Piemineklis kā krusts

Stāsts par skabargu un baļķi

Tagad tiek izdoti likumi, kur visiem jādzied vienu dziesmu. Kas nebūs ar to mierā, tie būs noziedznieki, kas tiks vajāti un ieslodzīti. Pirmo jau ir atraduši un tiesās Uzvaras dienā.

Šīs skabargas citu acīs jau tiek meklētas dienu un nakti. Tiek ģenerētas idejas, kā vēl vairāk skabargas nošķirt no baļķiem. Baļķa nesējiem ir radusies ideja par to, lai skabargām vairs neļautu piedalīties skaistumkonkursā - vēlēšanās. Tie, kas nevarēs nodziedāt baļķa dziesmu, tiem ieeja konkursā būs liegta. Tāds top jaunākais šedevrs no baļķu saeimas.

Atliek tikai novērot, kā notiek baļķu republikas bojāeja. Baļķinieki ar savu aparātu paši ir kļuvuši par noziedzniekiem, genocīda un totalitārisma ieviesējiem. Vienīgais, kas viņus vēl neļauj pārvērst malkā ir baļķu apsardzes firma policijas un armijas ietērpā. Ir pienācis laiks šo vienību komandieriem izlemt, kam viņiem ir jākalpo - baļķiem vai skabargām. Abās pusēs nenostāvēt, tāpat, kā skabargām vai baļķiem. Kas esi tu?

Sēkla, kā vienīgā vērtība

Bordeļu pasaule

Pārsvarā neaizdomājamies, bet dzīvojam pārdoto ķermeņu pasaulē. No vienas puses šajā pasaulē norisinās ķermeņa kults, kur liela daļa cenšas tušēt ar prātu izdomātos ķermeņa trūkumus un izcelt to, ar ko prāts lepojas. Šajā pasaulē skaistumkonkurs ir pamata disciplīna cīņā pēc dažādiem tituliem.

No otras puses mēs pieredzam to, kā lielākā daļa pārdod savu ķermeni, ka tas ir maiņas līdzeklis, lai varētu dabūt ko pretim. Pēdējos 2 gadus tas ir redzams tik uzskatāmi, ka neredzēt to liekas neiedomājami. Šobrīd piedzīvojam to, ka mirstošā sistēma paģēr ziedot, pārdot savu ķermeni eksperimentiem, lai tā varētu eksistēt arī turpmāk. Visam ir noteikta sava cena, arī ķermenim, viss jau ir kļuvis pērkams šajā materiālā pasaulē.

Ķermenis ar prātu ir piesaistīts matriksam, kur tev šķiet, ka ir valstu robežas un citi ierobežojumi, kuri ir nepārvarami bez personas koda un citādiem apliecinājumiem. Normāli šķiet darīt darbus, kas tevi nesaista, lai it kā uzturētu ķermeni pie dzīvības. Šai sistēmai tiek ziedots gana daudz laika, enerģijas un uzmanības. Lielā mērā arī ķermenis un prāts.

Laika Gars vairs neatzīst šo nevīžīgo apiešanos ar ķermeni un citiem dabas resursiem,  tāpēc mēs piedzīvojam to, ka tam, kam visvairāk bijām pieķērušies, sabruks. Daudziem sabruks ķermeņi, daudzi sajuks prātā, daudzi bankrotēs, piedzīvosim totālu naudas reliģijas norietu. Tik ļoti viss mainīsies, ka bordeļi būs jāslēdz ciet.

Valsts, kas uzcelta uz meliem

Celtnes, kas nav balstītas uz kārtīgiem pamatiem, ātri sabrūk. Nepaiet pat 100 gadi, kad šādu celtņu vairs nav. Ir tādas, kas stāv tūkstošiem gadu, jo pamati, materiāli un darbs ir bijuši kvalitatīvi. Arī attiecības, kas ir balstītas uz meliem, ātri izjūk. Arī valstis, ja to pamatos ir ielikti meli, nevar ilgi pastāvēt. Mums jāapzinās, ka ne cilvēki dibināja valstis, bet šeftmaņi, kas atkal redzēja izdevīgumu noteiktā izkārtojumā. Nebija tautas referenduma, sapulces, Lielā Rita vai pilnvarojuma. Nebija arī satversmes, kas to visu saturētu kopā. Arī pār glaveno valstiskuma dokumentu bija un joprojām ir liela šaubu ēna un meli. Tas ir novedis pie tā, ka cilvēkam šeit ir kļuvusi vienaldzīga šī komercfirma, kurā no valstiskuma ir palikusi vien izkārtne, bet vidus jau ir tukšs. Māja ir avārijas stāvoklī, tajā dzīvot jau ir bīstami cilvēka dzīvībai. Māju projektētājus tun zemju privatizētājus as nesatrauc, jo cilvēkiem ejot bojā, būs vairāk resursu, ko patērēt, būs mazāk galviņu ar ko dalīties.

