Ir dzirdētas replikas par Latviju, kā jaunu nāciju, kas valsti dibināja vien 100 gadus atpakaļ. No šodienas notikumu prizmas raugoties mēs redzam, ka valsts ir vien pārvaldes, jaunās vergturības forma, kas dzima pasaulē pēdējo 2 gadsimtu laikā. Kas bija pirms tam? Ne visai daudz dzird sabiedriskā telpā apspriežam šo jautājumu un bieži vien aizmirstam, ka vēsturi raksta un pārraksta konkrēta kara uzvarētāji. Un tādu Latvijas teritorijā ir bijis daudzum daudz. Varētu pat teikt, ka mūsu ģenētiskā atmiņā ir rūdījums pret kariem. Vēsturiskās liecības apliecina, ka letti ir bijuši braši un spēcīgi karotāji, kuriem līkumu metuši pat izslavētie vikingu karotāji. Letti nebija karotāji karošanas pēc, viņi bija goda sargātāji, karā gāja aizstāvot dzimtas godu, savu vārdu, aizstāvoties no iebrucējiem. Daudzi vēsturnieki norāda, ka balti ir ļoti sena nācija no kuras ir cēlušās citas. Šī vieta ir un vienmēr ir bijusi Dievzemīte, kurā kopta vieda garīgā tradīcija, ko nav varēts izpostīt ne krusta karos, ne kādā citā karā un kolonizācijā. Arī pasaules kari un cenšanās asimilēt lettus nav nesušas rezultātu iekarotāju centieniem.
Lettu viedums ir ļoti nepieciešams pasaulei un cilvēkiem, lai tie atkal kļūtu brīvi. Mūsu ģenētiskā atmiņā ir šīs gudrības, kas ļaus atgriezties pie goda jēdziena būt cilvēkam. Tas ietver zināšanas par to, ka ir šī saule un ir aizsaule, ka ir laicīgs ķermenis un mūžīgs gars. Un gods, godīgums ir augstākā vērtība, lai tu varētu saukt sevi par cilvēku, brīvu vīrieti vai sievieti. Šajā laikā, kad brūk vergturība, kad bruks valstis, iekārtas un ideoloģijas, ir svarīgi atcerēties savu pamatu, savu viedumu, to, ko nozīmē būt cilvēkam.
Esmu vairākkārt aicinājis cilvēkus uzņemties atbildību un nebūt vairs sistēmas aprūpējamiem. Nolēmu tad ienirt šī vārda jēgā un būtībā. Vārdi ir veidoti, ietverot tajā plašāku jēgu, tajā ietilpst, ja ne stāsts, tad vairāki teikumi. Vārds “atbildība” saka, ka tu uzņemies atbildību, atbildi par visu. Tu nevaino kādu savās likstās un nelaimēs, bet saproti, ka tās tev ir nākušas kā mācības, iespēja augt un briest. Tu nespēlē vairs upura vai varmākas lomu, tu nespēlē vairs pārējās lomas, kur esi atkarīgs no kaut kā tur ārā. Tu uzņemies atbildību par saviem vārdiem un darbiem, tu vairs nelavierē, nespēlē uz abām pusēm. Šādu atbildību tu prasi arī no pārējiem. Ja kāds nevar to uzņemties, jums nav vairs pa ceļam.
Šajos laikos mēs skaidri pieredzam ar ko mums vairs nav pa ceļam. Mēs skaidri redzam un dzirdam, ka valdība sīrupus uzspiež, bet atbildību neuzņemās. No atbildības atsakās arī sīrupa ražotāji un ievadītāji. Neviens šajā globālā izrādē atbildību neuzņemas. Par šo nevajag pārdzīvot, vajag paskatīties plašāk, caur viņiem tiek nodots vēstījums, ka beidzot pa visiem laikiem, atbildība par sevi ir jāuzņemās tev pašam. Ku nu vēl skaidrāk pateikt priekšā ko darīt. Šis ir eksāmens katram no mums un cilvēcei kopumā. Vai vari būt vairs neaprūpējams un atbildīgs? Ja varēsi, tad pūķi un karaspēki pagaisīs kā nebijuši. Varēsi radīt pasauli pa jaunam. Bet, ja baidīsies un vairīsies no atbildības, tad atradīsies daudz tādu, kas gribēs tevi aprūpēt. Varēsi turpināt verga cienīgu dzīvi.
Kāda daļa Latvijas pilsoņu domā, ka Latvijā valda demokrātija, tiesības un tad ir “tie tur”, tādi kā Baltkrievija, kur valda autoritārisms, kur opozīcja tiek beztiesiski apsiesta un cenzēta. Šiem cilvēkiem būtu jānoņem savas rozā brilles un jāpaskatās uz šī brīža notikumiem Latvijā, kur plāndēmijas ieviešanas opozīcija tiek nežēlīgi cenzēta, liegta pieeja taisnīgai tiesu varai un sabiedriskiem medijiem. Šī sadursme liecina, ka nedarbojas vairs demokrātijas konstrukcija - atdalīta lēmēj un izpildvaras, neatkarīga tiesu vara un neatkarīgi mediji. Visi šie 4 pīlāri ir kļuvuši atkarīgi no naudas varas, ko šobrīd Latvijā pārstāv Ministru kabinets, kas paši šo varu sev ir piešķīruši. Neviens Latvijas vīrietis un sieviete šādu varu nav deliģējis, tāda nav minēta arī Latvijas Satversmē.
Katrs pēdējā gada lēmums no šī kabineta ir pret cilvēkiem, pret demokrātiju, pret tiesiskumu un tiesībām izvēlēties. Par to, kas pasaulē plosās, TV ir dzirdams tikai kabineta viedoklis. Kāpēc sabiedriskie mediji nerūpējas par visu Latvijas sabiedrību, bet tikai par sabiedrību ar ierobežotu atbildību LATVIJAS REPUBLIKA? Visi sabiedriskie mediji ir nopirkti un vai tā ir demokrātija, vai tas ir tiesiskums?
