LATPaša svarīgums. Otrais stāsts par robežām
Caur skološanos, kur ir pareizās atbildes, ko jāiekaļ, ar laiku sākam uzskatīt, ka mēs zinām, kas ir svarīgs. Caur šo svarīguma prizmu, ar laiku mēs paši kļūstam svarīgi un kļustam par svarīguma sargiem un vergiem tam, ko esam uzzinājuši. Mēs sākam uzskatīt, ka uzzinātā detaļa ir visa patiesība. Mēs savelkam tai apkārt žogus, lai neviens mūsu patiesību neizmainītu, neapskādētu, lai tā turpinātu atrasties savā vietā un ļautu mums justies zinošiem un svarīgiem.
Mums ir vajadzīgi satricinājumi, meistari, kas spētu paraut vaļā slūžas patiesībai, kas nevar būt ierobežota. Mēs nevaram pārvaldīt patiesību, mēs nevaram to ierobežot vai nosargāt. Mēs varam to piedzīvot, ja esam tai atvērti, nebaidoties no tās, atzīstot, ka patiesībā par to neko nezini. Kad esmu tukšs, tad esmu atbrīvojis vietu patiesībai, kas plūdīs caur mani.
No bailēm uz prieku
Garīguma pamatā ir nevis bailes, bet prieks. Gana daudzus gadsimtus esam baidīti ar sodiem, vainu, kaunu, dusmām, naidu. Caur to mēs nepiedzīvosim paplašinājumu, tikai bailīgi salieksimies un norobežosimies. Bailes ir balstītas prātā, bailēm ir prāta dimensija no pagātnes uz nākotni. Tās ir lineāras, garīgums ir visi iespējamie virzieni un punkti.
Cenšanās dzīvot pēc noteikumiem, atrunātiem soļiem, ko jāsper, nenes prieku, tur nav dzīvības, tur nav brīvības. Prieks rodās no nezināmā, negaidītā, noslēpumainā, no brīvības un atvērtības. Tas ir dzīvošanas pamatstāvoklis, tas ir patiess garīgums.
Vai baidies no kritiena?
Izvairīšanās no sāpēm, ievainojumiem ir veids, kā cenšamies kādu brīdi dzīvot, noslēpjoties, norobežojoties no pasaules un apkārtējiem, kas varētu mūs ievainot. Šādā norobežotībā ādas un sienu biezums palielinās, aizvien vairāk nošķirot mūs no realitātes un dzīves. Izvairoties no ievainojumiem, ko varētu mums nodarīt citi, mēs vienlaicīgi izvairāmies arī no mīlestības, ar ko varam būt apveltīti no citiem. Bez kritieniem un sāpēm nav izaugsmes, nobriešanas un gudrības, arī līdzjūtības un mīlestības. Sāpes un kritieni ir daļa no ceļa, nav iespējams tikai doties no kalna lejā vai kāpt kalnā. Pasaule ir pilnīga savā dažādībā, savā pretmetībā. Tikai pieredzot bēdas, mēs iepazīstam prieku un otrādi. Nebūtu bēdas, nespētu mēs būt arī priecīgi. Atslēga atvērtībai visam ir paļāvība. Paļāvība tam, ka nevari piedzīvot to, kas nav jāpiedzīvo un nepiedzīvot to, kas ir. Vai baidies no kritiena?
Kas ir meditācija?
Šī prakse ienāk visu mūsu dzīvēs. Tā ienāks arī skolās. Mēs aptveram, ka esot saspringtiem, stresainiem, ierobežotiem, nespējam piedzīvot vai sasniegt to, ko vēlamies un meklējam veidus, kā atslābināties, atvērties. Viena no praksēm tam ir meditācija. Tad, kad nonākam pie nodoma meditēt, prātā parādās jautājums, kā to darīt. Vai prāts var atbildēt uz to, kā ir būt neprātā? Vai tas spēj ko pateikt par teritoriju, kas ir ārpus prāta? Mēs varam lasīt un uzklausīt citu pieredzes, prakses, bet vai prāts spēj šos vārdus maz izprast, ja sajūtas tiem atrodas ārpus prāta? Ja ar vārdiem varētu nodot apgaismību, tad jau visi mēs būtu kļuvuši apgaismoti. Līdzīgi ir ar meditāciju.