Cilvēki, kam rūp dzīvība, brīvība un miers ir aicināti celt jaunu būvi, kurā justies droši. Vairs neatdodam balsi vecās ēkas pārbūvei vai restaurācijai, tādu ēku vairs nevar atjaunot. Vienojamies par jaunu formu un saturu, jauniem spēles noteikumiem, kurā vara vairs nepieder korporācijām un viņu naudas reliģijai. 

Es vairs nevaru atļauties palikt sistēmā

Ļoti daudzi cilvēki izšķirās starp palikšanu sistēmā vai iziešanu no tās. Izšķiras starp ienākumiem, kurus varētu vēl gūt sistēmā vai  savas rūpalas veidošanu ārpus sistēmas. Izšķiras vai laist savus bērnus skolā un ziedot šim eksperimentam vai to nedarīt. Izšķiras vai ir maz vērsts doties uz slimnīcu ar jebkādu kaiti, jo vienīgais, kas šobrīd pasaulē joprojām tiek meklēts un atrasts ir kovids. Izšķiras vai biļete uz izklaidēm un patērēšanu ir to vērta, lai ziedotu sevi eksperimentam ar daļu no sevis.

Es vairs nevaru atļauties palikt sistēmā, jo tad man jāziedo savs ķermenis eksperimentiem ar cilvēku ķermeņiem un psihi. Es vairs nevaru atļauties sūtīt savus bērnus sistēmas skolās, jo tad bērni tiks pakļauti šiem eksperimentiem. Es vairs nevaru atļauties apmeklēt ārstniecības iestādes, jo ieeja domājošiem cilvēkiem tur ir liegta. Es vairs nevaru atļauties ticēt zinātnes un mediju meliem, jo tad tie mani nozombēs. Es vairs nevaru atļauties ticēt valdībām un viņu likumiem, jo tad tie mani ziedos pārstrādei. Es vairs nevaru to atļauties, palikšana sistēmā ir kļuvusi par dārgu.

Politika ir vajadzīga tikai sašķeltajiem

Cilvēce jau šodien varētu vienoties par jaunu, labāku pasauli, ja nebūtu noticējuši tam, ka viņi ir atšķirīgi no citiem. Ar ādas krāsu, valodu, ticību vai ideoloģiju. Šis tad arī ir tas jājamzirdziņš ar ko jau gadsimtiem turpina jāt tie saucamie politiķi. Tāpēc viņu pātaga ir SKALDI UN VALDI. Izrāde aiz izrādes, cilvēkiem jau vēmiens no tā visa, bet redz turpina ticēt savai unikalitātei, tātad atšķirīgumam. Tas ir arī visa pamats ciešanām un piedzīvojumiem ar grābekļiem.

Patiesībā jau mēs visi no vienām mājām nākuši, tik apģērbs katram savs un ceļš līdz šai pieredzei. Kad apzinies mūžīgākas lietas par valstīm, ticībām vai ideoloģijām, tad pamazām ataust apziņa par visa vienotību, ka visi esam garīgas būtnes ar misiju ķermenī nevis ķermenis ar tieksmi piedzīvot garīgumu. Kad saproti, ka apkārt visi tādi, tad ko vēl dalīt. Kādas mistiskas robežas un ierobežojumi. Tikai cilvēks viens tāds dīvainītis uz planētas, kas nevar brīvi pārvietoties pāri robežām. Putni, dzīvnieki pārvietojās bez pasēm un saskaņojumiem, bez sertifikātiem un testiem. Tik cilvēks galvu nodūris turpina uzturēt režīmus, kas visus saliek pa būrīšiem. Valstis ir lielākie zoodārzi pasaulē, kur dzīvo būtnes, kas nezin, kas viņi ir un, ka viņas atrodas krātiņos. Tāda ir pasaules pārvaldības politika. Cilvēku tiesības? Reizi četros gados atdot savu balsi, lai kļūtu par aprūpējamu būtni bez tiesībām un kaudzēm pienākumu.

