Dievs uzlika sev atgādinātāju, lai ik pa laikam atcerētos, kas viņš ir. Kad mēs piedzīvojam dinamisku dzīvi uz zemes, mēs augam savā uzpūtībā un iedomībā. Tad vienā brīdī nostrādā mehānisms, jo izgaismojās pārāk liels kontrasts starp iedomāto sevi un reālo es. Mēs tiekam visuma “nopērti”, novietojot mūs tuvāk tam, kas esam. Šis ir visuma iestatīts mehānisms, lai varētu notikt bezgalīgā evolūcija, lai tā nepastātos, debesīs izgaistot daudz milzīgiem piepūtušamies baloniem. Tāpēc ik pa laikam pie mums atnāk izziņa, ka esam mazs pirdiens un mūsu piepūstais balons nolaiž gaisu, lai varētu turpināt savu evolucionāro ceļu atpakaļ pie Dieva. Šis ir drošības vārsts dievišķā mehānismā, lai Dievs neaizmirstu, kas viņš ir un atgrieztos mājās.
Kad glāzē iepil pēdējais piliens, tad ūdens līst pāri malām. Kad mūsos ipil pēdējais apskaidrības piliens, tad mēs līstam pāri malām. Tad mēs esam brīvi no pieķeršanām, atkarībām un pareizībām. Tad mēs varam brīvi dāvāt mīlestību, neskatoties ne uz cepuri, ne citiem ierobežojumiem. Mēs esam nepiesārņots kanāls, caur kuru sāk runāt visums.
Bet pirms šī pēdējā piliena vēl ir šaubas un jautājumi. Kā es kļūšū par šo enerģijas okeānu? Vai pile iepilēs okeānā, savienojoties ar to, vai okeāns ieplūdīs pilē? Kas bija pirmais, pile vai okeāns?
Dižais Indijas mistiķis Kabirs, pirmoreiz satiekoties ar okeānu teica, ka viņš meklēja sevi, bet tā vietā, lai atrastu sevi, pazuda okeānā. Dzīves beigās, tuvojoties pārejai, viņš ataicināja savu dēlu un lūdzu viņam veikt izmaiņas sarakstītajā. Viņš teica: “Es kādreiz rakstīju, ka rasas piliens izzūd okeānā. Izmaini to, uzrakstot, ka okeāns izzuda rasas pilienā.”
Piedzīvojam domu uzlidojumus katru dienu. Pārsvarā nezinām no kurienes viņas nāk un kur dodas. Neesam pārliecināti vai tās maz ir mūsu. Mūsu prātam piemīt dažādas funkcijas, viena no tām uztvert un raidīt informāciju (domas). Tā mēs bieži nekritiski laižam caur sevi informāciju, patērējam to, bet labuma nekāda. Šīs domformas, izejot caur mums, iegūst spēku, dzīvību un ir spējīgas tālāk dzīvot savu dzīvi. Lai tās varētu izdzīvot ilgtermiņā, tās veido apvienības, sauktas par egregoriem.
Sākumā mēs, cilvēki, radām šos egregorus, bet tad, kad tie sāk pieņemties spēkā, tie sāk ietekmēt mūs, sūtot mums domas, kas turpina tos stiprināt. Kur uzmanība, tur enerģija. Tādā ciklā mēs turpinām dzīvot, tāda ir cilvēces evolūcijas pieredze līdz šim - mēs radām jaunu koncepciju, ideoloģiju, vīziju un tā pakāpensiki iegūst spēku, līdz kļūst stiprāka par iepriekšējo egregoru un pasaule mainās.
Šobrīd piedzīvojam vecās egosistēmas egregora agoniju. Tas dara visu, lai noturētu mūs savā atkarībā, vēlmē atgriezties patērēšanā un “fastfūdā”. Bet tas, ir laika jautājums, kad dzīvosim cilvēcīgākā, mīlošākā, atbalstošākā, brīvākā sabiedrībā. Mūsu tiekšanās, vēlēšanās tur nokļūt sekmēs šis Jaunās pasaules egregora izaugsmi un nostiprināšanos. Tikai nekad vairs neaizmirstam, ka mums jākļūst apzinātākiem, lai neļautu turpmāk šīm būtnēm vairs valdīt pār sevi. Nekam vairs nepieķeramies.
Pirms daudziem miljoniem gadu kaut kas pārsteidza Zemi un universu. Uzziedēja pirmā puķe, kas izrotāja zemi tā, kā neviens līdz tam. Augu valstībā bija noticis neticams lēciens apziņā, sava veida apgaismība, ziedā bija klātesošs gars, kas sevi apzinājās. Tas dāvāja sevi pasaulei, savu skaistumu, savu īpašo smaržu, neko pretim par to neprasot. Ar laiku visu zemi pārņēma puķes.