Meditācija ir teritorija, kurai nav robežu, tā ir kā mīlestības okeāns, kurā pazūd robežas starp pieņemto koncepciju kas esmu es un pasauli. Pazūd robežas, ir plaša, klusa telpa, kurā nav neviens, bet tā ir pilna ar enerģiju un mīlestību. Dzīves cīņa notiek tikai katra šaurajā telpā, ko radījis prāts, piedzīvojot atrautību no avota, okeāna. Šeit viss šķiet pa īstam, jo augstās sienas, kas saceltas ap sevi, neļauj pieredzēt un piedzīvot to, kas pastāv patiesībā. Patiesība ir arī katrā no mums, dzīves ceļš uz meditāciju ļauj aizvien vairāk to piedzīvot un aptvert. Tad, kad kaut uz mirkli izdodas pieskarties plašumam, sajust ko ārpus savām sienām, tad uguns ir aizdegta un meditācija ir sākusies.
Katrs pats savs dzīves ierobežotājs vai radītājs
Visu laiku cilvēku prātiem pamet ēsmas, lai tie būtu novirzīti no sava centra, lai būtu izvilināti ārā perifērijā paust emocijas vai viedokli un būtu gatavi par šo pozīciju karot un krist. Šobrīd šī ēsma ir piemineklis, pirms tam karš ar šautenēm vai vakcīnām. Tā visu laiku tiekam novirzīti nost no mums pašiem, no šī brīža, ko varam piedzīvot. Tā vietā daudzi cilvēki izvēlas dzīvot baiļu valstībā, barot tur mītošās ēnas, visu laiku uz kaut ko reaģēt. Tā cilvēki kļūst par upuriem, kas ir izmesti ārpus dzīves mirkļa. Tā mēs pazaudējam, izšķiežam vērtīgo dzīves substanci ar ko varētu radīt tādu pasauli, kādā mēs vēlētos dzīvot, kurā pazustu prāta radītie mākoņi un ēnas. Mainītos dzīves realitāte, mainītos cilvēki un pasaule. Paplašinātos apziņa, radot iespēju kļūt par katra mirkļa Radītāju.
Cilvēki, kas paši sevi apēdīs
Jau dzirdam pirmās zombējošās ziņas, ka kanibālisms ir pieņemams. Caur medijiem jau gadsimtu tiek potēts patērēšanas bacilis, uz to turās visa mūsdienu ekonomika. Varētu jau tā dzīvot, tik kur ņemt tik daudz resursu, jo apetīte šobrīd ir lielāka nekā zemes resursi spēj atjaunoties. Tā dzīvojot, var pienākt brīdis, ka paliks pāri tas, pēc kā cilvēka prāts tik ļoti ilgojās - nauda. Nauda būs tik daudz kā nekad iepriekš un varēs beidzot ar viņu aizrīties.
Šis patērēšanas modelis ir sevi nokalpojis, tik pietrūkst drosmes tajā atzīties, jo jāmainās tad ir visam - cilvēkiem, pārvaldībai, sistēmām, attiecībām, vērtībām. Visiem piemīt pašsaglabāšanās instinkti, gan cilvēkiem, gan sistēmām un egregoriem, tāpēc gatavība mainīties tiek atlikta. Tiek izteikti drosmīgi priekšlikumi, ka jālikvidē ir patērētāji, cilvēki, nevis patērēšanas doktorīna un visa tās veicinošā sistēma. Patērētāju sabiedrība, tajā valdošā ideoloģija un izglītības sistēma var radīt tikai nākamos izsalkušos cilvēkus, lai radītu cilvēkus, kas spēj radīt nevis mazināt, ir jāveido sabiedrība, kas balstīta radošumā un radīšanā. Tas ir nākamais evolucionārais solis, ko piedzīvos tie, kas nebūs vēl “apēsti”.
Viena elpa
Mēs elpojam vienu elpu, mēs esam šī elpa. Katrs cilvēks un cilvēce kopumā. Elpa ir tā, kas ļauj dzīvot. Nebūtu elpas, nebūtu dzīves. Nāve un piedzimšana ir vārti šai iespējai piedzīvot dzīvi uz zemes.
