Slimības vienmēr ir pavadījušas mūs nevis tāpēc, lai sodītu un atņemtu, bet lai mācītu un dotu. Dotu iespēju katram cilvēkam un cilvēcei kopumā tikt vaļā no tā, kā laiks ir pagājis, kam jātransformējas. Tā ir iespēja augonim pārsprāgt un izvadīt no organisma veco, slimo, nederīgo. Slimība ir kā iespēja pāraugt jaunā kvalitātē. Tas notiek gan cilvēkā, gan cilvēcē kopumā. Katra epidēmija pasaulē izpauž cilvēku dabu. Un tagad cilvēku dabu izpauž slimība C0V!D !9.
Kā tu raksturotu cilvēci, kas slimo ar slimību, kuras nav, bet atļaujas būt sevis apkrāpta? Kā tu raksturotu cilvēci, kas nezin, ka viņa joprojām atrodas vergturībā, bet domā, ka ir pasaules naba? Mākslīga medicīna, mākslīga izglītība, mākslīga lauksaimniecība un pārtikas industrija, mākslīga dzīve pilsētās. Ja jau viss tik mākslīgs, tad arī slimība nevar būt dabīga.
Drīz kāršu namiņš sagāzīsies un kāds tad būs pamats uz kura nostāvēt? Viss, ko stāstīja mums politiķi, būs bijis tikai meli. Viss, ko mācīja mums skolās, nebija par mūsu, bet sistēmas un politikas vajadzībām. Viss, ko ārstēja mums sistēmas medicīna, bija tikai par to, lai cilvēks kļūtu vēl atkarīgāks un slimāks. Gandrīz viss, kas ticis saražots bija tikai par peļņu.
Lai tiktu vaļā no šiem augoņiem, cilvēkiem caur šo slimību ir jāsajūk prātā. Tādas ir zāles šai slimībai, kuru daži apsviedīgi puiši izdomāja. Kad prāts būs uzkāries, tad atklāsies, ka varam dzīvot un turēties pie savas SIRDS APZIŅAS, kas ir Dieva vēstnesis uz šīs zemes. Tā ir iespēja cilvēcei, kļūt pieaugušākai un viedākai. Tev necelsies vairs roka kādu piekrāpt, jo tu apzināsies, ka viss nāk atpakaļ. Ko sēsi, to pļausi. Tā būs apgaismība katram atsevišķi un cilvēcei kopumā. Mums sāksies cita dzīve, mēs beidzot sāksim DZĪVOT.
Mums ir piebāztas pilnas galvas ar to, kas ir labi un slikti, ar to, kas ir pareizi, kas nepareizi, ar to, ko vajadzētu dzīvē sasniegt, ko nē, ar to, kādi darbi ir prestiži, kādi nē. Šajā renē, pa kuru slīdam un uz kuras tiekam novietoti sabiedrībā, ģimenēs, skolās un darbos, mēs nedzīvojam dzīvi, mēs to imitējam. It kā no malas skatoties cilvēks, kā cilvēks, kaut kur iet, kaut ko dara, kaut ko pauž, bet viss ne par dzīvi, ne par šo brīdi. Dzirdam tik to, cik labi dzīvosim, cik daudz sasniegsim, cik daudzus apsteigsim, cik daudz nopelnīsim, cik labu galu dabūsim.
Tās visas ir ilūzijas, miegs, sapnis, kurā tu kaut kad iekļuvi, kad noticēji šai pasakai. Tad tavi smiekli apklusa, enerģija nokritās, dzīve vairs nebija tik rotaļīga, dzīve vispār atkāpās, jo tu tai vairs neveltīji uzmanību. Tev vajadzēja kļūt nopietnam, mērķtiecīgam, lai kaut ko sasniegtu, lai skolotāji, darba devēji, sabiedrība varētu ar tevi lepoties un rēķināties.
Šajā ilūziju ceļā mēs viens otru atbalstām gulēšanā, neļaujot un neatbalstot pamošanos. Ja kāds sāk izrādīt pamošanās pazīmes, tad tādi ir žigli jāapklusina, jāārstē, jāizolē, jānovakcinē. Šādi baltie zvirbuļi varžu dīķī tikai traucē kvākšķināt.
