Radošākie cilvēki šobrīd vairs nav mākslinieki, mūziķi vai režisori. Šobrīd tie ir KOVID afēras ieviesēji ar visiem viņu pakalpiņiem valsts un pašvaldības iestādēs, veikalos, bankās un citās korporācijās. Viņiem ir jāizdomā pamatojumi un argumenti tur, kur viņu nav. Viņiem no pirksta ir jāizzīž statistika, kur var paslēpt visus cilvēktiesību pārkāpumus un ierobežojumus. Viņiem ir jāizdomā argumenti, kāpēc veikalā vienu preci var ņemt, bet blakus esošu nevar. Viņiem ir jāpamato, kāpēc tavs uzņēmums nedrīkst strādāt. Viņiem ir jāpamato, kāpēc viņi vairs nesniedz medicīniskos pakalpojumus. Viņiem ir jāskaidro, kāpēc viņi vairs nesniedz izglītības pakalpojumus. Viņiem ir jāskaidro, kāpēc ieņēmumi var nebūt, bet izdevumus jāturpina apmaksāt.
Viņiem uz visiem šiem neatbildāmiem jautājumiem ir jāspēj rast atbildes. Un viņi ir tik radoši, ka spēj izdomāt atbildes, kāpēc tam visam tā arī ir jānotiek. Kā mēs zinām, radošums jau ir visnovērtētākā prasme šobrīd jebkurā sfērā. Par to cilvēki arī saņem attiecīgu atalgojumu. 10 miljardi jau būs apgūti, cerams, ka arī turpmāk viņiem nauda pietiks. Katrā gadījumā, šobrīd cilvēki jau ir uzņēmušies paši sevi ārstēt un izglītot savus bērnus, kas noteikti atslogos budžetu un radīsies iespējas naudu novirzīt radošai darbībai.
Kādreiz bērnībā spēlējām spēli, kuras mērķis bija tev no viņas izkļūt. Ja biji redzīgs un atjautīgs, tad saprati, kas ir tā atslēga, lai varētu piecelties un pamest apli. Tad tu varēji smieties par tiem, kas joprojām ir spēlē un nesaprot, kā tikt no viņas ārā.
Līdzīgas sajūtas man ir arī šobrīd, tik es vairs nesmejos par citiem, ļauju viņiem gūt savu pieredzi. Katrā ziņā redzu to, ka tie, kas ir sapratuši spēles noteikumus, izstājās no tās. Pārvācās dzīvot uz vietām, kur šīs spēles troksnis vairs viņus tā neskars. Ja vēl nav pārvākušies uz laukiem, tad lielā mērā to apsver, katrā ziņā dvēsele viņus aicina. Pamodušies cilvēki domā, kā veidot savu ekonomiku, ārpus vecā matriksa un tiem spēles noteikumiem, kas tur pastāvēja. Viņiem ir saprotams, ka arī visi vecā matriksa pakalpojumi, vai tā būtu izglītība, medicīna vai citi, ir par to, lai tevi ieaijātu dziļākā miegā, kurā tu pazaudē orientieri un aizmirsti spēles jēgu. To aptverot, tu ieraugi jaunus apvāršņus aiz kuriem jau ir citas zemes, citas spēles un rotaļas par kurām tev vēl nav skaidrība, bet ir nojausma, ka nākamajā spēlē tu nebūsi vairs bandinieks, kas tiek upurēts karaliskās ģimenes saglabāšanai un labklājībai. Tu sāc aptvert, ka nav vairs ierobežojumu un sabiedrības spiediena, lai tu spēlētu noteiktu lomu vai piedzīvotu to, ko sabiedrība no tevis vēlas. Tu vari būt tas, kas vēlies būt. Būs arī atbalsts tam, lai tu to piedzīvotu. Gan kopienas, gan vides, gan kosmosa.
Valdības visā pasaulē veido uzsaukumus, reklāmas, lai mēs novakcinētos. Mūs kārdina ar to, ka mēs varēsim atgriezties vēl trakākā patērēšanā, mūs sāk jau kārdināt, ka būs minimālais garantētais ienākums. Pasaka to, ko vēlamies dzirdēt, bet visi “ziediņi” tiek noklusēti. Vara visā pasaulē cenšas darīt visu, lai saglabātu savu status quo un papildus vēl veiktu uzlabojumus varas egosistēmās.
Vakcinējies, ja vēlies, lai no tevis joprojām nekas nav atkarīgs, ja vēlies, lai tava mazā ietekme vēl vairāk saruktu. Vakcinējies, ja vēlies saņemt tādus izglītības un medicīnas pakalpojumus, kur tu paliec aizvien dumjāks un slimāks. Vakcinējies, ja tu vēlies joprojām dzīvot nošķirtu dzīvi no visa dzīvā - dabas, cilvēkiem, visas ekosistēmas.
