LATApziņas atgūšana
Ir kaut kas, kas mēs esam neatkarīgi no tā, ko mēs par sevi domājam vai jūtam. Tā ir apziņa, visa aptveršana un ietveršana, klātesamība visam un nekam. No tās nav iespējams atbrīvoties, to var tikai uz īsu brīdi piemirst, aizsapņoties, šķietami noslīkt ilūzijās un dzīves izrotājumos. Kad mute ir pilna ar ūdeni, tad sākam vēlēties patiesu un dzīvu gaisa malku. Sāk ataust apziņa, kas esam. Ka esam.
Dzīve un nāve
Jūtama viļņošanās sabiedrībā par veļu tēmu. Lielā mērā no nezināšanas. Dzīve un nāve ir vienas monētas divas puses. Bez vienas no pusēm tā nebūtu monēta, bez nāves nav iespējama dzīve. Nāve palīdz ienākt dzīvē un to pamest. Nāvei ir vismaz 3 iniciācijas. Pirmā notiek inkarnējoties, savienojoties garam un matērijai, pārejot no viena stāvokļa uz otru, mirstot tam, kas bijis, dzimstot tam, kas būs. Otrā iniciācija var notiekt, kad dzimstam no augšas, pārdzimstam dzīvam esot, pārejot no dzīves tikai ķermenī un prātā uz dzīvi arī sirdī un garā. Notiek robežu paplašināšana, iekļaujot tajās arī neredzamo un nezināmo pasauli. Ja tas ir noticis, tad trešā iniciācija vairs nebiedē, ķermeņa nāve nav tas no kā jābaidās, jo ir apziņa par kārtējo pāreju, kārtējo iniciāciju.
Sabiedrībā, kurā valda dzīves kults, tieksme piedzīvot tikai vienu medaļas pusi, nāve nav vēlama, tā ir noraidāma, atliekama, ienīstāma. Ir bailes par to runāt un domāt, kur nu vēl pieņemt. Bez nāves nav dzīves, tāpēc esošo eksistenci ķermenī varētu apzīmēt kā būšanu nozombētam, dzīvam mironim. Par to liecina arī pēdējo gadu pieredze. Cilvēkos vairs nav dzīvības un, lai tā atgrieztos, lai mēs sāktu patiesi dzīvot, ir jāpieredz nāvi, daudz nāvju. Tāda ir cena neinicētām sabiedrībām par dzīves baudīšanu bez nāves klātesamības.
Filozofa akmens meklējumos
Katrā no mums ir vēlme piedzīvot mūžību, tāpat arī akmeņus pārvērst zeltā. Mēs pēc tā ilgojamies, jo tā ir mūsu būtība, taču ierobežojumi, kuros atrodamies, neļauj to piedzīvot. Sākotnēji ir vēlme filozofu akmeni atrast ārējā pasaulē, kļūt bagātam, slavenam, pēc iespējas ilgāk piedzīvot dzīvi jauneklīgākā ķermenī.
Galīgi iemiesojoties, nobriestot saņemam aicinājumu savu fokusu pagriezt uz sevi, no ārējās pasaules un iekšējo, no citiem uz sevi, no materiālā uz garīgo, no prāta uz sirdi. Arī akmens un mūžības jautājumi, atbildes vairs nav atrodami ārējā pasaulē, ir sācies sevis atrašanas ceļš. Šis alķīmiskais process, kurā tiek pārkausētas substances, notiek manī. Man ir jākļūst par zeltu, man ir jākļūst par sauli, man ir jāpiedzīvo mūžība. Tā ir mana daba, kas ir klātesoša vai to aptveru vai nē. Kad beigsies spēle ar laicīgumu, tad atklāsies mūžība.
