LATNOTEIKTĪBAS ŽŅAUGOS. Ceturtais stāsts par robežām
Dzīvojot nemaz nemanām, kā cilpa savelkās, nemanām, kā mūsu radošums tiek zaudēts. Radīšana, radošums ir vērtīgākais, kas cilvēkam piemīt. Vai ir iespējami risinājumi šajā traģēdijā? Ir. Jāņem vērā, ka prātam ir tendence virzīties uz noteiktību, kurā ir iespējama prognozēšana. Bez tā ir bailes un satraukums par rītdienu. Prāts grib braukt pa sliedēm, jo tas ir tendēts taupīt enerģiju, tas patērē līdz pat 40% no ķermenim nepieciešamās enerģijas. Enerģijas taupīšanas jautājums ir aktuāls dzīvojot ierobežotos apstākļos, prāta pasaulē, kur viens no otra esam šķietami atdalīti. Caur šīm augstām sienām, plašām robežām gaismai / enerģijai grūtāk izspraukties. Taču var dzīvot arī savādāk, sirds apziņā, kur jūtama saikne ar visapkārt esošo, tad arī enerģija vairs nav ierobežota, tā brīvi plūst un nekad nebeidzās. Šajā stāvoklī dzīvojam paļāvīgāk, arī noteiktība vairs nav tik svarīga. Kā pie tā nonākt? Praktizēt.
Dzīvojot sabiedrībā, kur viss ir noteikts gadiem uz priekšu - vīzijas, stratēģijas, noteikumi, kārtības, saraksti, radošums strauji iet bojā. Vai ir tik svarīgi skolu vai darbu sākt katru nedēļu vienā laikā? Kam tas ir izdevīgi, priekšniekiem un skolotājiem? Kam ir svarīgi, lai matemātika visu gadu ir otrdienās plkst. 11? Kam ir svarīgi, lai pusdienas būtu vienā laikā? Vai arī uz tualeti ejam vienā laikā? Vai ābolu vienmēr ēdam trešdienās 9 no rīta? Vai ar sev mīļiem cilvēkiem tiekamies noteiktos datumos? Šī prāta pasaule ir uzbūvēta, lai vieglāk to ir apkalpot nevis tam, lai atvērti un brīvi to piedzīvotu.
Prāts kā slūžas dzīvei
Prāts ir spēcīgs rīks, kas dots, lai spētu saslēgt bezgalību un dzīvi. Prāts ir tas, kas var izslēgt vai ieslēgt gaismu istabā. Prāts nerada gaismu, bet tas ļauj vai neļauj tai ieplūst apziņā. Varam teikt, ka prāts ir kā slūžas, kas ir vai nu noslēgtas vai atvērtas. Ja tās ir aizvērtas, arī mēs esam aizvērti gaismai, mīlestībai, kas ir it visā un visur. Pieredzam būšanu vakumā, kad prāts visu tver atrautu no sevis, tad viss ir sašķirots, kategorizēts, distancēts.
Kad slūžas atverās, tad mūsos ieplūst dzīvība un prieks, peldamies mīlestības, klātesamības, paļāvības un pieņemšanas okeānā. Tāds ir prāta spēks, varens spēks.
Visas problēmas un ciešanas ir tikai galvā
Es redzu un jūtu, ka liela daļa cilvēku ir apjukuši un noguruši. Viss, kas darbojās līdz šim, vairs nestrādā, tas nāk ar milzu piepūli. Pamazām arī zūd jēga tam, kas likās vērtīgs līdz šim. Ne darbi un diplomi, ne statusi, vara un nauda. Vecās paradigmas vairs nedarbojas, jaunās vēl daudziem nav tveramas. Sāk plaisāt pasaule, kurā dzīvojam, prāta pasaule, kurā visu nosaka mans prāts. Tas jūtas komfortabli kārtībās, konservatīvās vērtībās un paredzamā rītdienā. Šie laiki ir beigušies, ir aicinājums iemācīties staigāt un domāt pa jaunam.
