Kurš vainīgs?

Vainas apziņas iesēšana bija viens no audzināšanas instrumentiem caur kuru uzauga vairākas paaudzes. Šī programma un bacilis joprojām ir dzīvs gandrīz ikvienā no mums, kā arī mēs to turpinām izplatīt saviem bērniem. Ja kaut kas ir noticis ne tā, vainu esam iemācījušies meklēt ārpus sevis. Zināmā mērā, citu vainošana ir bijusi viena no izdzīvošanas stratēģijām, vieglākām pieejām, kas ļauj neuzņemties atbildību, vienmēr atrodot kādu malējo, kas vainīgs. Bet cik ilgi sevi mānīsim, cik ilgi vainosim politiķus vai jebkurus citus tur ārā?

Vainas sajūta var būt izveidojusies jau tik liela, ka vainojam visā sevi, bet tā norāda uz brieduma trūkumu, neizpratni par to, kas esi, kur esi. Pasaule ir caurausta ar mūžību un mīlestību, kur mēs visi satiekamies, lai to piedzīvotu. Mēs viens otram esam labākie spoguļi un skolotāji, kas spēj izgaismot to, kas paslēpts no paša acīm. Ja es kādu vai sevi gribu vainot, tad vainas sajūta manī vēl gruzd. Ja es kādu gribu vēl pārveidot, tad kaut ko vēl sevī nespēju pieņemt, integrēt. Brīnišķīga pasaule kurā mācīties, mācīties uzņemties atbildību par sevi un caur to arī par pasauli.

Sodi, kas veicina karus

Dzīvojam mēs laikos, kad cilvēkus joprojām audzina ar vainas un baiļu sajūtu. Cilvēkus dresē un paklausīgus dara caur sodiem. Pēdējos 2 gadus bijām liecinieki tam, ka cilvēcīgums noslīka zem bailēm tikt sodītiem. Tā visi ierēdņi, amatpersonas, uzņēmēji, vadītāji, darbinieki attaisnoja savu genocīdu ar to, ka viņus varētu sodīt augstāki priekšnieki, tāpēc tas viņuprāt bija attaisnojums viņu prasībām pret pārējiem.

Tādā sistēmā izaug cilvēki, kas pārstāj domāt, jo uztrenēti kā Pavlova suns, pilni ar refleksiem par pareizi un nepareizi, pilni ar bailēm kļūdīties. Arī izglītības sistēma strādā uz to, lai bailes par kļūdām pastiprinātos. Tā nu visi plāndēmijas posmi varēja realizēties tikai pateicoties izdresētiem pilsoņiem. Tādi ir gatavi paklausīt arī pavēlēm iznīcināt citus.

Plāndēmija turpinās, ir iestājusies aktīvā kara fāze un pilsoņi tiek aicināti stāties iznīcības rindās. Tā nu gaļa tiek sagatavota pļaujas laikam kaujas laukā.

Kas ir sistēma, vai no tās var iziet?

Pēdējā laikā daudz dzirdam šo vārdu, par to, ka sistēma ir kļuvusi nāvējoša, tā brūk, ka vēlamies iziet no sistēmas. Vai tas maz ir iespējams un kas galu galā ir sistēma? Sistēma ir kopuma daļiņu sadarbība noteiktu procesu un mērķu īstenošanai. Tāpat, kā cilvēkā kā mikrokosmosā darbojās noteiktas sistēmas, tādas kā asinsrite, nervu sistēma, imūnsistēma u.c., tā makropasaulē katra planēta pilda savu misiju kopējā universa sistēmā, katra upe apasiņo noteiktu zemes pleķīti. Sociumā līdzīgi darbojas uzņēmumi, organizācijas, valstis, kas it kā vienojas ap kādu mērķi vai izdevīgumu. Arī cilvēki šajos veidojumos ir kā daļa no kaut kā lielāka. Bez sistēmas nu nekādi.