Kaut kādā brīdī, dzīvojot šeit uz zemes, mēs aizraujamies ar dzīvi un sevi un aizmirstam, ka elpojam vienu elpu. Mēs sākam par šo elpu cīnīties, lai mums tiktu lielākais elpas malks, lai mēs visskaistāk mācētu elpot, lai mēs ar savu elpošanu kļūtu slaveni, lai mēs ko sev ar to iegūtu.
Caur to sākas kari un postažas, cīņa par elpu, bet mēs aizmirsām, ka elpa vienmēr ir bijusi un būs par brīvu, mūžīga dāvana man un cilvēcei, lai dzīvotu mierā, laimē un brīvībā.
Kā elpo tu? Vai mierīgi, brīvi un laimīgi?
Laime ir tur, kur nav "es"
Cilvēks ziedo savu dzīvi tiekdamies pēc personīgas laimes, bet tas nav iespējams. Personīgas laimes nepastāv. Laime, kā tāda pastāv, bet tā nav privatizējama, nopelnāma, izcīnāma. Tā ir pieejama daloties, daloties ar sevi, saviem augļiem. Laime pieejama tikai kopībā, vai tā būtu starp 2 cilvēkiem, ģimeni vai grupu. Laimi var piedzīvot esot dabā, saplūstot ar to. Var piedzīvot arī kosmisko laimi, kurā es sevi nejūtu atdalītu no visa apkārt aptveramā. Tā ir iespējama tikai katrā brīdī, kuram esam klātesoši. Laime nav pieejama nākotnē vai pagātnē, to nevar noturēt, pavilkt līdz nākamībai. Laimei nevajag iemeslu, sasniegumu, nopelnu, tā ir sajūta par mieru sevī un pasaulē. Tu esi mierā ar sevi, tu esi mierā ar pasauli. Neko pielikt, neko atņemt.
Kāpēc ir sāpes un ciešanas?
Kas ir sāpes un ciešanas, ko tās mums vēsta? Tās ir vēstneši, kas pienes vēsti no mūsu ķermeņa un psihes. Sāpes signalizē par to, ka ķermenī ir notikušas izmaiņas, atkāpes no bijušā, tās piervērš mūsu uzmanību vietai un punktam, kas lūdz pēc palīdzības. Ciešanas ir saistītas ar mūsu psihi. Kad viņā notiek pārmaiņas, tad mums pienāk signāli par to, ka maināmies. Kaut kas, kas ir bijis, vairs nav tāds vai nav tāds, kādu mēs vēlējāmies. Tas ķermenī rada sajūtu, ka mēs ciešam. Mēs uztveram gan sāpes, gan ciešanas, bet mēs tās neesam. Mēs tās uztveram, bet mums ir izvēle, ciest līdzi vai to tikai novērot.
Kad mēs augam fiziski, bieži izjūtam sāpes, jo notiek ķermeņa izmaiņas. Gandrīz ikviens atcerēsies savas sāpošās kājas pieaugot. Tāpat pieaugšana un briešana notiek psihē. Kaut ko zaudējam, kaut ko iegūstam, maināmies.
Nekas šajā dzīvē nav lieks, katram sava vieta būt. Sāpes ir nepieciešamas priekš ķermeņa izdzīvošanas, bet neviens neliek man ciest. Ciešanas rodās no pieķeršanās un pretošanās un bailēm kaut ko pazaudēt. Tā ir pazīme nevēlēšanai doties uz priekšu, sekot dzīves plūsmai un aicinājumam. Ja saspringšu, sāpēs, atslābšu - sāpēs mazāk vai nemaz. Ja pieķeršos tam, kas ir bijis vai piederējis, mainoties kadriem radīsies ciešanas, ja nepieķeršos lietām, cilvēkiem un savam tēlam, ciešanu un baiļu nebūs. Beidzot būšu brīvs.
Slimības, kas mūs stiprina
Caur slimībām mēs kļūstam stiprāki, rūdītāki un pieaugušāki. To mēs piedzīvojam bērnībā un ar saviem bērniem. Šīs krīzes mums visiem ir nepieciešamas, lai notiktu transformācija un evolūcija. Arī sabiedrībai ir jāpārdzīvo savas kopējās krīzes, lai no tām izkļūtu vienotāki, stiprāki un viedāki. Latvijas cilvēkiem pēdējos 100 gados ir bijusi raiba pieredze. No vienas krīzes otrā, no viena grāvja otrā. Esam izslimojuši nacionālismu, fašismu, komunismu un kapitālismu. Tie, kas ir palikuši dzīvi, saglabājuši savu cilvēcīgumu un nepārdevuši savu dvēseli, var justies tik droši kā nekad. Tad pamati ir stabili, kaut pasaule kopumā ir saplaisājusi.