Ienirt matērijā
Neatminos to brīdi, kad nolēmu ienirt matērijā. Neatceros arī, kāds tam bija nodoms. Kā ikviens akvalangists, arī es tiku aprīkots ar instrumentiem, lai varētu atrasties tik dziļos un blīvos ūdeņos. Manā rīcībā tika doti 3 saslēgumi, kas ļauj ilgstoši atrasties blīvajā enerģijā. Tāpat kā nabas saite bija mūsu savienojums ar citu pasauli - māti, tā piedzimstot šī saite uz Gara pasauli un perpektīvu mums atrodas nabas rajonā. Šo saslēgumu piedzīvo vien retais. Otrais saslēgums, kas atrodas sirds rajonā, ir saistīts ar manu dvēseli, gara individuālo aspektu. Šo pieslēgumu piedzīvo samērā daudz cilvēku, jo to mēs piedzīvojam altruistiskas mīlestības stāvoklī dodot, rūpējoties par citiem. Sirds ir vaļā, acis mirdz, ir atvērtība pasaulei. Trešais saslēgums ir visiem cilvēkiem, tas atrodas smadzenēs, tā ir prāta perspektīva, kas rūpējas par to, lai ar akvalangu un akvalangistu viss būtu kārtībā.
Tas, ka atrodos zem ūdens, nenozīmē, ka aptveru tikai zemūdens valstību. Apzinos, ka ir pasaules virs un zem, ka pasaule ir plašāka, kā varu aptvert. Kad pieslēdzos dvēseles savienojumam, esmu dvēsele. Kad pieslēdzos gara savienojumam, esmu Gars. Kad esmu prāta perspektīvā, esmu akvalangists vai jebkura cita loma, ko prāts vien var iedomāties.
Kā atgriezties pie sevis?
Šis jautājums kļūst aizvien aktuālāks daudziem no mums. Kad esi sajutis ārējās pasaules butaforiju, kad saproti, ka tā ir tikai konstrukcija, kas radusies mūsu prātā, pie tam, lielākoties no tā, ko ir iestāstījuši mums vecāki, skolotāji, mediji, sabiedrība, tad parādās tādi jautājumi “kas es esmu?”, “kas ir pasaule?”, “kā atkal savienot šos divus galus objektīvāk, patiesāk?”.
Ļoti daudz tiek runāts par apzinātību, par būšanu šajā mirklī, kas ir sava veida nolaišanās sevī. Ir tikai viena nianse, kas tiek noklusēta vai nav izprasta vai ne tik skaidri un saprotami afišēta. No kura punkta skatīties uz šo mirkli? Kad tu centies būt šajā mirklī ar milzīgu gūzmu priekštatu par sevi, tad parādās dilemma no kura punkta, lomas skatīties. Kad tu skaties no kāda punkta, kas atrauts no visuma, apzinātība nepalīdz, jo stikls ir netīrs, gaisma cauri neplūst vai ir izkropļota. Šis ir tāds apburtais loks, kurā iestrēgstam ceļojumā pie sevis - nevaram apzināties sevi, jo nemākam vairs skatīties, nemākam skatīties, jo neesam apzinājušies sevi. Tāpat, kā aizmirsām sevi, savu būtību, kas notika ilgstošā laika posmā, tā pat arī atcerēšanās nenotiek uzreiz, arī tā prasa samērā ilgstošu laiku iemācīties skatīties uz sevi un pasauli pa jaunam.
Tas, kas var palīdzēt šajā ceļā pie sevis, ir atcerēties sevi bērnībā, laikā, kad nebijām vēl apauguši ar milzīgām koncepcijām par sevi un pasauli, kad bijām patiesāki, mazāk tēlojām. Tad mēs bijām atvērtāki arī dzīves enerģijai, kas caur mums kūsāja. Bērnībā mums vairāk sanāca būt šajā mirklī, mēs nebijām sevi iekaluši vēl prāta važās, bērnībā klātesošāki bija prieks un laimība. Esiet, kā bērni un jūs nokļūsiet pie sevis, vienā brīdī izdosies aptvert visu pasauli.