Vecā egopasaule grūst, irst pa visām vīlēm un tā ļoti vēlētos, lai tā tiktu saglabāta, kaut vai mauzoleja režīmā. Tik ļoti viņai negribās zaudēt savu ietekmi, savus saraustos triljonus. Tik ļoti, ka tā pat ir gatava ziedot visu cilvēci, lai tas nenotiktu. “Lūdzu, palīdziet man!” izdveš mirstošā egosistēma. Ko darīsi, kur liksi savas rokas? Pastiepsi to egosistēmai, kas tevī nodevīgi ietrieks šlirci vai liksi rokas lietā, lai veidotu Jauno pasauli, kas brīva no visām paverdzināšanas sistēmām?
Viss strauji virzās uz priekšu. Pēc plāna, kas izdomāts ne pirms 10 gadiem, bet varbūt jau pirms 100. Šobrīd pieredzam inerci procesiem, ko nevar apturēt. To nevar apturēt arī LATVIJAS administrācija, jo viņi negrib gulties zem šī inerces viļņa, kas viņus personīgi noslaucītu un, iespējams, nogalinātu. Vispārējā vakcinācija vairs nav sazvērestības teorija, bet jaunā realitāte. Plāns ir restartēt planētu pēc egoistiska plāna un lieki teikt, ka tev atļauju un padomu neviens neprasīja. Latvijas administrācija ir tikai izpildītāji un marionetes šajā globālajā teātrī un izrādē, tāpēc atstāsim viņus mierā. Ļausim šiem aktieriem nodejot viņu pēdējo gulbja deju.
Bet par tevi. Cilvēkam ir brīvā griba un sava balss, kas atskan visumā. Tev ir visas tiesības realizēt savu plānu, tikai tavā vietā to nedarīs citi. Tev pašam ir jāsajūt savs plāns un jāsāk viņš realizēt. Ja atradīsi sabiedrotos, būs vieglāk. Tava iespēja ir restartēt sevi pirms tiksi restartēts globālā vispārējā kārtībā. Ar vakcīnām, čipiem un pārējiem “īleniem”, kas vēl no maisa nav izlīduši. Apzinies mūžīgo sākotni sevī. Apzinies gara milzi sevī, nomet pundura masku, sāc ticēt un paļauties sev un universam, kas caur tevi izpaužas. Tu vari, ja tu dari. Ņem rokā “lāpstu” un sāc rakt.
Bija laiki, kad cilvēce apsolīja, ka nekad vairs kaut kam tādam neļaus notikt. Tas bija pēc 2. Pasaules kara. Cilvēce pieredzēja, ka valsts ideoloģija, sektantisms ierāva karā visu pasauli. Šobrīd mums šķiet nesaprotami, kā Vācu tauta varēja ļauties tādai suģestijai, ka šķita visi bija noburti, nozombēti, pārbiedēti. Iespējams, neticēja fīrera kaismīgajām runām, bet ļāva notikt tam, kas notika.
Šobrīd cilvēce piedzīvo deja vu sajūtu par to laiku. Šķiet, ka arī šobrīd lielākā daļa cilvēces ļaujas suģestijai no ruporiem, kas atskaņo: “2 metri, maskas, baidieties, baidieties, baidieties…”. Ja mēs pieļaujam, ka šī visa ir afēra, kuru uzkurina noteikts grupējums, tad jāatzīst, ka visi esam ierauti 3. Pasaules karā. Par resursiem, to kontroli, tai skaitā cilvēku kontroli. Katrs mēs savā veidā atbalstām vai neatbalstām šo notikumu eskalāciju pasaulē. Katra mūsu samierināšanās ar cilvēka tiesību pārkāpumiem novedīs pie nākamajiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Man šķiet nesaprotami, kā var nebūt alternatīvu viedokļu publiskajā telpā un ēterā. Kāpēc nedzird neviena pašvaldības vadītāja iebildumus par šo karadarbību? Vai tiešām nevienam no 120 vadītājiem nav savs viedoklis? Kāpēc nedzird nevienu iebildumu no skolu direktoriem, kas varētu būt kopā ap 1000? Vai arī nevienam no viņiem nav cita viedokļa un iebildumi bērnu un cilvēku tiesību neievērošanā? Kur ārsti, kur žurnālisti, visi kā ūdeni mutē ieņēmuši. Tiek iznīcināti mazie un viedējie biznesi, lai cilvēki būtu uz ceļiem un gatavi jebkādiem notikumu turpinājumiem, pakļaujoties visiem piedāvājumiem no karavadoņiem - vakcīnām, kas vairs nav sazvērestības teorijas, bet jau ikdienas debates TV, čipošanai, kas gan pagaidām tiek pieskaitīta sazvērestībai, bet ja ļausim karam izplatīties, tad drīz par to arī dzirdēsim ikvakara “Panorāmā”.