Šobrīd civilizācija sirgst ar slimību, kas tāda ir tikai nopirkto mediju anālēs un statistikas excel tabulās, taču lielā mērā tēlo tam visam līdzi. Vai šādai cilvēcei maz ir vieta uz zemes, kas ļauj sevi šādi piekrāpt, bet no otras puses, visi, kas izdzīvos šajā totālajā krīzē, kur sabruks viss falšais, kļūs tik veselīgi, ka dzīvos mūžīgi.
Esmu pret jebkādu vakcināciju
Šobrīd ir toleranti paust savu viedokli par to, ka neesmu pret vakcināciju kopumā, tikai pret šo pēdējo “brīnumpoti”. Manuprāt, ir jāapzinās, ka nevaram vairs dzīvot remdeni, pa vidu. Tāpēc es paziņoju, ka esmu pret vakcināciju kā tādu, kā iejaukšanos Dabas un Dieva procesos. Slimošanas un seku likvidēšanas kultūra vispār kopš 20 gs sākuma ir kļuvusi ļoti alternatīva. Kārtējais paradokss un jēgas samainīšana, jo šobrīd par alternatīvo sauc to, kas bijusi veseļošanās prakse jau daudzus gadu tūkstošus, tik cilvēks iedomīgais ir uzskatījis visu ķīmisko par lielāko progresu cilvēces vēsturē. Šobrīd tad tādā mākslīgā sabiedrībā arī dzīvojam, kur ēdam ķīmiju vai tās sekas, tiekam zāļoti ar ķīmiju visos iespējamos veidos. Ūdens un zeme jau piesārņotas, arī gaiss šobrīd jau tiek uzfrišināts ar ķīmiju.
Tad nu šis ķīmijas uzvaras gājiens ir gājis roku rokā ar visas šīs konvencionālās medicīnas, izglītības, lauksaimniecības, ekonomikas attīstību. Visa šī farmas ķīmijas industrija ir bijis pamats māsu un ārstu apmācībai, grantiem un kukuļiem iepriekšējā un šajā gadsimtā. Ar šo ķīmisko naudu ir nopirkti viedokļu līderi, eksperti, žurnālisti, zinātnieki. Ar šo naudu šobrīd jau tiek nopirktas gandrīz visas valdības visā pasaulē, kas uz šīs smago metālu adatas grib uzsēdināti visus savus iedzīvotājus. Blaknes kopumā neviens līdz šim nav godīgi izvērtējis, jo bērnu saslimšana ar autismu, pēkšņa attīstības apstāšanās, bērnu cerebrālā trieka no uzpirktās zinātnes puses netiek sasaistīta ar bērnu vakcinēšanos. Tāpat kā mirstības strauja palielināšanās Latvijā un pasaulē pēc vakcinācijas aptveres ieviešanas. Šis notikums ļoti skaidri ilustrē to, kas iepriekš nav bijis tik labi saskatāms, jo slēpts. Piespieda vakcinēties, lai glābtu, bet daudzas reizes vairāk no tā gāja bojā.
Tās ir bailes ar ko tiek manipulēts gan pret jaunajiem vecākiem, gan pret visiem pasaules iedzīvotājiem šobrīd. Farmas industrijai tas ir bijis labs jājamzirdziņš jau veselu gadsimtu un likumsakarīgi šīs kompānijas ir kļuvušas par turīgākajām korporācijām pasaulē, kas jau ir spējīgas nopirkt medicīnu un medijus kopumā, noteiktus zinātniekus un ekspertus, valdības ar visu viņu milzīgo birokrātisko aparātu un vardarbības monopolu - policiju un armiju. Te nu esam atbraukuši, vai turpināsim pret to visu tolerēt?