Cilvēki vēl atceras aicinājumu doties pie galda, kas lūzt no rasola un citiem labumiem. Viss par brīvu un viss tik garšīgs. Viena vakcīna garšīgāka par otru. Tie, kam ir sajūta, ka viņiem pienākas, tie nav gatavi celties no šī galda un atteikties no visiem sistēmas gardumiem. Tiem tad ir jāpaliek ar sistēmu uz mūžīgiem laikiem, arī sistēmai grimstot bezdibenī. Šis apskāviens tad būs galīgs un mīlestība līdz nāvei.
Savukārt tie, kam šie salātiņi šķebina un nevieš uzticību, ceļas no pārpilniem galdiem, kuri uzklāti ar naudu, kas ir tik daudz, kā nekad un, pārsteidzot klātesošos, kam pilnas mutes jau piebāztas, dodas prom. Katram savi plāni, kā noturēties, kāds sāks audzēt pārtiku pats, kāds mainīsies, kāds vēl izdomās veidus kā pāri tikt. Šie cilvēki vairs nedomā, ka viņiem pienākas, viņi ir gatavi uzņemties atbildību par sevi un ģimeni.
Mums daudzi grib kaut ko iemānīt. Mēs esam nonākuši pat pie tā, ka mūsu kalpi, kas izliekās par kungiem, grib mums kaut ko iemānīt. Katrs, lai tiktu pie siles kaut ko sola, skaidri zinot, ka to nepildīs. Mūsu lietoto auto tirgū pārsvarā ir automašīnas, kuru noskrējiens ir grozīts. Mums ir farmācijas, tabakas un alkohola kompānijas, kas grib iemānīt savu produkciju. Mums ir kaudzēm firmu, kas arī grib nopelnīt savu riekšavu zelta šajā globālā cīņā par zemes resursiem, mums ir miljoniem yūtūberu un instagrammistu, kas arī pārdod savu sūdu uz kociņa.
Mēs piedzīvojam globālā kara kulmināciju, kurā mēs pilnā mērā izbaudām sekas mūsu egoismam, kura spējas aprobežojas tikai ar rūpēm par sevi. Tad nu šajā kvintesencē, ievēlētie kalpi rāda spilgtu tēlojumu šai sērgai. Ir gatavi sava labuma dēļ ziedot šajā teritorijā mītošos cilvēkus ķīmiskiem eksperimentiem ar vielām, no kuriem iet bojā vairāk cilvēku, nekā no mākslīgi izraisītās slimības. Ir bēdīgi, ka kāda daļa vēl joprojām uzticās “šiem labdariem”, kas aci nepamirkšķinādami, grūž cilvēkus nāvē. Brīžiem jau šķiet, ka jānomainās veselai paaudzei, lai šī mānīšanās un blēdīšanās beigtos.
Ko mēs varam darīt? Mes varam iet šajā karā ar skaidru sirdi, nevienu vairs nekrāpjot un nemānot, t.sk. sevi, izpildot savus solījumus, atbildot par saviem vārdiem un darbiem, esot godīgam pret sevi, savu sirdsapziņu. Sirdsapziņa ir lukturis, kas var tevi izvadīt caur šo Tumsas ieleju, kurā viss nebūs tik gaiši un mierīgi, taču sirdī degošs mērķis par labāku, godīgāku, saprātīgāku, mīlestības pilnāku pasauli spārnos un stiprinās katru ceļinieku šajā grūtajā ceļā no kalna uz kalnu. Ja varēsim vienoties pārgājiena grupās un nometnēs, tad ceļš būs vieglāks un drošāks. Sākam veidot savas apmetnes ārpus karavīru ieņemtām teritorijām - pilsētām.
Kādreiz bērnībā spēlējām spēli, kuras mērķis bija tev no viņas izkļūt. Ja biji redzīgs un atjautīgs, tad saprati, kas ir tā atslēga, lai varētu piecelties un pamest apli. Tad tu varēji smieties par tiem, kas joprojām ir spēlē un nesaprot, kā tikt no viņas ārā.
