimusi tevī. Šī iekšējā brīvība materializēsies arī ārējā pasaulē. Visa vergturība, egosistēma sabruks. Mēs atkal būsim brīvi cilvēki, kas nav sapinušies ideoloģijās, reliģijās un tautībās. Mēs būsim brīva cilvēce, kas varēs vienoties par mieru uz zemes, par brīvību ceļā, par pārticību uz zemes visai ekosistēmai.

Cilvēkam nekas nav jāpierāda

Šobrīd visā pasaulē strauji palielinās cilvēku kustība, kas grib iziet no vergturības, atsakoties no personas statusa, pilsonības, verga koda, jo ir aptvēruši, ka tā ir vienvirziena spēle, kurā pienākumi tev ir ka mudž, bet tiesības nekādas, tikai reizi četros gados uzkāpt kārtējam grābeklim. Liela daļa no šo cilvēku aktivitātēm ir saistītas ar juridisko dokumentu studēšanu, lai varētu pareizi iziet no sistēmas, lai varētu sistēmas darboņiem pierādīt, ka esi cilvēks. Pierādīt, ka 2 x 2 = 4.

Es eju citu ceļu. Sajūta, ka esi Cilvēks ir apziņas jautājums un apziņa var būt tik plaša, cik tava sirds. Bezgalīga. Cilvēkam nekas nevienam nav jāpierāda, jo uz zemes neviens nav augstāks par cilvēku. Vēlmē kādam kaut ko pierādīt nozīmē, ka tevī vēl nav galēja pārliecība un kādu vēl uzskati par augstākstāvošu. Uz tevi neattiecas neviens likums, jo tev nav noslēgts līgums. Nav līguma, nav likuma. Tikai brīvprātīgi, bez maldus un krāpšanās panākta vienošanas ir tavs goda jautājums to pildīt.

Cilvēks apzinās mūžību sevī, viņš apzinās savu ceļu un sevi ceļā. Lai kas notiktu, viss ir pieredze. Tu nevari nepieredzēt to, kas jāpieredz un otrādi. Paļaušanās mūžībai un ceļam, kas jāpieredz, atbrīvo tevi no prāta žņaugiem, prāta, kas nemīl paļauties un baidās. Neviens tevi šajā ceļā vairs nevar ierobežot, pazemot vai pazemināt. Tu esi CILVĒKS.

Personas (datu) aizsardzība

Aizdomājos par to, cik patiesībā šis vārdu salikums ir greizs. Bet par visu pēc kārtas. Esam dzirdējuši par šo Eiropas regulu, kas strauji tika ieviesta visās valstīs un lika pārkārtot daudzus ikdienas paradumus. Pēdējā laikā arvien vairāk cilvēku sāk aptvert, kas ir persona, ka tā ir fikcija, kas dabā nepastāv. Personas pastāv “mirušo pasaulē”, papīru pasaulē, kur viss sākas ar tavu personas dokumentu, korporācijai piederošo pasi vai ID. Tava piesaiste šai fikcijai uzliek tev par pienākumu ievērot visus korporācijas noteikumus un likumus. Dzīvojot personas dzīvi, tev liekas normāli, ka tu tiec apsargāts, drošības vārdā esi gatavs atteikties no savas brīvības, bet kā mēs zinām, ka tas, kas atsakās no savas brīvības, zaudē abus. Tieši to mēs šobrīd globāli piedzīvojam. 

Un tagad par cilvēkiem, cilvēku, kā iemiesojušos dvēseli ķermenī. Tu esi saistīts ar visu universu. Tu nevari sevi norobežot no pasaules, jo tad ierobežojās arī tava dzīve. Tu piedzīvo un saproti, ka viss ir savstarpēji saistīts, tu paļaujies un nebaidies, jo apzinies, ka ar tevi nevar notikt nekas, kam nebūtu jānotiek. Tu nevari piedzīvot to, kas tev nav vajadzīgs un nevari nepiedzīvot to, kas ir. Tev nav sevi vairs jāaizsargā un jāierobežo, jo tu apzinies, ka viss tavs dzīves ceļš ir pierakstīts pasaules bibliotēkā. Ikvienam, kam ir piekļuve bibliotēkai, var iegūt pilnīgu informāciju par tevi. Tu nevari neko vairs noslēpt vai aprakt. Tev pazūd bailes, tev vairs nevajag aizsardzību, tu vēlies piedzīvot tikai brīvību brīvā cilvēku pasaulē.

