Mīlestības valoda
Gana pasaulē esam mācījušies sadalīties. Pēc ticības, ideoloģijas, tautības, valodas, kultūras, ķermeņa un prāta. Ir pienācis laiks atrast vienoto, to, kas katram cilvēkam ir klātesošs, daļa no ceļa un stāsta. Tā, kas ir piemītošs katram cilvēkam, kas ir viņa alkas, ir mīlestība, spēja mīlēt un ļauties mīlestībai. Tā ir substance, kas caurauž visu universu, tā ir došana, bez kā nav iespējama būšana. Ja nebūtu došanas, nebūtu arī pasaules. Tā dzīvo visa dabas pasaule, bet cilvēks ir pārāk aizrāvies ar noslēgšanos no šī avota, tāpēc arī piedzīvojam laikus, kurā paceļas jautājums “būt vai nebūt cilvēkam?”.
Mums ir jāatjauno saikne ar mīlestības avotu, jāmācās atkal staigāt un runāt mīlestības valodā, tajā, ko saprot ikviena dzīve būtne uz šīs zemeslodes. Veids, kā mēs varam atjaunot spēju piedzīvot pasauli krāšņāk, skaidrāk, garšīgāk, smaržīgāk un jūtīgāk ir iegrimt mākslu pasaulē. Ne no patērētāja puses, bet radītāja. Sākt radīt autentiskas skaņas, kuras radām jau kopš piedzimšanas kliedziena. Mūzikas valoda ir universāla, tajā var saprasties ikviens cilvēks uz šīs zemes. Jāatsāk pieskārienu terapija, mēs visi esam tajā apdalīti, tāpēc izpaužamies tik atdalīti un robusti. Jāsāk deju terapija, kurā mēs atjaunojam pieskārienu un kustību valodu, kas ir universāla visā pasaulē. Ir jāatjauno kaligrāfija, kur izpaužam savas spējas uzskicēt harmoniskāku pasauli, kurā ir vietas cilvēkam un cilvēcībai. Ir jāatcerās krāsu maģija, spēja savienot elementus, lai pasaules sadalītībā atjaunotots miers un vienotība.
Mūsu bērni alkst pēc šādas pasaules, šai pieejai ir jābūt skološanas un audzināšanas pamatā. Kad būsim kādu laiku tā dzīvojuši un auguši, tad pasaulē iestāsies miers, labklājība un brīvība, viss, ko mīlošs cilvēks var vēlēties.
Miers ir mūsu pamatstāvoklis
Miers nav kaut kas tāds, kas jāizcīna vai jānopelna. Miers ir mūsu pamatstāvoklis, kad esam mierā ar sevi un pasauli. Kas izraisa manī nemieru, kas izraisa vēlmi karot un otru nogalināt? To izraisa sašķeltība, sevis sajušana, kā kaut ko atrautu no visas Zemes vai Universa ekosistēmas.
Kad es sāku dzīvot šajā prāta sadalītajā pasaulē, kad es pats nostājos kāda pusē, tad manī dzimst nostāja par to, kas ir pareizi un nepareizi. Tad manī parādās motivācija citus pārveidot pēc mana ģīmja un līdzības. Tad rodās pareizās un nepareizās ideoloģijas, reliģijas vai tautības. Tad rodās vēlme iet un aizstāvēt savas “pareizības”. Cilvēku aklums, vēlme visu polarizēt rada šīs likstas, kas ierauj pasauli cīņās par savu taisnību, kas tiek uzspiesta pārējai pasaulei.
Šī brīža situācija, kurā cilvēci ir ierauta karā vismaz jau 2 gadus, skaidri parāda, kas darās cilvēkos, viņu prātos un domās. Viss, ko mēs piedzīvojam ārējā pasaulē ir mūsu iekšējās pasaules atspoguļojums. Prāts nav remdināms tieksmē pēc iekarošanas, sašķelšanas un paverdzināšanas. Tas ir vāveres ritenis, kurā tiekam ierauti, lai vairāk sev iegūtu, labāk sevi parādītu, vairāk medaļas izcīnītu. Šī sacenšanās ir bezgalīga no kuras izeja ir tikai sākt dzīvot savā sirdstelpā, kurā sirdsapziņa ir pamats jebkuriem lēmumiem, kuri vairs nevar būt pretrunā mani un pasauli. Kad sirds apziņa būs klātesoša manī un tevī, tad kari kļūs par kaut ko aizvēsturisku. Dzīvojot sirds telpā, mēs viens otru izjutīsim kā brāli un māsu, ko sargāt, nevis slaktēt vai paverdzināt.