Līdzīgas sajūtas man ir arī šobrīd, tik es vairs nesmejos par citiem, ļauju viņiem gūt savu pieredzi. Katrā ziņā redzu to, ka tie, kas ir sapratuši spēles noteikumus, izstājās no tās. Pārvācās dzīvot uz vietām, kur šīs spēles troksnis vairs viņus tā neskars. Ja vēl nav pārvākušies uz laukiem, tad lielā mērā to apsver, katrā ziņā dvēsele viņus aicina. Pamodušies cilvēki domā, kā veidot savu ekonomiku, ārpus vecā matriksa un tiem spēles noteikumiem, kas tur pastāvēja. Viņiem ir saprotams, ka arī visi vecā matriksa pakalpojumi, vai tā būtu izglītība, medicīna vai citi, ir par to, lai tevi ieaijātu dziļākā miegā, kurā tu pazaudē orientieri un aizmirsti spēles jēgu. To aptverot, tu ieraugi jaunus apvāršņus aiz kuriem jau ir citas zemes, citas spēles un rotaļas par kurām tev vēl nav skaidrība, bet ir nojausma, ka nākamajā spēlē tu nebūsi vairs bandinieks, kas tiek upurēts karaliskās ģimenes saglabāšanai un labklājībai. Tu sāc aptvert, ka nav vairs ierobežojumu un sabiedrības spiediena, lai tu spēlētu noteiktu lomu vai piedzīvotu to, ko sabiedrība no tevis vēlas. Tu vari būt tas, kas vēlies būt. Būs arī atbalsts tam, lai tu to piedzīvotu. Gan kopienas, gan vides, gan kosmosa.
Sabiedrībā katram no mums ir sava vērtība, kas balstīta noteiktos stereotipos un šī laika vērtībās. Tev ir jābūt ambiciozam vai veiksmīgam, tev ir jābūt laimīgam vai uzņēmīgam. Katram priekš katra ir padomiņš, kādiem mums vajadzētu būt. Valdītāji grib, lai tu esi paraugpilsonis un nodokļu maksātājs, kas nomaksā visu falšo politiku un viņas apkalpotājus - birokrātiju un ierēdniecību. Tā no mums grib gan mīļotie, gan bērni, gan darba kolēģi, gan vadītāji. Šajā gribulīšu karuselī mēs pazaudējam savu gribu, to pavadoni un kompasu, kas mums rāda priekšā mūsu ceļu.
Ko darīsi? Vai kalposi citu apmierinājumam vai aplaimosi sevi un pasauli caur savas gribas iedzīvināšanu šajā vietā un laikā? Nosaki pats savu centru ap ko grozīsies tava dzīve. Nosaki pats savas prioritātes. Nosaki pats savu brīvības pakāpi.
Visas efektivitātes sistēmas tika uzceltas nedomājot par cilvēku, tās tika radītas domājot par rezultātu, kā sasniegt lielāku peļņu sistēmu / uzņēmumu īpašniekiem. Visus uzlika uz skrejceļa, lai sacenšās par dažādiem tituliem. Tad darbiniekus sāka mērīt, vai tie pārdod / strādā efektīvi. Visus salīdzināja vienu ar otru, cilvēki tika sašķiroti labajos un sliktajos. Liels izpalīgs, lai to iedzīvinātu sabiedrībā, ir skolas, kas ir virzītas tikai uz skriešanu, mērķis ir olimpiādes un medaļas, sašķirošana izcilniekos un nesekmīgajos. Šādā sabiedrībā dzīvojot visi kļūstam apsēsti ar skriešanu pēc kaut kā, vai tā būtu slava, nauda, bauda vai vara. Tā ir kļuvusi par visas sabiedrības slimību. Visi spiež visus, ir liels spiediens būt labākajam, veiksmīgākajam, skaistākajam. Visur vieni konkursi, sacensības un cīņas. Kā vārdā? Progresa? Tava ego? Vai tava dzīve ir uzlabojusies, vai tu esi laimīgāks, vai tu esi mierā un saskaņā ar sevi un pasauli, vai tu esi brīvs?
Lai mēs izkļūtu no bezizejas, mums ir jāierauga savs egoisms. Lai mēs viņu transformētu, mums ir nepieciešama šķīstīšana. Un šis laiks ir pienācis. Mēs pieredzēsim to, ka mēs neesam pasaules naba un nav visam jāgriežās ap mums. Mēs sapratīsim, ka mēs nevaram pastāvēt viens bez otra, bez dabas, ko mēs esam jau gandrīz piebeiguši. Daži zinātnieki norāda, ka, turpinot tādu saimniekošanu, mums ir atlikušas 60 ražas. Ūdens sāk trūkt, ēdiens ir saindēts, mūsu attiecības ir saindētas un mēs esam tik aizmiguši, ka mēs to vienkārši nepamanām. Jorpojām gribam strauji traukties uz priekšu, iekarot pasaules, kosmosu un būt uz goda pjedestāla visur, kur tas ir iespējams.