Izeja? Salasīt savas lauskas, aptvert pasauli kā vienotu platformu garīgai pieredzei. Tad arī spēsim vienoties, cilvēks ar cilvēku bez starpniekiem. Tad arī politika vairs nebūs vajadzīga un pielietojama, jo ko vairs dalīt, ko izcīnīt, ja visi esam no vienām mājām.

Cilvēki, kam jāsaskaņo viedokļi

Dzīvojam sabiedrībā, kur jāsaskaņo viedokļi. Sākumā ar vecākiem, viņi māca, kas ir labi, kas slikti. Pēc tam jāvienojās ar skolotājiem un draugiem, kas ir labi, kas slikti. Tad jau nāk darba vai akadēmiskā vide. Tad vīrs vai sieva vai vēl kāda LOMA.

Ja būsi ārpus saskaņojuma, tad būsi ārpus bara - ģimenes, dzimtas, skolas, kopienas, sabiedrības. Tās ir lielas bailes būt izraidītam, ko atmināmies kopš senseniem laikiem. Tāpēc mīļā miera labad bieži vien izvēlamies labāk turpināt klusēt, tēlot, spēlēt lomas un vilkt sev maskas.

Arī šis laiks parāda, ka šīs tradīcijas ir dziļas, pamatīgas un ne tik viegli kustināmas. Neskatoties uz to, ka bars tuvojās aizai, joprojām ir šaubas vai izteikt citu viedokli, kas atšķirās no pārējā bara, sevišķi publiski. Katram savs laiks sajust impulsu runāt un vairs neklusēt.

Sistēma, tie esam mēs

Mums tikai šķiet, ka esam sistēmā, kas mūs paverdzina un bendē. Tās ir mūsu izvēles, mūsu bailes, pieķeršanās un atkarības, kas mūs ir savienojušas iedomātā sistēmiskā ķēdē. Šo sajūtu uztur arī mūsu atmiņa, kas katru rītu atgādina, kur esam, kādi mūsu pienākumi un rutīna, kādi spēles noteikumi un kārtības.

Tās ir tikai iedomas, ka sistēma ir spēcīga un mēs vāji. Patiesībā ir otrādāk, mēs esam spēcīgi un sistēma ir vāja, bet mūsu nepārtrauktā uzmanības un enerģijas dāvāšana sistēmai pārveido bildi līdz nepazīšanai. Sistēma ir tikai mūsu iedomas, pieņēmums. Mēs aizmirstam, ka mēs esam brīvi cilvēki, kas turpina spēlēt vakardienas spēlītes, stutēt vakardienas notikumus un lomas.

Mums tikai šķiet, ka sistēmas ķēdes ir tik nospriegotas un ciešas, ka pārraut tās nav iespējams. Atvieno savu ķēdes posmu no sistēmas. Neatbalsti to, neizmanto to un iztrūkstošais sistēmas ķēdes posms samazinās spriegumu visā ķēdes posmā. Tā izņemšu savu ķēdes gredzenu es, tā izņemsi tu un sistēma pagaisīs, kā pagaist mākoņi debesīs. Ko darīsim tālāk? Dzīvosim!

 Dziļāks vēstījums par to visu video formātā manā kanālā Youtube - 

Dziļāks vēstījums par to visu audio formātā manā Spotify kanālā ŠEIT.

Ko mēs tā iekrampējušies?

Piedzīvojam brīdi, kad jau par sliktu nāk mūsu iekrampēšanās, atkarības. Esam iekrampējušies sistēmā, kaut tā brūk un nevienam vairs nav gandarījums tajā būt. Vēlētāji gānās par ievēlētajiem, kas tos ir izmantojuši savā varas un naudas kārē, ievēlētie un to ierēdnīši gānās par tautu, kas savukārt izmanto sistēmu. Arī izglītības sistēmā gānās visi iesaistītie - bērni, viņu vecāki, skolotāji, direktori. Lielākā daļa nav mierā ar notiekošo un piedzīvoto.