Mēs nevaram atbildēt par pasauli, bet varam atbildēt par sevi. Mēs katrs esam radītājs mieram vai karam. Ko sēšu, to pļaušu. Sēšu mieru, piedzīvošu mieru. Sēšu naidu vai dusmas, piedzīvošu karu un postu. Lai miers manī, lai miers tevī, lai miers pasaulē!
Mīlestības telpa
Viss ir mīlestība, bet kāpēc mēs to nepiedzīvojam ik mirkli? Kā palielināt mīlestības telpu? Kā šo ziedu, kas ir uzplaucis, nenomērdēt? Vai patiesa došana vispār ir iespējama bez mīlestības? Vai Dievs ir mīlestība? Vai ir kaut kas ārpus šīs telpas? Jautājumi katram ir daudz, bet ceļš ir viens. Tas visus mūs aizved uz šo telpu, kurā sākam piedzīvot citu pasauli.
Mēs atskārstam, ka neesam kaut kas atdalīts no pasaules vai Dieva. Mēs piedzīvojam šo dievišķo mīlestības enerģiju, kas plūst caur mums, plūst pāri malām. Mēs nespējam neko sev pieturēt, jo enerģija ir tik spēcīga un daudz, ka mēs dabīgi vēlamies ar to dalīties. Mēģinot to visu pieturēt, mīlestības upe izžūst. Atslēgas uz šīm durvīm ir tikai mums, bet šo durvju atslēgu sargā mūsu prāts, kas aicina tevi vairāk dzīvot vakardienā vai rītdienā. Taču Mīlestības telpa ir pieejama tikai šajā brīdī, tev tai ir jāatveras, jāpaļaujas un vienā mirklī tava urdziņa kļūst par milzīgu upi. Šajā mirklī tu kļūsti par Radītāju, kas spēj pārvietoties šajā telpā, nezaudējot mīlestības klātbūtni. Lai kur tu dotos, mīlestības telpa tev seko.
Starpniecības laikmeta beigas
Dzīvojam mēs pasaulē, kur viens otram esam starpnieki. Piedzīvojam to gan savā izglītošanās ceļā, gan savās darba gaitās, arī valsts ir veidota no starpniekiem. Ir uzaudzēta milzīga starpnieku birokrātu armija, kas visām tavām darbībām pieprasa saskaņojumus. Tas ir bijis iespējams, jo paši esam tvēruši pasauli caur savu starpnieku - savu prātu. Prāts atrodas starp tevi un pasauli. Viss, kas notiek pasaulē, iedarbojās uz prātu. Prāts ir kā kodētājs tai enerģijai un informācijai, kas tiek raidīta un tverta. Taču prāts ir pilns ar programmām, filtriem, kas tev nekādā veidā neļauj tvert realitāti tādu, kāda viņa ir. Visam, ko prāts tver, tiek pielikts savs tulkojums, izejot no tās programmatūras, kas ir prāta rīcībā. Tāpēc katrs mēs pasauli redzam un piedzīvojam pa savam.
Prāts ir zemākā līmeņa realitāte un tas nespēj lasīt, mainīt un ietekmēt augstāka līmeņa realitāti. Šobrīd un turpmāk mēs pieredzēsim, ka prāts jaunajā realitātē, jaunajā laikmetā un pasaulē ir kļuvis impotents, jo nav vairs spējīgs aptvert to, kur atrodas, nav spējīgs arī raidīt tajās frekvencēs, kas ir jau klātesošas. To mēs pieredzēsim arī ārējā pasaulē, bankrotēs visas pasaules industrijas un nozares, kas ir uzceltas uz egoistiskā prāta, alkām pēc peļņas un personīgas labklājības. Pazudīs arī visa starpniecība, vai tā būtu nozare vai valsts aparāts.
Tu to piedzīvosi tad, kad pats spēsi tvert pasauli ar sirdi. Atvērsies durvis uz augstāku realitāti, kurā nebūs vairs manāma sašķeltība un starpniecība. Tu pats tiešā veidā piedzīvosi tās enerģijas un to bagātību, kāda valda visumā. Tu būsi ienācis jaunā pasaulē, kurā valda pārpilnība, miers, mīlestība un gudrība. Tev vairs nevajadzēs starpniekus, lai to piedzīvotu. Tu pats turpmāk veidosi savu realitāti, ne arvienu vairs to nesaskaņojot.