Tas, par ko cilvēki runā, pieminot vārdu “sistēma”, varētu tikt traktēts kā egosistēma, tātad organisms, kas rūpējas tikai par sevi, nedomājot un nerīkojoties plašāk, lielākā mērogā, tātad vēzis. Ja mēs godīgi paskatāmies uz sevi un cilvēci kopumā, tad jāsecina, ka lielākā daļa esam pilnvērtīgi egoisti, kas domā tikai par savu labumu un iztikšanu, kas mīl patērēt un šķiesties ar dažādiem resursiem iedomātā komforta, statusa vai kaislību dēļ. Lielā mērā, cilvēce pati ir kļuvusi par vīrusu, vēzi visam veselajam. Cilvēku masveida slimošana ar vēzi arī atspoguļo šo egosistēmu uz Zemes, kur iznīcība pārņem dzīvību. Šo slimību mēs skaidri pieredzam pēdējo 2 gadu laikā, kad valstu pārvaldības aparāts vēršas pret savu organismu - cilvēkiem. Tā pati apēd sevi, veselās šūnas, dzīvus vīriešus un sievietes. Šajā prāta pasaulē, kurā vienīgā reliģija ir peļņa un nauda, dzīvībai vairs nav vērtības, tāpēc tā lēnām dziest. Ja vajag ko globāli pārbīdīt, pārdalīt resursus, tad tiek izraisīti kari, plāndēmijas. Egosistēmas iekāre ir kļuvusi tik neremdināma un slima, ka tā neredz, kā pati mirst. Neviena sistēma nevar pastāvēt bez sistēmas daļiņām. Egosistēmas daļiņas ir nevis kaut kādi resursi, vai tā būtu nauda vai nafta, bet cilvēki. Cilvēki, saslēgti neredzamām domformām, prāta programmām, likumiem, normām un kārtībām, arī veido šo sistēmu. Bez cilvēkiem tā nevpastāvētu.

Cilvēkam nav dabīgi būt vienam, viņam ir vēlme būt kaut kam piederīgam, tas nāk no sirds dziļumiem, kuros vēl atminamies savu vienotību ar visu pasauli, atceramies sevi kā dvēseli, daļu no Lielā gara. Tāpēc atklājot egosistēmu, atmostoties no ilūzijām, pirmā sajūta un darbība ir noliegt to, kas bijis, to, kas atmaskots. Arī savā garīgajā ceļā pienāk brīdis, kad mēs noliedzam savu skolotāju, mēs sajūtam, ka viņš melo, mēs esam viņu pārauguši un mums pateicībā jādodas tālāk. Arī šobrīd daudzi cilvēki ir pārauguši šo egosistēmu, pievarējuši egoisma bacili sevī. Ar noliegumu vai pateicību, esam gatavi doties tālāk, bet kur? Virziens ir daba, ekosistēma, tur, kur notiek dalīšanās, virzība uz kopējo nevis dažu labklājību. Mums jāiemācās dzīvot, kā mūsu sirdij un asinsritei, kas darbojās par labu cilvēkam un garam. Mums pašiem jākļūst par šo asinsriti Zemei, pasaulei un viens otram, lai mēs tiktu pāri, kļūtu pārtikuši. Turpinot dzīvot savās augstajās egoisma sienās un robežās, mēs mirsim kopā ar šo egosistēmu, kas jau ir sākusi agonēt savā pēdējā vēža stadijā. Ir jānomet bailes un raizes, jāpaļaujas un jādodas ceļā, nezinot, kur tas vedīs. Zemes un pasaules ekosistēmai tu un es esmu vajadzīgi tādi, kādi mēs esam, tāpēc tā parūpēsies par mums. Vai zinām, kas mēs esam, vai zem daudzām lomām un maskām spējam vēl sevi atpazīt?

Cilvēce iet bojā, cilvēki jūk prāta, bet es turpinu iet uz darbu

Ir pagājuši 3 gadi, kopš izgāju no sistēmiskiem darbiem. Nevarēju vairs iet pret savu sirdsapziņu. Nevarēju vairs atbalstīt to, kas veicina cilvēku gulēšanu. Sava pieredze man uzkrāta izejai no sistēmas, ar ko ikdienā arī dalos. Lielā mērā jāatzīst, ka konvencionālie izglītības pakalpojumi ir par nomaldīšanos prāta pasaulē un ego audzēšanu. Jāatzīst, ka konvencionālie medicīnas pakalpojumi ir par sava veseluma un veselības nodošanu farmācijas kompānijām. Jāatzīst, ka mediju vara de jure ir noteikta neatkarīga, bet de facto tā ir kļuvusi par prieka māju, kur maksātājus nebrāķē. Jāatzīst, ka tiesiskums ir beidzies līdz ar vakcinēšanas uzsākšanu un tiesu vara arī ir kļuvusi par bordeli. Jāatzīst, ka būšana savā valstī vairs nepasargā mani no varas (savu kalpu), policijas un tiesu izpildītāju (drīz arī armijas, zemessardzes) represijām un cilvēku tiesību pārkāpšanas, genocīdu pret cilvēkiem.