A ko ta turamies pie tā, no kā jau bail metās un slikti paliek? Ko vēl atbalstām to, kur tiekam indēti? Vai vēl kāds indes malks ir jāiedzer, lai dzimtu apskaidrība? Cilvēki, atvienojamies, pateicamies, atlaižam. Katrai mācībstundai savs laiks, sava svētība. Vai esam kļuvuši viedāki un mīlošāki? Tikai šajā noskaņā varam palaist visu, kas ievainojis, sāpinājis un pāri darījis.

Sistēmas labirints

Piedalāmies sistēmas spēlē, kurā meklējam izeju no tās. Cerība parādās tad, kad vairs neasociē sevi ar apkārt notiekošo balagānu, visiem statusiem, kas uz tevis ir sakarināti, bet apzinies, ka esi kaut kas ārpus šiem priekštatiem, ko esi apguvis par sevi šīs sistēmas skolās un darbos. 

Spēlējot šo spēli, ejot pa sistēmas labirintiem, cilvēki baidās no sodiem, no tiesām, no ierobežošanas. Tiesāt, ierobežot var tikai personas, pilsoņus, neviens nevar to izdarīt ar apziņu cilvēkā. Vara pasaulē nepieder nevienam, bet ja spēlē šo spēli, tad vara pieder cilvēkam pašam. Viņam ir piemītošas visas dabiskās tiesības, kas ikvienai dzīvībai uz Zemes ir dotas, dzīvot šeit, bez ierobežojumiem pārvietoties un darboties. Neatminos, ka es vai kāds no manas dzimtas būtu deliģējis vai atdevis šīs tiesības kādam, tādejādi atļaujot ierobežot un pārvaldīt mani vai zemi. Nav šāda līguma. Tas nozīmē, ka nevienam nav vara pār cilvēku, viņa apzināšanos.

Ja to apzinies, vai joprojām esi gatavs pildīt rīkojumus un noteikumus, kas tev nav ne tikai saistoši, bet klaji naidīgi un indīgi? Visas varas un viņu instrumentu boikots, atbildības uzņemšanās, vienošanās ar citiem cilvēkiem ir izeja no šīs sistēmas labirinta strupceļa, kurā esam nokļuvuši.

Ļauj sistēmai nomirt

Šis laiks ir par nāvi, par nāvi tam, kura laiks ir pagājis. Nāve nepārtrauc dzīvi, tā ir kā robežšķirtne, kas atdala vienu dzīves posmu no otra. Vecā egosistēma agonē, krīt komā un tā ļoti vēlētos paildzināt savu eksistenci, tāpēc tā vēl cer caur cilvēku tumsonību un kaislībām nedaudz paildzināt savu eksistenci un likt nāvei vēl pagaidīt. Sistēma aicina cilvēkus turpināt lietot vecos paradumus, lai varētu vēl noturēt uzmanību uz mirstošo. Turpiniet sapņot par ceļojumiem, par patērēšanu, par atbildības neuzņemšanos, tāpēc ziedojiet savu ķermeni šai, nu jau mākslīgās sistēmas uzturēšanai un atdzīvināšanai!

Sistēma balstās uz mums un ir atspulgs mūsu izvēlēm, tāpēc sākumā katram jātiek galā pašam ar sevi. Joprojām pieķeramies lietām, cilvēkiem, darbiem un notikumiem, kur redzam, ka stāsts ir beidzies, bet inerces pēc vēl turpinām braukt pa vecām sliedēm, jo šķiet vieglāk un drošāk. Bet šis laiks ir par brīvības atgūšanu, par atkarību un pieķeršanos atmešanu, par iespēju pārdzimt jaunajā. Arī mums jāļauj nomirt vecajam sevī, lai varētu piedzimt jaunais. Pārdzims cilvēki, Zeme un sistēma. Kāda tā būs? Tāda, kādi būsim mēs.