Dzīves traģēdija
Dzīves traģēdija ir tā, ka kamēr tu guli, pār tevi valda apkārtējā iluzorā pasaule. Tu ar savu nevērību esi atļāvis sevi paverdzināt visiem, kam nav bijis slinkums. Tu ļāvi par savu dzīvi lemt visiem, vai tie būtu skolas skolotāji, darba devēji vai varu uzurpējušies ierēdnīši. Tu neapzinies, ka ļaudams prātam - kalpam pār tevi valdīt, apkārtējā pasaule izspēlē tevi pašu. Suverēnā vara pieder cilvēkiem, bet pieredzam, ka apkārtējā pasaulē to ir pārņēmuši tautas kalpi. Kamēr cilvēks tevī guļ, tikmēr kalps pār tevi valda. Cilvēki joprojām savos guļošajos murgos piesauc valsts vai pasaules “valdniekus”, kas viņus ir ierobežojuši, pakļāvuši un turpina paverdzināt.
Tikai pamošanās atraisīs tavas prāta važas, tikai tu pats glabā atslēgas cietumam, kurā jūties ieslēgts. Brīvība nav ārējās pasaules apsolījums un dāvana, tā ir tava dabīgā substance, kas atrodas tavā sirds dimensijā. Prātam to nesaprast un neaptvert. Prāts tevi nevar izvest no šī apburtā meža, kurā tu apmaldījies, jo prāts spēj izdzīvot tikai šajā mežā, viņš domā, ka mežs ir visa pasaule un mežmala ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt.
Izejā no esošās dzīves traģēdijas tev nepalīdzēs ne premjerministrs, ne prezidents, pat ne globālistu banda. Viņi ir tava prāta spoki, kas tev mēģina iestāstīt, ka dzīve ir tur ārā, ka tu esi tikai maza skrūvīte milzīgajā globālajā virpulī. Patiesa dzīve norisinās tikai caur tevi, visi pārējie ir tava prāta radījumi un izkropļojumi. Kad ļausi dzīvei caur sevi izpausties veidos, kā viņa grib caur tevi dzīvot, tu piedzīvosi brīvību un mīlestību. Dzīves traģēdija būs pārvētusies dzīves svinēšanās. Ko tava sirds vēlas, ko tā grib un mīl šajā brīdī? Tas arī ir tavs dzīves ceļš šajā brīdī. Droši dodies ceļā! Paļaujies!
Kam uzticēties?
Šis ir jautājums, ko šobrīd cilvēki šķetina. Apkārt tik daudz pretēju, naidīgu viedokļu, uzbrukumi viens otram. Lai būtu drošāk, kādam gribētos pieslieties, kaut līdz galam nerezonē ne viens, ne otrs viedoklis. Cilvēks ir tā audzināts, ka patiesība, atbalsts un uzticība tiek meklēta ārējā pasaulē, pie citiem cilvēkiem. To atbalsta arī 5 mūsu maņas, bet lielā mērā caur tiem pasaule tiek tverta prāta prizmā.
Šis ir laiks, kad sabiedroto meklēšana jāsāk no sevis. Mums ir dievišķš instruments, kas nekad nemelo, kas zina visas atbildes, uz to var paļauties dienā un naktī. Tā ir mūsu sirdsapziņa, sirdsbalss, mūsu 6. maņa. Tas ir vienīgais avots kam varam šobrīd uzticēties. Sirdsbalss kļūst skaļāka, kad sākam tajā ieklausīties, kad atliekam maliņā sistēmā uztrenēto prātu un vēlmi par personīgo izdevīgumu, mērķiem un peļņu. Vienreiz paklausot sirdij, tu sāc dzirdēt patiesas atbildes uz saviem jautājumiem, tu sāc iet to ceļu, kas tev ir paredzēts. Šajā ceļā tu satiec cilvēkus, kam var uzticēties. Tev nevajag to vairs pierādīt, tava sirds jūt katra cilvēka sirdi.