Dzīves traģēdija

Dzīves traģēdija ir tā, ka kamēr tu guli, pār tevi valda apkārtējā iluzorā pasaule. Tu ar savu nevērību esi atļāvis sevi paverdzināt visiem, kam nav bijis slinkums. Tu ļāvi par savu dzīvi lemt visiem, vai tie būtu skolas skolotāji, darba devēji vai varu uzurpējušies ierēdnīši. Tu neapzinies, ka ļaudams prātam - kalpam pār tevi valdīt, apkārtējā pasaule izspēlē tevi pašu. Suverēnā vara pieder cilvēkiem, bet pieredzam, ka apkārtējā pasaulē to ir pārņēmuši tautas kalpi. Kamēr cilvēks tevī guļ, tikmēr kalps pār tevi valda. Cilvēki joprojām savos guļošajos murgos piesauc valsts vai pasaules “valdniekus”, kas viņus ir ierobežojuši, pakļāvuši un turpina paverdzināt.

Tikai pamošanās atraisīs tavas prāta važas, tikai tu pats glabā atslēgas cietumam, kurā jūties ieslēgts. Brīvība nav ārējās pasaules apsolījums un dāvana, tā ir tava dabīgā substance, kas atrodas tavā sirds dimensijā. Prātam to nesaprast un neaptvert. Prāts tevi nevar izvest no šī apburtā meža, kurā tu apmaldījies, jo prāts spēj izdzīvot tikai šajā mežā, viņš domā, ka mežs ir visa pasaule un mežmala ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt.

Izejā no esošās dzīves traģēdijas tev nepalīdzēs ne premjerministrs, ne prezidents, pat ne globālistu banda. Viņi ir tava prāta spoki, kas tev mēģina iestāstīt, ka dzīve ir tur ārā, ka tu esi tikai maza skrūvīte milzīgajā globālajā virpulī. Patiesa dzīve norisinās tikai caur tevi, visi pārējie ir tava prāta radījumi un izkropļojumi. Kad ļausi dzīvei caur sevi izpausties veidos, kā viņa grib caur tevi dzīvot, tu piedzīvosi brīvību un mīlestību. Dzīves traģēdija būs pārvētusies dzīves svinēšanās. Ko tava sirds vēlas, ko tā grib un mīl šajā brīdī? Tas arī ir tavs dzīves ceļš šajā brīdī. Droši dodies ceļā! Paļaujies!

Pasaules robeža

Šobrīd mēs atrodamies starp pasaulēm, pie vai uz robežas, kurā ir pāreja uz pilnīgi citu pasauli, pasauli, ko ar prātu nevar aptvert. Mēs pārejam no Zemes dzīves un garīgo pasauli, Cilvēks kļūst par šo centru, tranzistoru, kas savieno un piedzīvo visuma dualitāti, spēj integrēt garu un matēriju sevī.

Dzīvojot zemes dzīvi prātā, IZPRATNE bija tā teritorija, kurā klīdām un eksistējām, baidoties iziet ārpus tās robežām. Izpratne bija tas uz ko tiecāmies, vai tā būtu izglītība, medicīna, profesija, dzīve valstī vai ģimenē. Izpratne ir laba prātam, intelektam, ārējai pasaulei, taču šīm izpausmēm nav krāsu un dzīves baudīšanas, tai nav mīlestības. 