Ja nav šo četru neatkarīgo pīlāru, ja nav tiesiskums, nav viedokļu daudzveidība un pieejamība, ja izpildvara tiek spiesta rīkoties prettiesiski, tad jāatzīst, ka nav vairs tādas valsts Latvijas un demokrātijas šajā zemē. Jāatzīst arī, ka politiskā līmenī nav vairs arī opozīcijas, visi spēlē pēc vienas stabules.
Vai tu gribi dzīvot tādā valstī, kur tev nav tiesību, bet tikai ierobežojumu? Vai tu esi gatavs piedalīties šajā ķīmiskā eksperimentā ar cilvēci, kur tava iespēja mirt ir daudz lielāka nekā laimēt loterijā? Vai tu esi gatavs atslēgties no mediju zombēšanas un meklēt citus viedokļus? Vai esi gatavs pastāvēt par to, ka Latvijā šai naudas varai ir jābeidzās, lai mēs sāktu piedzīvot patiesu brīvību savā tēvu zemē? Vai vēlies piedzīvot laimīgu dzīvi šajā vietā, ko sauc par Latviju? Vai vēlies pārtikušu un plaukstošu valsti?
Mums ir jākļūst redzošākiem, dzirdošākiem, lai pamanītu šo globālo izrādi, kur bioloģiskie ieroči tiek pavērsti pret cilvēkiem. Valstis vairs nepārvalda godīgi saimnieki, bet ielikteņi, kas izpilda svešu kungu un dāmu pavēles. Katru dienu šajā karā tiek pazaudētas simtiem dvēseļu, kas tiek iznīcinātas lielākajā genocīdā pret cilvēci, kurā upuru skaits nebūs skaitāms miljonos, bet miljardos. Šis ir lielas daļas Latvijā dzīvojošo cilvēku viedoklis, kas nav saklausāms un pārstāvēts nevienā sabiedriskajā medijā un telpā. Ir laiks kļūt par Latvijas opozicionāru, kas novērsīs daudzu cilvēku bojāeju un liks jaunu pamatu cilvēcīgākas valsts veidošanā.
Ģimenē esam kļuvuši par viensētniekiem. Kādreiz mēs tādi bijām visi. Šis vārds ir ieguvis sliktu slavu, norādīdams uz latviešu iezīmi dzīvot savrupi, bet nekad tas nav nozīmējis dzīvot sev vai par sevi. Tā bija laimes un nelaimes dalīšana starp sētām, cilvēkiem, cilti. Dzīve un sadzīve bija kopīga, sēta sava. Šobrīd šī ir milzīga priekšrocība latviešiem un citām tautītbām, kam šāda vēsturiskā pieredze vēl ir saglabājusies. Šajā globālā karā, kas norisinās, tā ir izeja, lai saglabātu savu suverenitāti, resursus un veselību. Ja mēs varam atgriezties savās sētās un atkal kļūt pašpietiekami, tad neviena vara vairs tevi nevarēs baidīt, sodīt, ietekmēt, skaldīt un valdīt. Kari un nabadzība norisināsies pilsētās, laukos būs miers un pārticība.
Uz zemes, dzīvojot valstīs, robežpārkāpējus soda, liekot tos cietumos, taču šī ir viena no svarīgākām prasmēm, ko mums būs jāiemācās šajā gadsimtā. Pirmo robežu, ko mēs pārkāpjam ir piedzimšana, mēs atnākam no citas pasaules un piedzimšana ir robežšķirtne. Mums, pirmkārt, ir jāapgūst šī mācībstunda, ka mēs pastāvam arī pirms fiziskā ķermeņa. Tas fundamentāli mainīs mūsu priekštatus par mums un to, kāpēc mēs esam šeit ieradušies. Tā nebūs vairs nejaušība, bet mūsu pašu atbildīgs lēmums, par kuru nevienu vairs nevainosim, bet uzņemsimies atbildību. Tas liks uzlūkot savādāk arī nāvi, no tās mēs iemācīsimies nebaidīties, tā nebūs vairs tabu, par ko labāk sabiedrībā neuzsākt sarunu. Visa dzīve paies briestot kārtējai robežu pārkāpšanai, kur mēs neizgaisīsim melnajā caurumā, bet turpināsim ceļu citā dimensijā un citā veidolā. Dzīves laikā mēs piedzīvosim daudzas mācībstundas, kur mēs mācīsimies pārkāpt savas prāta robežas, tās, ko mums ir iepotējuši vecāki, sabiedrība un visas tās institūcijas. Mēs pārkāpsim dimensiju robežas arī ķermenim dzīvam esot.
Tā pamazām izzudīs robežas starp tautībām, valstīm, reliģijām līdz nonāksim līdz atziņai, ka visi esam būtnes, kas piedzīvo iemiesošanos uz zemes, lai attīstītu savu apziņu un augtu dvēselē. Pazudīs robežas, izbeigsies kari. Zeme, cilvēki un citas dzīvās radības piedzīvos miera, labklājības un sadarbības laikmetu.
Mēs esam nonākuši Maijas (ilūziju pasaules) kulminācijā, mums ir jāizvēlas turpmākā sava pieredze, ko piedzīvosim. Mēs varam iegrimt vēl dziļākā sapnī, uzvelkot sev pāri visas iespējamās maskas, lai pasargātu sevi no pamošanās vai viltus slimības. Ārējā pasaule vienmēr ir spogulis tev personīgi, tāpēc apkārt notiekošais saistībā ar masku valkāšanu tikai apstiprina cilvēces snauduļošanu. Ir daudzi cilvēki, kas ir atskārtuši šo matriksu, kurā tu biji tikai baterija, enerģija kādam, kas tevi eksplotē un izmanto. Piedzīvojot šo atklāsmi, tu sāc meklēt, kas tu patiesībā esi, kas ir pasaule? Tu sāc SEVI ATMASKOT, tu sāc atsiet savas maskas, kas tev traucē piedzīvot pašam sevi. Tu novelc arī fizisko masku, ko tev uzstiepj matriksa pārvaldnieki. Tu vairs neesi mierā ko tēlot, ko iluzori sasniegt. Tu esi mierā ar sevi un pasauli. Šajā mierā ar laiku pievienojās SATORI.