Inženieris bez sirds
Inženieris bez sirdsgudrības uzbūvēs ātombumbu. Prāta spodrināšana sabiedrībai var būt noderīga, jo atvieglos cilvēku dzīvi, bet ja prāta treniņš neies roku rokā ar sirds attīstību, tad mēs joprojām piedzīvosim karus, nabadzību un postu. Ir jābeidz šī mētāšanās starp pusēm, ir jābeidz dzīvot sadalīti un fragmentēti. Ir jāiestata cilvēks no jauna, tāds kāds viņš ir ienācis šai pasaulē - ar sirdi, prātu, ķermeni un garu. Šādā visaptverošā izglītošanās ceļā radīsies cilvēce, kas ir vienota un vairs nav dalāma tautībās, reliģijās, ideoloģijās, lai turpinātu karot un viens otram pierādīt savu taisnību. Katrs piedzīvo savu apziņu un savu patiesību, pret to nav jācīnās un jāierobežo. Mums jāļauj cilvēkiem piedzīvot dabas daudzveidību ne tikai dabā, bet arī starp cilvēkiem. Prāta un sirds attīstība ies roku rokā, lai savienojoties šīm substancēm, rastos viedums. Šādā viedā sabiedrībā, cilvēki varēs atļauties lietot tehnoloģijas, kas būs jau par labu cilvēkiem.
Vilšanās par ceļu
Cilvēce piedzīvo sekas savai “prātīgai” dzīvei. Pat neesam pamanījuši, ka lielākā daļa no tā, ko redzam un pieredzam, neeksistē, bet ir vien ilūzija, kas prāta radīta. Dzīvojot prāta pasaulē, mēs dzīvojam vēlmju un iegribu varā, ja nenotiek tas, ko vēlamies, esam vīlušies un nelaimīgi un otrādi, ja piepildās iecerētais, tad uz mirkli esam gandarīti un priecīgi. Šāda virzīšanās pa prāta ieprogrammētu ceļu rada daudz trauksmju, negatīvu emociju un vilšanos. Tāda dzīve norisinā pa apli, kur tu traucies no vieniem sasniegumiem pie otriem, no vienas baudas pie otras, no vienas algas līdz otrai. Šādi dzīvojot, tu nebaudi ceļu, tev ir svarīgi tikai sasniegt savus iluzoros mērķus, tāpēc pasauli tu redzi pakārtotus šiem mērķiem. Tas ir nebeidzams riņķis no kura nav izejas ar prātu.
Bet prāts nav vienīgais mūsu padomdevējs un logs, caur kuru lūkoties. Mūsos ir arī sirds ar savu gudrību, kas piedāvā piedzīvot dzīvi savādāk. Tā ir izeja no šiem prāta labirintiem, kas tevi svaida no viena grāvja otrā. Iespējams, ka, dzīvojot ar sirdi, atradīsies kādā no grāvjiem, bet tas nebūs vairs milzīgs pārdzīvojums un vilšanās, tad tu drīzāk izjutīsi pateicību par šādu pieredzi un mācībstundu. Tu vairs nedzīvosi segregēti un vērtējoši, jo tas ir prāta dabā. Tu dzīvosi integrēti, vairāk vērojot notiekošo, neuzstādot īpašos mērķus, ko sasniegt, bet pieņemot to, kas šajā brīdī būs atnācis. Dzīve kļūs interesanta, krāšņa, pārsteigumiem bagāta. Tu arvien vairāk piedzīvosi dzīvi tās viengabailainībā, patiesumā un brīvībā. Ilūziju mākoņi būs izklīduši.
Alkstot atbildes
Kamēr dzīvojam prāta pasaulē, mēs esam kā nosēti ar jautājumiem. Nocērtot pūķim vienu galvu, atbildot uz vienu jautājumu, tā vietā rodās 10 jauni. Prāts ir nevērīgs pret atbildēm, ja kāds arī sniedz atbildi, svarīgāk ir viņam nevis klausīties (tam viņš nav dizainēts), bet izdomāt jaunus jautājumus. Dzīvojot prāta pasaulē, tava apziņa piedzīvo 3 dimensiju, materiālo pasauli, kur prāts un ego uzurpē varu, nosakot tavu ceļu un pieredzi.
4 dimensijas kapteinis ir sirds, kurai ir visas atbildes, neskatoties uz to, ka viņa nejautā. Sirds zina un paļaujās. Šajā paļāvībā pie tevis atnāk atbildes un risinājumi tieši tad, kad tie ir vajadzīgi. Šajā apziņas pakāpē prāts nekur nav pazudis. Viņš palīdz risināt sadzīviskus uzdevumus, kurus tu viņam uzdod. Prāts kļūst par tavu uzticīgo kalpu.