Cilvēkos ir milzīga vilšanās, bet milzīgais materiālais spiediens, kas ir mākslīgi izraisīts visā pasaulē, manipulējot ar visām cenām, ir novedis cilvēkus izmisumā. Daudzi aptver, ka cilpa savelkās, bet turpina vēl iet uz darbu, jo šķiet, ka izejas nav. Un tas ir tāpēc, ka cilvēki ir atrofēti, skolojot visus par patērētājiem, par sistēmas skrūvītēm, nespējot vairs radīt un sevi nodrošināt ārpus tās. Tas ir tāpēc, ka cilvēki ir sadalīti, sašķelti nacionalitātēs, reliģijās, klišejās un normās, nespējot vairs nenosodīt, nenoriet citādi domājošos. Tas ir tāpēc, ka visi ir veidoti pēc parametriem un programmām, kur atšķirties no tām nozīmēja dabūt “pa zobiem”, tādejādi nerunājot vairs to, ko gribās pateikt, darot to, ko patiesībā negribas darīt, paturot daudz ko pie sevis, pazaudējot drosmi būt tādam, kāds esi.

Es dzirdu un jūtu, ka arvien vairāk cilvēku atvieno savus kabeļus no sistēmas, nedodot tai tik daudz vairs savas uzmanības un resursus. Viens no pēdējiem kabeļiem, kas ir palicis, ir vēlēšanas, atkarība no prezidentiem, ministriem un ierēdņiem. Cilvēki, šīs zemes pamatiedzīvotāji, dzīvi vīrieši un sievietes var vienoties par savu valsti, saviem noteikumiem un cilvēkiem, kas viņus pārstāvēs. Bez vēlēšanām, bez aktieriem un režisoriem. Nav jāboikotē vēlēšanas un jāturpina iet uz darbu, patērēt sistēmu. Tad nekas nemainīsies. Ir jāignorē visa sistēma un kopā ar cilvēkiem jāveido sava pārtikšana, sava izglītība, medicīna, ekonomika un politika, sava valsts.

Mutācija

Izkropļojums, mutācija cilvēkā un sabiedrībā notiek tad, kad ilgāk kā vajag darbojamies vēsturiskas koncepcijas, ideoloģijas ietvaros, vēloties piedzīvot to, kas vairs nav laika garam atbilstošs. Kad mutācija jau ir notikusi, risinājums tam nav pieejams kā līdz šim, ne eksperti, ne padomdevēji, ne kādi citi personāži vairs nespēj līdzēt, jo spēles laukums ir kļuvis plašāks un sistēmiski risinājumi vairs nestrādā.

 

Šādās transformācijās, pārejās atbilde vēl nav pieejama ārējā pasaulē, vēl nav iemīta taciņa, uztaisīts ceļš, uzkrāta pieredze. Ārējā pasaulē mēs vienmēr pieredzam sekas, tā ir mūsu iekšējās pasaules izpausme. Ir jābūt radošākam, jāpārstāj darboties, domāt kā līdz šim, lai beigtu iet pa apli, spētu izkļūt no vāveres riteņa. Atbilde ir jāmeklē katram sevī, jāsmeļās drosme rīkoties savādāk kā līdz šim. Tādi paši izaicinājumi sagaida katru ģimeni, tautu un cilvēci kopumā.

Tumšie laiki

Daži no mums piedzīvos laikus, kad par šo brīdi teiks - tumšie laiki. Šobrīd ir gana daudz cilvēku, kas domā, ka šobrīd piedzīvojam cilvēka gudrības augstāko punktu, ka tik labi un progresīvi cilvēks nekad vēl nav dzīvojis.

Šķiet pasaule ir apgriezusies kājām gaisā, dzīvojam tādā kā Aizspogulijā, kur viss šķiet otrādi. Inde ir kļuvusi par zālēm un zāles par indi. Regress būs progress un progress regress. Muša būs zilonis un zilonis muša. Tumsa būs gaisma un gaisma tumsa. Vīrietis būs sieviete un sieviete vīrietis. Kalps būs kungs un kungs būs kalps. Mākslīgs būs dabīgs un dabīgais mākslīgs. Meli būs patiesība un patiesība meli. Karš būs miers un miers būs karš. Nodevība būs draudzība un draudzība nodevība. Nabadzība būs bagātība un bagātība nabadzība. Ģimene būs ākstība un ākstība ģimene. Muļķis būs gudrs un gudrais muļķis. Vājš būs spēcīgs un spēcīgais vājš. Slims būs vesels un veselais slims. Aklais būs redzīgs un redzīgais akls. Nevērtīgais būs vērtīgs un vērtīgais nevērtīgs. Važas būs brīvība un brīvība važas.