Maska nozīmē pakļaušanos kara likumiem un ieejot lielveikalā šķiet, ka cilvēcei cerības nav daudz. Tavi ikdienišķie pirkumi nevar būt iemesls, lai karš turpinātos. Tavi algas graši nevar būt attaisnojums, lai karadarbība pastiprinātos. Ir skaidrs, ka esošais ekonomikas modelis nevar pastāvēt bez kariem un varbūt šāds pavērsiens nav sliktākais variants. Ir skaidrs, ka mēs vairs nevaram patērēt viens otru un dabu. Šis ir karš, kurā 9 slimie mēģina pārliecināt 1 veselo, ka viņš ir slims, ka viņš ir sazvērnieciski slims. Šis ir karš, kurā mums ir jāpazaudē viss nevērtīgais, falšais, kas mums patiesībā traucēja patiesi piedzīvot dzīvi. Mums ir jāatgriežas dabīgākos ritmos un dzīvošanā, kurā citi cilvēki ir mūsu draugi un sadarbības partneri, nevis konkurenti, kuri jāiznīcina, lai mums paliktu lielākais pīrāga gabals. Mums jāsamazina sava apetīte un jāiemācās dzīvot līdzsvarā, ņemot ne vairāk kā vajag un dodot tik, cik varam dot.
Valdības jau zina par aisbergu, zina par iznākumu, apzinās, ka būs daudz kritušo, tāpēc vēl cer, ka šajā haosā izdosies paslēpties aiz savām saraustām bagātībām, bet kā tu, cilvēks, paslēpsies, ja visi atrodamies vienā grimstošā kuģī. Grimšanas brīdī tavai naudai nebūs nekādas vērtības, tavu izglābšanu nesekmēs statusi, pazīšanās un ietekme. Būs pilsoņi, kas neticēs vecās pasaules bojāejai pat atrodoties kuģa galotnē kuģim grimstot pazemē. Viņi iekrampēsies bortos un lūgs dievu, lai kuģis turpina ceļu. Mums jāļauj šiem cilvēkiem piedzīvot savas izvēles sekas, mums nav neviens vairs jāglābj. Mums ir jāglābj pašiem sevi. Ja tu izglābsies, tūkstoši ap tevi izglābsies. Mums ir šajā drāmā jāspēj vienoties, atmetot savu egoismu un nošķiršanos. Jo būsim vienotāki, dzīves svinošāki, jo lielāka ir iespējamība uz izglābšanos, uz iespēju sākt jaunu dzīvi jaunā pasaulē. Tu būsi kā no jauna dzimis, tu būsi brīvs cilvēks.
Pēc kāda laika atklāsies esošās plāndēmijas afēras patiesība un apmēri. Mēs sapratīsim, ka tikām piekrāpt un atskārtīsim, ka paši vien atbalstījām un veicinājām notikumus pasaulē, ka bijām tam visam līdzatbildīgi.
Man grūti iedomāties, kā dažādu diskreditētu profesiju pārstāvji spēs turpmāk skatīties acīs cilvēkiem. Kā ārsti spēs izskaidrot savu klusēšanu un esošo notikumu atbalstīšanu? Kā žurnālisti spēs izskaidrot šīs plāndēmijas eskalēšanu un nemitīgu sabiedrības zombēšanu un baidīšanu? Kā skolotāji un skolu direktori spēs izskaidrot savu vēršanos pret bērniem un ģimenēm? Kā policija un armija spēs izskaidrot savu vēršanos pret cilvēkiem un viņu apspiešanu? Kā veikalu darbinieki un administrācijas spēs izskaidrot savu teroru pret saviem klientiem? Kā ierēdņi un politiķi spēs izskaidrot totālu cenzūru un savus diktatoriskos lēmumus pret saviem darba devējiem - tautu? Kā mēs paši spēsim izskaidrot savu pakļaušanos pasliktināt savu fizisko un psihisko veselību, uzvelkot maskas, distancējoties, izturoties agresīvi vienam pret otru un ļaujot tam visam krist bezdibenī?