Ēnu valstība
Mana redzēšana
Acs nav tā, kas parāda, tā ir neitrāla, tāpat, kā mikroskopa lēca, kas rada iespēju ieraudzīt. Tas, kā es ieraugu ir atkarīgs no manas redzēšanas, ar kādu aci es skatos. Mēs pasauli varam tvert trejādi, caur katru bilde ir savādāka. Viens no skatījumiem ir caur prāta prizmu. Šajā skatījumā ir stingras robežas un noteikumi, ir noteikts, kas ir pareizi, kas nepareizi, visam ir piekārta zīmīte un vērtējums. Otrs skatījuma veids ir caur sirds dimensiju, kurā jau esmu spējīgs saskatīt ar aci neredzamo, es sāku lasīt pasauli kā viļņus, es sāku redzēt vienotību, kopību, sirsnību, es ieraugu, ka viss ir dzīvs.
Trešais skatījuma veids ir caur garu. Es ieraugu mūžību un dievišķo. Skatīšanās notiek, interpretācijas vairs nav. Es redzu visu tā, kā tas ir. Mans prāts top apgaismots, sirds šķīsta, redzēšana dievišķa. Nav nekā vairs no manis šķirta, tas viss esmu es.
Trejādi
Daudz esam izpratuši par dualitāti, bet pasauli lielā mērā vada 3 spēki, dažādās reliģijās un mācībās jau ir pausts par trīsvienību, arī latvju dievapziņā ir šie 3 spēki - Dievs, Māra un Laima. Latvju zīmēs Dievs ir apzīmēts ar 3 stūriem.
Uz pasauli mēs varam skatīties ar 3 acīm. Viena ir materiālā, ķermeņa acs, kur pamats un patiesība ir viss, ko var aptvert ar fiziskām maņām. Otra ir prāta, mentālā, saprāta, apziņas acs, kas pasauli konstruē racionāli, tā darbojas ideju, tēlu, loģikas un jēdzienu pasaulē. Tā jau ir smalkāka redze, salīdzinot ar “rupjo” sfēru. Trešā ir apceres, dievišķā acs, tā ir redze, kas pārsniedz mentālo un sajūtu sfēru. Ar šo redzi varam ieraudzīt būtību, mūžību un absolūtu.
Mūs dīda trejādi spēki, apzināmies to vai nē, pieņemam to vai nē. Šie 3 spēki ir pausti arī kā skaidrība, kaislības un tumsonība. Šo 3 spēku saspēlē un kāda no spēku dominēšanas arī izpaužās mūsu čaula, ķermenis un prāts, kas piedalās šo spēku izrādē-triādē. Šo saspēli varētu apzīmēt vēl trejādi - sajūta “es esmu”, apziņa, tad dzīves spēks, enerģija, plūsma, vējš, kas saceļās, aktivizē mūsos enerģiju un parauj savos ceļos un vēl darītājs, personāžs, kas to visu izpilda.
Ir trejādi stāvokļi, kuros pavadām savu dzīvi. Viens ir miegs, otrs nomods un trešais zināšanas. Pirmajā mēs bez variantiem guļam, neko nekontrolējam un nevadām, otrajā šķiet, ka kaut ko darām un ietekmējam, bet arī guļam, ja nomods nav savienots ar zināšanām. Tikai zināšanas ir tās, kas ļauj tev aptvert, kas esi tu un kas pasaule. Bez tām ir tikai miegs, ilūziju pasaule un paša spoki un ēnas.
Apziņas rotaļas
Es nevaru nepiedzīvot to, ko piedzīvoju
No pirmā acu uzmetiena šis apgalvojums šķiet tik vienkāršs un saprotams, bet tad, kad to attiecinām uz sevi, tad tas kļūst sarežģīts un neizprotams. Dzīves galvenie pārdzīvojumi, bēdas rodās no tā, ka vēlamies piedzīvot ko citu, ne to, ko piedzīvojam šajā brīdī. Patiesībā, neviens cits brīdis jau neeksistē, tikai šis, pārējais ir iedomas un cerības. Tad nu šajā brīdī arī notiek tas, kas notiek.
Bet ir divi skatu leņķi, no kuriem skatīt esošo brīdi. Viens ir lūkoties uz āru, uzskatīt, ka ceļš, kuru ejam un punkts, kurā esam, ir sarežģīts ārējo spēku kopdarbs, kur mūsu ietekme un balss ir nenozīmīga. Šajā gadījumā vairāk paļaujamies uz ārējiem spēkiem, dzīvojam ar cerību piedzīvot kaut ko un izvairītie no kaut kā. Šajā gadījumā gaidām īsto brīdi, īstos cilvēkus, darbus, notikumus un sakritības, kā rezultātā varētu sākt patiesi un laimīgi dzīvot. Šajā skatu punktā ir liela neskaidrība, tādi jautājumi kā - par ko tas man, kāpēc, vai nevarētu piedzīvot ko labāku, ko vairāk?