Vērojot inerci, šķiet, ka esam bezizejā. Tas ir tad, ja veries ārpasaulē, skaties ziņas un ļaujies varas izraisītai panikai. Bet pavērs skatu sevī, tur ir miers. Tas tur vienmēr ir bijis. Un atceries, ka tavas izvēles veido pasauli. Atbalstīsi ego sistēmas, stirpināsi savu ego un strupceļa perspektīvu. Atbalstīsi veselīgu augšanu un dabīgu dzīvošanu dabā, veidosies izeja un jauna perspektīva. Kur dosies?
Dzīvojam mēs sabiedrībā, kurā tradīcijas nosaka to, kāds mums ir sociālais statuss, kādas ir paražas un normas sabiedrībā, ko ģimene, sabiedrība no tevis sagaida, kas ir definēts, kā labs un slikts, vēlams un nevēlams. Vēsture tiek norādīta, kā vērtīgākais pamats uz ko šādu sabiedrību var celt, vienmēr var atsaukties uz to, kā ir bijis un viegli var aizliegt to, kā nav bijis. Dzīvojot tikai tradīcijās mēs kļūstam ieslēgti, aizvērti tai dzīvei, kas vēlas caur mums izpausties.
Šajā brīdī piedzīvojam sekas tradicionālai noslēgtībai robežās un kārtībās. Piedzīvojam sekas arī kapitālismam, cilvēku 20 gadsimta reliģijai - naudai. Šobrīd tie, kuriem ir visvairāk naudas, diriģē pasauli. Ko teiksiet par šādām vēsturiskām tradīcijām?
Mēs esam izslāpuši pēc kaut kā cilvēcīga, pēc brīvības un mīlestības, pēc visas cilvēces mierīgas līdzās dzīvošanas. Par laimi tas ir iespējams. Mums ir dots lielisks instruments - VĪZIJA. Šo nevajadzētu jaukt ar tām egoistiskām vīzijām, kas tiek veidotas mūsu darbavietās, kas tiek veidotas ar mūsu prātu, lai iegūtu sev lielāku labumu, lai pakamptu lielāko gabaliņu no pīrāga. VĪZIJA ir tas, ko mēs piedzīvojam kā atskārsmi, kas atnāk sajūtu veidā. Viņa atnāk pati, ja mēs dodam tai iespēju. Mums ir jāatslēdz prāts, visi priekštati par pasauli un visa personīgā ieinteresētība iznākumā. Mums ir jāapklusina prāta skaļā balss un jāatslābinās. Arvien skaidrāk sajutīsi to, kur vēlies būt, ko vēlies darīt, kādā pasaulē vēlies dzīvot. Ja šādā sajūtā varēsi dzīvot un nepārslēgsies uz tradicionālo pieeju, tad vīzija ātri sāks kristalizēties un iemiesosies, materializēsies tavā dzīvē. Tu būsi ļāvis viņai caur sevi izpausties.
Mēs esam noguruši no ticības savai pieredzei un iegūtām zināšanām. Bieži vien vēlamies visu to nokratīt un kā Fēnikss piedzimt no pelniem. Mēs neatskārstam, ka vācam visādus atkritumus un paturam to pie sevis. Pasaule un mēs mainamies ar katru brīdi, nav divu vienādu brīžu, tikai mums šķiet, ka mēs esam vakarējie, ka mūsu zināšanas un prasmes no vakardienas tīri labi noder mums šodien un, cerams, noderēs arī rīt.
Bet rītdiena pienāks grūta, jo būsim nospiesti zem kaudzes, ko stiepjam līdzi. Šie laiki parādīs, ka jāpārvērtē būs pilnīgi viss. Modernā kvantu zinātne to jau apstiprina, tikai šī informācija nav nonākusi līdz mūsu ikdienai, skolām. Mēs apjēgsim, ka mēs nevaram neko iemācīties rītdienai. Tas, kas veicinās izpratni un korektu izpausmi un saspēli ar notiekošo mirkli, būs mūsu atvērtība jebkam, atslēdzot vērtējošo prātu. Uztvere, dzīve bez piepūles.
Mūsdienu sabiedrība sirgst ar slimību, kas mudina visu sadalīt polaritātēs, sadalīt darbus prestižajos un nevēlamajos, tādos par ko kādam būtu jākaunas. Gandrīz ikviens atceras vismaz vienu skolotāju skolā, kas biedēja ar sekām, ja nemācīsimies, piesaucot maz apmaksātās un neprestižās profesijas. Tad nu mēs mēģinājām no tā visa bēgt, nenogurstoši mācoties, lai dabūtu darbus prestižos amatos sistēmā.