Šobrīd pasaule, visums ir atvēries, lai tu sāktu tvert dzīvi plašāk un krāsaināk, taču to piedzīvot vairs nav prāta dabā. Garīgo pasauli nevar izprast, tas ir bezgalīgs noslēpums, ko ir iespējams tikai piedzīvot. Pēc šīs pieredzes tas, iespējams, nav pat aprakstāms, jo vārdi un teikumi ir prāta dabā. Taču pēcgarša paliek un tu, kas no kāpura ir kļuvis par tauriņu, aizvien vairāk tiecies uz gaismu un siltumu, uz mīlestību, kas ir cauraudusi visu visumu un tevi. 

Šī pieredze dzīves prozu padara par dzeju, tavas kustības par deju, trokšņus par mūziku. Tev nav izprotama koku lapu simfonijas un siseņu sonātes, taču tajās ir tāds dziļums, kurā tev arvien vairāk patīk patverties. Pārejot robežu, tu vairāk baudi un svini dzīvi un šo mirkli, tu atsakies no dzīves nākotnē vai pagātnē uz kuru aicina tavs prāts. Tu iespējams nespēsi aptvert un saprast to pasauli, kurā esi iegājis, bet tu būsi mierā un pateicībā ar to, ko piedzīvo. Vienā brīdī tev šķitīs, ka tu neko nezini un nesaproti. Taču šī sajūta ir daudz tuvāk mīlestībai, kaut kas daudz vairāk kā tava iepriekšējā izpratne vai saprašana. Tu jūti šo jauno pasauli, tu to iemīli, tu kļūsti par to.Tu baudi, tu priecājies, tu jūties dzīvs. Tu no eksistenciālas pasaules esi iekļuvis dzīvā pasaulē. Tu esi kļuvis par dzīvu cilvēku.

Kad cilvēks piedzimst?

Esam pieraduši uzskatīt, ka sākam dzīvot tad, kad piedzimstam ķermenī. Gars ir atnācis apgarot matēriju. Šajā savienošanās procesā ir dzimis potenciāls piedzīvot dzīvi, bet dzīve izpaužas dzīvā cilvēkā. Vai piedzimšana garantē to, ka gars ir dzīvs, klātesošs un apzināts? Tad, kad tas notiek, tad caur tevi izpaužas dzīve, tu piedzīvo gara kustību sevī. 

Šī informācija cilvēkam augot nav apzināta un izplatīta. Tik daudz esam mācīti “mīļā miera labad” vai “ko citi par mani padomās” garā. Šī pieeja traucē piedzīvot dzīvi, traucē sekot savai sirdsbalsij, kas aizvestu tevi līdz dzīvei un patiesai dzīvošanai. Tava dzīve prātā, prāta mērķi un iekāres, norobežošanās no pasaules neļauj piedzīvot dzīvi, neļauj tai izpausties, kaut tā ir tev blakus. Vai tu vari un gribi piedzimt vēlreiz, piedzimt kā dzīvs cilvēks, kur klātesošs ir gars, kas izpaužās caur tevi dzīvē?

Kā tu sevi identificē?

Atbilde uz šo jautājumu noteiks, ko tu piedzīvosi. Gandrīz, kā ar NEO Matriksā. Ja identificē sevi ar personu, pilsoni, vēlētāju, iedzīvotāju, ar tevi ir cauri. Tevi piespiedīs uz visiem nāvīgiem eksperimentiem, kas ir vēl priekšā. Ja sistēmas elements grib ar tevi mijiedarboties, ja tu jūti sevi kā dzīvu cilvēku, tad jautā šim elementam, vai tas būtu policists, ierēdnis vai politiķis: “Kā tu mani identificē?” Ja tas atbild, ka kā personu, tad jautā vēlreiz: “Kas tev ir devis tādas tiesības? Es neesmu viņas tev ne atdevis, ne deliģējis.” Nav līguma, nav likuma. Bet, ja identificē sevi kā personu ar kodu, tad ar tevi ir cauri. Tad šis uzdevums un eksāmens būs jākārto, kamēr sapratīsi, kas tu esi.