Kas būs tas, kas ļaus mums turpmāk viens otram paskatīties acīs un uzticēties? Tas būs MIERIZLĪGUMS, nevienu nevainojot, atzīstot savas kļūdas, savu nezināšanu. Tā būs sevis APZINĀŠANĀS kā integrālu būtni ķermenī, prātā, dvēselē un garā. Tikai tā mēs varēsim pieņemt un saprast notikumus caur kuriem izgājām, saprotot, ka tie bija nepieciešami, lai mēs pamostos jaunā kvalitātē. Tā būs APŅEMŠANĀS veidot ekocentrisku pasauli, kur pasaule negriežas ap mani, kur dabā visam ir sava vieta, laiks, kārtība un sūtība, kur nevienam nav varas pār otru.
Vai varam šādu vienošanos parakstīt šodien vai tomēr ejam cauri karuselim?
Nostāja par vienīgo patiesību un absolūtu taisnību norāda uz nenobrieduša cilvēka pozīciju, kas nejūtas pietiekami drošs par sevi, tāpēc ir gatavs karot, lai šo iluzoro salmiņu noturētu. Kari ir nenobriedušu cilvēku spēles, taču tie piesaista neinicētus puišus un meitenes. Mūsdienu pasaulē daudzus piesaista dažādas sabiedrībā akceptētās vardarbības formas, kas ar laiku padara mūs no tā atkarīgus. Šo karošanas agresijas tvaiku mēs nolaižam dažādās sporta spēlēs vai to vērošanā, azartspēlēs, vides un cilvēku ekspluatācijās, dzīvnieku iznīcināšanā.
Esošā plāndēmija pasaulē un turbulences vilnis, kas tai sekos, ir īsākais un ātrākais ceļš uz jēgpilnāku un piepildītāku dzīvi. Lai tur nokļūtu, mums ir jānobriest. Uzskatīsim šo laiku par iniciāciju, kurā mēs no egoistiskas būtnes kļūstam par ekocentrētu būtni, kas iet roku rokā ar savu dvēseli un garu. Mums vajag jaunu spēli, kas ir labāka par karu un visām tām sadzīviskām agresijām, ko ikdienā piekopjam.
Sabiedrībā katram no mums ir sava vērtība, kas balstīta noteiktos stereotipos un šī laika vērtībās. Tev ir jābūt ambiciozam vai veiksmīgam, tev ir jābūt laimīgam vai uzņēmīgam. Katram priekš katra ir padomiņš, kādiem mums vajadzētu būt. Valdītāji grib, lai tu esi paraugpilsonis un nodokļu maksātājs, kas nomaksā visu falšo politiku un viņas apkalpotājus - birokrātiju un ierēdniecību. Tā no mums grib gan mīļotie, gan bērni, gan darba kolēģi, gan vadītāji. Šajā gribulīšu karuselī mēs pazaudējam savu gribu, to pavadoni un kompasu, kas mums rāda priekšā mūsu ceļu.
Ko darīsi? Vai kalposi citu apmierinājumam vai aplaimosi sevi un pasauli caur savas gribas iedzīvināšanu šajā vietā un laikā? Nosaki pats savu centru ap ko grozīsies tava dzīve. Nosaki pats savas prioritātes. Nosaki pats savu brīvības pakāpi.
Visas efektivitātes sistēmas tika uzceltas nedomājot par cilvēku, tās tika radītas domājot par rezultātu, kā sasniegt lielāku peļņu sistēmu / uzņēmumu īpašniekiem. Visus uzlika uz skrejceļa, lai sacenšās par dažādiem tituliem. Tad darbiniekus sāka mērīt, vai tie pārdod / strādā efektīvi. Visus salīdzināja vienu ar otru, cilvēki tika sašķiroti labajos un sliktajos. Liels izpalīgs, lai to iedzīvinātu sabiedrībā, ir skolas, kas ir virzītas tikai uz skriešanu, mērķis ir olimpiādes un medaļas, sašķirošana izcilniekos un nesekmīgajos. Šādā sabiedrībā dzīvojot visi kļūstam apsēsti ar skriešanu pēc kaut kā, vai tā būtu slava, nauda, bauda vai vara. Tā ir kļuvusi par visas sabiedrības slimību. Visi spiež visus, ir liels spiediens būt labākajam, veiksmīgākajam, skaistākajam. Visur vieni konkursi, sacensības un cīņas. Kā vārdā? Progresa? Tava ego? Vai tava dzīve ir uzlabojusies, vai tu esi laimīgāks, vai tu esi mierā un saskaņā ar sevi un pasauli, vai tu esi brīvs?