Bija laiki, kad varēja melot acīs skatīdamies. Cilvēku, kas redzēja notiekošajā melus, nebija daudzu, jo lielākais vairums sapņoja savus iluzoros sapnīšus par to, ka lielais tētis (valdība) par mums katru parūpēsies. Šobrīd liela daļa redz šos melus, kas izskan no politiķiem, ierēdņiem, finansistiem, žurnālistiem, ārstiem, skolotājiem, ieienteresētiem biznesmeņiem un citām uzpirktām personām. Liela daļa no mums ir kļuvuši par melu detektoriem, kas neļaus vairāk samelot, kāda daļa no tiem dara to arī publiski.
Kopš pamodos un ieraudzīju matriksu un izrādi, kas stiepjas no neatminamiem laikiem, mans detektors pīkst nepārtraukti un tas mani iedvesmo jauniem stāstiem, lai modinātu aizmigušos. Kad pamodušos cilvēku detektoru pīkstēšana kļūs tik trokšņaina, kad nebūs pārējiem cilvēkiem vairs iespējams pagulēt, tad meliem kļūs īsas kājas un būs tiem jānoliek savs mandāts.
Tautas sacelšanās notiek, kad ir pienācis izmisums, kad šķiet, ka vairs nav ko zaudēt, kad neesam mierā ar vājprātīgo kontroli un paverdzināšanu. Aizvien vairāk cilvēku apzinoties, tās saucamās, “valdības” realizēto teroru un iebiedēšanas pieeju pret saviem iedzīvotājiem, apsver iespēju spert šo soli. Tautas saliedētībā ir pārspēks, kas nav pārvarams nevienai varai, kaut neskaitāmām policijas un armijas vienībām. Jautājums ir tikai par to, kāda sacelšanās būs, miermīlīga vai vardarbīga? Tas ir apziņas jautājums. Ja mēs ejam ar agresiju, tad atrodamies tajā pašā apziņas stāvoklī ar tiem, kas šo agresiju kultivē. Tā mēs esam vieglāk ievainojami, šādus uzbrukumus ir iespējams vieglāk apspiest, jo agresija, dusmas atrodas tajā pašā rezonansē, kur bailes un tās var konvertēt no vienas puses uz otru. Tas ir instinktu karš, kas ir vadāms un manipulējams un šādus karus nav iespējams uzvarēt, tajos ir tikai zaudētāji.
Savādāk ir ar miermīlīgām sacelšanām, kurā mēs novēršam uzmanību no kairinājumiem, kas vēlas mūs izprovocēt. Šajā gadījumā mūsu enerģija stāv pāri ieročiem un iebiedēšanām. Šādās sacelšanās nav pat jāiet ielās un jāskandē saukļi. Tu vienkārši ignorē varu, visas tās represīvās sistēmas, tai skaitā finanšu, tu novērs no tām savu uzmanību. Tava uzmanība ir enerģija un, ja tu viņu ieguldi citur, tad tā vairs nestiprina veco sistēmu, tā pamazām atrofējās un pazūd no tavas dzīves. Ja šī novēršanās notiks tautas līmenī, atsakoties piedalīties šajā manipulatīvajā izrādē, veidosies sava realitāte, ekonomika, ekosistēmas, kas aizstās šo vergturu sabiedrības modeli.
Es redzu, ka mēs esam tajā apziņas pakāpē, ka varam iet šo miermīlīgo sacelšanās ceļu, kurā nebūs vardarbības un kara, kurā vergturu iekārta izkusīs un pagaisīs pati, jo tai trūks mūsu uzmanības un finanses, lai turpinātu šo maskarādi.
Mēs bijām pārāk prātīgi, lai paklausītu savai sirdsbalsij atdoties tam, kas tevi aicina. Prāts tev noformulēja mērķus, centās par tevi parūpēties, lai tev nebūtu jāpiedzīvo tas, no kā tu baidies. Šobrīd esam apjukuši, jo tuvojas tas, no kā baidāmies. Vai man būs naudas par ko izdzīvot? Vai būšu paēdis? Vai varēšu nodrošināt ģimeni? Vai man būs jumts virs galvas? Vai nāvējoši nesaslimšu? Katrs cilvēks un cilvēce kopumā ir pretnostatīta savām bailēm. Mēs baidāmies, jo mums šķiet, ka zaudējam dzīves pavedienu. Mēs raudam par tiem mērķiem un iecerēm, kurus nesasniegsim.
Esam piedzīvojuši laikus, kad tika dedzinātas grāmatas. “Nepareizās”. Šobrīd tiem, kas savieno naudu ar politiku un reliģiju, ir plāns visus pārcelt uz digitālo pasauli. Ne tikai cilvēkus, bet visus viņu darbus, ceļojumus, attiecības, iepirkšanos, iespējams arī bērnus. Ak, jā, arī grāmatas. Cilvēkiem notrulināsies maņas, sliktāk redzēs, dzirdēs un sajutīs. Tik ļoti, ka nepamanīs, kā viss izmainās. Nepamanīs vairs to, ka burti tiks samainīti vietām un jēga būs cita. Ar vienu pogu aizliegs to, ko gribēs aizliegt, cenzēs to, ko gribēs cenzēt.