Esmu kādu gabaliņu jau nogājis pretim plašākai, ietverošākai un mierīgākai pasaulei. Esmu dziedinājis prātu un atvēris sirdi. Esmu aptvēris, ka visas problēmas un ciešanas rodas tikai prāta līmenī. Kā paskatos uz sevi, pasauli un visām mākslīgi radītām problēmām no cita skatu punkta sevī, tā tās pagaist, kā nebijušas. Diena un nakts, saule un mēness ir manī, visas tās birkas, ko piekarinu sev, citiem un pasaulei dzimst manā prātā. Labi un slikti, pareizi un nepareizi, iespējami un neiespējami patiesībā nepastāv. Pasauli sadala mans prāts, taču pasaule pastāv bez robežām un ierobežojumiem, durvis uz šādu dzīvi ir atvērtas ikvienam, kas ir gatavs pa tām ienākt.
Ja vēlies atbalstu šajā pārejā, esmu atvērts tava prāta dziedināšanā un mierināšanā. Atbrauc uz Miera Vietu, viss sakārtosies. Prāta Rest-Arts ir piedzīvojams gan individuāli, gan grupās. Lai prāts restartētos, tam ir jābūt mierā (Rest). Lai piedzīvotu plašāku pasauli, tā ir jārada (Arts). Nākamais prāta restarts mazai grupai notiks augusta vidū (par šo būs sīkāks info). Ja jūti, ka esi gatavs aptvert sevi un pasauli plašāk, tiekamies.
Prāta cietums
Aizvien vairāk piedzīvojam situāciju, kurā jūtamies, kā ķīlnieki, kā cietumā, kur mūsu iespējas, ko ietekmēt un mainīt šķiet nereālas. Mēs redzam, kā tiek pieņemti viens lēmums aiz otra, kur mūsu manevra iespējas šķietami samazinās. Iespēja darboties sistēmā tiek reglamentēta ar noteikumiem, kas daudziem cilvēkiem vairs nav pieņemami. Mēs novērojam, kā nepārtraukti tiek pieņemti kara lēmumi, kas tuvina brīdi reālai kara iespējamībai šajā teritorijā. Manipulācija ar cilvēku prātiem ir sasniegusi kulmināciju. Vai nu sajūc prātā vai pats atrodi izeju no šī apburtā loka.
Jāapzinās, ka jebkuru koncepciju par to, kas esam, pieņemam mēs paši. Ar to tad arī sākas mūsu atbrīve no sava prāta cietuma. Tev var piedāvāt kļūt par ieslodzīto, latvieti, personu, karavīru vai bēgli, bet tā ir mana brīva griba spēlēt šo lomu vai nespēlēt. Ja mēs visi būtu brīvāki, rotaļīgāki savās izvēlēs, mazāk mūs satrauktu citu viedokļi, tad mēs piedzīvotu brīvāku un viedāku pasauli, kurā būt. Bet nav nekādu iebildumu arī pret to, kā ir tagad, jo brīva cilvēka pasaulē nav baiļu un ierobežojumu piedzīvot dzīvi tādu, kāda tā ir.
Prāta kompass
Esam aizmiguši tajā, ka sevi nepazīstam. Esam aizmirsuši, kas mēs esam. Kad personāžs apmaldās, tad viņš ir gatavs uz jebkādu palīdzību, lai neziņu kliedētu. Prāts ir pirmais, kas nāk ar palīdzību vadīt manu dzīvi pēc sava kompasa. Lai izdzīvotu prāta radītā pasaulē, ir nepieciešams īpašs skafandrs, kas saucās “personība”. Man ir par kaut ko jākļūst, lai varētu izdzīvot šajā prāta radītā pasaulē un sabiedrībā. Tā mēs katrs cenšamies par kaut ko kļūt, aizmirstot, ka jau esam, esam pilnīgi un nevainojami. Tā mēs iekrītam šajā prāta mudinātā skrējienā pēc kaut kad nākotnē piesolītiem labumiem un statusiem. Tā mēs šo brīdi neizbaudām, neizdzīvojam, bet ceram uz laimīgu dzīvi nākamībā. Savā skrējienā svarīgi kļūst sasniegt dažādas baudas un izvairīties no visām iespējamām sāpēm, ciešanām. Tas tad arī ir ego kodols, kas mūs tur ieslodzījumā pašiem no sevis. Mēs asociējam sevi ar visu iluzoro, gaistošo, kas mēs neesam. Mēs neesam ne prāts, ne ego, ne ķermenis, kaut tas ir mūsos. Arī ārējā pasaule ir sabūvēta un sakārtota ar prāta kompasu, tātad arī tā ir iluzora. Kas es esmu? Tas ir absolūts jautājums uz kuru katram ir jāatrod sava atbilde.
