Mana ēna
Katrs mēs nesam savu dzirksti, kas ir daļa no Gaismas. Kad mēs nostājamies pretī gaismai ar savu svarīgumu, savu lomu, savu jebko uzpūsto, tas met ēnu. Ēna ir gaismas trūkums, kas rodās no ilūzijas par mūsu atdalītību no Gaismas. Mēs paši nobīstamies no šī ēnu teātra un vēl vairāk iekrampējamies tajā, kas mēs neesam.
Mēs nevaram būt bez savas ēnas uz šīs zemes, jo tas ir portāls nokļūšanai atpakaļ realitātē. Ēna ir kā kokiem saknes, neredzama, bet svarīga daļa un pamats būšanai zemes valstībā. Tumsa, pazeme mūs biedē, bet tieši tur ir durvis uz to, ko vēlamies pieredzēt, par ko vēlamies pārtapt. Bailes ir tas mazais šķērslis, kas jāpārvar, bez kā nevar pāraugt sevi. Kad esi nostājies pretim savām bailēm un ieskatījies tām acīs, saproti, ka tām nav bijis pamats, es nobijos no sevis.