Ieraugot šo vektoru, tu sāc vairāk novērtēt dzīvās grāmatas, iespējams apsver domu par bibliotēkas izveidošanu. Tu sāc mazāk patērēt tehnoloģijas un sāc daudz ko darīt “dzīvajā”. Arī satikties ar tādiem pašiem dzīviem cilvēkiem.
Visa juridikcija tiek gatavota tam, lai tev kā pilsonim, fiziskai personai nebūtu vairs tiesību. Visu šo mistēriju prāta līmenī ir grūti pieņemt un saprast, bet informācija pa gabaliņiem ir atrodama un sasienama. Šis viss nesākās pirms gada ar plāndēmijas ieviešanu, tas tika plānots jau sen, var teikt, ka mēs redzam un dzirdam tikai fināla akordu un šobrīd ir ļoti ātri jānoorientējās, lai tu spētu pamest šo izrādi un tā tev nebūtu tik sāpīga. Kad tu sāc izskaidrot kādas detaļas, tad vairumā gadījumu tas izklausās pēc sazvērestības teorijas, bet kad tu sajūti un ieraugi kopējo bildi, tad viss saliekās pa plauktiņiem.
Mūsos jau ilgstoši ir attīstīta verga domāšana, kurā taisnība ir saimniekam (politiķiem ielikteņiem un naudas turētājiem), tas notiek jau ar piedzimšanas brīdi, kurā, vecākiem neko nezinot un nesaprotot, tu tiec pārdots biržā. Visa sabiedrība ir uzkonstruēta tā, lai tu pazaudētu savu būtību un sūtību, savu garīgo sākotni. Tāpēc ir tāda konveijera izglītība, kurā tu tiec pataisīts par skrūvīti sistēmā, ko var jebkurā brīdī nomainīt ar citu līdzīgi izveidotu skrūvīti. Tāpēc ir tāda medicīna, kas patiesībā ir kaitniecīga tavam dabīgam organismam, jo viss šobrīd oficiālā medicīnā balstās uz lētu ķīmiju. Šīs ķīmijas kompānijas maksā milzīgas stipendijas daudziem, lai turpinātu šo peļņas virpuli. Viņas ir aizgājušas tik tālu, ka lobē, lai pilnīgi aizliegtu dabīgu ārstēšanos. Tāpēc ir tāda pārtikas industrija, lauksaimniecība, kas arī ir iekalta naudas važās, dzenoties pēc personīga labuma un peļņas. Arī šīs nozares ir kļuvušas par ķīmijas apakšnozarēm.
Šī konvencionālā, mākslīgā pieredze ir gadu desmitiem mūs gatavojusi mākslīgai dzīvei uz zemes. Arī saimnieciskie procesi ir pārcelti no dabīgas dzīvošanas un sadzīvošanas ar zemīti dabā uz mākslīgu dzīvi pilsētas betonā. Tavi dabīgie instinkti, redzēšana, dzirdēšana, sajušana ir atrofēti, lai tu nesaprastu sevis nozagšanu un ziedošanu mākslīgai dzīvei pilsētās. Visi mediji un reklāmas industrija ir tev iestāstījusi mākslīgus mērķus uz ko tiekties. Skatoties un klausoties viņus, tavas ambīcijas ir augušas, ego uzpūties un gatavs cīņai par to, lai tu kļūtu labākais, gudrākais, skaistākais un bagātākais, lai tev piederētu ja ne vairāk, tad tikpat cik tam, ar ko tu sacenties. Šis konkurences viesulis ir atņēmis tev saprātu un sirdi, lai tu šo spīdīgo mantiņu dēļ būtu gatavs kļūt par nevainojamu vergu naudas varai un reliģijai.
Mēs jau piedzīvojam šo koncentrācijas nometņu sajūtu, mēs jau gadu esam trenēti pakļauties prettiesīgiem noteikumiem par savas veselības bojāšanu maisiņos uz sejas, kas pakāpeniski mūsos atslēdz pēdējās saprāta paliekas, jau gadu mūs māca baidīties vienam no otra, atņem cilvēkam sabiedriskos procesus, lai pa vienam mūs iedzītu stūrī un uzspiestu verga kodu. Zombējošās uzrunas “2 metri”, “esi atbildīgs pret otru” ir mantras, kuras jau pašas griežās tavā galvā, liekot tev sajusties kā mazam pundurim. Tu vairs nejūties kā pašpietiekama substance, kas sevi apzinās un piedzīvo, tev tagad ir jādzīvo citu labumam, tava vērtība vairs nav klātesoša, tā jau ir citos.
Šobrīd juridiski visu uzurpēto valstu vara ir beigusies un visiem ir vajadzīgs risinājums, lai aitas atkal sadzītu aplokos. Risinājums slēpjas vakcīnā, kas ir patentēta. Visa pasaule šobrīd milzu ātrumos tiek virzīta transhumānas sabiedrības virzienā, kurā dominēs tehnoloģijas, kur mākslīgais intelekts būs jaunais vergturu ierocis, kas izvērtēs cik labs vai nederīgs tu esi sistēmai. Tava atkarība būs ne tikai juridiska, tu būsi ietekmējams un vadāms no komandtiltiņa, tavas emocijas un domāšana vairs nebūs tikai tavas, tās jau piederēs sistēmai un būs manipulējamas atkarībā no vajadzības.
Izskatās, ka mēs piedzīvosim žogus ap pilsētām, pilsētas kļūs par vecajai egosistēmai ideālām koncentrācijas nometnēm, kurā cilvēku atrautība no dabas ir radījusi situāciju, kur visi ir kļuvuši atkarīgi no pārtikas veikaliem, darbiem, kuri nodrošina iespēju tajos iepirkties un apmaksāt visus savus rēķinus, lai varētu šajās nometnēs dzīvot. Mēs piedzīvojam naudas līdzekļu samazināšanos un tās strūkla vairs nav atkarīga no tevis, bet sistēmas izdomātiem ierobežojumiem. Kā risinījums tam, lai tava naudas strūkla atjaunotos, tiek piedāvāta vakcinācija, kas ir veikls gājiens ar “zirdziņu”, lai iedzīvinātu scenāriju, kas jau ir uzrakstīts.