Kā izbeigt karu?
Tie, kas ir iesaistījušies karā, tie, kas ir nostājušies kāda pusē ir upuri, manipulācijas un kara propogandas upuri. Ir ļāvušies sevis maldināšanai, iemidzināšanai, upurēšanai. Tas ir bijis iespējams, jo uzrunāts ir ego prāts, kas ir duāls, kas neredz iespēju vienotībai, integrācijai, mīlestībai. Prāta dominance ir bijis pamats visam tam, kas uzcelts egopasaulē. Tas ir bijis pamats izglītībai, medicīnai un ekonomikai, aizsardzībai vai uzbrukumiem, sabiedrisko procesu organizēšanai. Tā zināmā mērā ir bijusi instinktu pasaule, kurā uzvarēja stiprākais, viltīgākais, nežēlīgākais. Karš ir kvintesence tam, ko pārstāv prāta paradigma. Karš ir maldu kulminācija, karš ir tumsa pirms rītausmas, karš ir mana pamošanās no ilūziju pasaules.
Kad esmu to pamanījis, kad vēlos no šīs bedres izrāpties, tad sāk arī mainīties notikumi ap mani. Sākumā manī, tad ģimenē, tad ciemā, valstī un pasaulē. Iziešana no savas sadrumstalotības, pretimstāvēšanas un norobežošanās ir vienīgais veids, kā kariem beigt pastāvēt, kā upuriem beigt upurēties un varmākām beigt uzbrukt. Šis ceļš nav garš, bet daudziem vienas dzīves laikā nenoejams. Tas sākās instinktīvajā prātā un beidzās intuitīvajā sirdī. Vien 30 cm starp tiem.
Prāta rēbuss
Dzenbudisma tradīcijās meistars uzdeva māceklim koanu, paradoksālu meistara izteikumu vai notikumu, kas ierastās domāšanas ceļā nebija saprotams un atrisināms. Atbilde vienmēr ir tevī, taču prāts nav tas, kas ir spējīgs ieraudzīt atbildi un atrisināt uzdevumu. Tikai jaunā apziņas stāvoklī, atvērtākam un iekļaujošākam ir iespējams rast atbildi, domāt bez domāšanas, sasniegt bez sasniegšanas.
Cilvēks pasauli var uztvert divejādi, vienā gadījumā skatoties ierastā veidā, diskursīvi, cenšoties esību saprast un analizēt, otrā gadījumā dzīvojot intuitīvi, apzinoties un vērojot. Diskursīvi tverot pasauli, mēs visu sadalām, izjaucam pasauli un pēc tam nezinām, ko darīt ar šīm pasaules lauskām. Intuitīvi dzīvojot, pasaule atkal kļūst vienota, lauskas tiek salīmētas un koans tiek atrisināts. Tu esi kļuvis apgaismots. Tu pats esi pasaule un pasaule esi tu. Tu nevari piedzīvot kaut ko ārpus sevis, uz ekrāna ir tikai filma par tevi.
Brīvība no sava tēla
Mēs tiecamies uz to, lai mēs brīvību piedzīvotu ārējā pasaulē, neskatoties uz to, ka paši iekšēji tā nejūtāmies, varētu pat teikt, ka esam sasieti savās atkarībās un pieķeršanās. Līdz ar to vairs nav iespējams piedzīvot patiesu brīvību, jo Jaunais laikmets, kas ir iestājies, neļauj vairs dzīvot falšu dzīvi, imitēt dzīvi un apkārtējā pasaulē notiekošais to skaidri atspoguļo. Jaunais laikmets prasa no tevis godīgumu, pirmkārt, jau pret sevi.
Lai piedzīvotu brīvību, jāsāk ir sevi atbrīvot no visām tām maskām, ko esam savilkuši, no lomām, ko spēlējam, tēliem, kurus radām un stutējam. Ārējā pasaule vienmēr atspoguļo cilvēces iekšējos stāvokļus un rāda zīmes par to, kāds ir laika gars. Tāpēc visus spiež maskoties, lai tu beidzot piedzīvotu, cik nepatīkami un kaitīgi ir būt nomaskotam.