Un ko mēs ar to iegūstam? Ka lielākā daļa strādā tikai dēļ naudas, statusa, prestiža, bet patiesībā jūtās slikti. Katrs, kas nedara savu darbu ar prieku, ietekmē gan sevi, gan pārējos ar šo nomācošo enerģiju. Vide, kas ir apkopējas formāli sakārtota, nesniedz to enerģiju, kas būtu, ja sakopšana būtu veikta ar prieku, mīlestību. Šāda vide visdrīzāk nomāks tos, kas nāks pēc šādas apkopējas. Ja mums ir tādi neapmierināti skolotāji un medicīnas darbinieki, kā viņi var mums palīdzēt augt un būt veseliem. Tā mēs ar saviem darvas pilieniem sabojājam visu medus mucu, Dievišķais eliksīrs kļūst nebaudāms.
Mums jāļauj cilvēkiem darīt to, kas viņiem patīk, tam nav jābūt izpeļņas jautājumam. Mums jāvirzās uz pamatvajadzību nodrošināšanu katram cilvēkam neatkarīgi no viņa darba. Ēdienam, pajumtei, apģērbam, izglītībai ir jābūt pieejamiem pret tavu darbu saimes / sabiedrības labā darba apjomā, kas nepārsniedz 20 stundas nedēļā. Nododamies tam, ko mīlam, varam ar to arī pelnīt vairāk naudas, ja mūsu plāni ir resursu ietilpīgāki. Šī ir nākotnes sabiedrība uz ko šobrīd virzāmies. Nokļūsim tur tad, kad apzināsimies savu spēku un ietekmi caur vienotību, kad sāksim paši izlemt savu dzīvi, uzņemsimies par to atbildību. Tas ietekmēs birokrātijas, varas starpnieku aizplūšanu pagātnes ārēs. Mēs kļūsim par veseliem cilvēkiem un sabiedrību.
Ja šis ir ieinteresējis un vēlaties tādā sabiedrībā dzīvot, iesaku palasīt / paskatīties informāciju par Radošu sabiedrību.
Politika ir attiecības starp pilsoņiem caur starpniekiem - varas turētājiem, starp vieniem un otriem varas turētājiem gan valstī, gan ārpus valsts. Šī būtībā ir izrāde, kurā vara tēlo politiķus, it kā pārstāvēdama pilsoņus. Īsti neviens mūsu intereses nav noskaidrojis, ja arī savos supersolījumos kaut kas sakrīt ar to, ko cilvēki vēlas, tad tā materializācija parasti nenotiek. Kā piemērs ir redzams nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana vienīgajam mājoklim, kur vara šo jautājumu bremzē jau vairākus gadus. Savos solījumos saraksta, bet kad jābalso, tad izbalso. Šogad, saistībā ar Plān-dēmiju, mēs skaidri pieredzam to, ka vara nepārstāv mūsu intereses. Pirmo reizi arī Latvijā pirms Rīgas domes vēlēšanām bija izveidojusies pietiekami liela domājošu cilvēku kopiena, kas ieteica visiem ignorēt vēlēšanas, tādejādi nenododot savu balsi un varu tiem, kas mūs nepārstāv, bet spēlē savas lomas kopējā globālā teātra platformā. Rezultāts ir sasniegts - balsoja mazākums, pēc būtības, vara vairs nav leģitatīma.
Mēs redzam, ka izmantojot modernās tehnoloģijas visa starpniecība biznesā pakāpeniski pazūd. Tiek radītas platformas, kurā mēs spējam bez starpniecības piekļūt pakalpojumiem un produktiem. Arī jaunajās stratēģijās manāma šī tendence, piemēram lauksaimniecības jaunais kurss “no lauka līdz galdam”. Politika ir viltus starpniecība, kurai arī jābeidz pastāvēt 21.gadsimtā. Cilvēki, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas un drošības risinājumus, spēs paši radīt plaukstošu un veselu sabiedrību.