Lai mēs izkļūtu no bezizejas, mums ir jāierauga savs egoisms. Lai mēs viņu transformētu, mums ir nepieciešama šķīstīšana. Un šis laiks ir pienācis. Mēs pieredzēsim to, ka mēs neesam pasaules naba un nav visam jāgriežās ap mums. Mēs sapratīsim, ka mēs nevaram pastāvēt viens bez otra, bez dabas, ko mēs esam jau gandrīz piebeiguši. Daži zinātnieki norāda, ka, turpinot tādu saimniekošanu, mums ir atlikušas 60 ražas. Ūdens sāk trūkt, ēdiens ir saindēts, mūsu attiecības ir saindētas un mēs esam tik aizmiguši, ka mēs to vienkārši nepamanām. Jorpojām gribam strauji traukties uz priekšu, iekarot pasaules, kosmosu un būt uz goda pjedestāla visur, kur tas ir iespējams.
Vērojot inerci, šķiet, ka esam bezizejā. Tas ir tad, ja veries ārpasaulē, skaties ziņas un ļaujies varas izraisītai panikai. Bet pavērs skatu sevī, tur ir miers. Tas tur vienmēr ir bijis. Un atceries, ka tavas izvēles veido pasauli. Atbalstīsi ego sistēmas, stirpināsi savu ego un strupceļa perspektīvu. Atbalstīsi veselīgu augšanu un dabīgu dzīvošanu dabā, veidosies izeja un jauna perspektīva. Kur dosies?
Cilvēce jau pūš un elš, tuvojas nervu sabrukums, tuvojas bankrots, šķiet, ka tuvojas arī pasaules apokalipse. Daudzi kliedz: “Kad tas viss beigsies? Es vairs nevaru!”. Ar tevi var apieties tā tikai tāpēc, ka tu neesi cilvēks. Tu esi reģistrēts vergs savā vai jebkurā citā valstī. Tava pase ir tam apliecinājums. Tu esi piekritis nebūt cilvēks, bet fiziska persona ar unikālu cietumnieka kodu. Tāpēc tev ir ļoti daudz pienākumu un maz tiesību. Uzskatāmi to redzam pēdējā gada laikā. Šobrīd tevī grib sagraut pēdējās paliekas no cilvēka apziņas. Ja tu piekritīsi šo juridisko personu (arī fikcija) piedāvājumiem vai tas būtu kāds aizliegums vai sods un runāsi ar viņiem, kā fiziska persona, tad tu, atrodoties viņu Matriksā, tiksi tiesāsts pēc viņu noteikumiem.
Bet tu vari no šī matriksa iziet, deklarējot sevi par dzīvu un suverēnu cilvēku. Šajā brīdī viņu juridikcija beigsies. Tu būsi brīvs cilvēks. Varēsi iet kur gribēsi, darīt, ko gribēsi, teikt, ko gribēsi. Vai esi gatavs uzņemties par sevi atbildību vai tomēr, lai to izlemj citi?
Lielākoties mēs nesakām to, ko jūtam un domājam. Papildus tam mēs nemanām, ka vislaik atrodamies manipulācijās un dažādos kontekstos, kas neļauj mums uztvert lietas, kādas tās ir. Ir veikti vairāki eksperimenti, kas to pierāda. Norādīšu vienu, tika izspiests citrons, piejaukta sarkanā krāsa un cilvēks tika uzrunāts sekojoši: “Kāda ogu sula tā ir?” Gandrīz visi pieaugušie nefiksēja sava prāta mahināciju un tiešām uzrādīja citronu par kādu ogu. Šis eksperiments parāda, ka maņas nestrādā neatkarīgi, bet kontekstā ar izveidojušos situāciju. Bija maldināta redze un tika dots spēcīgs maldinošs lingvistiskais konteksts. Cilvēka prāts mīl komfortu, nevēlas velti šķērdēt enerģiju, tāpēc bieži vien viņš pieņem dzirdēto un redzēto par esošo. Tas parāda, ka jums tikai šķiet, ka jums ir izvēles brīvība, bet patiesībā tā lielākoties jums nav bijusi. Šeit lielu lomu spēlē sociālais konteksts, mēs gribam būt pareizi, normāli, iederēties dažādos dzīves kontekstos. Šīs visas programmas, algoritmi mums liek spēlēt iedomāto tēlu, kam ar realitāti beigās nav nekāda sakara.
Paskatāmies uz šo laiku, kad informatīvajā telpā notiek pilnīga cilvēces zombēšana un brīvības ierobežošana. Mēs to pieņemam, jo lielākoties cilvēku to pieņem. Mēs saskaņojam savas darbības ar citu darbību un skaidrojam notikumus pasaulē kā normālus. Šī cilvēku reakcija ir mūsu pieredzes, prāta algoritmu un iedzimto un iegūto instinktu summa. Šobrīd tas strādā pret mums, bet vienā brīdī tas var mainīties. Kad cilvēki redzēs un jutīs, ka liela daļa cilvēku nepiekrīt notiekošajam, tad viņi mainīs savu viedokli un izturēšanos. Pēkšņi visi teiks, ka es jau tai afērai no sākta gala neticēju, neatbalstīju, cīnījos pret. Tiešām?