Tu katrā brīdī esi unikāls, tu visu laiku mainies, tikai prāts vēlas noteikt, kas tu esi, kādā tēlā esošs, vēlas pieturēties pie vakardienas, jo tā šķiet drošāk. Vieglāk no šāda zināma punkta tam ir arī konstruēt rītdienu. Bet tādu dzīvi vadīdams, tev nav laika dzīvot, tu bieži tā arī saki - man nav laika. Dzīve norisinās tikai šajā brīdī, kas ir brīvs no pagātnes uzslāņojumiem un nākotnes cerībām. Tev ir jābūt nekam, lai patiesi spētu piedzīvot šo brīdi, brīvu no domām, atmiņām un cerībām, brīvu no saviem tēliem. Tad tu būsi godīgs pret šo mirkli, pret sevi un pasauli un tikai tad dzīve caur tevi izspēlēsies visās krāsās un skaņās.
Lielākais ienaidnieks un labākais draugs
Bieži vien neaptveram, ka tas, kā mēs redzam lietas, sevi un pasauli, ir vienpusēji. Atrodamies duālā pasaulē, kurā kā zivs ūdenī jūtas mūsu prāts. Viņam patīk sadalīt, pretnostatīt, dzīvot kādā no pusēm. Prāts mīl būt komfortā, tāpēc tas izvēlas siltāko, labāko, garšīgāko, priecīgāko pusi. Būt otrā pusē tam nav patīkami, tāpēc tas aicina tevi tērēt visus iespējamos dzīves resursus, lai dzīve būtu nevis balansā, bet vienā pusē. Tāpat prāts spēlējas ar laika dimensijām, viņam nepatīk tagadne, šis brīdis, viņš aicina tevi spēlēties ar pārējiem laikiem, gremdējoties pagātnes atmiņās vai nākotnes vīzijās.
Prāts, kā duālisma karalis pats ir sadalīts. Sadalīts kreisajā un labajā, radošajā un analītiskajā pusēs. Prāts var būt tas, kas tevi vada un paverdzina, bet tas var būt arī instruments, kas tevi atbrīvo. Kas nespēj savaldīt prātu, tas dzīvo kopā ar lielāko ienaidnieku. Kas to spēj paveikt, tas iegūst labāko draugu, kas respektē tavu būtību un palīdz tev īstenot tavu sūtību.
Vai spēsi dzīvot bez prognozēm?
Ar katru brīdi arvien vairāk piedzīvosim to, ka prognozēt vairs nebūs iespējams. Vairāk vai mazāk visas valstis, tās nozares un ekonomika turās uz prognozēm. Arī uzņēmējdarbībā prognozes nosaka tavas aktivitātes tirgū. Viss šis stāsts ir par prāta dabu, prāts bez prognozēm nevar izdzīvot, ir apjucis. Tam vajag savu punktu nākotnē, savu vīziju, mērķi, uz kuru tiekties.
Nespējot vairs prognozēt, daudziem cilvēkiem tiks izsisti pamati zem kājām, pazudīs iluzorā drošība, iestāsies panika, bailes un dusmas. Nekas nenotiek tāpat vien, visam ir sava dziļāka jēga, bet tas, vai spēsi to sajust, būs atkarīgs tikai no tevis, no tavas spējas uzņemties par sevi atbildību, neprasot to vairāk no citiem.
Dzīvojot prāta pasaulē tu vairāk līdzinies biorobotam, kas izpilda noteiktas komandas, programmas, kas ir instalētas tavā prātā visas dzīves laikā. Iespējams, ka kādā brīdī tās tev ļāva pārvarēt savus šķēršļus, bet bezgalīga turēšanās pie viņām tev neļauj piedzīvot dzīvi savā krāšņumā. Dzīvojot pēc formulām un programmām, tu pazaudē savu autentiskumu, savu spēku un spēju ieelpot un izelpot dzīvi.
Esošā situācija ir labs pamudinājums tev piedzīvot, ka ir kas vairāk par tavu prātu. Piedzīvojot dzīvi, kurā boss vairāk nav tavs prāts, tu ieraugi, ka dzīve ir kļuvusi pārsteigumiem bagāta, krāšņāka, spilgtāka. Katrs rīts tev atnāk, kā dāvana, kas nav vairāk kā vakardienas turpinājums un savārstījums. Tu nezini kāda būs šī diena un pasaule, bet tu esi atvērts visam, kas notiek un vēlas caur tevi izpausties. Vairs nekādu prognožu un vēlmju piedzīvot dzīvi prātīgo.