Papildus informācija par jauno sabiedrību veidiem:
http://www.manataka.lv/stasti/jauna-pasaules-stasti/params/post/2133440/milestibas-vadita-briviba
Mēs esam cietumnieki, atrodamies vienlaicīgi 2 cietumos. Vienā mūs ievietoja, otrajā mēs ievietojām sevi paši. Cietums, kuru uzbūvējām sev ir EGO. Lielākā daļa no cilvēkiem ir pilnīgā tā kontrolē, izolējot sevi no pārējās pasaules, cilvēkiem, notikumiem, liekot domāt par sevi kā atsevišķi esošu vienību, kurai ir bezgalīgi daudz apdraudējumu. Mūsu prāts tiek nostrādināts šajā virzienā, mēģinot noturēt un uzturēt šo ilūziju. Otrā cietumā mēs iekļuvām likumsakarīgi, jo mums taču ir jāaizsargājās, jānodrošinās. Pasaule ir uzklausījusi mūsu lūgšanas un ir radītas sistēmas, kas mūs sašķeļ, sistēmas, kas uztur mūs pie dzīvības, bet neļauj patiesi dzīvot. Kā cietumniekiem, ir ēdiens, apģērbs un jumts virs galvas. Šogad vēl piedzīvojām 3 cietumu, kur mūs sistēma ievietoja - plān-dēmija.
Kā mēs zinām, atveseļošanās sākas ar atzīšanos. Tā rodās atvērtība kaut kam jaunam. Ja pamanīsim šo smalko apcietināšanu, tad mēs sāksim ilgoties pēc brīvības. Ko mēs vēlamies, to mēs piedzīvojam, tāds ir viens no kosmiskiem likumiem. Pasauli mainīt ir grūti, līdz ar to saprātīgāk būtu sākt ar sevi. Atmodināt sevi no ego miega, kurā atrodamies. Šobrīd cilvēce mostas un kopā ar cilvēkiem pamodīsies Jauna pasaule. Cietums sabruks, mēs būsim brīvi.
Vergturība Vecā pasaulē iespējama dēļ galvenās reliģijas - NAUDAS. Ir cilvēki, kas pārvalda naudas mehānismus, viņiem ir tik daudz naudas, ka var nopirkt visas valdības un valstis. Šie varas uzurpējušies starpnieki ir uzpērkami un maināmi. Ja kāds tiek pieķerts, kas sistēmā gandrīz ir neiespējami, jo roka roku mazgā, vietā tiks ielikts cits. Nauda nav problēma. Problēma ir mūsu balss atdošana naudas īpašniekiem caur starpniekiem vēlēšanās, kamēr tas nemainīsies, mums nebūs ietekmes. Mēs joprojām būsim sadalīti nometnēs, valstīs, sarīdīti viens pret otru un beigās apspiesti un apklusināti. Arī karš naudas īpašniekiem nes milzīgu peļņu. Uz katru kataklizmu tie kļūst vēl bagātāki. Kapitālisms un demokrātija mūs dzen uz iznīcību. Ja mūsu dievs būs nauda un peļņa, tad mūs varēs nopirkt ar glamūrīgas dzīves ilūziju, kurā mums jāpārspēj vienam otru ar auto, māju vai partneri. Mēs būsim tam visam gatavi ņemt kredītus un pēc tam vergot darbos, kas mums patiesībā riebjas.
Jaunā sabiedrība veidosies ap vērtībām. Vairs nebūs naudas varas, jo nebūs varas kā tādas. Cilvēki noteiktās sabiedrībās vienosies ap noteiktām vērtībām. Nebūs arī vairs robežu un valstu. Mēs varēsim izvēlēties jebkuru dzīves vietu jebkurā zemes malā, kurā mēs jūtamies komfortā. Mēs varēsim izvēlēties sev apkārt cilvēkus ar kuriem sakrīt mūsu vērtības. Cilvēku vidū parādīsies dabas daudzveidība, būs miljoniem dažādu mazu sabiedrību, kur katrs varēs atrast savus gara radiniekus ar kuriem kopā rezonēt, kur visi jautājumi tiks izlemti starp cilvēkiem. Bez starpniecības un vergturiem. Mēs būsim bagāti, jo zemes resursi atgriezīsies pie cilvēkiem. Visi zemes resursi piederēs cilvēkiem. Mēs būsim pārtikuši un dzīvosim labklājībā. Mēs rīkosimies ilgtspējīgi, zeme plauks un ziedēs. Cilvēks un cilvēce plauks un ziedēs kopā ar ZEMI un dabu.
Mūsu augšana un attīstība ir bezgalīga. Mēs to varam skatīt īsākā vai garākā laika griezumā. Vissaprotamāk mēs to pieredzam vienas dzīves kontekstā visos līmeņos – fiziskā, psiholoģiskā, mentālā, garīgā.