Ja piekritīsi vakcinēties, tad tavas iespējas izvēlēties turpmāko scenāriju samazināsies līdz minimumam. Tev ir strauji jāsāk domāt par variantu B, C un D. Pēdējā vasara, lai sagatavotos pašpietiekamai dzīvei uz zemītes.
Katram no mums piemīt ievainojamība, kas radusies kaut kad bērnībā, jaunībā. Katram no mums ir sava sarkanā līnija, ko neļausim nevienam pārkāpt. Šobrīd Latvijā tie, kas tēlo valdību, meklē katra cilvēka vājo punktu, lai spētu viņu emocionāli satracināt, lai šis cilvēks sāktu dusmoties, pukoties, lamāties, vārdu sakot nolaistos līdz viņu līmenim un tad būtu rīcībnespējīgs un tad parakstītos jebkādiem nākotens projektiem, savu cilvēktiesību zaudēšanu, arī atteikšanos no sava ķermeņa pārvaldības. Tāpēc tiek izdomāti piedāvājumi, kas patiesībā nav likumi, bet, ja tu sāc tos pildīt, tad tie kļūst tev saistoši, tava apziņa tos akceptē. Ziepes var pirkt, šampūnus nē, mašīnā nevar braukt 2 ne radinieki, sabiedriskajā kaut pilns vagons ar nepazīstamajiem, lielveikali pilni var strādāt, mazie veikali nē. Masku uzstiepšana bērniem daudziem jau bija sarkanā līnija, lai pamostos un saprastu, ka šis viss teātris nav par veselību. Daudziem tā bija senlietu aizliegšana. Piedāvājumi top, ja neesat sagaidījuši savējo, tad gaidiet, pie tā strādā visas pasaules birokrātiskais aparāts.
Ko darīt? Tieši neko. Dzīvo savu dzīvi, centies būt mierā ar sevi un to kas notiek. Esi tajās emocijās, kur tu jūties paaugstināts. Katru dienu izej dabā. Katru dienu pasaki kādam ko labu. Katru dienu palīdzi kādam. Izej no sava prāta cilpām, atver acis un baudi šo mirkli.
Šis gads, kas mums ir pagājis COVID ēnā, ir parādījis mūsu vājās vietas, mūsu atkarības. Un tas ir brīnišķīgi. Mēs esam ieraudzījuši savu ievainojamību, savu atkarību no sistēmas. Ko tu darītu, ja pēkšņi pārtikas veikalos varētu ieiet tikai vakcinētie? Vai tu vakcinētos? Šis piemērs var norādīt uz mūsu atkarību un ievainojamību un šajā karā pretinieks par to ir lietas kursā. Vai mums ir alternatīvas, ja kas tāds notiek? Vai mums ir savs mazdārziņš vai radi laukos? Lielākai daļai no mums šis ir vājākais posms. Ko jūs darīsiet, ja medicīnas pakalpojumus varēs saņemt tikai vakcinētie? Vai jums ir savi uzticami ārsti, dziednieki, zintnieki, kas jums varētu palīdzēt?
Šīs ir 2 ievainojamības, kas šobrīd ir piemītošas gandrīz visiem cilvēkiem. Bez šiem, katram no mums vēl ir vairākas un šeit vietā būtu apdomāties, kas tās būtu, lai mēs varētu rast risinājumu stundā X. Kā mēs varam kļūt brīvi no šīm atkarībām un ievainojamības? Ja atradīsim risinājumus, tad būsim brīvi. Ja tādu būs daudz, tad varēsim svinēt arī brīvu LATVIJU un zemeslodi.
Atklājoties afērai, mūsu leksikā parādīsies jauni lamu vārdi. Deputāti jau šobrīd ir lamu vārds, bet viņiem pievienosies jaunas profesijas, tādi kā ārsti, kas noklusēja afēru, kas gāja caur viņu rokām, jo, iespējams, baidījās zaudēt darbu, neiegūt algas pielikumu vai neuzticēties B.Geitsa privātās kompānijas “Pasaules Veselības organizācijas” “zinātnei”, tādi kā skolotāji, kas ne tikai neiebilda pret fiziskās un psihiskās veselības pasliktināšanos bērniem, bet darīja visu, lai masku valkāšana, 2 metri būtu jaunā normālība, tādi kā policisti, kas nostājās pret patieso varu - cilvēkiem, tādi kā žurnālisti, kas paši apraka ceturto varu, tādi kā lielveikali, kas terorizēja un izvirzīja ultimātus saviem klientiem. Jūs nevarēsiet attaisnoties, ka skatījāties tikai TV. Šajās profesijās ir jāstrādā ar galvu nevis jāpilda jebkuras pavēles no “augšas”. Ir jāapzinās, ka prettiesiskas pavēles nav jāpilda, tās nevar būt pretrunā ar augstākām Cilvēku vērtībām un tiesībām. Ko darīsiet, vai veicināsiet profesijas turpmāku degradāciju vai tomēr glābsiet savu mundieri?