Dzīves traģēdija
Dzīves traģēdija ir tā, ka kamēr tu guli, pār tevi valda apkārtējā iluzorā pasaule. Tu ar savu nevērību esi atļāvis sevi paverdzināt visiem, kam nav bijis slinkums. Tu ļāvi par savu dzīvi lemt visiem, vai tie būtu skolas skolotāji, darba devēji vai varu uzurpējušies ierēdnīši. Tu neapzinies, ka ļaudams prātam - kalpam pār tevi valdīt, apkārtējā pasaule izspēlē tevi pašu. Suverēnā vara pieder cilvēkiem, bet pieredzam, ka apkārtējā pasaulē to ir pārņēmuši tautas kalpi. Kamēr cilvēks tevī guļ, tikmēr kalps pār tevi valda. Cilvēki joprojām savos guļošajos murgos piesauc valsts vai pasaules “valdniekus”, kas viņus ir ierobežojuši, pakļāvuši un turpina paverdzināt.
Tikai pamošanās atraisīs tavas prāta važas, tikai tu pats glabā atslēgas cietumam, kurā jūties ieslēgts. Brīvība nav ārējās pasaules apsolījums un dāvana, tā ir tava dabīgā substance, kas atrodas tavā sirds dimensijā. Prātam to nesaprast un neaptvert. Prāts tevi nevar izvest no šī apburtā meža, kurā tu apmaldījies, jo prāts spēj izdzīvot tikai šajā mežā, viņš domā, ka mežs ir visa pasaule un mežmala ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt.
Izejā no esošās dzīves traģēdijas tev nepalīdzēs ne premjerministrs, ne prezidents, pat ne globālistu banda. Viņi ir tava prāta spoki, kas tev mēģina iestāstīt, ka dzīve ir tur ārā, ka tu esi tikai maza skrūvīte milzīgajā globālajā virpulī. Patiesa dzīve norisinās tikai caur tevi, visi pārējie ir tava prāta radījumi un izkropļojumi. Kad ļausi dzīvei caur sevi izpausties veidos, kā viņa grib caur tevi dzīvot, tu piedzīvosi brīvību un mīlestību. Dzīves traģēdija būs pārvētusies dzīves svinēšanās. Ko tava sirds vēlas, ko tā grib un mīl šajā brīdī? Tas arī ir tavs dzīves ceļš šajā brīdī. Droši dodies ceļā! Paļaujies!
Starpniecības laikmeta beigas
Dzīvojam mēs pasaulē, kur viens otram esam starpnieki. Piedzīvojam to gan savā izglītošanās ceļā, gan savās darba gaitās, arī valsts ir veidota no starpniekiem. Ir uzaudzēta milzīga starpnieku birokrātu armija, kas visām tavām darbībām pieprasa saskaņojumus. Tas ir bijis iespējams, jo paši esam tvēruši pasauli caur savu starpnieku - savu prātu. Prāts atrodas starp tevi un pasauli. Viss, kas notiek pasaulē, iedarbojās uz prātu. Prāts ir kā kodētājs tai enerģijai un informācijai, kas tiek raidīta un tverta. Taču prāts ir pilns ar programmām, filtriem, kas tev nekādā veidā neļauj tvert realitāti tādu, kāda viņa ir. Visam, ko prāts tver, tiek pielikts savs tulkojums, izejot no tās programmatūras, kas ir prāta rīcībā. Tāpēc katrs mēs pasauli redzam un piedzīvojam pa savam.
Prāts ir zemākā līmeņa realitāte un tas nespēj lasīt, mainīt un ietekmēt augstāka līmeņa realitāti. Šobrīd un turpmāk mēs pieredzēsim, ka prāts jaunajā realitātē, jaunajā laikmetā un pasaulē ir kļuvis impotents, jo nav vairs spējīgs aptvert to, kur atrodas, nav spējīgs arī raidīt tajās frekvencēs, kas ir jau klātesošas. To mēs pieredzēsim arī ārējā pasaulē, bankrotēs visas pasaules industrijas un nozares, kas ir uzceltas uz egoistiskā prāta, alkām pēc peļņas un personīgas labklājības. Pazudīs arī visa starpniecība, vai tā būtu nozare vai valsts aparāts.