Fiziskajā līmenī visuzskatāmāk to piedzīvojam bērnībā, kad mums jāmaina drēbes un apavi katru gadu. Jebkura augšana ir saistīta ar sāpēm, gan augot ķermeņa daļām, gan gūstot punus dažādos veidos, arī psiholoģiski, mentāli un garīgi. Mēs apgūstam un iepazīstam arī to pasaules daļu, kas nav saskatāma, bet sajūtāma. Rīks, kas attīstas visu mūsu mūžu, ir smadzenes.
Mūsu augšana palēlinās, ja mēs piedzīvojam dzīvi izdzīvošanas režīmā, tad mēs ieejam algoritmos, kas sabiedriskās sistēmās ir pārpilnībā. Tie ieved tevi atkārtošanas cilpās, kurās tu atdod savu atbildību citiem, bet zaudē savu brīvību un iespēju piedzīvot dzīvi radošumā un radīšanā. Darba dienas, darba laiks, no algas līdz algai ir dažas no tādām cilpām, kurā atrodas lielākā daļa cilvēku.
Šobrīd cilvēki sāk izjust nemieru un diskomfortu,
jo sabiedriskās kurpes sāk spiest. Cilvēki ir izauguši un vairs nav mierā ar
manipulatīviem algoritiem un arvien pieaugošu brīvības ierobežošanu. Mēs sākam
lūkoties pēc jauna sabiedrības un katra cilvēka augšanas modeļa.
Kad nebija vēl vilcienu, mēs piedzīvojām dzīvi vienā elpas vilcienā. Mēs izgaršojām dzīvi, mēs novērtējām katru mirkli, ko piedzīvojām. Tāpēc mums dzīve pagāja vienā elpas vilcienā.
Šobrīd mēs pārvietojamies dažādos vilcienos. Meklējam stacijā to īsto peronu un ceļu un vilcienu, kas attiet īstajā brīdī. Mums ir visas iespējas izkāpt jebkurā stacijā un iekāpt citā vilcienā. Visu laiku meklējam īsto VIŅU, lūkojamies pēc īstās nodarbes, dzīves stila un dzīves pavadīšanas. Tā nav dzīve, tas ir perons, kur nemitīgi pavadām vilcienus un dzīvi.
Dzīvi mēs varam pieredzēt tikai konkrētajā brīdī. Un viņa ir tāda, kāda tā ir. Kad esam ar to mierā, tad esam īstajā vilcienā un piedzīvojam dzīvi vienā elpas vilcienā.
Kā es turpmāk uzticēšos ziņu kanāliem, portāliem, kas izrādījās nemaz nav tik neatkarīgi un pārstāv varas un korporāciju intereses?
Kā es turpmāk uzticēšos ārstiem, kas no manis slēpj patiesībā notiekošo un kalpo varai un naudai?
Kā es turpmāk uzticēšos skolām, kas mūs ir padarījušas nespējīgus domāt un mūs ir kļuvis tik viegli apmānīt pat globālā mērogā?
Kā es turpmāk uzticēšos lauksaimniekiem, kas pārstāv lielo ķīmijas korporāciju intereses padarīt mūs atkarīgus un slimus?
Kā es turpmāk uzticēšos jebkurai varai, kas paņem manu balsi, bet nepārstāv mani?
Kā es turpmāk uzticēšos savam prātam, kas to visu pieļāva, pieņēma un atbalstīja?
NEKĀ!
Visa pasaule, viss bizness, visa izglītība, visa medicīna, visas valstis ir uzceltas ap mūsu prātu. Visa vara pārstāv prāta vērtības un tās ir atmaskotas. Mēs turpmāk varam paļauties tikai uz savu sirds balsi, sirdsapziņu un intuīciju.
Mēs šobrīd atrodamies pie vārtiem Jaunai pasaulei. Tu Vari izvēlēties - piedzīvot prāta karu, palikt uz prāta drupām un piedzīvot prāta pasaules bojāeju vai pievienoties jaunai pasaulei, kas šobrīd dzimst, kur visiem cilvēkiem ir dota brīvība, kur viss balstās došanas mīlestībā, kur pasaulē valda miers. Šī ir izvēle par to, vai tev pieder NEKAS vai tev ir VISS!