Tādos laikos dzīvojam, kur viss ir saputrojies. Tāpēc šis ir šķirošanas laiks, sēnalu atdalīšanas laiks no graudiem, lai lietas sastātos tādas kādas tās ir. Tie pirmie būs tie pēdējie un pēdējie pirmie.

Piemineklis kā krusts

Stāsts par skabargu un baļķi

Tagad tiek izdoti likumi, kur visiem jādzied vienu dziesmu. Kas nebūs ar to mierā, tie būs noziedznieki, kas tiks vajāti un ieslodzīti. Pirmo jau ir atraduši un tiesās Uzvaras dienā.

Šīs skabargas citu acīs jau tiek meklētas dienu un nakti. Tiek ģenerētas idejas, kā vēl vairāk skabargas nošķirt no baļķiem. Baļķa nesējiem ir radusies ideja par to, lai skabargām vairs neļautu piedalīties skaistumkonkursā - vēlēšanās. Tie, kas nevarēs nodziedāt baļķa dziesmu, tiem ieeja konkursā būs liegta. Tāds top jaunākais šedevrs no baļķu saeimas.

Atliek tikai novērot, kā notiek baļķu republikas bojāeja. Baļķinieki ar savu aparātu paši ir kļuvuši par noziedzniekiem, genocīda un totalitārisma ieviesējiem. Vienīgais, kas viņus vēl neļauj pārvērst malkā ir baļķu apsardzes firma policijas un armijas ietērpā. Ir pienācis laiks šo vienību komandieriem izlemt, kam viņiem ir jākalpo - baļķiem vai skabargām. Abās pusēs nenostāvēt, tāpat, kā skabargām vai baļķiem. Kas esi tu?

Sēkla, kā vienīgā vērtība

Bordeļu pasaule

Pārsvarā neaizdomājamies, bet dzīvojam pārdoto ķermeņu pasaulē. No vienas puses šajā pasaulē norisinās ķermeņa kults, kur liela daļa cenšas tušēt ar prātu izdomātos ķermeņa trūkumus un izcelt to, ar ko prāts lepojas. Šajā pasaulē skaistumkonkurs ir pamata disciplīna cīņā pēc dažādiem tituliem.

No otras puses mēs pieredzam to, kā lielākā daļa pārdod savu ķermeni, ka tas ir maiņas līdzeklis, lai varētu dabūt ko pretim. Pēdējos 2 gadus tas ir redzams tik uzskatāmi, ka neredzēt to liekas neiedomājami. Šobrīd piedzīvojam to, ka mirstošā sistēma paģēr ziedot, pārdot savu ķermeni eksperimentiem, lai tā varētu eksistēt arī turpmāk. Visam ir noteikta sava cena, arī ķermenim, viss jau ir kļuvis pērkams šajā materiālā pasaulē.

Ķermenis ar prātu ir piesaistīts matriksam, kur tev šķiet, ka ir valstu robežas un citi ierobežojumi, kuri ir nepārvarami bez personas koda un citādiem apliecinājumiem. Normāli šķiet darīt darbus, kas tevi nesaista, lai it kā uzturētu ķermeni pie dzīvības. Šai sistēmai tiek ziedots gana daudz laika, enerģijas un uzmanības. Lielā mērā arī ķermenis un prāts.

Laika Gars vairs neatzīst šo nevīžīgo apiešanos ar ķermeni un citiem dabas resursiem,  tāpēc mēs piedzīvojam to, ka tam, kam visvairāk bijām pieķērušies, sabruks. Daudziem sabruks ķermeņi, daudzi sajuks prātā, daudzi bankrotēs, piedzīvosim totālu naudas reliģijas norietu. Tik ļoti viss mainīsies, ka bordeļi būs jāslēdz ciet.

Valsts, kas uzcelta uz meliem

Celtnes, kas nav balstītas uz kārtīgiem pamatiem, ātri sabrūk. Nepaiet pat 100 gadi, kad šādu celtņu vairs nav. Ir tādas, kas stāv tūkstošiem gadu, jo pamati, materiāli un darbs ir bijuši kvalitatīvi. Arī attiecības, kas ir balstītas uz meliem, ātri izjūk. Arī valstis, ja to pamatos ir ielikti meli, nevar ilgi pastāvēt. Mums jāapzinās, ka ne cilvēki dibināja valstis, bet šeftmaņi, kas atkal redzēja izdevīgumu noteiktā izkārtojumā. Nebija tautas referenduma, sapulces, Lielā Rita vai pilnvarojuma. Nebija arī satversmes, kas to visu saturētu kopā. Arī pār glaveno valstiskuma dokumentu bija un joprojām ir liela šaubu ēna un meli. Tas ir novedis pie tā, ka cilvēkam šeit ir kļuvusi vienaldzīga šī komercfirma, kurā no valstiskuma ir palikusi vien izkārtne, bet vidus jau ir tukšs. Māja ir avārijas stāvoklī, tajā dzīvot jau ir bīstami cilvēka dzīvībai. Māju projektētājus tun zemju privatizētājus as nesatrauc, jo cilvēkiem ejot bojā, būs vairāk resursu, ko patērēt, būs mazāk galviņu ar ko dalīties.