Vecā pasaule varēja pastāvēt, jo mēs tikām sadalīti un pretnostatīti. Valstīs, tautībās, ticībās, profesijās, pārliecībās. Tāpēc varēja notikt kari, tāpēc varēja notikt jebkura veida apspiešana un paverdzināšana. Sevišķi izteikti mēs to izjūtam pēdējos 20 gadus, kad tiekam zombēti par drošības apdraudējumu no “citiem”. Nav pat svarīgi, kā citi tiek nosaukti, jo, ja neder viens variants, tiek piemeklēts nākamais. Tā tiek sarīdīti kristieši pret musulmaņiem. latvieši pret krieviem, heteroseksuālisti pret homoseksuālistiem, veģetārieši pret gaļēdājiem, sievietes pret vīriešiem, galu galā masku valkātāji pret nevalkātājiem. Šis ir iemesls, kāpēc mēs nedzīvojam tādā sabiedrībā kādā vēlētos, mums vislaik ir pret ko karot. Un šī cīņa vienam pret otru jau tiek iepotēta bērnībā, skolā. Mums liek sacensties vienam pret otru, mums pretdabīgi liek būt konkurentiem, kas beigās viens otru ir gatavs iznīcināt.
Karš var beigties jebkurā brīdī, līdzko spēsim to visu ieraudzīt un saprast. Ja masku nevalkātāji ar valkātājiem varēs sadoties rokās, tad piedzīvosim to, ko vēlas cilvēki - mieru, labklājību, laimi. Nebūs vairs ko dalīt un piesavināties, nebūs vairāk ko pārvaldīt, jo nebūs puses. Šis būtu lielisks gājiens ar “zirdziņu”, lai šī brīža uzurpējušai varai izsistu no apakšas krēslu.
Tie, kas to visu ir ieraudzījuši, ir aicināti apvienoties. Sākumā ar savējiem un tad ar pārējiem. Liela daļa, kas turpina atbalstīt sistēmu, kaut vai klusējot, baidās par savu, savas ģimenes eksistenci, jo viņi nenojauš, ka apvienojoties Jaunajai pasaulei, eksistenciālie jautājumi vairs nebūs jārisina. Tu varēsi veltīt savu dzīvi savam ceļam, savām vilkmēm un aicinājumiem, tas vairs nebūs naudas jautājums, jo ēdiens, apģērbs, jumts virs galvas būs tavas pamattiesības. To nodrošinās augstās tehnoloģijas un cilvēku mierīga līdzās dzīvošana, kur nebūs vairs naudas kalni jāizgrūž aizsardzībā un karos, melīgā izglītības un zinātnes sistēmā, slimību veicinošā medicīnā un pārējās sistēmās, kuras ir izslaukušas gan mūsu, gan visas planētas dzīvības spēkus. Izvēle vienmēr ir tavā pusē un katru mirkli. Ja ne šodien, tad varbūt rīt. Sākam sadoties rokās!
Stāstīju bērniem par to, kā mēs visa sabiedrība varam kļut brīva. Un pieminēju Pareto likumu, kas nozīmē, ka pārmaiņām pietiek ar 20%. Tas nozīmē, ka, ja telpā, uzņēmumā, valstī 2 no 10 cilvēkiem nepieķeras esošajam un ir gatavi atvērties jaunajam, tad viņi mainīs notikumu gaitu, normas, vērtības un beigās arī sistēmu. Iepriekšējās lielās pārmaiņas notika Industriālās revolūcijas laikā, kad iepriekšējās vērtības nomainīja jaunas. Šis bija evolucionārs solis salīdzinot ar iepriekšējo un dzima tādas vērtības, kā peļņa (nauda), efektivitāte, konkurence. Tas mainīja visu pasauli. Šobrīd šīs vērtības jau vairs nav atbilstošas šī brīža evolucionārai plūsmai, tāpēc tas sāk vērsties pret dabu, sabiedrību un katru no mums.
Šobrīd ir pārejas brīdis no egosistēmām uz ekosistēmām. Lai notiktu tik grandiozas pārmaiņas, ģimenē pietiek ar 1 cilvēku. Uzņēmumā pietiek ar 2 cilvēkiem, lai mainītu vēstures gaitu, inerci. Latvijā pietiek ar 300 tūkstošiem cilvēku, lai viss mainītos. Pasaulē pietiek ar 1,4 miljardiem cilvēku, lai pasauli vairs neatpazītu. Bet jāsāk ar sevi. Tavu ceļu neviens tavā vietā nenoies.