Cilvēki piedzimst dzīvi un brīvi, bet korporācijas, par kurām ir kļuvšas lielākā daļa valstu, t.sk. arī juridiskā persona LATVIJAS REPUBLIKA, izdarīja visu, lai piedzimstot, juridiski tu skaitītos korporācijas īpašums. Piedzimstot tu iepeldēji ūdeņos, kur kļuvi par nedzīvu cilvēku - personu, tev tika iedots verga kods, kas kļuva par tavu turpmāko kakla siksnu. Ja sāki darboties pret korporatīvo sistēmu, tad siksna savilkās. Tajā iesaistījās korporatīvās sistēmas meitas uzņēmumi policijas, armijas un tiesu izskatā. Tev vairs nebija iespējams iet savu ceļu. Sistēma izlēma par tavu izglītību, sistēma izlēma par par tavu slimību, sistēma izlēma par tavu atkarību no tās. Tu vairs nebiji ne brīvs, ne cilvēks. Tava korporācijas izdotā dzimšanas apliecība kļuva par vērtspapīru, kas tika ieķīlāts citā korporācijā. Turpmāk par tavu audzināšanu, piederību korporācijām, kas melīgi nosauca sevi par valstīm, tika saņemta nauda. Tika segti arī visi tavi zaudējumi. Tavus sodus apmaksāja naudas korporācijas un melīgās valsts aktieri nepakautrējās soda naudu paprasīt arī no tevis. Tāda nekaunīga dubultā grāmatvedība visās korporācijās un to meitasuzņēmumos, kas uzmetās par taviem aizstāvjiem. Šajā slimīgajā un kroplajā veidojumā, kurā tu esi pataisīts par ticīgo viltus valdībām un “Panorāmai”, tev nekas vairs nepieder. Ne tikai vara, kaut likums pasaka pretējo, bet tev nepieder arī neviens īpašums, jo visi ir reģistrēti uz korporācijas “LATVIJAS REPUBLIKA” vārda un tu, kā juridiski dibināta firma UZVĀRDS VĀRDS, esi korporācijas īpašums un tikai šīs apliecības (pases) turētājs. Pamēģini kaut ko nedarīt pēc korporācijas priekšstatiem, pamēģini nepiekrist viņu soda mēriem un tu ātri pieredzēsi, ka tev, kā cilvēkam nepieder neviens īpašums. Viņus atļausies atņemt, apķīlāt, izsolīt. Kamēr runāsi ar viņiem kā pilsonis, persona, tikmēr tu atradīsies viņu teritorijā un viņu noteikumi tev tiks uzspiesti.
Taču pastāv iespēja no tā visa iziet. Atmosties kā cilvēkam, atmosties kā brīvam cilvēkam, kāds tu arī ieradies uz šīs ziedošās planētas. Neviens no mums nav augstākstāvošs par otru. Mēs visi esam līdzvērtīgi, neviens mums kā cilvēkam nevar uzspiest savus noteikumus un pakalpojumus. Ja kādam ir interese ar mums sadarboties, mēs varam noslēgt vienošanos, atrunāt procesu un izpildīt vienošanās saistības. Mums būtu jāslēdz pilnīgi individuālas vienošanās par savu bērnu izglītību. Mums būtu jāslēdz uz mūsu interesēm balstītas vienošanās par mūsu atveseļošanos. Ne viena no vienošanās pusēm nedrīkst dominēt un diktēt savus noteikumus. Vecās sistēmas pusē mēs tieši to arī pieredzam, visās korporācijas iestādēs tavas intereses nepastāv, netiek slēgtas vienošanās. Tiek slēgti līgumi, ko sastāda sistēma vai tā būtu skola, slimnīca vai banka, tev nav iespēju šajos līgumos iekļaut savus punktus vai svītrot kādus, kas tev nav pieņemami. Mūsu atmošanās kā nācijai būs tad, kad mēs skaidri ieraudzīsim, ka visa valsts pārvalde ar visām viņu privāti bruņotām vienībām, visas pašvaldības ir FIRMAS. Tās uzspiež savus pakalpojumus un soda tevi, ja tu viņu pakalpojumus nevēlies izmantot. Bet sodīt viņi savos korporatīvajos likumos var tikai personas un pilsoņus. Ja tu esi atmodies cilvēks, kas neatzīst sevī personu, kurā korporācijas vara grib tevi ievietot, tad viss viņu kāršu namiņš sagāžas, viltus vara ar pakalpīgajām tiesām, kas arī ir tādas pašas firmas, tev nevar neko izdarīt.
Studējiet cilvēktiesības, tur ir atrunātas daudzas no tavām dabiskajām cilvēka tiesībām. Bet arī tas ir tikai akts, kas ir kāda radīts un, kas šobrīd tiek pārkāpts visā pasaulē. Cilvēki var vienoties par savām tiesībām. Turpmāk bez starpniekiem, uzurpētām varām, korporācijām, bankām, birokrātu armijām. Tu un es esam brīvi cilvēki, kas tādi ir dzimuši un tādi var turpināt dzīvot. Ko darīt ar varu izdomā pats. Es savu vairs nevienam nedeliģēšu. Vienošos ar citiem dzīviem cilvēkiem, kā turpmāk dzīvot šajā pasaulē.
Dzīvojam mēs laikos, kad valsts varenību nosaka tas, vai tavā ieroču arsenālā ir atombumba. Tad ar tevi pārējie rēķinās, tad tu vari sēsties pie galda visās svarīgākajās sanāksmēs. Tad tev ir ietekme, tava balss vienmēr ir sadzirdēta. Kā ir ar mums cilvēkiem, vai mums ir ietekme, vai mums ir balss, kas tiek ņemta vērā pieņemot lēmumus? Neskatoties uz to, ka vara pieder Latvijas cilvēkiem, kā nosaka galvenais dokuments Latvijā - satversme, šobrīd mēs skaidri redzam, ka mums nav nekādas ietekmes, mūsu balss ir saucēja balss tuksnesī, mums vara nepieder. Ko darīt, vai mūsu rīcībā ir kaut kas līdzīgs atombumbai, lai ar mums sāktu rēķināties? Jā, mūsu rīcībā ir atombumba, kas var apstādināt veco gvardi. Un šai atombumbai vārds ir NAUDA. Tā ir paņēmusi mūs savā gūstā. Mēs dzīvojam naudas atkarībā, no algas līdz algai, vergojot šai naudas sistēmai. Mēs esam ielikti būrīšos, kuros ražojam enerģiju naudas īpašniekiem. Visa korporatīvā pasaule turās uz šo mūsu ticību naudai, kaut gan sen viņai vairs nav vērtības un seguma, sevišķi mūsdienās, kad nauda ir kļuvusi digitāla un nav nekādu problēmu palielināt nullīšu skaitu ekrānos. Vēlos piebilst, ka man nekas nav pret naudu, kā maiņas līdzekli, bet, ja tā kļūst par pašmērķi, reliģiju, tad tas viss vienā brīdī sāk vērsties pret mums. Mēs arī redzam, ka šobrīd notikumi virzās uz to, lai pilnīgi mūs pakļautu šai naudas varai, kas ir pakļāvusi gandrīz visas valstis un to valdības. Pie tam, tuvākajā laikā ir plāns pāriet tikai uz virtuālo valūtu. Te tev naudas ir, te sistēmai kaut kas nepatīk, ko tu dari un ar vienu klikšķi tu paliec bez naudas.