Tu to piedzīvosi tad, kad pats spēsi tvert pasauli ar sirdi. Atvērsies durvis uz augstāku realitāti, kurā nebūs vairs manāma sašķeltība un starpniecība. Tu pats tiešā veidā piedzīvosi tās enerģijas un to bagātību, kāda valda visumā. Tu būsi ienācis jaunā pasaulē, kurā valda pārpilnība, miers, mīlestība un gudrība. Tev vairs nevajadzēs starpniekus, lai to piedzīvotu. Tu pats turpmāk veidosi savu realitāti, ne arvienu vairs to nesaskaņojot.
Vilšanās par ceļu
Cilvēce piedzīvo sekas savai “prātīgai” dzīvei. Pat neesam pamanījuši, ka lielākā daļa no tā, ko redzam un pieredzam, neeksistē, bet ir vien ilūzija, kas prāta radīta. Dzīvojot prāta pasaulē, mēs dzīvojam vēlmju un iegribu varā, ja nenotiek tas, ko vēlamies, esam vīlušies un nelaimīgi un otrādi, ja piepildās iecerētais, tad uz mirkli esam gandarīti un priecīgi. Šāda virzīšanās pa prāta ieprogrammētu ceļu rada daudz trauksmju, negatīvu emociju un vilšanos. Tāda dzīve norisinā pa apli, kur tu traucies no vieniem sasniegumiem pie otriem, no vienas baudas pie otras, no vienas algas līdz otrai. Šādi dzīvojot, tu nebaudi ceļu, tev ir svarīgi tikai sasniegt savus iluzoros mērķus, tāpēc pasauli tu redzi pakārtotus šiem mērķiem. Tas ir nebeidzams riņķis no kura nav izejas ar prātu.
Bet prāts nav vienīgais mūsu padomdevējs un logs, caur kuru lūkoties. Mūsos ir arī sirds ar savu gudrību, kas piedāvā piedzīvot dzīvi savādāk. Tā ir izeja no šiem prāta labirintiem, kas tevi svaida no viena grāvja otrā. Iespējams, ka, dzīvojot ar sirdi, atradīsies kādā no grāvjiem, bet tas nebūs vairs milzīgs pārdzīvojums un vilšanās, tad tu drīzāk izjutīsi pateicību par šādu pieredzi un mācībstundu. Tu vairs nedzīvosi segregēti un vērtējoši, jo tas ir prāta dabā. Tu dzīvosi integrēti, vairāk vērojot notiekošo, neuzstādot īpašos mērķus, ko sasniegt, bet pieņemot to, kas šajā brīdī būs atnācis. Dzīve kļūs interesanta, krāšņa, pārsteigumiem bagāta. Tu arvien vairāk piedzīvosi dzīvi tās viengabailainībā, patiesumā un brīvībā. Ilūziju mākoņi būs izklīduši.
Alkstot atbildes
Kamēr dzīvojam prāta pasaulē, mēs esam kā nosēti ar jautājumiem. Nocērtot pūķim vienu galvu, atbildot uz vienu jautājumu, tā vietā rodās 10 jauni. Prāts ir nevērīgs pret atbildēm, ja kāds arī sniedz atbildi, svarīgāk ir viņam nevis klausīties (tam viņš nav dizainēts), bet izdomāt jaunus jautājumus. Dzīvojot prāta pasaulē, tava apziņa piedzīvo 3 dimensiju, materiālo pasauli, kur prāts un ego uzurpē varu, nosakot tavu ceļu un pieredzi.
4 dimensijas kapteinis ir sirds, kurai ir visas atbildes, neskatoties uz to, ka viņa nejautā. Sirds zina un paļaujās. Šajā paļāvībā pie tevis atnāk atbildes un risinājumi tieši tad, kad tie ir vajadzīgi. Šajā apziņas pakāpē prāts nekur nav pazudis. Viņš palīdz risināt sadzīviskus uzdevumus, kurus tu viņam uzdod. Prāts kļūst par tavu uzticīgo kalpu.