Otrs skatu leņķis ir lūkoties uz iekšu, uz sevi kā radītāju visam, ko pieredzu un piedzīvoju. Pasauli izkrāsoju es, tā ir kā spogulis man pašam. Katrs mēs pieredzam savu pasauli, savas sajūtas par to, savus priekus un bēdas, bet skatoties uz pasauli kā sevi, es esmu pateicīgs un laimīgs par katru brīdi, ko piedzīvoju. Ja gadās krist, tveru to kā mācību un pieredzi, nepazemoju sevi vai citus, nevainoju nevienu tajā, kas noticis un kā es par to jūtos. Es apzinos, ka manā pasaulē viss ir sakārtots tā, lai es piedzīvotu pārpilnību un pārticību. Esmu mierā ar sevi un pasauli.
2 skatu leņķi, 2 dažādas pasaules. Ko piedzīvo tu?
Ķermeņa misija
Apziņa ir viena un viņa piedzīvo sevi caur mums. Tas ir liels noslēpums, kā tā ir savienota ar katru ķermeni. Ja tu nepieķeries ķermenim, apzinies šo apziņu, kas caur tevi lūkojas, tad tu neesi tas, ko tu redzi, ne tavs ķermenis, ne jebkas, ko tu vari redzēt un tvert. Bet tu piedzīvo to, ka esi saistīts ar visu, ko vari aptvert.
Ko dod ķermenis? Iespēju piedzīvot šo mirkli, tā ir platforma dzīvei un apziņai, Dievam un Matērijai. Ķermenis ir kā kosmosa kuģis, kas ļauj mums būt tur, kur vēlamies, pieredzēt to, uz ko tiecas mūsu sirds.
Gars, kas dejo
Apziņas ekrānā Gars piedzīvot savu deju ar Matēriju caur tavu dvēseli. Mēs, cilvēki, pārstāvam gan dabu, gan garu, esam platforma šai dejai. Kāda ir mūsu loma šajā dejā? Caur mums rit dzīve, notiek deja, kurā ir savijušies 2 pavedieni - gars un matērija. Gars apgaro matēriju, tā kļūst dzīva un mēs to piedzīvojam. Mēs varam draudzēties gan ar garu, gan ar zemi, tam nav nozīmes. Mēs varam sapīties šajos pavedienos un arī tam nav nozīmes. Nozīme ir tajā, vai tu esi klātesošs šajā dzīves mistērijā, vai tu apzinies mīlestības okeānu, kas ir klātesošs tevī.
Cilvēks, kas nepārtraukti pārdzimst
Mēs esam nepārtrauktā piedzimšanas vai pārdzimšanas procesā. Savā ceļā mēs piedzimstam ne reizi vien. To mēs piedzīvojam piedzimstot dažādos ķermeņos, atnākot dažādās inkarnācijās. Taču šī nav tā galvenā piedzimšana, kuru svinēt. Mēs esam dzirdējuši, ka cilvēkam ir iespēja piedzimt vēlreiz, kā saka ticīgie, no augšas. Gars ir nolaidies pār tevi un tu esi piedzimis pa īstam, plašākā apziņā, klātesošs.
Šo ceļu ir grūti aptvert, jo detalizāciju un ceļa norāžu tajā nav, bet mani jau kādu laiku nepamet sajūta par apli, ko mums ir iespēja apiet katras piedzimšanas laikā. Zemes dimensijā tu tiec radīts ar vīrieša un sievietes radīšanas orgāniem, enerģija un matērija dzimst no šīm dzīlēm. Tālāk sākas jaunās dzīvības augšupeja, kurā tā no dzimumorgānu rajona paceļas vēdera rajonā, uz savām jaunām mājām dzemdē. Šis ir dievišķais rajons cilvēkā, gribas centrs, kurā savienojās gars un matērija, šī deja turpinās 9 mēnešus, kurā šī mīlestība rezultējās auglī, mazais Buda ir ieradies pasaulē, cilvēkiem redzamajā pusē. Tu skaities piedzimis cilvēku pasaulē. Taču šis ir tikai viens no posmiem taviem nepārtrauktiem piedzimšanas un pārdzimšanas procesiem.