Mūsu ticība vai drīzāk neticība šim kapitālisma instrumentam arī ir atombumba, kas vienā mirklī var sagraut visu veco sistēmu, visu pārvaldību, kas patiesībā mūs paverdzina. Ja mēs atrastu veidus, kā savstarpēji varētu apmainīt preces un pakalpojumus, vienotos par maiņas līdzekļa alternatīvu, tad visa vecā starpniecība, pārvaldība un vergturība beigtos. Ja mēs vienotos par saviem finanšu instrumentiem, tad viņu ietekme un vara beigtos. Viņus uztur, spēcina tas, ka mēs joprojām izmantojam viņu finanšu instrumentus.
Vienojamies par citām vērtībām, kas būs pamats cilvēku ekonomikā. Mēs varam atslēgt viņu totalitārismu pārejot uz savu naudu, savu bartera sistēmu. Veidojam savu ekonomiku, savu izglītību, savu medicīnu, veidojam savus medijus. Tad kā dēles no mums pamazām atvienosies starpnieku armijas, birokrāti, tehnokrāti, vergturi. Turpmāk ar tevi rēķināsies, tava balss būs dzirdama, jo tava uzmanība, tava ticība ir tava atombumba. Un nekad vairs viņu neatdod citiem, kas to var pavērst pret tevi pašu.
Ne velti psihologi ir pierādījuši, ka cilvēka atmiņa ir īsa, labi atceramies līdz 2 nedēļām vecus notikumus. Politika ir nozare, kas šo visu labi pārzina, tā ir nozare, kas mūs ir krāpusi visvairāk, jo vienmēr aizmirstam, ka solītais tā arī līdz šim makā nav iekritis. Atliek tikai kaut ko sasolīt, skaisti uzsmaidīt, apvārdot un aitu bars atkal ir gatavs vilku iecelt par pārvaldītāju.
Cilvēki ir tik ļoti atradināti par sevi parūpēties, ka ir tendēti gaidīt mesijas un glābējus, katru reizi cerot, ka šoreiz gan loze būs pilna. Pie apvāršņa ir redzami nākamie solītāji, kas tagad gan visu uztaisīs likumīgi un kārtīgi. Potenciālie aitu bara pārvaldītāji esošā situācijā liek kārti uz lozungu “likums un kārtība pāri visam”, cerot, ka cilvēki šobrīd visvairāk vēlētos visu sakārtot. Viņi apvārdo visus ar kārtējiem viltus saukļiem, jo likumīgi, var teikt, viss notiek arī šobrīd, bet ne taisnīgi. Firma “Ministru kabinets” ir izdevuši likumus savas komercfirmas interesēs un tā kā viņiem ir pieejamas privāti militarizētas vienības kā SIA “VALSTS POLICIJA” un SIA “LATVIJAS ARMIJA”, tad viņi šo likumu uzspiež arī pārējiem ārpus kabineta, bez savstarpējas vienošanās ar mums, cilvēkiem. Problēma ir tajā, ka mēs nesaprotam lietas būtību - mēs, kā cilvēki, esam pataisīti par korporācijas “LATVIJAS REPUBLIKA” īpašumu, ietērpjot mūs fikcijā “persona”, kas pastāv likumdošanā, bet ne dabā. Kad tu piekrīti būt par personu, nevis cilvēku, tad tu atkal esi uzkāpis uz tā paša vecā grābekļa. Pārvaldītāju bildes mainīsies, bet kārtība, tikumi un likumi nē, jo firmas intereses vienmēr saistās ar lielākas peļņas gūšanu un tas ir visu vēlēšanu un viltus demokrātijas matrice.
Ja esi beidzot pieaudzis, to visu ieraudzījis, gatavs uzņemties par sevi atbildību, tad tas ir labs sākums, lai tev vairs nebūtu jākāpj uz veciem grābekļiem un kārtējo reizi jāpiedzīvo vilšanās par savu īso atmiņu.
Tagad katrs parāda, kas ir kas. Kad atklāsies afēra, tad varēsim vētīt katru pēc darbiem šajā karā. Kas reklamēja maskas un visus pārējos ierobežojumus, tie tika uzpirkti ar tiem 10 miljardiem, kurus aizņēmās. Vai kāds no jums izjuta palīdzību šajā laikā? Nē, jo visa nauda aizgāja stutējot apšaubāmo teoriju par vīrusu teroristu, kas ir jāapkaro. Ieviešot kara stāvokli, iesaistot armiju potēšanā. Šis šovs parāda, kurš ir kurš. Katrs savu ir pateicis, parādījis un izdarījis.