Šobrīd, kā cilvēce, esam pārejā no viena stāvokļa uz otru, no vienas dimensijas uz otru, no viena kapteiņa pie otra. Šis laiks, dzīvojot vēl prātā, liek piedzīvot karu, kurā tu jūties kā upuris, zaudētājs. Tu neesi mierā ar notiekošo, tev šķiet, ka jācīnās pretim, kaut kas jāmaina un jāsasniedz. Tevī dzīvo tūkstošiem jautājumu uz kuriem tu neredzi un nedzirdi atbildes. Šajā pārejā atrodoties sirds dimensijā, tevī ir miers un paļāvība, tevī nav daudz jautājumu un, ja tev nepieciešama kāda atbilde, tā pie tevis atnāk. Tu esi mierā ar notiekošo, mierā ar sevi.
Vērtēšanas nomocītie
Ja nu ko mums skola labi iemācīja, tad tas ir vērtēt. Katrs mūsu solis tika novērots, novērtēts un koriģēts. Pēc šāda intensīva, mēs to pieņēmām par normu un turpinājām to praktizēt savās turpmākajās gaitās. Tā kā analītiskais prāts mums skolā bija attīstīts, tad tas mums bija labs sabiedrotais vērtēšanas gaitās. Analītiskais prāts izdzīvo duālā pasaulē, tāpēc viņš vienoto sadala pusēs, tas ir labs un tas ir slikts, tas derīgs, tas nederīgs, tas muļķis, tas gudrs. Visam tiek piekarināts kāds vērtējums.
Lielākai daļai no mums ir grūti paskatīties uz pasauli bez vērtējuma, jo prāts ir tik dzīvīgs, ka bez mūsu akcepta ir sagatavojis vērtējumu un mēģina savu analīzi mums ieskapēt. Mēs pat nemaz vairs nepamanām, ka pārņemam šo vērtējumu kā savējo. Prāts jūtas drošībā šajā dualitātes pasaulē, tāpēc vērtēšanu i nedomā atmest.
ELLE
Šobrīd varam piedzīvot pamatīgu elli, ja dzīvojam prātā. Tad mēs noteikti orientējamies uz negatīvo, jo prāts šo prasmi koncentrēties uz negatīvām ziņām ir izkopis vairākās tūkstošgadēs. Tā ir prāta līdzšinējā izdzīvošanas pieredze un stratēģija, kas tam joprojām liek pievērsties negatīvajam, kā magnētam. Tāpēc mediji nāk pretim mūsu prātam un ir pārpilnām piegrūsti ar negatīviem faktiem, scenārijiem, vīzijām. Esot ierautam šo negatīvo faktu turbulencē, mēs turpinām griezties šajā vektorā un vēl vairāk piemetam pagales katlā, kurā šķietami vārāmies.
Vai ir iespēja izrauties no šīs elles? Jā, jo cilvēka prāts ir tikai viens no kuģa kapteiņiem, kas var vadīt tavu kuģi. Ja esi gatavs nomainīt kapteini, tad iespējams arī piedzīvosi citus ūdeņus. Sirds ir otrs kapteinis, kas pilnībā var pārvaldīt tavu kuģi un ievest tevi mierīgākos ūdeņos. Sirds ir spējīgāka noķert kosmisko plūsmu, kas tev arvien vairāk ļaus sajust, ka atrodies īstā vietā un laikā. Kad noķer plūsmu, tad pamazām iegūsti mieru un prieku. Būs grūtākas un vieglākas dienas, bet vēlēšanās piedzīvot tikai labās ir prāta dabā. Kad dzīvo sirdī, paļaujies notiekošajam, tad tev vairs nav svarīgi konkrēti mērķi, ko sasniegt, noteiktas pieredzes, ko piedzīvot. Plūsma ir par to, lai tu tai paļautos un gūtu tādu pieredzi, kāda tieši tev ir sagatavota.
Programmas
Ikviens grib būt vērtīgs
Dzīvojot šķietamība, kurā esam sevi atdalījuša no visa kā vien var atdalīt, mēs pazaudējam vērtības sajūtu, pašapziņu, ka mēs esam vērtība. Neatņemama no kopējā kosmiskā konteksta. Jūtoties nepietiekamam, dažādās gradācijās nevērtīgam, mēs brienam dažādus ceļus, lai to kompensētu. Mēs spēlējam labo, paklausīgo lomas vai tēlojam sliktos, sasniedzam virsotnes vai dzīles, nopelnām miljonus vai kļūstam slaveni. Bieži vien tam apakšā ir dzinulis būt vērtīgākam nekā mēs jūtamies.