Ja vēlies godīgāk par to visu uzzināt, labs resurss latviešu valodā - vakcinrealitate.org
Galvenā dzīves misija - atkodēt sevi
Savā ziņā esam roboti, kas dzīvo savā automātismā, atskaņodami ierakstus no pagātnes, rīkodamies izejot no tām programmām, kas ir instalētas ģimenē, izglītības iestādēs, sabiedrībā, redzēdami un dzirdēdami visu tādās krāsās, kā esam iemācīti, iedresēti skatīties un klausīties. Tā es piedzīvoju dzīvi uz sliedēm, kur ne pa labi, ne pa kreisi, ja nav sliežu pārmijas. Tā es braucu pa tām risēm, ko ir izveidojuši cilvēki pirms manis.
Gan jau kādu laiku tas viss mūs apmierina, jo tā ir vieglāk, drošāk, vienkāršāk. Bet pienāk brīdis, kad jūtu sevī austam sauli, ceļavēju un spēku pieredzēt autentiskāku pasauli un sevi. Lai nokļūtu uz sava ceļa pie sevis, sākumā ir jāatinstelē visas sevī ievadītās programmas no tēva un mātes, no tantēm un onkuļiem, no skolotājiem un draugiem. Līdz tīrībai. Līdz sevim. Ir jāatinstalē visas tumsas programmas, visas izglītības programmas, visas kultūras programmas un beigās arī vīrusa programmas.
Visām programmām ir sava vieta un laiks, bet, ja tās turpina darboties pēc laika, kad tām jāaiziet, tad tās kļūst par vīrusa programmām. Šobrīd pasaulē mirst patērētāju, kapitālisma un naudas ideoloģijas, reliģijas un viss, kas saistīts ar norobežošanos, ar karošanu. Tāpēc tik spilgti mēs redzam šo pēdējo agoniju ar vīrusu, ar to, ka kāds atkal taisās karot, aicina cilvēkus atkal kļūt par gaļas gabaliem karos, kuros visi ir zaudētāji.
Mums nav pienākumu
Kādreiz abpus Daugavai pie jūras dzīvoja ciltis, kas bija viedas. Dievs, Māra un Laima radīja un vadīja cilvēku, dzīve un darbs darīja darītāju. Dzīve dabā radīja labus tikumus, cilvēki ātri apguva tās likumus. Ko sēsi, to pļausi.
Pienākumi ir personu izdomājumi. Tie izdomāti, lai tu nesekotu savai sirdsbalsij, bet spētu darīt to, kas nav tavs, kur tev nav aicinājuma un vilkmes. Mums nav pienākumu ne pret vienu, dievu vai dzīvi, kādu cilvēku, uzņēmumu vai valsti. Vienīgais, kas ir jāapzinās - ko sēsi, to pļausi. Kad dzīvo dabā, tad ātri to apgūsti. Gribi siltumu, piecelies un aizej pēc malkas. Gribi ēst, sēj un pļauj. Gribi braukt ar kamanām, uztaisi tās vasarā. Tā tu ātri apgūsti tikumus, vērtības un kosmiskos likumus.
Vienīgais, ko es varu darīt, ir būt
Vienīgais, kā es varu patiesībā piedzīvot sevi, ir atteikties no visām lomām un izrādēm, apzināties, ka vienkārši esmu. Vienīgais, ko patiesi es varu darīt savā labā, ir būt autentiskam, nespēlēt vairs lomas, neuzturēt tēlus, nevilkt maskas. Tad ar vien vairāk piedzīvoju klātesamību šim brīdim un sev. Kas esmu, kad esmu visu nolicis maliņā un raugos uz savu tēlu un ķermeni no malas? Kas notiek, kad vairs sevi neierobežoju, kad nav vairs robežas starp mani un citu cilvēku, starp mani un pasauli? Tad es piedzīvoju apziņu, to, kas caurstrāvo mūs visus un izpaužās visā dabas un cilvēku daudzveidībā. Katrs kā sava pasaule, sava būšana.