Mēs viennozīmīgi atteiksimies no šīs iluzorās politiķu pozīcijas un opozīcijas, kas šajā laikā strādāja tik saliedēti kā nekad. Kad iepriekš bija jāizlemj mūsu cilvēku labklājību un attīstība, tad visi sašķēlās un kašķējās, jo katram bija svarīgāks savs kumosiņš no naudas, ko sameta pilsoņi. Tagad ir atgriezts naudas krāns no korporāciju krāniņa. Tagad visa pozīcija un opozīcija dzer no viena krāniņa. Patiesībā viņi to ir darījuši vienmēr, bet šajā apgaismības laikā, kurā dzīvojam, tas ir kļuvis daudz uzskatāmāk. Mēs pamodāmies no šī sapņa un teātra, kurā mums iestāstīja, ka tu esi pilsonis, ka tu esi meslu maksātājs, ka tu esi šīs izrādes apmaksātājs, ka tu esi nespējīgs, tāpēc aprūpējams. Tevi vairs neviens neklausa, tavi, tie saucamie, pārstāvji tev pret tavu gribu tevi nopotēs. Kā pēc šī farsa, kas notiek, tu vēl kādu ietu vēlēt un turpināt sevi atzīt par rīcībnespējīgu? Pietiek. Paņem savu balsi atpakaļ un nekad vairs nevienam neatdod. Vienojies ar pārējiem dzīviem cilvēkiem, ka vara tagad esat jūs. Un veidojiet savus ciemus vai valstis. Un veidojiet tajos tādus likumus un tikumus, kādi būs jums par labu. Turpmāk tikai vienošanās būs veids, kādā var notikt darījums. Arī par un ar valsti.
Mums ir jānodrošina tāds tevis pārstāvēšanas formāts, kurā tiek realizētas tavas kopienas idejas. Šis skaistumkonkurss ar superīgākiem solījumiem ir jāizbeidz. Ir jāatlaiž ne tikai šī saima, bet jauna vairs nav jāievēl. Cilvēkiem ir jāvienojās pašiem ap vērtībām un jāpārvalda sava vieta pašiem. Sadarbojoties ar citām kopienām. Šāda sadarbība ir vienīgā alternatīva turpmākai dzīvei, nevis ellei, kur cilvēkveidīgie kļūst par dārzeņiem, kurus ēdīs tā īpašnieki. Visas pasaules oligarhi, kopā ar prostitūtu valdībām visā pasaulē. Karalis un visi viņa pavalstnieki ir kaili. Tagad visi zina, kas ir kas. Izveidojušās ir 3 grupas:1) afēristi, 2) atmodušies cilvēki, kas šo afēru atmasko vai ļauj tai ritēt savu gaitu, lai transformētu cilvēci, 3) aitas barā, kas klausa prostitūtas. Visu iestāžu vadītājus, kas saprata notiekošo, bet redzēja savu izdevīgumu, lai neiebilstu šim karam, es pieskaitu pie afēristiem.
Kas tu esi? Afērists, kara atmaskotājs (valdības medijos saukts jau par teroristu) vai aita barā, kas uz to noskatās, bet neko nesaprot? Kurā kastītē tu sevi varētu ierīmēt?
Mēs dusmojamies, čīkstam, jo par mums vairs neparūpējas, kā mēs gribētu, lai par mums parūpētos. Bet, kas tevi spiež izmantot šos piedāvājumus, kas tev šķiet indīgi. Atsakies no tiem, atgriezies pie zemītes un veido tādu mājas un darba vidi, kādu vēlies. Veidojiet sādžas vai ciemus ar saviem domubiedriem, veidojiet tajās tādas skolas, kādas vēlaties. Veidojiet tajās tādas dziedināšanas vietas kādas vēlaties, veidojiet tajās tādu ekonomiku kādu vēlaties. Nav ierobežojumu, jūsu teritorijās, lai valda jūsu likumi un tikumi.
Esošie notikumi jūs mudina, pagrūž uz priekšu, lai jūs ieraudzītu, ka ierobežojumi ir tikai jūsu prātā. Kā uzņemsies atbildību par dzīvi, tā notikumi sāks mainīties un kārtoties, kā vēlēsies. Mēs uz šo brīdi varam skatīties gan kā uz beigām, gan kā sākumu. Gan skumt par to, ka kaut kas beidzas, gan priecāties par to, ka kaut kas sāksies.
Es esmu atgriezies pie zemes, iegādājoties lauku īpašumu, kur veidošu savu Jauno pasauli. Ja atradīsies domubiedri, tad varam šādu pasauli būvēt kopā. Būs gan ātrāk, gan jautrāk. Runājot par ātrumu jāsaprot, ka dabā viss norisinās savā laikā un ciklos un dzīvi nevirza skaitļi excel tabulās. Arī mērķu sasniegšana nav galvenais. Šī mērķtiecība ir mūsos pārpārēm iepotēta un uzņemtie apgriezieni jau bija tādi, kas daudziem nebija izturami. Tāpēc šobrīd viss lēnām apstājās. Apstājās ekonomika un patērēšana. Pazūd mērķi un ambīcijas. Tuvojamies miera punktam, kurā varam sākt dzīvot pa īstam šajā mirklī. Mirklis pats tev pateiks priekšā ko darīt. Vari arī nedarīt, ja nav tādas vajadzības. Dzīvojot mirklī, tu sapratīsi, ka process ir svarīgāks par mērķi. Mērķis var kalpot, kā labs orientieris, bet, ja tas kļūst par pašmērķi, tad tu kļūsti par šī mērķa vergu.
Tuvojas pavasaris, daba modīsies un kļūs auglīga. Tā lolos savas sēklas, lai rudenī dotu bagātīgu ražu. Ko darīsi tu? Vai pievienosies atmodai, sējai un ražai? Ja nevari iesēt zemes sēklu, iesēj domas sēklu, iesēj nodomu. Laiks šobrīd ir ļoti auglīgs, jo Zeme ir patiesi izslāpusi pēc jaunas pieejas, attieksmes un notikumiem. Mēs, dzīvie cilvēki, esam tam visam gatavi, lai kopdarbībā ar Zemi radītu tādus šedervus, kādu cilvēce vēl nav piedzīvojusi.
0