Sabiedrība, kas regulē kārtību

Dzīvojam sabiedrībā, kur ir normas un kārtības. Tiekam regulēti jau kopš bērna kājas un, kļūstot pieauguši, mums tas jau šķiet pieņemami, jo esam pieregulēti pēc normatīviem, kā nekā, skolas ir pabeigtas un normatīvi nokārtoti. Bija labi rezultāti un slikti. Bija izveidots rāmis, kas ir pareizi un, kas nepareizi. Tikām ierīmēti normās un kārtībās, ja neiegāji kadrā, tad nogrieza “spārniņus”. 

Šobrīd esam jau tik tālu normalizēti, ka SIA MINISTRU KABINETA noteikumus uzskatām augstāk par cilvēka tiesībām dzīvot brīvu dzīvu, augstāk par katra cilvēka dzīvību, augstāk par cilvēka dabiskām tiesībām dzīvot, pārvietoties un darboties. Šīs cilvēka pamattiesības tagad skaitās zemākas par šiem noteikumiem un to mēs pieredzam veikalos, darba vietās, pakalpojumu sniegšanas vietās.

Cilvēk, vai vari aptvert, ka SIA tevi uzskata par savu īpašumu, jo tu sevi uzskati par personu. Visi SIA noteikumi un kārtības ir rakstītas juridiskām fikcijām - personām, ne cilvēkiem. Ja modīsies cilvēka apziņā, tad nebūs vairs tev saistošas kādas firmas kārtības un noteikumi. Līdz ar brīvību nāks atbildība. Pirmkārt jau par sevi, neviens vairs nebūs vainīgs kur esi, kas esi. Tālāk jau par savu ģimeni un kopienu. Tikai pēc tam varam sapņot par jaunu sabiedrību un valsti.

Pandēmija kā spogulis

Viss notiekošais pasaulē atspoguļo cilvēku, cilvēci. Ja mēs skatāmies ar prāta prizmu, tad šis viss liekas mums par sliktu, jo nevarēsim vairs dzīvot to dzīvi, ko dzīvojām līdz šim, bet ja paskatāmies daudzdimensionālāk, tad viss ir otrādāk. 

Paskatīsimies simboliski par notikumiem, kā to tveram no prāta pozīcijām un kā tas notiek simboliski. Cilvēces nomaskēšana no prāta puses kādai daļai ir pamatota bailēs par sava ķermeņa nāvi, daļai kā veselības un brīvības apdraudējums. Ja paskatāmies simboliski, tad nomaskošana ir esošās situācijas atspuguļojums, kur cilvēks pats vairs nespēj bez maskām dzīvot. Viņš vairs nav patiess un autentisks, viņs nav vairs viņš pats, tik viņa maskas, lomas un tēli. Tāpēc notiekošais ārējā pasaulē norāda uz šo problēmu iekšienē. Paskatāmies uz ierobežojumiem no šiem diviem skatu punktiem. Vienā gadījumā mums šķiet, ka ierobežo mūsu brīvību, ka atņem mums visādas patērēšanas un socializācijas baudas, bet no otras puses norāda, ka mēs paši esam iekšēji tik norobežojušies, cik norobežojušies varam būt. Katrs pats par sevi, tikai sev, raust un patērēt sev, pakustēties tikai, ja sev. Tad, ja esam sarausuši, tad jāceļ žogi un sienas, jānosprauž skaidras robežas, lai varētu sarausto noturēt. Ārējie norobežojumi un ierobežojumi atspoguļo cilvēces iekšējo stāvokli, kurā tie atrodas. Mēs redzam, ka valdības tēlo, ka rūpējas par cilvēkiem, mēs redzam, ka sistēma melo par slimību un tās apmēriem, mēs redzam, ka patiesībā šī pandēmija ir tikai ekrānos un uzpūstajās statistikas līknēs. Bet no otras puses mēs neredzam, ka arī mēs melojam paši sev un citiem, par to, kas mēs esam, par to ko daram, vai to daram ar prieku vai tikai aprēķina pēc. Arī daļa no attiecībām, vienošanām pastāv tikai personīgu aprēķinu pēc. Vai esam godīgi paši pret sevi, vai nemelojam un netēlojam?