Kā tu sevi identificē?

Kļūšana par dzīvu cilvēku

Mēs visi piedzimstam, bet ne visi dzīvojam. Mēs visi piedzimstam cilvēka ķermenī, bet ne visi kļūstam par cilvēku. Vai redzi atšķirību tajā? Atnākot uz šo pasauli, mēs esam milzīgs potenciāls tam, lai piedzīvotu dzīvi kā cilvēks - godīgs, krietns, mīlošs, vieds. 

Liela daļa cilvēku nedzīvo, bet izdzīvo. Velk savu ķermeni no viena gada uz otru, no viena mērķa pie otra, no vienas ēdienreizes līdz nākamai. Rutīna, milzīga rutīna. Vai tu jūti upes savās asinīs? Vai tu jūti zvaigznes savā ķermenī? Vai tu jūti sauli savā sirdī? Vai tu jūti garu savā pinumā? Vai tu ieelpo gāzi vai prānu? Vai tu iedzer H2O vai  dzīvības eliksīru? Kā kļūt par cilvēku, dzīvu cilvēku?

Dzīvs cilvēks nav bez dzīva gara. Viņš nespēj stāvēt pāri ego kārdinājumiem, ja nav pamats uz kā stāvēt. Visas zemes platformas ir gaistošas un irstošas. Tās nevar būt pamats, lai tu nostāvētu un kļūtu par godīgu, krietnu, mīlošu un viedu cilvēku. Tikai apzinoties savu mūžīgo daļu sevī, tu neizmantosi cilvēkus un situācijas, nekāpsi pāri sagurušajiem, vājajiem vai kritušajiem, necelsi sevi augstāk par pārējiem, negribēsi iegūt vairāk par citiem. Tikai tad tu būsi tiesīgs saukt sevi par cilvēku, dzīvu cilvēku.

Kaut pastalās, bet uz…

Pirms 30 gadiem ar šādu saukli vēlējāmies piedzīvot patiesu brīvību, vēlējāmies pamosties no komunistiskā murga, kas mūs bija nomocījis jau gadus 50. Tā dēļ bijām gatavi daudz ko ziedot, no daudz kā atteikties vai daudz ko neiegūt. Bijām vienoti savā mērķī pārvarēt bailes un nokļūt labākā pasaulē. Šobrīd, gadus 30 pēc atmodas mēs pieredzam līdzīgu situāciju, kurā mēs atkal atskārstam, ka esam sapņojuši un bēgot no vilka nokļuvuši pie lāča. Mēs esam ieraudzījuši arī kapitālistiskā un demokrātiskā sapņa murgus un cerams, ka līdzīgi, kā pirms gadiem 30, esam gatavi daudz ko ziedot, lai kļūtu brīvi, sāktu dzīvot cilvēcīgākā un labākā pasaulē. Šobrīd mūs spiež iet ceļu ar ko nerezonē mūsu sirds, ceļu, kas var novest jaunā verdzībā un pakļautībā. Lai tas nenotiktu, katram no mums ir jāizstājās no šīs spēles, no spēles noteikumu ievērošanas.

Kas ir tas no kā tu varētu atteikties, lai piedzīvotu patiesu brīvību?

Vai tu būtu gatavs dzīvot dzīvi pilsētā arī bez brīvības?

Vai tu vari iztikt bez ballītēm un pasākumiem, kafejnīcām un lielveikaliem?

Vai tu vari iztikt bez pilsētu skolām saviem bērniem?

Vai tu vari iztikt bez kļūšanas par labāko, skaistāko, bagātāko, slavenāko, mīlētāko vai foršāko?

Vai tu vari iztikt bez vecās sistēmas darbiem, lai apmaksātu šo sacenšanos par tituliem? 