Mūsu maņas mūs aizveda ārējā pasaulē. Mūsos nostiprinājās pārliecība, ka mēs esam perifērija, bet ārējā pasaule ir centrs uz ko tiekties. Mēs pieņēmām, ka, ja mēs ko vēlamies, tad tas ir meklējams ārējā pasaulē. Viss mūsu izglītošanās ceļš bija par ārējās pasaules apgūšanu un iekarošanu. Mums tika uzspiesti mērķi par sasniegumiem ārējā pasaulē. Arī mīlestību mēs meklējam ārējā pasaulē, kaut tā ir pamats visam, kas pastāv. Ticību, pārliecību, drošību mēs meklējam ārējā pasaulē. Bet neatrodam to tur, jo tur tās nav. Tās nav perifērijā, bet centrā.
Mēs esam centrs, mūsos ir mīlestība, ticība, pārliecība un drošība. Mums ir jāsāk mācīties no jauna. Maņas ir mūsu sabiedrotie, bet arī tās ir aizklīdušas perifērijā. Aicinām viņas uz centru! Sāc ieklausīties sevī, sāc saredzēt sevi, sāc sajust sevi, sāc sasmaržot un sagaršot sevi. SĀC!
Mēs esam jau tik slimi, ka mirstot dabai, kuras sastāvdaļa mēs esam, mēs turpinam plaudēt šim NĀVES maršam. Mūsu saikni ar Mātes Zemes svētumu ir sabojājis psihotiskais Rietumu rūpnieciskais eksperiments, ko sauc par kapitālismu. Kapitālisms paredzēja, cik viegli cilvēka smadzenes kļūst atkarīgas no naudas. Sabiedrībā, kur nauda tik tieši attiecas uz varu pār citiem, tas rada patoloģisku situāciju, kas ir neveselīga gan bagātajiem, gan nabagajiem.
Korporatīvais kapitālisms ir gatavs gūt visu pēdējo peļņu pirms sistēma, daba un mēs sabrūkam. Liela farmācijas un ķīmijas korporācija ir ierosinājusi tiesas prāvu, lai neļautu ES pieņemt tiesību aktus, kas aizliedz izmantot bišu nogalināšanas pesticīdus. Megatabakas uzņēmums iesūdz tiesā Austrālijas valdību par mēģinājumu atcelt sabiedrības veselības tiesību aktus, kuru mērķis ir samazināt smēķēšanu pusaudžu vecumā.
Šobrīd kopā ar ZEMI piedzīvojam Kapitālisma vēža stadiju, kurā zeme un mēs paši agonējam. To jūt lielākā daļa cilvēces, bet neaizdomājas par to, ka cēlonis ir tava brīvā griba izvēlēties dzīvot vai mirt. Bet varam uz to visu skatīties arī holistiski. Dzīve un nāve jau ir viens stāsts.
Vai esi atmodies? Vai vēlies dzīvot aizmigušā sabiedrībā vai sabiedrībā, kura ir pamodusies? Atbilde noteiks veidu, kā tu redzi un piedzīvo pasauli.
Dzīvojot sabiedrībā, katrs no mums projicē savu pasauli. Ja esam aizmiguši, tad mēs atrodamies nemitīgā atkārtošanas režīmā, katru dienu klausoties un skatoties vienu un to pašu ierakstu, ko dzirdējām vakar, aizvakar, aizaizvakar… Ja dzīvojam sabiedrībā, kur izpaužas šāda pieeja pasaulei, tad esam aizmiguši, kā sabiedrība. Šādā sabiedrībā katra indivīda pamošanos bremzē, traucē, apspiež un, ja tas ir noticis, tad tas ir kaut kas zem paklājiņa paslaukāms. Savukārt, ja mēs dzīvotu sabiedrībā, kas ir atmodusies, tad viss būtu dizainēts tā, lai katrs no mums piedzīvotu atmošanos un katra šāda pamošanās tiktu svinēta. Tu to nevarētu paslēpt, tev būtu liels spiediens no sabiedrības izpaust to. Kļūt par to, kas tu esi, darīt to, kur tev ir vilkme, piedzīvot pasauli, kāda tā ir.
Es zinu, iekšēji mēs visi tiecamies pamosties un katrs mūsu solis, katra mūsu atskārsme, apgaismība ir visas sabiedrības atskārsme un apgaismība. Katrs mūsu mazais solītis ir milzīgs solītis cilvēcei. Kādā sabiedrībā tu vēlētos dzīvot?
0