Šobrīd, kā cilvēce, esam pārejā no viena stāvokļa uz otru, no vienas dimensijas uz otru, no viena kapteiņa pie otra. Šis laiks, dzīvojot vēl prātā, liek piedzīvot karu, kurā tu jūties kā upuris, zaudētājs. Tu neesi mierā ar notiekošo, tev šķiet, ka jācīnās pretim, kaut kas jāmaina un jāsasniedz. Tevī dzīvo tūkstošiem jautājumu uz kuriem tu neredzi un nedzirdi atbildes. Šajā pārejā atrodoties sirds dimensijā, tevī ir miers un paļāvība, tevī nav daudz jautājumu un, ja tev nepieciešama kāda atbilde, tā pie tevis atnāk. Tu esi mierā ar notiekošo, mierā ar sevi.
Pāraugt sevi
Mēs esam ieradušies uz šīs brīnišķīgās planētas, lai pāraugtu sevi, lai attīrītu savu dvēseli no iepriekšējo iemiesojumu tīkliem un mezgliem, kas turpina griezt mūsu karmas ratu, lai mēs ko iemācītos un izlīgtu ar sevi un pagātni. Jo grūtākus laikus piedzīvojam, jo ātrāka ir iespēja sevi no šīs pagātnes bagāžas atbrīvot. Mūsos ir uzkrājušies daudzi emocionālie un psiholoģiskie bloki, kas traucē mums pasauli piedzīvot tās dabīgajās krāsās. Mūsu uztrenētais prāts neļauj atlaist kontroles un manipulācijus rīkus, lai paļautos savas dzīves plūsmai un piedzīvotu dzīvi patiesāk un pilnīgāk. Šobrīd kā cilvēce esam uz naža asmens, kur prāts vairs nevar, bet sirds vēl nespēj. Šī pāreja, ko visi kolektīvi piedzīvojam, ir par stūres nodošanu sirdij, sirdsbalsij, intuīcijai. Šis ir alķīmisks process, ko agrāk vai vēlāk piedzīvosim visi, jo tāda ir šī pāreja no 3 uz 4 dimensiju. Zeme to jau ir paveikusi, tagad ir tava kārta. Bez sirds, tikai ar prātu tu vairs uz Zemes nevarēsi izdzīvot.
Vai laime ir programmējama?
Mums mēģina iestāstīt, ka jā. Mums māca skolās, ka, ja izmācīsimies, iegūsim labu darbu, tad būsim laimīgi. Mums māca ģimenēs, ka, ja būsim paklausīgi, tad visu sasniegsim, arī laimi. Mūs programmē mediji, ka, ja nopelnīsim vai laimēsim miljonu, tad gan būsim laimīgi. Mūs virza darbā uz mērķiem, kur beigās tiek solīta laime. Arī šobrīd lielā restarta piedāvājumā ir dzirdēts par to, ka mums nekas nepiederēs, bet būsim no tā absolūti laimīgi. Ārējais spiediens ir par to, lai tu piedzīvotu laimi nākotnē. Bet vai viņa vispār var atrasties nākotnē? Vai viņa vispār ir ieprogrammējama?
Manuprāt, nē. Tas, kas gaidīs, sasniedzot iepriekšminētos mērķus, ir īslaicīgs gandarījums vai prieks, kas ātri izgaisīs un lai saņemtu nākamās gandarījuma devas, tu būsi gatavs nākamajiem mērķiem šajā žurku skrējienā. Laime nav laikā un ārējā telpā. Tā var būt klātesoša šajā brīdī un tevī. Un tas nav saistīts ar kādiem ārējiem sasniegumiem. Tas ir stāvoklis, kurā tu esi pateicīgs, pieņemošs tam, ka tu esi. Tu esi mierā ar to, ko piedzīvo. Tu neprasi, lai būtu labāk vai vairāk vai savādāk. Tu jūties laimīgs, jo piedzīvo vienotību ar visu.
LEC!
Vairākas reizes dzīvē esmu paļāvies plūsmai, aicinājumam, sirdsbalsij un sekojis tai, neskatoties uz to, ka prāts piedāvāja palikt komfortablajā pusē, kur ir skaidrība par rītdienu, zināms algas saņemšanas datums, visi izdevumi un ieņēmumi balansā. Katrā gadījumā, prāts aicināja nesteigties ar sasteigtu un neizsvērtu lēmumu. Laika gaitā mēs visi esam kļuvuši par prātīgiem sapiensiem, kas tā ir audzināti un skoloti, kas ļoti ir iemīlējuši komfortu, paredzamību, tik ļoti, ka dažos gadījumos pat labāk izvēlētos nāvi nekā lēkt nezināmajā.