Arī aizejot no šīs izrādes, mums ir jābūt skaidram mērķim, lai bēgot no lāča nenokļūtu pie lauvas. Mums vairs nevajag gaidīt kādu, kas mūsu vietā izvirzīs mērķi, uzņems mūs savā aprūpē. Mums pašiem ir jāizvirza savs mērķis dzīvot cilvēcīgākā, mīlošākā, viedākā pasaulē, kur vara vairs netiek izmantota, lai šķeltu un paverdzinātu. Mums jākļūst atbildīgākiem un drosmīgākiem, lai spertu pirmo soli pretim šādai pasaulei.

Būt cilvēkam

Ir dzirdētas replikas par Latviju, kā jaunu nāciju, kas valsti dibināja vien 100 gadus atpakaļ. No šodienas notikumu prizmas raugoties mēs redzam, ka valsts ir vien pārvaldes, jaunās vergturības forma, kas dzima pasaulē pēdējo 2 gadsimtu laikā. Kas bija pirms tam? Ne visai daudz dzird sabiedriskā telpā apspriežam šo jautājumu un bieži vien aizmirstam, ka vēsturi raksta un pārraksta konkrēta kara uzvarētāji. Un tādu Latvijas teritorijā ir bijis daudzum daudz. Varētu pat teikt, ka mūsu ģenētiskā atmiņā ir rūdījums pret kariem. Vēsturiskās liecības apliecina, ka letti ir bijuši braši un spēcīgi karotāji, kuriem līkumu metuši pat izslavētie vikingu karotāji. Letti nebija karotāji karošanas pēc, viņi bija goda sargātāji, karā gāja aizstāvot dzimtas godu, savu vārdu, aizstāvoties no iebrucējiem. Daudzi vēsturnieki norāda, ka balti ir ļoti sena nācija no kuras ir cēlušās citas. Šī vieta ir un vienmēr ir bijusi Dievzemīte, kurā kopta vieda garīgā tradīcija, ko nav varēts izpostīt ne krusta karos, ne kādā citā karā un kolonizācijā. Arī pasaules kari un cenšanās asimilēt lettus nav nesušas rezultātu iekarotāju centieniem.

Lettu viedums ir ļoti nepieciešams pasaulei un cilvēkiem, lai tie atkal kļūtu brīvi. Mūsu ģenētiskā atmiņā ir šīs gudrības, kas ļaus atgriezties pie goda jēdziena būt cilvēkam. Tas ietver zināšanas par to, ka ir šī saule un ir aizsaule, ka ir laicīgs ķermenis un mūžīgs gars. Un gods, godīgums ir augstākā vērtība, lai tu varētu saukt sevi par cilvēku, brīvu vīrieti vai sievieti. Šajā laikā, kad brūk vergturība, kad bruks valstis, iekārtas un ideoloģijas, ir svarīgi atcerēties savu pamatu, savu viedumu, to, ko nozīmē būt cilvēkam.

Atbildība

Esmu vairākkārt aicinājis cilvēkus uzņemties atbildību un nebūt vairs sistēmas aprūpējamiem. Nolēmu tad ienirt šī vārda jēgā un būtībā. Vārdi ir veidoti, ietverot tajā plašāku jēgu, tajā ietilpst, ja ne stāsts, tad vairāki teikumi. Vārds “atbildība” saka, ka tu uzņemies atbildību, atbildi par visu. Tu nevaino kādu savās likstās un nelaimēs, bet saproti, ka tās tev ir nākušas kā mācības, iespēja augt un briest. Tu nespēlē vairs upura vai varmākas lomu, tu nespēlē vairs pārējās lomas, kur esi atkarīgs no kaut kā tur ārā. Tu uzņemies atbildību par saviem vārdiem un darbiem, tu vairs nelavierē, nespēlē uz abām pusēm. Šādu atbildību tu prasi arī no pārējiem. Ja kāds nevar to uzņemties, jums nav vairs pa ceļam.