Cilvēki, kam rūp dzīvība, brīvība un miers ir aicināti celt jaunu būvi, kurā justies droši. Vairs neatdodam balsi vecās ēkas pārbūvei vai restaurācijai, tādu ēku vairs nevar atjaunot. Vienojamies par jaunu formu un saturu, jauniem spēles noteikumiem, kurā vara vairs nepieder korporācijām un viņu naudas reliģijai. 

Es vairs nevaru atļauties palikt sistēmā

Ļoti daudzi cilvēki izšķirās starp palikšanu sistēmā vai iziešanu no tās. Izšķiras starp ienākumiem, kurus varētu vēl gūt sistēmā vai  savas rūpalas veidošanu ārpus sistēmas. Izšķiras vai laist savus bērnus skolā un ziedot šim eksperimentam vai to nedarīt. Izšķiras vai ir maz vērsts doties uz slimnīcu ar jebkādu kaiti, jo vienīgais, kas šobrīd pasaulē joprojām tiek meklēts un atrasts ir kovids. Izšķiras vai biļete uz izklaidēm un patērēšanu ir to vērta, lai ziedotu sevi eksperimentam ar daļu no sevis.

Es vairs nevaru atļauties palikt sistēmā, jo tad man jāziedo savs ķermenis eksperimentiem ar cilvēku ķermeņiem un psihi. Es vairs nevaru atļauties sūtīt savus bērnus sistēmas skolās, jo tad bērni tiks pakļauti šiem eksperimentiem. Es vairs nevaru atļauties apmeklēt ārstniecības iestādes, jo ieeja domājošiem cilvēkiem tur ir liegta. Es vairs nevaru atļauties ticēt zinātnes un mediju meliem, jo tad tie mani nozombēs. Es vairs nevaru atļauties ticēt valdībām un viņu likumiem, jo tad tie mani ziedos pārstrādei. Es vairs nevaru to atļauties, palikšana sistēmā ir kļuvusi par dārgu.

Politika ir vajadzīga tikai sašķeltajiem

Cilvēce jau šodien varētu vienoties par jaunu, labāku pasauli, ja nebūtu noticējuši tam, ka viņi ir atšķirīgi no citiem. Ar ādas krāsu, valodu, ticību vai ideoloģiju. Šis tad arī ir tas jājamzirdziņš ar ko jau gadsimtiem turpina jāt tie saucamie politiķi. Tāpēc viņu pātaga ir SKALDI UN VALDI. Izrāde aiz izrādes, cilvēkiem jau vēmiens no tā visa, bet redz turpina ticēt savai unikalitātei, tātad atšķirīgumam. Tas ir arī visa pamats ciešanām un piedzīvojumiem ar grābekļiem.

Patiesībā jau mēs visi no vienām mājām nākuši, tik apģērbs katram savs un ceļš līdz šai pieredzei. Kad apzinies mūžīgākas lietas par valstīm, ticībām vai ideoloģijām, tad pamazām ataust apziņa par visa vienotību, ka visi esam garīgas būtnes ar misiju ķermenī nevis ķermenis ar tieksmi piedzīvot garīgumu. Kad saproti, ka apkārt visi tādi, tad ko vēl dalīt. Kādas mistiskas robežas un ierobežojumi. Tikai cilvēks viens tāds dīvainītis uz planētas, kas nevar brīvi pārvietoties pāri robežām. Putni, dzīvnieki pārvietojās bez pasēm un saskaņojumiem, bez sertifikātiem un testiem. Tik cilvēks galvu nodūris turpina uzturēt režīmus, kas visus saliek pa būrīšiem. Valstis ir lielākie zoodārzi pasaulē, kur dzīvo būtnes, kas nezin, kas viņi ir un, ka viņas atrodas krātiņos. Tāda ir pasaules pārvaldības politika. Cilvēku tiesības? Reizi četros gados atdot savu balsi, lai kļūtu par aprūpējamu būtni bez tiesībām un kaudzēm pienākumu.

