Viens pats uz kuģa
Iedomājies, pēkšņi pamodies un atskārsti, ka esi viens bangojošā okeānā uz kuģa, kurā nav vairs apkalpes un līdzcilvēku, kas varētu tev esošā situācijā palīdzēt. Ko darīsi? Vari sākt vainot visus un sevi, ka esi nokļuvis uz šī “nolādētā” kuģa, ka tevi nav laicīgi pamodinājuši vai atrast vēl kādu attaisnojumu esošai situācijai. Bet tāda ir šī “sapņa” burvība, ka beidzot ir radusies lieliska iespēja uzņemties atbildību par savu dzīvi, ņemot kuģa stūri savās rokās.
Liela daļa cilvēku piedzīvo šo sajūtu vai piedzīvos to tuvākajā laikā, sajūtu, ka atrodies pie sasistas siles. Līdz šim esam pārāk paļāvušies uz ārējiem apstākļiem, personāžiem, esam kļuvuši pārāk atkarīgi no dzīves kuģa apkalpojošā personāla, kur varējām mierīgi dusēt kādas kajītes pēļos un nesatraukties par dzīves līkločiem, jo šīs izvēles bija atstātas citiem.
Mēs pieredzēsim, kā viens pēc otra no skatuves un tavas dzīves stūres nolec personāži, kam paši bijām piešķīruši pārāk lielu nozīmi un ietekmi. Tā okeānā no kuģa saleks visi afēras ieviesēji un atbalstītāji, tā jūrā salēks visi kara musinātāji un noziedznieki, tā nebūs uz klāja vairs neviens, kas līdz šim uzturēja šo ceļojošo cirku un rūpējās par tā programmu, scenogrāfiju un režiju.
Ko darīt? Lēkt okeānā un cerēt, ka kāds cits cilvēks vai cita nodarbe būs glābšanas riņķis bangojošā dzīves okeānā? Nolaist rokas un garu un grimt kopā ar kuģi? Apzināties sevi un kontekstu un ņemt dzīves stūri savās rokās? Aprūpes laiks ir beidzies, ja vēlies palikt par dzīvu cilvēku, kas sevi par tādu apzinās.