Piedzimstot visa pasaule tevi mīl, nevar nemīlēt, jo tu esi visa pasaule, tu neesi sevi vēl atdalījis no tās, tā visa esi tu. Arī tu esi apreibis no šīs mīlestības, kas tika svētīta no Dabas un Gara saspēles. Tu un māte vairākus gadus peldaties šajā mīlestības, sirds dimensijā, kurā tu iemācies paļāvību, atvērtību, kopā būšanu. Pirmie 7 gadi paiet šajā enerģijā, kurā tu ļaujies savam radošumam, mirklim, priekam vai bēdām. Tas nav būtiski ko piedzīvot, tu ļaujies ikvienai dzīves izpausmei, lai kāda caur tevi nāktu. Tu tai nepieķeries un nepārvāri to vēl kādu laiku. Ir atnācis nākamais dzīves mirklis, kam tu esi pilnā mērā atvērts un klātesošs.
Kad tev ir apmēram 3 gadi, dzimst tavs ego un prāts, tu ieraugi sevi kā daļu no pasaules, kas ar to mijiedarbojas un spēlējas. Atkarībā no vides un audzināšanas, tu vairāk vai mazāk norobežo sevi no pasaules un citiem cilvēkiem. Ap gadiem 7 tu jau esi gatavs pacelties prāta līmenī un sākt izzināt pasauli detalizētāk. Tavs veselums, ar kuru tu ieradies šajā pasaulē, ir sašķīdis drumslās, gabaliņos un turpmākie dzīves gadi paies meklējot šīs lauskas, lai atkal salīmētu tās kopā un bilde atkal būtu vienota.
Ap gadiem 14 ķermenī mainās gandrīz viss. Tu ķermeniski un psihē pārdzimsti no bērna par pieaugušo. Nobriest arī tavs prāts, kas ir gatavs tvert pasauli savādāk. Tu ķermeniski esi sasniedzis savu virsotni, pusi no apļa un turpmāk tikai no tevis būs atkarīgs, kāds būs tavs ceļš, kā tu spēsi sasniegt nākamos pieturas punktus. Kā jau sākumā minēju: ejam pa apli dzimumorgāni - vēders - sirds - prāts - sirds - vēders - dzimumorgāni.
Līdzšinējā sabiedrības trajektorijā un ideoloģijā, mēs apstājāmies pie prāta attīstības, tas bija visu vērtību mērs un acuraugs. Prāta daba, tā spriedumi un vērtības bija tās, kas pavadīja lielāko daļu cilvēku šajā zemes dzīvē. Varētu teikt, ka apstājāmies savā izaugsmē, kļuvām arvien infantilāki.
Turpinot savu ceļu, pienāk brīdis, kad tu jūti, ka kaut kas briest, tuvojas pāreja, tuvojas dzemdības. Šobrīd šie procesi notiek uz zemes un cilvēkos, mēs piedzīvojam laiku, kurā prāta uzvaras gājiens ir noslēdzies un dzimst kaut kas tāds, ko ar prātu nesaprast, ko tajā neierīmēt. Tava sirds dimensija atverās arvien plašāk, tu atkal vari integrēt pasauli sevī, tu aizvien vairāk saproti, ka pasaule spoguļo tevi un šajā savienošanās svētlaimē tu atkal iemīli sevi un pasauli. Tu esi vienots ar to, cik vienots var būt mazulis ar māti. Tu atkal esi šajā vietā, kur biji piedzimstot, taču šobrīd tu esi apzināts, tavs prāts ir klātesošs un tev ir visas iespējas saslēgt šo kosmisko virteni, tik jānoiet vēl 2 posmi.