Dzīvojam mēs sabiedrībā, kurā tradīcijas nosaka to, kāds mums ir sociālais statuss, kādas ir paražas un normas sabiedrībā, ko ģimene, sabiedrība no tevis sagaida, kas ir definēts, kā labs un slikts, vēlams un nevēlams. Vēsture tiek norādīta, kā vērtīgākais pamats uz ko šādu sabiedrību var celt, vienmēr var atsaukties uz to, kā ir bijis un viegli var aizliegt to, kā nav bijis. Dzīvojot tikai tradīcijās mēs kļūstam ieslēgti, aizvērti tai dzīvei, kas vēlas caur mums izpausties.
Šajā brīdī piedzīvojam sekas tradicionālai noslēgtībai robežās un kārtībās. Piedzīvojam sekas arī kapitālismam, cilvēku 20 gadsimta reliģijai - naudai. Šobrīd tie, kuriem ir visvairāk naudas, diriģē pasauli. Ko teiksiet par šādām vēsturiskām tradīcijām?
Mēs esam izslāpuši pēc kaut kā cilvēcīga, pēc brīvības un mīlestības, pēc visas cilvēces mierīgas līdzās dzīvošanas. Par laimi tas ir iespējams. Mums ir dots lielisks instruments - VĪZIJA. Šo nevajadzētu jaukt ar tām egoistiskām vīzijām, kas tiek veidotas mūsu darbavietās, kas tiek veidotas ar mūsu prātu, lai iegūtu sev lielāku labumu, lai pakamptu lielāko gabaliņu no pīrāga. VĪZIJA ir tas, ko mēs piedzīvojam kā atskārsmi, kas atnāk sajūtu veidā. Viņa atnāk pati, ja mēs dodam tai iespēju. Mums ir jāatslēdz prāts, visi priekštati par pasauli un visa personīgā ieinteresētība iznākumā. Mums ir jāapklusina prāta skaļā balss un jāatslābinās. Arvien skaidrāk sajutīsi to, kur vēlies būt, ko vēlies darīt, kādā pasaulē vēlies dzīvot. Ja šādā sajūtā varēsi dzīvot un nepārslēgsies uz tradicionālo pieeju, tad vīzija ātri sāks kristalizēties un iemiesosies, materializēsies tavā dzīvē. Tu būsi ļāvis viņai caur sevi izpausties.
Katrs noteikti vismaz reizi ir dzirdējis par 4 varām uz ko balstās demokrātiska valsts, kurā ceturtā vara ir brīvi, neuzpērkami mediji. Es jūs visiem vēlos paziņot, ka šī vara Latvijā visu (ne) atkarības laiku ir bijusi iluzora, jo bija pērkama. Bet tas, kas šobrīd notiek SIA LV un arī citās valstīs, liecina, ka mediju pērkamība ir pārgājusi maucībā. Kas maksā, tam arī raksta. Arī, ja tas ir pret cilvēku un cilvēci.
Esošās kovidafēras atspoguļošanas veids, baiļu pandēmijas uzspiešana, totāla cenzūra gandrīz visās ziņu un sociālās platformās norāda, ka 4. varas pasaulē vairs nav. Ne bez mūsu palīdzības. Mēs esam novērsuši savas acis no klasiskiem medijiem, nepatērējam vairs tos, viņu reitingi ir strauji kritušies. Acis no viņiem novērsa arī reklāmdevēji. Naudas plūsma apstājās un patiesība arī apstājās.
Šobrīd visa šī afēra ar plāndēmiju tiek nopirkta. Uzpirkti ir visi politiķi, ierēdņi šajos pārmaiņu laikos ir nopirkti ar savu ikmēneša aldziņu, nopirkti arī mediji un kāda daļa arī uzņēmēju (bankas, lielveikali u.c.). Šobrīd visa vara ir nopirkta un visa sistēma spēlē pēc kukuļu devēju stabules. Vai tad jūs to neredzat?
Mēs esam noguruši no ticības savai pieredzei un iegūtām zināšanām. Bieži vien vēlamies visu to nokratīt un kā Fēnikss piedzimt no pelniem. Mēs neatskārstam, ka vācam visādus atkritumus un paturam to pie sevis. Pasaule un mēs mainamies ar katru brīdi, nav divu vienādu brīžu, tikai mums šķiet, ka mēs esam vakarējie, ka mūsu zināšanas un prasmes no vakardienas tīri labi noder mums šodien un, cerams, noderēs arī rīt.