Novakcinētas un nočipotas būtnes nav jaunums, bet cilvēki pēkšņi jūtas, kā aplieti ar aukstu ūdeni, jo jautājums ir parādījies dienas kārtībā. Visi dzīvnieki, ko patērējam, vai tas saistīts ar ēšanu vai citu baudu, ir jāvakcinē un jāčipo. Arī cilvēku vakcinēšanas stāsts jau rit uz beigu pusi, jo vakcinēšanas evolūcija ir sasniegusi savu epopeju, kurā jaundzimušajam jāpiedzīvo nemitīgs pošu uzbrukums laikā, kad viņa imūnsistēma vēl tikai veidojas. Mēs jau kādu laiku dzīvojam novakcinētu būtņu pasaulē, caur saviem ēšanas paradumiem esam atbalstījuši savu upuru vakcinēšanu un čipošanu, tagad ir pienākusi rēķinu samaksas diena cilvēkam-patērētājam. Par ko brīnamies?

Caur šiem notikumiem tiek slāpēts mūsu egoisms, mūsu apetīte, taču lielākā daļa cilvēku joprojām meklē vainīgos kaut kur ārā, meklē otru pusi uz ko novelt visu vainu par notiekošo. Globālisti, valdības, antivakseri, vakseri un citādi domājošie, tikai ne es. Cilvēk, ieskaties spogulī, šī visa izrāde ir par tevi, tikai par tevi.

Kad būsi gatavs to ieraudzīt, pieņemt un mainīties, tad arī izrādes scenārijā tiks ieviestas korekcijas, lai tu varētu piedzīvot pasauli, kāds esi tu pats. Pasaule vienmēr ir bijusi tavs spogulis un tāda tā arī paliks tuprmāk. 

Vergturība de jure

Līdz šim karam tikai retais aptvēra, ka patiesībā dzīvojam vergturības sabiedrībā, kur mesli jāmakslā lielāki kā nekad iepriekš. Vergturība bija faktiska, demokrātija fiktīva. Tagad cilvēki var pilnā mērā izbaudīt to, ka vergturi uzskata jūs par savu preci, jo, daudzās vietās, lai tur iekļūtu, jums ir sevi jānoskanē kā prece. Redzam, ka tiesību vairs nav, tikai pienākumi. Ķermenis vairs nepieder jums, no darba var atlaist, ar uzņēmējdarbību vairs nevar nodarboties, cilvēki tiek izolēti, drīz tiks arī ieslodzīti, jūsu gēni var tikt izmainīti. Tad arī vergturība iestāsies de jure.

Vergturi un vergturība var pastāvēt, ja ir cilvēki, kas ir gatavi tēlot vergus, pakļauties, samierināties, upurēties. Šī sistēma ilgu laiku ir gatavojusi šādas personāžus, kam šķiet, ka viņi iederās tikai šādā sistēmā. Tas tika panākts caur izglītības sistēmu, kas nokauj radošumu un iniciatīvu, caur spēles noteikumiem, kur visiem jābūt vienādiem, caur patērētāju un naudas ideoloģiju. Tevi paverdzina, jo tev nav skaidrības par to, kas esi. Sistēma ir ievietojusi tevi būrī, iedevusi vergu kodu un piespiedusi tev visur ar viņu pārvietoties. Pseidoīpašumus iegūsti ar savu verga pasi, darbā stājies ar savu verga pasi. 

Attopies, viss, ko esi sakrājis, vergojot sistēmai, nepieder tev, bet tavas pases izdevējam un tā nav valsts, bet tā ir firma, sabiedrība ar ierobežotu atbildību, SIA, uzņēmējs. Persona un pase ir tava izkārtne šai firmai, tava piekrišana būt par šīs korporācijas īpašumu, piekrišana slēptai vergturībai, bet tu neesi persona un pase. Tu esi cilvēks, kas var būt brīvs no visām savām atkarībām un pieķeršanām. Tikai vajag lielāku skaidrību un apzinātību.

Vainu meklējošie muļķi

Vainas apziņa ir bijis audzināšanas instruments vairākām paaudzēm. Šī pieeja joprojām ir dzīva gan ģimenēs, gan sabiedrībā kopumā. Arī pseidovaldība to izmanto savā ikdienas komunikācijā, lai noveltu atbildību no sevis, sevis padarītā vai nedarītā. Arī šī brīža notikumi skaidri parāda šo taktiku darbībā, tiek vainoti tādi cilvēki, kam ar šo afēru ir vismazākā saistība, tādi, kas ir atteikušies piedalīties šajā izrādē un eksperimentā.