Izeja? Salasīt savas lauskas, aptvert pasauli kā vienotu platformu garīgai pieredzei. Tad arī spēsim vienoties, cilvēks ar cilvēku bez starpniekiem. Tad arī politika vairs nebūs vajadzīga un pielietojama, jo ko vairs dalīt, ko izcīnīt, ja visi esam no vienām mājām.

Cilvēki, kam jāsaskaņo viedokļi

Dzīvojam sabiedrībā, kur jāsaskaņo viedokļi. Sākumā ar vecākiem, viņi māca, kas ir labi, kas slikti. Pēc tam jāvienojās ar skolotājiem un draugiem, kas ir labi, kas slikti. Tad jau nāk darba vai akadēmiskā vide. Tad vīrs vai sieva vai vēl kāda LOMA.

Ja būsi ārpus saskaņojuma, tad būsi ārpus bara - ģimenes, dzimtas, skolas, kopienas, sabiedrības. Tās ir lielas bailes būt izraidītam, ko atmināmies kopš senseniem laikiem. Tāpēc mīļā miera labad bieži vien izvēlamies labāk turpināt klusēt, tēlot, spēlēt lomas un vilkt sev maskas.

Arī šis laiks parāda, ka šīs tradīcijas ir dziļas, pamatīgas un ne tik viegli kustināmas. Neskatoties uz to, ka bars tuvojās aizai, joprojām ir šaubas vai izteikt citu viedokli, kas atšķirās no pārējā bara, sevišķi publiski. Katram savs laiks sajust impulsu runāt un vairs neklusēt.

Sistēma, tie esam mēs

Mums tikai šķiet, ka esam sistēmā, kas mūs paverdzina un bendē. Tās ir mūsu izvēles, mūsu bailes, pieķeršanās un atkarības, kas mūs ir savienojušas iedomātā sistēmiskā ķēdē. Šo sajūtu uztur arī mūsu atmiņa, kas katru rītu atgādina, kur esam, kādi mūsu pienākumi un rutīna, kādi spēles noteikumi un kārtības.

Tās ir tikai iedomas, ka sistēma ir spēcīga un mēs vāji. Patiesībā ir otrādāk, mēs esam spēcīgi un sistēma ir vāja, bet mūsu nepārtrauktā uzmanības un enerģijas dāvāšana sistēmai pārveido bildi līdz nepazīšanai. Sistēma ir tikai mūsu iedomas, pieņēmums. Mēs aizmirstam, ka mēs esam brīvi cilvēki, kas turpina spēlēt vakardienas spēlītes, stutēt vakardienas notikumus un lomas.

Mums tikai šķiet, ka sistēmas ķēdes ir tik nospriegotas un ciešas, ka pārraut tās nav iespējams. Atvieno savu ķēdes posmu no sistēmas. Neatbalsti to, neizmanto to un iztrūkstošais sistēmas ķēdes posms samazinās spriegumu visā ķēdes posmā. Tā izņemšu savu ķēdes gredzenu es, tā izņemsi tu un sistēma pagaisīs, kā pagaist mākoņi debesīs. Ko darīsim tālāk? Dzīvosim!

 Dziļāks vēstījums par to visu video formātā manā kanālā Youtube - 

Dziļāks vēstījums par to visu audio formātā manā Spotify kanālā ŠEIT.

Ko mēs tā iekrampējušies?

Piedzīvojam brīdi, kad jau par sliktu nāk mūsu iekrampēšanās, atkarības. Esam iekrampējušies sistēmā, kaut tā brūk un nevienam vairs nav gandarījums tajā būt. Vēlētāji gānās par ievēlētajiem, kas tos ir izmantojuši savā varas un naudas kārē, ievēlētie un to ierēdnīši gānās par tautu, kas savukārt izmanto sistēmu. Arī izglītības sistēmā gānās visi iesaistītie - bērni, viņu vecāki, skolotāji, direktori. Lielākā daļa nav mierā ar notiekošo un piedzīvoto.

A ko ta turamies pie tā, no kā jau bail metās un slikti paliek? Ko vēl atbalstām to, kur tiekam indēti? Vai vēl kāds indes malks ir jāiedzer, lai dzimtu apskaidrība? Cilvēki, atvienojamies, pateicamies, atlaižam. Katrai mācībstundai savs laiks, sava svētība. Vai esam kļuvuši viedāki un mīlošāki? Tikai šajā noskaņā varam palaist visu, kas ievainojis, sāpinājis un pāri darījis.