Nākamais posms ir piedzimšana no augšas, tu iekļūsti gara dimensijā, gara pasaulē, tu esi dvēsele, kura pilnībā piedzīvo vienotību ar visu, tu piedzīvo savu mūžību un bezgalību, savu vienotību ar Dievu un Okeānu. Tava lauska ir iekļāvusies kopējā bildē, puzle ir salikta. Viss universs ir mierā, jo pasaule vairs nav sadalīta. Šajā dieviškā vēdera rajonā tava griba atdod vietu Dievišķai gribai, kas vēlas caur šo lausku un ķermeni izpausties.
Sperot nākamo un pēdējo soli, tu esi nonācis mājās. Tu to apzinies, tu esi Alfa un Omega, sākums un gals, kas savieno visu Visumu sevī. Tu esi viss un nekas. Tu kļūsti par Radītāju, tu esi nogājis visu apli. Vai ar to ir beigas? Nē, tas ir jauns sākums jauniem visumiem un Dieviem.
Mēs visi esam...
Mēs esam bites, kas iesūc katra brīža esenci, lai nodotu to Lielai Mātei un Garam. Visas mūsu emocijas, rīcības, vārdi, būšana ierakstās bišu stropa medus (esences) šūniņās.
Mēs esam bišu saime, kas rūpējās par Lielo Māti un Garu. Mūsu izaustā josta ierakstās visuma šūniņās.
Mēs esam Lielā Māte un Gars, kas ir iekarsuši savā dejā, dualitātes kaislē.
Mēs esam tie, kas vēro šo deju, kas zin, ka neesam ne Gars, ne Lielā Māte, ne bišu strops un bite. Viss ir ietverts, bet neviena nav.
Vai mērķis var būt lielāks par tevi?
Esam jau noguruši, sniedzoties pēc mērķiem, ko regulē mūsu prāts. Laiku mēs tiem tērējam, bet patiesu prieku negūstam. Kas tad ir mūsu mērķis un mēraukla tam? Mums ir jāpārmācās skatīties uz lietām, izprotot to cēloņus un sekas. Lielākoties visi vēršamies ārējā pasaulē, skatīdamies uz ārējiem objektiem, kā atrautiem no mums. Bieži vien izvirzām sev mērķi sasniegt šos ārējos objektus vai tā būtu kāda manta, nauda, vieta vai cilvēks, iegūt to visu sev. Bieži vien tā ir cīņa, nežēlīga cīņa ar ko ir pārņemti zemeslodes iedzīvotāju prāti.
Vai mērķis vispār var būt ārējā pasaulē? Šķiet, ka tas atrodas mūsos. Tikai mēs varam būt mērķis, ko sasniegt. Tas nozīmē, ka mērķis nevar būt lielāks par mums pašiem un sasniegtais nevar būt lielāks par sasniedzēju. Ārējās pasaules atribūti mums pielīp, atkarībā no ceļa, ko ejam. Neesam to īpašnieki vai saimnieki, vien lietotāji, lai sasniegtu savu lielo mērķi - paši sevi.
Zemes un cilvēku pārdzimšana
No 3 dimensijas viedokļa norisinās karš. Sākam redzēt, ka šī pandēmija arvien vairāk tiek saistīta ar armiju, kaut tā tas ir bijis no sākuma. Vīruss ir radies armijas laboratorijās. Arī vakcīna ir bijusi gatava pirms šī kara. Tiek atceltas visas cilvēktiesības un pieņemti kara likumi. Vakcīnas apsargā, pārvadā un organizē ar armijas palīdzību. Dēļ 0,1 procenta cilvēku tiek ierobežotas 99,9 % cilvēku tiesības un viņu veselība pakļauta lielam riskam. Šis viss parāda, ka tas ir plānots uzbrukums cilvēkiem un cilvēcei kopumā. Šajā karā notiek cīņa par cilvēkiem, viņu enerģiju. Cilvēki ir vienas no enerģetizētākām būtnēm visumā, tāpēc tas ir iemesls karam par galveno resursu uz zemes. Var teikt, ka šis karš ir kā robežkontroles postenis, lai karā paliktu būtnes, kas nav spējīgas sasniegt nākamo dimensiju. Šī cīņa norisinās par to, lai tu turpinātu dzīvot prātā, lai tu turpinātu apklusināt savu iekšējo balsi, kas tevi aicina tālāk.