Es esmu dievišķs fraktālis
Es varu sevī ietvert tik daudz, cik varu sevi apzināties. Es varu palikt pie sava ķermeņa un prāta un ar to aprobežoties. Varu iet tālāk un asociēt sevi ar ģimeni, dzimtu, tēvuzemi. Tad mans fraktālis veidojas tautiskāks. Varu iet vēl tālāk un apzināties sevi par Cilvēku, kas nav ierobežots tautībās, reliģijās un ideloloģijās. Tad veidojas Zemei draudzīgs fraktālis, kas rūpējas ne tikai par sevi, bet visu kopīgo fraktāļu ekosistēmu. Bet arī tā nav robeža, es varu kļūt par dievišķo fraktāli, kas rada jaunus fraktāļus, jaunas pasaules un visumus. Katrs fraktālis sevī ietver fraktāļa radītāju, tātad mūsos klātesošs ir Dievs. Viņš gaida brīdi, kad ļausi tam izpausties sevī, lai varētu tālāk caur tevi radīt.
Ar mani kaut kas nav kārtībā
Šī ir tikai DOMA, kas apciemo gandrīz visus cilvēkus, tādejādi radot ciešanas visā pasaulē. Tā ir tikai doma, ko ir uztvēris un attīstījis prāts, arī apkārtējā sociālā nosacītība, valdošie noteikumi to ir atbalstījuši un veicinājuši. Tas ir veicinājis to, ka cilvēki vislaik atrodas pagātnē, mēģinot atrast cēloni šai sajūtai, un nākotnē, lai kaut kādā mērā rastu risinājumus, lai kompensētu un nomāktu šo domu un sajūtu, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā.
Šis ir uzpūsts balons, pie kā tu, neskatoties uz savām ciešanām, joprojām esi pieķēries. Patiesībā karotītes nav, kā teica apgaismots puisēns filmā “Matriks”. Ir jābūt drosmei atraisīties no prāta žņaugiem un tad jau vairs nav tālu līdz apgaismībai. Vienīgā atšķirība starp apgaismotu un neapgaismotu cilvēku ir tas, ka apgaismotam pirmā ir apzinātība, kurā viņš ierauga bildi kāda viņa ir un nesaista sevi ar kādu no domām, bet novēro tās. Neapgaismotam cilvēkam pirmā ir doma, kas, savukārt, iedarbina Samsāras ratu, kurā visam ir savs cēlonis, sekas un sajūta, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.
Patiesās zāles
Man ir sajūta, drīz cilvēce piedzīvos pamatīgu kritienu. Tas skars visas dzīves jomas un aspektus, tai skaitā ekonomiskos, sociālos un personiskos. Pēc šī kritiena būs ļoti daudz cilvēku, kas nespēs tikt galā ar sevi, cilvēka psihe nespēs integrēt notiekošo. Būs daudz personīgu traģēdiju, pašnāvību, mentālu slimību.
Kā pasaule spēs to visu pārvārīt? Pasaule spēj pārvārīt visu un tai ir zāles pret visu. Tās ir pieejamas dabā un tas nāktu par labu jau šobrīd pēc iespējas vairāk tur atrasties, iedeālā gadījumā pārceļoties tur dzīvot. Atrodoties dabā, mēs sākam justies labāk. Dabā aug zāles pret visām kaitēm, tik esam aizmirsuši šīs zināšanas. Bet kas meklē, tas atrod.
Dabā ir pieejamas arī zāles pret psihiskām kaitēm, kas daudz sekmīgāk, kā ķīmiskās zāles, spēj novērst šīs kaites. Ir arī augi, kas ir apziņu mainoši, tādi, kas tev palīdz ieraudzīt šo matriksu un izkļūt no ilūziju pasaules. Kad pienāk laiks, esi gana nobriedis, tad dabas medicīna pati atrod ceļu līdz tavām durvīm.
Visu vai neko
Neatminos, kad mēs sākām pieķerties lietām, cilvēkiem, notikumiem un lomām. Tad arī sākās mūsu nebrīve. Kad iemīlāmies un vēlamies šo mīlestību sev piederīgu, vēlamies privatizēt cilvēku, kas šo plūsmu ir izraisījis, mīlestības avots sāk žūt. Kad vēlamies kādu mantu tikai sev, tad tas prasa milzīgas pūles, lai to iegūtu. Tā mēs pieķeramies arī notikumiem un lomām, nemitīgi tās auklēdami un vaļā nelaizdami. Šajās sienās, ko saceļam ap sevi, mēs nejūtamies brīvi, nepiedzīvojam dzīvi.