Kādu vainot ir liela muļķība, tā tikai parāda tavu aprobežotību, neizpratni par pasaules dievišķo kārtību. Tas norāda uz tavu gļēvulību, nespēju uzņemties atbildību, nespēju redzēt lietas tādas, kādas tās ir. Tu nevari piedzīvot to, kas tev nav jāpiedzīvo un tu nevari nepiedzīvot to, kas ir jāpiedzīvo. 

Viss šis karš, kas norisinās mūsu prātos, ir mūsu programmas, kas pašus mūs vien iznīcina. Tās ir patērēšanas programmas, kas apēd visu, kas pagadās ceļā. Šī apetīte ir neremdināma, tā notiesā visu, ko var dabūt. 

Viss šajā dzīvē ir tavs spogulis un skolotājs vienlaicīgi. Vainas apziņas programma tev arī ko māca. Kad esi to apguvis, tad saproti, ka visa cēlonis un sekas visam ko piedzīvo, esi tikai tu pats. Kad to izproti, tad nemeklē vairs vainīgos, bet uzņemies par visu atbildību. Vainas programma ir atinstalēta.

Kredīti, kas mainīja pasauli

Bija laiki, kad bijām saimnieki savā sētā un zemē. Mēs dzīvojām, plānojām, paveicām un pārtikām. Mēs izdīgām, plaukām un ziedējām. Mēs bijām pašpietiekoši, mēs augām un kļuvām bagāti. Ar savu pieredzi, ar prasmēm, ko apguvām, ar cilvēkiem, ar ko kopā dzīvojām un radījām. Mēs bijām savas realitātes veidotāji un piedzīvotāji.

Tad parādījās nauda un iespēja viņu aizņemties. Mēs tikām pieradināti dzīvot pāri saviem līdzekļiem un vajadzībām. Mēs kļuvām vergi savām iegribām un iekārēm. Mums arvien vairāk vajadzēja sacensties par visādiem tituliem, nemitīgi sevi kādam pierādīt. Tas radīja mūsos spriedzi un nespēju aptvert, kur un kāpēc skrienam, kāpēc gribam iegūt to, ko neesam vēl nopelnījuši. Ne tikai cilvēki bija izsalkuši, arī “valstis” kļuva par pārādniekiem un nespējniekiem to visu atdot.

Šobrīd ir laiks, kad jānomaksā visi parādi. Cilvēki un valstis ļaujas šim karam, jo kredīti vēl nav atdoti, vēl ir bailes atlaist to, kā laiks ir pagājis. Vēl cilvēki kādu laiku stieps šo krustu, bet plāns ir viens - jūsu personīgais bankrots un piedāvājums to visu norakstīt par viena nieka vakcīnu apmaiņā pret jaunu kredīta līniju. Ko teiksi, cilvēk, vai pārdosi savu laiku un telpu jauniem kredītiem?

Inde kā zāles

Esam nonākuši līdz tam, ka kalpi ir izvērsuši genocīdu pret tiem, kurus vajadzētu apkalpot, kam vajadzētu palīdzēt. Ir sagrozīti jēdzieni, kuros cilvēki apmaldās. Kalps ir kļuvis par kungu un kungs par kalpu. Inde ir nosaukta par zālēm un zāles par indi. Dzīvs ir padarīts par nedzīvu un nedzīvs par dzīvu. Vērtības ir padarītas par nevērtībām un nevērtības par vērtībām. 

Kad notiks šis pavērsiens, kurā atgriezīsimies pie atbilstošiem jēdzieniem, patiesām vērtībām, zālēm un dzīves? Tas notiks tajā brīdī, kad apziņā augsim, piedzīvosim to, kas patiesībā esam, ka esam nemirstīgas dvēseles, apziņas daļa, kas nevar nomirt. Viss šis genocīds notiek, būvējot indes iemānīšanas stratēģijas apkārt nāves bailēm, kas tiek veicinātas, atbalstītas un eskalētas. 

Kad būsim garā un spēkā, tad aptversim bildi tādu, kāda viņa ir, bez izkropļojumiem un ilūzijām. Tad būsim gatavi veidot tādu valsti vai kopienu, kur viss būs par labu pasaulei, cilvēkiem, dabai.