Visās reizēs, kad esmu paļāvies un lēcis nezināmajā, esmu bijis laimīgs un pārsteigtrs, cik liela ir bijusi mana izaugsme šajā nezināmajā teriotrijā. To apstirpinās ikviens psihologs, ka vislabāk mēs attīstamies nekomforta zonā, jo tā ir dizainēts mūsu prāts, viņš darīs visu, lai arī šo neskarto teritoriju padarītu zināmu un tāpēc ir gatavs mācīties, dienu un nakti. Uztveres spējas šādā stāvoklī ir milzīgas.
Laiks, ko šobrīd piedzīvojam, ir par tavu gatavību lekt, lekt nezināmajā, atteikties no iedomātā komforta un paredzamības. Kā būs? Garantiju nav, bet, ja apzinies mūžību sevī, tad jau nav ko zaudēt, var tikai iegūt. Patiesa dzīve nenotiek paredzāmībā, iecerēto plānu sasniegšanā. Tā notiek nejauši, tieši šajā brīdī, nenojaušot, kas būs nākamajā brīdī. Iedrošinājumam, aicinu atcerēties notikumus, kad ceļojāt kādā nezināmā vietā, bijāt kādā retrītā pirmo reizi vai veicāt ko tādu, no kā sākumā baidījāties. Tāda atvērtība, uztveres asums, prieks par procesu un gandarījums par redzēto, dzirdēto un sasniegto nerādījās pat optimistiskākos scenārijos. LEC!
Veiksme vai laime, ko izvēlēties?
Sabiedrība un katrs cilvēks tiek ieprogrammēts, lai mēs vēlētos kļūt par veiksminieku. Kāds sapņo par miljonu loterijā, kāds par prestižu amatu, kur varēsi gozēties aukstākā sabiedrībā, kāds sapņo par miljoniem, ko veiksmīgu manevru rezultātā nopelnīs, kāds par veiksmīgu ģimenes dzīvi, ko var aprakstīt glamūrīgos žurnālos. Šie ir pusaudziski sapņi, kas mums tiek iepotēti skolās, medijos un pusaudziskajā sabiedrībā. Neviens no viņiem nav par tevi, tavu ceļu, jo tas ir unikāls un autentisks. Un tam nav nekāda sakara ar veiksmi. Tā drīzāk ir laime atklāt, kas es esmu un kāda ir mana sūtība pasaulē, ko es varu dot savai kopienai. Veiksme ir par ņemšanu, par to, lai man būtu vairāk, labāk, lai es izceltos uz pārējā fona. Laime nav iespējama ņemot, tā tiek piedzīvota dodot. Tas arī nosaka tavu pieaugšanu, kas kopumā nav raksturīga rietumnieku sabiedrībai. Tā joprojām vēlas baudīt ņemšanas priekus un būt veiksmīgāka par citiem.
Digitālais pieskāriens
Ir vesela paaudze, kas piedzīvoja eksperimentu ar mazuļa nošķiršanu no mātes pēc dzemdībām, par mazuļa neņemšanu rokās, lai neizlutinātu. Sekas ir aprakstītas daudzos pētījumos. Šī pieredze liecina, ka mums nevajag uzticēties jaunām teorijām par jebko, pat ja to saka autoritātes, tādas kā ārsti, skolotāji, dažādi vadītāji. Šobrīd kovidšova laikā redzot, kas notiek, paliek bēdīgi par tiem bērniem, kas īstajā mirklī arī nesaņem vajadzīgo pieskārienu, samīļošanu un smaidu, jo seju sedz maska, rokās ir gumijas cimdi un starp cilvēkiem tiek novilkta plēve, kas neļauj izjust pieskāriena un saskarsmes burvību.
Jau kādus 10 gadus esam pārejā no ķermeņa glāsta un digitālo glāstu. Šobrīd jau vairāk glāstam telefona, citu gadžetu ekrānus kā viens otru. Mēs pat nemanām, kā viss mūsu dzīvēs kļūst mākslīgs. Nav vairs tālu līdz brīdim, kad sāksim mīlēties ar robotiem, kur tehniski, iespējams, viss būs kārtībā, bet bezdibenis zem kājām tikai palielināsies, jo sirds siltumu, mīlestību nevar nodot neviens gadžets vai ierīce.