Mēs pazaudēsim visus savus dzīvības spēkus, ja vēlēsimies, lai mums pieder lietas, vietas, cilvēki un nauda. Vēlēdamies visu sev, mēs iegūsim neko. Cik daudz tad mums patiesībā vajag? Vien svaigu gaisu, dzidru ūdens malku, sildošu uguntiņu un ziedošu un dziedinošu zemīti. Caur šīm neprivatizējamām stihijām tu piedzīvo dzīvi, brīvību un mīlestību. Nevēloties neko no tā visa tikai sev, tu iegūsti visu.
Vakcīna kā "fast food"
Esam pieraduši dzīvot steidzoties, tāpēc esam iecienījuši ātrus risinājumus vai tas būtu ēdiens vai slimība. Vēlamies kaut ko ātri biznesā, arī ir “tabletīte”. Grūti vairs jau saprast vai bizness radās tāds tāpēc, ka bija pieprasījums vai viss tika dizainēts un ietekmēts tā, lai mēs to tā vēlētos. Jebkurā gadījumā, šis ātrums ir radījis to, ka visas industrijas ir kļuvušas indīgas vai tā būtu lauksaimniecība, medicīna vai izglītība. Šiem ātrajiem risinājumie nav ilgtspējas - ilgtermiņa labumu. Uz brīdi šķiet, ka palīdzēja un atrisināja, bet nepamanām, kā tas viss sāka mums kaitēt.
Mēs vēlamies ātrus risinājumus mūsu slimībām. Vēlamies būt izārstēti šajā brīdī, jo mums taču jāturpina skrējiens, citādi zaudēsim. Mums vairs neinteresē sekas, kāpēc ir radusies tieši šāda slimība, esam gatavi maksāt tikai par seku likvidēšanu. “Man vajag”, “es gribu” un “man pienākas” ir 3 ego saukļi ar kuriem viņš operē, lai ātri dabūtu iekāroto lietu vai stāvokli. Šobrīd piedzīvojam šos ātros risinājumus karā, kurā esam ierauti. Vakcīna tiek piedāvāta vēl negatava, bet nav jau laika gaidīt. Vakcīna tiek piedāvāta, kā ātrs risinājums, kā “fastfood”, lai varētu atgriezties atkal pie steigas. Neviens pat vairs nesola, ka tas garantēs nesaslimšanu, runa iet par to, ka VARBŪT varēsim atgriezties patērēšanā un steigā.
Vienmēr ir pieejami risinājumi, kas nāk par labu un tam ir saistība ar lēnāku, saudzīgāku attieksmi pret sevi un dabu. Tu būsi vesels savā veselumā, ja saskarsies ar dabas 4 elementiem - būsi svaigā gaisā, uz zemes nevis betona, piedzīvosi uguni ārpusē vai sevī, karsējoties pirtī vai sportojot, kā arī lietojot dzīvu ūdeni iekšienē un ārienē. Tavs ķermenis būs saņēmis nepieciešamos mikroelementus, lai varētu kalpot tev arī turpmāk.
Kā atrast pašam sevi?
Bija laiki, kad tautas, kas dzīvoja dabā, gatavoja jauniešus iniciācijām, kurās viņi atrada sevi, savu sūtību. Katrs no mums ir kā dāvana kopienai, ja spējam sastapt sevi un savus aicinājumus. Jauniešiem bija jāklīst vienatnē dabā. Nedēļām un mēnešiem. Daba, sevišķi mežonīgā, ir labākais cilvēka skolotājs un pavadonis. Daba ir pilna ar zīmēm, kas tev soli pa solim aizved pie sevis. Vēl viens veids, kas var tevi aizvest pie sevis ir pārmaiņu laiks, laiki, kad debesis sajaucās ar zemi. Tas, ko šobrīd piedzīvojam ir par laimi mums. Nevajag mums izvairīties no tā, kas notiek, šie spiedīgie apstākļi rada diskomfortu, lai tu pieņemtu lēmumu pamest to, kā laiks ir pagājis.
Meklējot jauno, meklējot sevi, savu sūtību mēs meklējam savu vietu tiešā un burtiskā nozīmē. Atrodot šo vietu, cilvēks atrod sevi. Viņš saprot, ka patiesībā neko jau nevar atrast un pazaudēt, ka viss ir tikai ceļš un pieredze, kas kalpo sev.