Šajos laikos mēs skaidri pieredzam ar ko mums vairs nav pa ceļam. Mēs skaidri redzam un dzirdam, ka valdība sīrupus uzspiež, bet atbildību neuzņemās. No atbildības atsakās arī sīrupa ražotāji un ievadītāji. Neviens šajā globālā izrādē atbildību neuzņemas. Par šo nevajag pārdzīvot, vajag paskatīties plašāk, caur viņiem tiek nodots vēstījums, ka beidzot pa visiem laikiem, atbildība par sevi ir jāuzņemās tev pašam. Ku nu vēl skaidrāk pateikt priekšā ko darīt. Šis  ir eksāmens katram no mums un cilvēcei kopumā. Vai vari būt vairs neaprūpējams un atbildīgs? Ja varēsi, tad pūķi un karaspēki pagaisīs kā nebijuši. Varēsi radīt pasauli pa jaunam. Bet, ja baidīsies un vairīsies no atbildības, tad atradīsies daudz tādu, kas gribēs tevi aprūpēt. Varēsi turpināt verga cienīgu dzīvi.

Vai pastāv demokrātiska valsts LATVIJA?

Kāda daļa Latvijas pilsoņu domā, ka Latvijā valda demokrātija, tiesības un tad ir “tie tur”, tādi kā Baltkrievija, kur valda autoritārisms, kur opozīcja tiek beztiesiski apsiesta un cenzēta. Šiem cilvēkiem būtu jānoņem savas rozā brilles un jāpaskatās uz šī brīža notikumiem Latvijā, kur plāndēmijas ieviešanas opozīcija tiek nežēlīgi cenzēta, liegta pieeja taisnīgai tiesu varai un sabiedriskiem medijiem. Šī sadursme liecina, ka nedarbojas vairs demokrātijas konstrukcija -  atdalīta lēmēj un izpildvaras, neatkarīga tiesu vara un neatkarīgi mediji. Visi šie 4 pīlāri ir kļuvuši atkarīgi no naudas varas, ko šobrīd Latvijā pārstāv Ministru kabinets, kas paši šo varu sev ir piešķīruši. Neviens Latvijas vīrietis un sieviete šādu varu nav deliģējis, tāda nav minēta arī Latvijas Satversmē.

Katrs pēdējā gada lēmums no šī kabineta ir pret cilvēkiem, pret demokrātiju, pret tiesiskumu un tiesībām izvēlēties. Par to, kas pasaulē plosās, TV ir dzirdams tikai kabineta viedoklis. Kāpēc sabiedriskie mediji nerūpējas par visu Latvijas sabiedrību, bet tikai par sabiedrību ar ierobežotu atbildību LATVIJAS REPUBLIKA? Visi sabiedriskie mediji ir nopirkti un vai tā ir demokrātija, vai tas ir tiesiskums?

Ja nav šo četru neatkarīgo pīlāru, ja nav tiesiskums, nav viedokļu daudzveidība un pieejamība, ja izpildvara tiek spiesta rīkoties prettiesiski, tad jāatzīst, ka nav vairs tādas valsts Latvijas un demokrātijas šajā zemē. Jāatzīst arī, ka politiskā līmenī nav vairs arī opozīcijas, visi spēlē pēc vienas stabules.

Vai tu gribi dzīvot tādā valstī, kur tev nav tiesību, bet tikai ierobežojumu? Vai tu esi gatavs piedalīties šajā ķīmiskā eksperimentā ar cilvēci, kur tava iespēja mirt ir daudz lielāka nekā laimēt loterijā? Vai tu esi gatavs atslēgties no mediju zombēšanas un meklēt citus viedokļus? Vai esi gatavs pastāvēt par to, ka Latvijā šai naudas varai ir jābeidzās, lai mēs sāktu piedzīvot patiesu brīvību savā tēvu zemē? Vai vēlies piedzīvot laimīgu dzīvi šajā vietā, ko sauc par Latviju? Vai vēlies pārtikušu un plaukstošu valsti? 