Steidzami nepieciešami TANTRAS kursi visiem, kas to vēlas, lai atkal spētu novērtēt, cik bezgalīgi dod apzināts, mīlestības pilns pieskāriens.
Es tevi MĪLU
Šos vārdus mēs gaidām, tā ir kā barība mūsu dvēselei. Bērnībā mēs to gribam dzirdēt no vecākiem, sev tuviem cilvēkiem, laikam ejot no saviem draugiem, saviem mīļotajiem. Lielākā daļa cilvēces mīlestību uztver egoistiski, kā maiņas objektu, ar ko tirgoties. Tu man - es tev. Altruistisku mīlestību mums iemāca mūsu bērni, viņi to mums dāvā bez maksas un arī mēs dzīvojot šādā gaisotnē, to iemācamies.
Pa lielam, viss jau ir mīlestība, tā ir enerģija, kas caurauž visu visumu un tās pamatprogramma ir dot, neko pretim nesaņemot. Mīlestība ir došana. Kad tu to dari, tad tu savās attiecībās ar pasauli ej pa mazākās pretestības ceļu, kas tev ļauj būt tādā enerģijas pacēlumā, ka vari staigāt nedaudz virs zemes.
Jaunākā mīlestības definīcija, kas mani uzrunāja ir: Ja es kaut ko priekš tevis daru un tev patīk tas, ko es priekš tevis daru un man patīk, ka tev tas patīk, tad es tevi mīlu.
Tavs dzīves kompass
Bieži jūtamies nomaldījušies, apjukuši, jo nesaprotam, kur atrodamies vai uz kurieni mums būtu jādodas. Šādos brīžos griežamies pie astrologiem, numerologiem, Skolotājiem vai citiem citiem zinātājiem, kas spētu kliedēt mūsu šaubas, sniegtu cerību mūsu šķietamajā bezizejā. Vai spējam paši, bez citu palīdzības, nokļūt līdz savam dzīves virzienam?
Jā, patiesībā tas ir tik vienkārši. Mīlu, patīk, gribu ir mūsu dzīves kompass, kas mums norāda uz mūsu ceļu. Šādā veidā mūsu inteliģentās ķermeņa sistēmas saka tev priekšā. Bet bieži vien nomācam šīs atbildes ar savu prātīgumu, savām vēsturiskām programmām iet ne savus ceļus, darīt ne savus darbus, būt kopā ne ar saviem cilvēkiem, teikt ne savus vārdus. Viss ir tavās rokās, atbilde ir tavā priekšā - tevī. Kad sāksi klausīt savai balsij, tad drīz vien būsi uz sava ceļa, kas tevi aizvedīs tur, kur tev jānokļūst.
PALDIES!
Es tev saku PALDIES! Es tev paklanos par to, ko tu izdarīji, kas tu esi, ko tu dari. Nav jābūt tiešā saskarsmē ar to, lai tu būtu kādam cilvēkam pateicīgs. Tu vienkārši saskaries ar otra cilvēka cilvēcīgumu un tas atraisa tevī jūtas, emocijas. Tas var būt profesionālā sfērā, kad pret tevi izturās kā pret tevi, runājot līdzvērtīgās pozīcijās. Tas var būt jebkādās attiecībās. Otrs izdara tev ko labu, jo viņš jūt aicinājumu tev vai citiem līdzēt neko pretim neprasot. Viņš tev dāvā savu mīlestību, kas atslēdz šīs pašas sajūtas arī tevī. Arī tu sajūti mīlestību un vēlies ar to dalīties, dāvināt citiem.
Kas mainās, kad tu saki “paldies”? Tu to nevari zināt, bet mainīties var viss. Ja tu to vēlies pateikt otram, tad iespējams, ka otram šie vārdi ir ļoti vajadzīgi. Plūsma aicina tev tam ļauties. Iespējams, ka caur to otram notiks transformācija, kas var sekmēt arī tavu transformāciju. Var notikt MAĢIJA.
Mīlestība un bailes
Tu un pasaule sastāv no enerģijas. To varētu dēvēt arī par mīlestības enerģiju, par mīlestību. Kad šī plūsma ir netraucēta, tad viss atrodas harmonijā. Taču ir brīži, kad šī plūsma tiek traucēta un tu nonāc disharmonijā ar sevi, apkārtējo pasauli. Kas rada šo iziešanu no harmonijas un dabīgā plūduma?