Bet rītdiena pienāks grūta, jo būsim nospiesti zem kaudzes, ko stiepjam līdzi. Šie laiki parādīs, ka jāpārvērtē būs pilnīgi viss. Modernā kvantu zinātne to jau apstiprina, tikai šī informācija nav nonākusi līdz mūsu ikdienai, skolām. Mēs apjēgsim, ka mēs nevaram neko iemācīties rītdienai. Tas, kas veicinās izpratni un korektu izpausmi un saspēli ar notiekošo mirkli, būs mūsu atvērtība jebkam, atslēdzot vērtējošo prātu. Uztvere, dzīve bez piepūles.
Mūsdienu sabiedrība sirgst ar slimību, kas mudina visu sadalīt polaritātēs, sadalīt darbus prestižajos un nevēlamajos, tādos par ko kādam būtu jākaunas. Gandrīz ikviens atceras vismaz vienu skolotāju skolā, kas biedēja ar sekām, ja nemācīsimies, piesaucot maz apmaksātās un neprestižās profesijas. Tad nu mēs mēģinājām no tā visa bēgt, nenogurstoši mācoties, lai dabūtu darbus prestižos amatos sistēmā.
Un ko mēs ar to iegūstam? Ka lielākā daļa strādā tikai dēļ naudas, statusa, prestiža, bet patiesībā jūtās slikti. Katrs, kas nedara savu darbu ar prieku, ietekmē gan sevi, gan pārējos ar šo nomācošo enerģiju. Vide, kas ir apkopējas formāli sakārtota, nesniedz to enerģiju, kas būtu, ja sakopšana būtu veikta ar prieku, mīlestību. Šāda vide visdrīzāk nomāks tos, kas nāks pēc šādas apkopējas. Ja mums ir tādi neapmierināti skolotāji un medicīnas darbinieki, kā viņi var mums palīdzēt augt un būt veseliem. Tā mēs ar saviem darvas pilieniem sabojājam visu medus mucu, Dievišķais eliksīrs kļūst nebaudāms.
Mums jāļauj cilvēkiem darīt to, kas viņiem patīk, tam nav jābūt izpeļņas jautājumam. Mums jāvirzās uz pamatvajadzību nodrošināšanu katram cilvēkam neatkarīgi no viņa darba. Ēdienam, pajumtei, apģērbam, izglītībai ir jābūt pieejamiem pret tavu darbu saimes / sabiedrības labā darba apjomā, kas nepārsniedz 20 stundas nedēļā. Nododamies tam, ko mīlam, varam ar to arī pelnīt vairāk naudas, ja mūsu plāni ir resursu ietilpīgāki. Šī ir nākotnes sabiedrība uz ko šobrīd virzāmies. Nokļūsim tur tad, kad apzināsimies savu spēku un ietekmi caur vienotību, kad sāksim paši izlemt savu dzīvi, uzņemsimies par to atbildību. Tas ietekmēs birokrātijas, varas starpnieku aizplūšanu pagātnes ārēs. Mēs kļūsim par veseliem cilvēkiem un sabiedrību.
Ja šis ir ieinteresējis un vēlaties tādā sabiedrībā dzīvot, iesaku palasīt / paskatīties informāciju par Radošu sabiedrību.
Vai atrodamies mājās, vai atrodamies drošībā? Šis nav jautājums par bēgšanu no slimības, kuras eksistence ir apšaubāma. Šis ir jautājums par to vai jūtam kā šī butaforija tiek izmantota, lai savilktu cilpu un saņemtu mūs gūstā. Mēs tiekam izsekoti un ierobežoti, kļūst jau grūti elpot.
Par ienaidnieku teritoriju es sauktu visas vietas, kur mēs pavadām laiku, kurā ir spēkā cilvēktiesību ierobežojumi. Uz šo brīdi tās ir gandrīz visas valsts un pašvaldības iestādes, t.sk. skolas, slimnīcas, kurā šī COVID afēra tiek atbalstīta, tie ir visi tie privātie uzņēmumi, kas arī spēlē pēc šo karavadoņu stabules. Mums nevajag aizmirst, ka arī visa virtuālā vide šobrīd darbojas pret mums. Visi sociālie mēdiji, platformas, kā Google, Youtube vairs nav cilvēku pusē un mūsu uzturēšanās tur ļauj šīm korporācijām daudz prezīcāk izveidot mūsu portretus, lai katrs nākamais ierocis būtu iedarbīgāks un precīzāks.
Mums ir jāveido sava pašizolācija no šīm rēgu vietām, lai šis baiļu vīruss mūs neskar. Mums ir jāsāk veidot savas skolas, mums ir jāsāk veidot savas dziednīcas (nevis slimnīcas), mums ir jāsāk veidot savi tīkli, kuros varam būt nesaistīti ar apkārt notiekošo vājprātu. Tas ir jāsāk darīt tagad, rīt jau būs par vēlu.
0