Slimība, kā sabiedrības spogulis

Slimības vienmēr ir pavadījušas mūs nevis tāpēc, lai sodītu un atņemtu, bet lai mācītu un dotu. Dotu iespēju katram cilvēkam un cilvēcei kopumā tikt vaļā no tā, kā laiks ir pagājis, kam jātransformējas. Tā ir iespēja augonim pārsprāgt un izvadīt no organisma veco, slimo, nederīgo. Slimība ir kā iespēja pāraugt jaunā kvalitātē. Tas notiek gan cilvēkā, gan cilvēcē kopumā. Katra epidēmija pasaulē izpauž cilvēku dabu. Un tagad cilvēku dabu izpauž slimība C0V!D !9.

Kā tu raksturotu cilvēci, kas slimo ar slimību, kuras nav, bet atļaujas būt sevis apkrāpta? Kā tu raksturotu cilvēci, kas nezin, ka viņa joprojām atrodas vergturībā, bet domā, ka ir pasaules naba? Mākslīga medicīna, mākslīga izglītība, mākslīga lauksaimniecība un pārtikas industrija, mākslīga dzīve pilsētās. Ja jau viss tik mākslīgs, tad arī slimība nevar būt dabīga.

Drīz kāršu namiņš sagāzīsies un kāds tad būs pamats uz kura nostāvēt? Viss, ko stāstīja mums politiķi, būs bijis tikai meli. Viss, ko mācīja mums skolās, nebija par mūsu, bet sistēmas un politikas vajadzībām. Viss, ko ārstēja mums sistēmas medicīna, bija tikai par to, lai cilvēks kļūtu vēl atkarīgāks un slimāks. Gandrīz viss, kas ticis saražots bija tikai par peļņu.

Lai tiktu vaļā no šiem augoņiem, cilvēkiem caur šo slimību ir jāsajūk prātā. Tādas ir zāles šai slimībai, kuru daži apsviedīgi puiši izdomāja. Kad prāts būs uzkāries, tad atklāsies, ka varam dzīvot un turēties pie savas SIRDS APZIŅAS, kas ir Dieva vēstnesis uz šīs zemes. Tā ir iespēja cilvēcei, kļūt pieaugušākai un viedākai. Tev necelsies vairs roka kādu piekrāpt, jo tu apzināsies, ka viss nāk atpakaļ. Ko sēsi, to pļausi. Tā būs apgaismība katram atsevišķi un cilvēcei kopumā. Mums sāksies cita dzīve, mēs beidzot sāksim DZĪVOT.

Dzīves imitācija

Mums ir piebāztas pilnas galvas ar to, kas ir labi un slikti, ar to, kas ir pareizi, kas nepareizi, ar to, ko vajadzētu dzīvē sasniegt, ko nē, ar to, kādi darbi ir prestiži, kādi nē. Šajā renē, pa kuru slīdam un uz kuras tiekam novietoti sabiedrībā, ģimenēs, skolās un darbos, mēs nedzīvojam dzīvi, mēs to imitējam. It kā no malas skatoties cilvēks, kā cilvēks, kaut kur iet, kaut ko dara, kaut ko pauž, bet viss ne par dzīvi, ne par šo brīdi. Dzirdam tik to, cik labi dzīvosim, cik daudz sasniegsim, cik daudzus apsteigsim, cik daudz nopelnīsim, cik labu galu dabūsim. 

Tās visas ir ilūzijas, miegs, sapnis, kurā tu kaut kad iekļuvi, kad noticēji šai pasakai. Tad tavi smiekli apklusa, enerģija nokritās, dzīve vairs nebija tik rotaļīga, dzīve vispār atkāpās, jo tu tai vairs neveltīji uzmanību. Tev vajadzēja kļūt nopietnam, mērķtiecīgam, lai kaut ko sasniegtu, lai skolotāji, darba devēji, sabiedrība varētu ar tevi lepoties un rēķināties. 

Šajā ilūziju ceļā mēs viens otru atbalstām gulēšanā, neļaujot un neatbalstot pamošanos. Ja kāds sāk izrādīt pamošanās pazīmes, tad tādi ir žigli jāapklusina, jāārstē, jāizolē, jānovakcinē. Šādi baltie zvirbuļi varžu dīķī tikai traucē kvākšķināt.