Bet pēc fakta, vai tad kāds var nebūt vērtība, vai kāds var būt neiederīgs šeit un tagad. Frustrācija veidojās starp to kur un kas tu esi un kur un kam tev šķietami vajadzētu būt. Šī šķietamība par to, kur un kādam tev ir jābūt, ir uzaudzēta ģimenes institūtā, traumējošā izglītības sistēmā, sacenšanās un patērēšanas vājprātā, sabiedrībā, kas vēlas izpiest no tevis to, kas tu neesi.
Tu esi vērtīgs ikvienā mirklī un vietā. Tava vērtība ir tavā unikalitātē. Neviens nav tāds kā tu, tu esi vajadzīgs pasaulei, lai tā salīmētos kopā. Bez tevis tā nebūs tik pilnīga. Lai tava gaisma starotu spožāk, tev ir jāsajūt, kā tava dvēsele vēlas izpausties. Tev ir jāļaujas plūsmai, kas tev pateiks priekšā kur un kā būt. Tevī atgriezīsies vērtības sajūta, pašapziņa. Tu sapratīsi, ka tava līdzšinējā dzīve prātā lika tev savu vērtību nepārtraukti kādam pierādīt. Dzīvojot plūsmā un lemjot ar sirdi, tu piedzīvo vērtību būt tam unikālajam posmam universā, kas savieno garu un matēriju dzīvības un dzīves mistērijā.
Apšaubi visu
Pirms kāda laika, vadot skolu Cēsīs, izveidojām mārketinga saukli “Šaubu NAV!”, lai sekmētu audzēkņu nešaubīšanos par konkrēto skolu un profesionālo izglītību kopumā. Pēc 2 gadiem es esmu gatavs jaunai kampaņai ar pretēju saukli: “Apšaubi visu!” Esam nonākuši punktā, kurā uzticēties varam tikai sev. Ne vecāki, skolotāji, kolēģi, draugi un ziņu kanāli vairs nav uzticams avots, lai saprastu to, kas notiek pasaulē. Mums melo pat valsts vadītāji un birokrāti visā pasaulē, mēģinot baltiem diegiem lāpīt to, kas irst pa vīlēm acīmredzami.
To neatrisināsi ar kritiskās domāšanas treniņu, par ko runā izglītības jomā. Šis vispar vairs nav jautājums par prāta spējām, ar šo jau kļūst “par īsu'’. Mums ir jāsāk tvert ar visām maņām vienlaicīgi, t.sk. intuīciju. Tava iekšējā balss ir patiesāka par visām ārējām balsīm kopā ņemtām. Tev ir jāsāk apšaubīt viss, lai tu sāktu saklausītu balsi, kas klusām tev stāsta par tevi un pasauli. Apšaubot, tu nomāksi šo skaļo kakofoniju, kas dzirdama ārpasaulē. Apšaubot visu, tu nomāksi galveno diriģentu, kas to visu vada - savu prātu.
Prāta simulācija
Mēs nepieredzam realitāti, mēs pieredzam simulāciju, ko veido mūsu prāts. Tas, kā mēs redzam pasauli, ir atkarīgs no iedzimtiem un iegūtiem instinktiem, pieredzes. Šajā aspektā kultūra, vide, kurā augām, spēlē lielu nozīmi tajā, kā mēs redzam pasauli. Tāpēc mēs nekādā veidā nevaram redzēt un saprast vienādi, visas mūsu maņas ir unikālas. Arī katru vārdu vai ciparu mēs uztveram savādāk, jo tā apguve ir notikusi unikālā kultūrvidē. Tāpēc kāda mēles izrādīšana nenozīmē kaut ko aizvainojošu, tā var būt arī izrādīta sajūsma.
Ko darīt? Brīžos, kad komunikācijā ar pasauli parādās emocijas, atpazīsti un saproti tās. Iespējams, tas ir reaģēšanas modelis, ko esam lietojuši iepriekš, bet katrā mirklī varam apzināties, ka tas nekādā ziņā nav saistīts ar mums šobrīd. Mums būtu jāizkāpj no mūsu vakardienas čībām. Labā ziņa ir tā, ka prāts ir gatavs mācīties jebkurā laikā un jebkurā apjomā, kaut vai pārmācīties visu, ko tas ir zinājis iepriekš. Prāts ir orgāns, kas attīstās visu mūžu. Jautājums ir tikai, vai prāts vada tevi vai tu prātu?