No 4 dimensijas viedokļa norisinās pāreja no ķermeņa pie savām saknēm, atgriežoties pie izpratnes, ka esi un būsi mūžīgs gars. Kopumā cilvēce dodas prom no prāta verdzības, lai apgūtu vai atgrieztos savā sirdī, gudrībā, kas ir mūžīga un patiesa, neatkarīgi no tā, kas notiek ārā. Tāpēc ir šis gļuks, kļūda sistēmā, karš, lai transformētu mūs, kausētu, mazinātu lepnību un egoismu, lai mēs ieraudzītu pasauli citām acīm, kur cilvēki viens otram ir brāļi un māsas. Šajā pārejā mums jāsāk dzīvot sirds dimensijā, jāieklausās vairāk savā sirdsapziņā. Šajā dimensijā parādīsies plūsma, kas tevi vedīs tālāk, uz 5 dimensiju. Ja tu spēsi pārvarēt savu prāta dabu un bailes, pieskarsies sirdij, tad karš priekš tevis būs beidzies. Tu uz to sāksi raudzīsies savādāk, ne tā kā esot 3 dimensijas prāta apziņā.
Saskaroties ar gara pasauli, 5 dimensiju, tu skaidrāk ieraugi pasauli, tev vairs nav jautājumu, kāpēc notiek šī transformācija, tev nav vairs pārmetumi karavadoņiem, jo viņi dara savu darbu. Uz šiem notikumiem tu vairs neskaties no sava pašlabuma, pilsētas, valsts vai planētas ietvara. Tu ieraugi, ka šajā Zemes pārejā piedalās viss universs, tu ieraugi Zemi, kā dzīvu būtni, kurai arī pukst sirds un tās sirdspuksti ir paaugstinājušies pārsniedzot 4 dimensijas robežu. Tāpēc viss, kas nav vairs rezonansē ar 4 dimensiju, tiks pakļauts transformācijai. Būs grūti atrasties 3 dimensijas apziņā.
Man ir Virusa stāstu sērija, kurā es mēģinu parādīt notikumus uz zemes ar šīm acīm. Vienā no stāstiem es rakstu, ka vīruss ir zāles pārejai uz Jauno pasauli un no tā nav jābēg. Cilvēce šobrīd tērē triljoniem dolāru, lai paslēptos no tā, tā vietā, lai sagaidītu to ar atvērtām durvīm. Šī ir programma pārejai un tā ir brīvi pieejama, lejupielādē to. Taču cilvēki ir pārāk prātīgi un vēlas turēties pie savām vecām vīrusu programmām un saraustās bagātības.
Tava ticība
Tava pārticība saistīta ar dažādām ticībām. Viens no posmiem ceļā uz pārticību ir pieticība. Tu vēl netici, bet esi tuvu pie savas ticības. Atnāk pazemība un uzticība savam ceļam. Tā nu tavā ceļā parādās vēl viena tīcība, tu esi nokļuvis uz ticības ceļa. Tā jau vairs nav tikai ticība, tā jau ir pārliecība, liecība par tikšanu pāri. Caur tavu pāri ejošo liecību, materializējas tas, kas caur tevi nāk.
Kad tu tiec pie ticības, ka tu esi mūžīgs, bezgalīgs, dievišķs, tad tu esi ticis pāri. Tu vairs neesi ierobežots materiālā pasaulē, ķermenī, 3D nosacītībā. Tu esi ticis pāri, tu esi pārticis. Šo ticību nevar vairs sagraut nekādi naudas tīkli, nekādi sociālie tīkli, nekādi 5G tīkli. Tu būsi pārticis, jo apguvi pieticību, uzticību un pārliecību.