Tas ir mūsu prāts, kas nepaļaujas, vēlas visu kontrolēt un noteikt. Kad mēs atrodamies baiļu stāvoklī, kas ir prāta izraisītas, mēs vairs nejūtam mīlestību, kas pēc būtības ir klātesoša ikvienā atomā kosmosā. Mēs kļūstam akli pret to kas pastāv, un sākam veidot savu pasauli, kam ar realitāti nav nekāda sakara.
Šobrīd mēs piedzīvojam laikus, kad izšķiras, kā mēs jutīsimies un dzīvosim turpmāk. Ja izvēlēsimies dzīvot prātā, tad nepiedzīvosim dzīvi, piedzīvosim bailes un nepārtrauktas ciešanas. Ja izvēlēsimies dzīvot sirdī, tad piedzīvosim mīlestību un harmoniju sevī un pasaulē, piedzīvosim dzīvi, kāda tā ir patiesībā.
Tavs ceļš uz LAIMI
Mums nekad nav mācīta mīlestība, kā mums mīlēt sevi un pārējos. Mums vienmēr mācīja, kur iet un ko darīt. Padomiņš bija vecākiem, skolotājiem, vadītājiem un valdītājiem. Vienā brīdī atsakoties no savas mīlestības pret sevi un savu ceļu, tu sāki piedzīvot citu dzīves un ceļus. Tu iekļuvi prāta pasaules matricē, kurā ieciklējies uz sabiedrībā valdošām normām un noteikumiem. Tu radīji savu viltus veidolu, lai ierakstītos apkārt esošajās sistēmās, jo tev šķita, ka tā būs drošāk.
Tevi mācīja, ka laime ir sasniedzama ārējā pasaule un kaut kas ir jāizdara, kaut kur ir jānokļūst, lai tu to iegūtu. Tā mēs sākām dzīties pēc iluzorās laimes, kas mums caur medijiem tiek programmēta īpašumu, lietu, naudas, baudas, slavas un varas veidā. Kad tu kaut ko šķietami sasniedz, tavs prieks ir īss un tu nolem, ka jāiegūst kas vairāk, tad gan būs laime. Kad esi šādā veidā vairākas reizes uzkāpis uz viena un tā paša grābekļa, iespējams, ka aizdomājies, vai gluži visiem vajag ticēt un klausīt. Iespējams, ka šajā pauzē sajūti dzīves plūsmu, kas maigi tev pieskaras un vilina sev līdzi. Ja tava prāta pasaule jau ir ieplaisājusi, iespējams, ka paklausīsi savai sirdsbalsij un neprātīgi tai sekosi - lai piedzīvotu un izdzīvotu savu patieso būtību, savu plūsmu, kas aiznesīs tevi brīvībā un pārpilnībā. Tu piedzīvosi laimi un mīlestību.
Tava izrāde
Mēs visi esam spēlmaņi un radītāji. Mēs programmējam savu dzīves spēli un to, ko radījām, arī izspēlējam. Lielākoties neapzināti. Visa pasaule ir sastāvoša no spoguļiem, kas piedalās mūsu radītajā realitātē. Mēs neredzam cilvēkus un pasauli tādus, kādi viņi ir, mums ir pretenzijas pret tiem, tāpēc mēs pieredzam pasauli mūsu nokrāsās. Mums šķiet, ka kāds ir pret mums, kāds mums dara pāri, bet mums ir jābūt šiem aktieriem pateicīgiem, ka viņi uz brīvprātības pamatiem spēlē to lomu, ko mēs viņiem esam piešķīruši. Viņi atspoguļo mūs, lai mēs labāk saprastu sevi, savu pasauli. Viss apkārt notiekošais ir veidots tā, lai mēs mācītos, visa pasaule plūst pie mums unikālā veidā, lai mēs beidzot satiktos un pieņemtu sevi. Kad būsim apguvuši šo mācībstundu, tad mēs būsim brīvi no nogurdinošām viesizrādēm ikdienā. Skatuves prožektori pagaisīs un mēs varēsim piedzīvot mīlestību savā dabīgajā plūdumā. Mēs mīlēsim pasauli, pasaule mīlēs mūs. Divi būs kļuvuši par Vienu.