Mums ir jākļūst redzošākiem, dzirdošākiem, lai pamanītu šo globālo izrādi, kur bioloģiskie ieroči tiek pavērsti pret cilvēkiem. Valstis vairs nepārvalda godīgi saimnieki, bet ielikteņi, kas izpilda svešu kungu un dāmu pavēles. Katru dienu šajā karā tiek pazaudētas simtiem dvēseļu, kas tiek iznīcinātas lielākajā genocīdā pret cilvēci, kurā upuru skaits nebūs skaitāms miljonos, bet miljardos. Šis ir lielas daļas Latvijā dzīvojošo cilvēku viedoklis, kas nav saklausāms un pārstāvēts nevienā sabiedriskajā medijā un telpā. Ir laiks kļūt par Latvijas opozicionāru, kas novērsīs daudzu cilvēku bojāeju un liks jaunu pamatu cilvēcīgākas valsts veidošanā.

Varas ilūzija

Viensētnieka stāsts

Ģimenē esam kļuvuši par viensētniekiem. Kādreiz mēs tādi bijām visi. Šis vārds ir ieguvis sliktu slavu, norādīdams uz latviešu iezīmi dzīvot savrupi, bet nekad tas nav nozīmējis dzīvot sev vai par sevi. Tā bija laimes un nelaimes dalīšana starp sētām, cilvēkiem, cilti. Dzīve un sadzīve bija kopīga, sēta sava. Šobrīd šī ir milzīga priekšrocība latviešiem un citām tautītbām, kam šāda vēsturiskā pieredze vēl ir saglabājusies. Šajā globālā karā, kas norisinās, tā ir izeja, lai saglabātu savu suverenitāti, resursus un veselību. Ja mēs varam atgriezties savās sētās un atkal kļūt pašpietiekami, tad neviena vara vairs tevi nevarēs baidīt, sodīt, ietekmēt, skaldīt un valdīt. Kari un nabadzība norisināsies pilsētās, laukos būs miers un pārticība.

Mums ir jāiemācās pārkāpt robežas

Uz zemes, dzīvojot valstīs, robežpārkāpējus soda, liekot tos cietumos, taču šī ir viena no svarīgākām prasmēm, ko mums būs jāiemācās šajā gadsimtā. Pirmo robežu, ko mēs pārkāpjam ir piedzimšana, mēs atnākam no citas pasaules un piedzimšana ir robežšķirtne. Mums, pirmkārt, ir jāapgūst šī mācībstunda, ka mēs pastāvam arī pirms fiziskā ķermeņa. Tas fundamentāli mainīs mūsu priekštatus par mums un to, kāpēc mēs esam šeit ieradušies. Tā nebūs vairs nejaušība, bet mūsu pašu atbildīgs lēmums, par kuru nevienu vairs nevainosim, bet uzņemsimies atbildību. Tas liks uzlūkot savādāk arī nāvi, no tās mēs iemācīsimies nebaidīties, tā nebūs vairs tabu, par ko labāk sabiedrībā neuzsākt sarunu. Visa dzīve paies briestot kārtējai robežu pārkāpšanai, kur mēs neizgaisīsim melnajā caurumā, bet turpināsim ceļu citā dimensijā un citā veidolā. Dzīves laikā mēs piedzīvosim daudzas mācībstundas, kur mēs mācīsimies pārkāpt savas prāta robežas, tās, ko mums ir iepotējuši vecāki, sabiedrība un visas tās institūcijas. Mēs pārkāpsim dimensiju robežas arī ķermenim dzīvam esot.

Tā pamazām izzudīs robežas starp tautībām, valstīm, reliģijām līdz nonāksim līdz atziņai, ka visi esam būtnes, kas piedzīvo iemiesošanos uz zemes, lai attīstītu savu apziņu un augtu dvēselē. Pazudīs robežas, izbeigsies kari. Zeme, cilvēki un citas dzīvās radības piedzīvos miera, labklājības un sadarbības laikmetu.