Dievišķais mehānisms
Dievs uzlika sev atgādinātāju, lai ik pa laikam atcerētos, kas viņš ir. Kad mēs piedzīvojam dinamisku dzīvi uz zemes, mēs augam savā uzpūtībā un iedomībā. Tad vienā brīdī nostrādā mehānisms, jo izgaismojās pārāk liels kontrasts starp iedomāto sevi un reālo es. Mēs tiekam visuma “nopērti”, novietojot mūs tuvāk tam, kas esam. Šis ir visuma iestatīts mehānisms, lai varētu notikt bezgalīgā evolūcija, lai tā nepastātos, debesīs izgaistot daudz milzīgiem piepūtušamies baloniem. Tāpēc ik pa laikam pie mums atnāk izziņa, ka esam mazs pirdiens un mūsu piepūstais balons nolaiž gaisu, lai varētu turpināt savu evolucionāro ceļu atpakaļ pie Dieva. Šis ir drošības vārsts dievišķā mehānismā, lai Dievs neaizmirstu, kas viņš ir un atgrieztos mājās.
Pēdējais piliens
Kad glāzē iepil pēdējais piliens, tad ūdens līst pāri malām. Kad mūsos ipil pēdējais apskaidrības piliens, tad mēs līstam pāri malām. Tad mēs esam brīvi no pieķeršanām, atkarībām un pareizībām. Tad mēs varam brīvi dāvāt mīlestību, neskatoties ne uz cepuri, ne citiem ierobežojumiem. Mēs esam nepiesārņots kanāls, caur kuru sāk runāt visums.
Bet pirms šī pēdējā piliena vēl ir šaubas un jautājumi. Kā es kļūšū par šo enerģijas okeānu? Vai pile iepilēs okeānā, savienojoties ar to, vai okeāns ieplūdīs pilē? Kas bija pirmais, pile vai okeāns?
Dižais Indijas mistiķis Kabirs, pirmoreiz satiekoties ar okeānu teica, ka viņš meklēja sevi, bet tā vietā, lai atrastu sevi, pazuda okeānā. Dzīves beigās, tuvojoties pārejai, viņš ataicināja savu dēlu un lūdzu viņam veikt izmaiņas sarakstītajā. Viņš teica: “Es kādreiz rakstīju, ka rasas piliens izzūd okeānā. Izmaini to, uzrakstot, ka okeāns izzuda rasas pilienā.”
Egregors
Piedzīvojam domu uzlidojumus katru dienu. Pārsvarā nezinām no kurienes viņas nāk un kur dodas. Neesam pārliecināti vai tās maz ir mūsu. Mūsu prātam piemīt dažādas funkcijas, viena no tām uztvert un raidīt informāciju (domas). Tā mēs bieži nekritiski laižam caur sevi informāciju, patērējam to, bet labuma nekāda. Šīs domformas, izejot caur mums, iegūst spēku, dzīvību un ir spējīgas tālāk dzīvot savu dzīvi. Lai tās varētu izdzīvot ilgtermiņā, tās veido apvienības, sauktas par egregoriem.
Sākumā mēs, cilvēki, radām šos egregorus, bet tad, kad tie sāk pieņemties spēkā, tie sāk ietekmēt mūs, sūtot mums domas, kas turpina tos stiprināt. Kur uzmanība, tur enerģija. Tādā ciklā mēs turpinām dzīvot, tāda ir cilvēces evolūcijas pieredze līdz šim - mēs radām jaunu koncepciju, ideoloģiju, vīziju un tā pakāpensiki iegūst spēku, līdz kļūst stiprāka par iepriekšējo egregoru un pasaule mainās.
Šobrīd piedzīvojam vecās egosistēmas egregora agoniju. Tas dara visu, lai noturētu mūs savā atkarībā, vēlmē atgriezties patērēšanā un “fastfūdā”. Bet tas, ir laika jautājums, kad dzīvosim cilvēcīgākā, mīlošākā, atbalstošākā, brīvākā sabiedrībā. Mūsu tiekšanās, vēlēšanās tur nokļūt sekmēs šis Jaunās pasaules egregora izaugsmi un nostiprināšanos. Tikai nekad vairs neaizmirstam, ka mums jākļūst apzinātākiem, lai neļautu turpmāk šīm būtnēm vairs valdīt pār sevi. Nekam vairs nepieķeramies.