Sistēmas labirints

Piedalāmies sistēmas spēlē, kurā meklējam izeju no tās. Cerība parādās tad, kad vairs neasociē sevi ar apkārt notiekošo balagānu, visiem statusiem, kas uz tevis ir sakarināti, bet apzinies, ka esi kaut kas ārpus šiem priekštatiem, ko esi apguvis par sevi šīs sistēmas skolās un darbos. 

Spēlējot šo spēli, ejot pa sistēmas labirintiem, cilvēki baidās no sodiem, no tiesām, no ierobežošanas. Tiesāt, ierobežot var tikai personas, pilsoņus, neviens nevar to izdarīt ar apziņu cilvēkā. Vara pasaulē nepieder nevienam, bet ja spēlē šo spēli, tad vara pieder cilvēkam pašam. Viņam ir piemītošas visas dabiskās tiesības, kas ikvienai dzīvībai uz Zemes ir dotas, dzīvot šeit, bez ierobežojumiem pārvietoties un darboties. Neatminos, ka es vai kāds no manas dzimtas būtu deliģējis vai atdevis šīs tiesības kādam, tādejādi atļaujot ierobežot un pārvaldīt mani vai zemi. Nav šāda līguma. Tas nozīmē, ka nevienam nav vara pār cilvēku, viņa apzināšanos.

Ja to apzinies, vai joprojām esi gatavs pildīt rīkojumus un noteikumus, kas tev nav ne tikai saistoši, bet klaji naidīgi un indīgi? Visas varas un viņu instrumentu boikots, atbildības uzņemšanās, vienošanās ar citiem cilvēkiem ir izeja no šīs sistēmas labirinta strupceļa, kurā esam nokļuvuši.

Ļauj sistēmai nomirt

Šis laiks ir par nāvi, par nāvi tam, kura laiks ir pagājis. Nāve nepārtrauc dzīvi, tā ir kā robežšķirtne, kas atdala vienu dzīves posmu no otra. Vecā egosistēma agonē, krīt komā un tā ļoti vēlētos paildzināt savu eksistenci, tāpēc tā vēl cer caur cilvēku tumsonību un kaislībām nedaudz paildzināt savu eksistenci un likt nāvei vēl pagaidīt. Sistēma aicina cilvēkus turpināt lietot vecos paradumus, lai varētu vēl noturēt uzmanību uz mirstošo. Turpiniet sapņot par ceļojumiem, par patērēšanu, par atbildības neuzņemšanos, tāpēc ziedojiet savu ķermeni šai, nu jau mākslīgās sistēmas uzturēšanai un atdzīvināšanai!

Sistēma balstās uz mums un ir atspulgs mūsu izvēlēm, tāpēc sākumā katram jātiek galā pašam ar sevi. Joprojām pieķeramies lietām, cilvēkiem, darbiem un notikumiem, kur redzam, ka stāsts ir beidzies, bet inerces pēc vēl turpinām braukt pa vecām sliedēm, jo šķiet vieglāk un drošāk. Bet šis laiks ir par brīvības atgūšanu, par atkarību un pieķeršanos atmešanu, par iespēju pārdzimt jaunajā. Arī mums jāļauj nomirt vecajam sevī, lai varētu piedzimt jaunais. Pārdzims cilvēki, Zeme un sistēma. Kāda tā būs? Tāda, kādi būsim mēs.

Sabiedrība, kas regulē kārtību

Dzīvojam sabiedrībā, kur ir normas un kārtības. Tiekam regulēti jau kopš bērna kājas un, kļūstot pieauguši, mums tas jau šķiet pieņemami, jo esam pieregulēti pēc normatīviem, kā nekā, skolas ir pabeigtas un normatīvi nokārtoti. Bija labi rezultāti un slikti. Bija izveidots rāmis, kas ir pareizi un, kas nepareizi. Tikām ierīmēti normās un kārtībās, ja neiegāji kadrā, tad nogrieza “spārniņus”. 

Šobrīd esam jau tik tālu normalizēti, ka SIA MINISTRU KABINETA noteikumus uzskatām augstāk par cilvēka tiesībām dzīvot brīvu dzīvu, augstāk par katra cilvēka dzīvību, augstāk par cilvēka dabiskām tiesībām dzīvot, pārvietoties un darboties. Šīs cilvēka pamattiesības tagad skaitās zemākas par šiem noteikumiem un to mēs pieredzam veikalos, darba vietās, pakalpojumu sniegšanas vietās.

Cilvēk, vai vari aptvert, ka SIA tevi uzskata par savu īpašumu, jo tu sevi uzskati par personu. Visi SIA noteikumi un kārtības ir rakstītas juridiskām fikcijām - personām, ne cilvēkiem. Ja modīsies cilvēka apziņā, tad nebūs vairs tev saistošas kādas firmas kārtības un noteikumi. Līdz ar brīvību nāks atbildība. Pirmkārt jau par sevi, neviens vairs nebūs vainīgs kur esi, kas esi. Tālāk jau par savu ģimeni un kopienu. Tikai pēc tam varam sapņot par jaunu sabiedrību un valsti.

Pandēmija kā spogulis

Viss notiekošais pasaulē atspoguļo cilvēku, cilvēci. Ja mēs skatāmies ar prāta prizmu, tad šis viss liekas mums par sliktu, jo nevarēsim vairs dzīvot to dzīvi, ko dzīvojām līdz šim, bet ja paskatāmies daudzdimensionālāk, tad viss ir otrādāk. 

Paskatīsimies simboliski par notikumiem, kā to tveram no prāta pozīcijām un kā tas notiek simboliski. Cilvēces nomaskēšana no prāta puses kādai daļai ir pamatota bailēs par sava ķermeņa nāvi, daļai kā veselības un brīvības apdraudējums. Ja paskatāmies simboliski, tad nomaskošana ir esošās situācijas atspuguļojums, kur cilvēks pats vairs nespēj bez maskām dzīvot. Viņš vairs nav patiess un autentisks, viņs nav vairs viņš pats, tik viņa maskas, lomas un tēli. Tāpēc notiekošais ārējā pasaulē norāda uz šo problēmu iekšienē. Paskatāmies uz ierobežojumiem no šiem diviem skatu punktiem. Vienā gadījumā mums šķiet, ka ierobežo mūsu brīvību, ka atņem mums visādas patērēšanas un socializācijas baudas, bet no otras puses norāda, ka mēs paši esam iekšēji tik norobežojušies, cik norobežojušies varam būt. Katrs pats par sevi, tikai sev, raust un patērēt sev, pakustēties tikai, ja sev. Tad, ja esam sarausuši, tad jāceļ žogi un sienas, jānosprauž skaidras robežas, lai varētu sarausto noturēt. Ārējie norobežojumi un ierobežojumi atspoguļo cilvēces iekšējo stāvokli, kurā tie atrodas. Mēs redzam, ka valdības tēlo, ka rūpējas par cilvēkiem, mēs redzam, ka sistēma melo par slimību un tās apmēriem, mēs redzam, ka patiesībā šī pandēmija ir tikai ekrānos un uzpūstajās statistikas līknēs. Bet no otras puses mēs neredzam, ka arī mēs melojam paši sev un citiem, par to, kas mēs esam, par to ko daram, vai to daram ar prieku vai tikai aprēķina pēc. Arī daļa no attiecībām, vienošanām pastāv tikai personīgu aprēķinu pēc. Vai esam godīgi paši pret sevi, vai nemelojam un netēlojam?

Novakcinētas un nočipotas būtnes nav jaunums, bet cilvēki pēkšņi jūtas, kā aplieti ar aukstu ūdeni, jo jautājums ir parādījies dienas kārtībā. Visi dzīvnieki, ko patērējam, vai tas saistīts ar ēšanu vai citu baudu, ir jāvakcinē un jāčipo. Arī cilvēku vakcinēšanas stāsts jau rit uz beigu pusi, jo vakcinēšanas evolūcija ir sasniegusi savu epopeju, kurā jaundzimušajam jāpiedzīvo nemitīgs pošu uzbrukums laikā, kad viņa imūnsistēma vēl tikai veidojas. Mēs jau kādu laiku dzīvojam novakcinētu būtņu pasaulē, caur saviem ēšanas paradumiem esam atbalstījuši savu upuru vakcinēšanu un čipošanu, tagad ir pienākusi rēķinu samaksas diena cilvēkam-patērētājam. Par ko brīnamies?

Caur šiem notikumiem tiek slāpēts mūsu egoisms, mūsu apetīte, taču lielākā daļa cilvēku joprojām meklē vainīgos kaut kur ārā, meklē otru pusi uz ko novelt visu vainu par notiekošo. Globālisti, valdības, antivakseri, vakseri un citādi domājošie, tikai ne es. Cilvēk, ieskaties spogulī, šī visa izrāde ir par tevi, tikai par tevi.

Kad būsi gatavs to ieraudzīt, pieņemt un mainīties, tad arī izrādes scenārijā tiks ieviestas korekcijas, lai tu varētu piedzīvot pasauli, kāds esi tu pats. Pasaule vienmēr ir bijusi tavs spogulis un tāda tā arī paliks tuprmāk.