Šādu apgaismību piedzīvoja arī dzīvnieku pasaule, reptilim pārvēršoties par putnu, kas iepazina savu brīvību debesīs. Arī šis bija negaidīts pavērsiens pasaules evolūcijā. Šādu evolūciju piedzīvoja arī minerālu valstība, kurā sāka gaismoties akmeņi, kļūstot par dārgakmeņiem.
Šobrīd ir pienākusi kārta apgaismoties cilvēkam. Ņemot vērā, ka pirmie “ziediņi” jau ir uzplaukuši, tad pārējiem tas ir kā aicinājums un atgādinājums, ka mēs varam to visi. Mēs visi varam kļūt par apgaismotām būtnēm, kas apzinās gara klātbūtni sevī. Es jūtu, ka piedzīvošu šo evolucionāro sprādzienu uz Zemes, kur cilvēki kļūs par Dievcilvēkiem. Mēs dzīvosim apgaismotā sabiedrībā.
Šobrīd mēs visi atrodamies uz garīgās attīstības ceļa. Šis ceļš nav rozēm kaisīts, sarkanais paklājs priekš tevis nav izritināts. Šis ceļš ir lieliem pārbaudījumiem pārbagāts un nav taisns, pārredzams un prognozējams. Visdrīzāk mēs viņā nomaldīsimies, griezīsimies atpakaļ, atkal atgriezīsimies uz viņa un turpināsim ceļu.
Pa ceļam mūs sagaidīs 4 lielie pārbaudījumi, kas mūs rūdīs ceļā uz meistarību, zināšanām. Pirmais pārbaudījums būs BAILES. Šobrīd visā pasaulē mēs piedzīvojam baiļu uzliesmojumu, jo visi atrodamies uz šī pārejas ceļa starp pasaulēm. Mēs varam baidīties par sīkumiem, tādiem, kā komforta zaudēšana, bet eksāmens ir par to vai tu vari pārvarēt savas bailes no nāves. Tas ir iespējams tikai tad, kad tu apzinies mūžību sevī. Tad tev vairs nav bailes zaudēt savu avataru, jo tu zini savu nemirstību. Tad tu vari droši doties tālāk, jo savu ceļu, dvēseli vairs nevienam nepārdosi.
Pēc šī pārbaudījuma tu saaugsi vairāk ar savu garīgo ceļu, tu iegūsi zināmu skaidrību par to, kas ir ceļš un kas esi tu. Tu iegūsi izpratni par līdzšinējo gājumu un būs priekšnojautas par to, kas tevi gaida aiz nākamā līkuma. Bet šobrīd tiekam galā ar savām bailēm.
Šobrīd apkārt virmo sajūtas un domas par to, kā izkļūt no šļūdoņa, kurā esam ierauti. Ir saprotams, ka pa vienam nav iespējams no tā izkļūt, bet pa vienam varam nobriest drosmei un apņēmībai no tā izkļūt. Un tad mums, krītošiem, ir jāspēj ap kaut ko vienoties. Vienoties mēs varam ap kaut ko vienu. To jau ietver arī vārds “vienošanās”. Kas ir 1? Viens ir vienotais, nedalāmais gars, saprāts, kādam dievs vai enerģija, kādam mīlestība vai plūsma. Šis gars ir dzīvs, iedzīvojies ikvienā visuma vietā un laikā, tas ir dzīvs arī cilvēkā.
Tas varētu būt sākuma punkts ap ko vienoties, ka mūsos ir klātesoša garīgā sākotne un viņa ir pamats visam, arī matērijai un materiālai pasaulei, visām izpausmēm un notikumiem. Gars ir ziedojis sevi, lai varētu notikt dzīve. Šī gara došana ir mīlestība, ko mēs varam piedzīvot, ko mēs varam ņemt un dot. Ja mēs visi tajā esam, tad mēs vēlamies tajā dalīties, ja visi dalīsies, tad visi arī saņems. Šai apmaiņai ir vajadzīgs brīvs ietvars, kas neierobežo mīlestību un došanu, līdz ar to brīvība ir vēl viens komponents, kas nepieciešams, lai viss darbotos. Šādi es redzu sākotnējo vienošanos.
Ap ko tu būtu gatavs vienoties? Uzraksti!
Mums šķiet, ka mūsu acis fiksē pasauli. Tikai neesam aizdomājušies, ka redze ir ļoti ierobežota mūsu prāta stereotipos, pieredzē un zināšanās. Tāpēc katrs no mums pasauli pieredz savādāk. To saka arī zinātnieki, kas norāda, ka mūsu redze neatspoguļo pasauli, kāda tā ir. Tā interpretē to, pievelk to pie katra iedomātās pasaules. Ja esam laimīgi, tad mēs tādu pieredzam arī pasauli, ja mēs skatāmies mīlestības pilnām acīm uz pasauli, tad pasaule mīl mūs, kad esam dusmīgi, pasaule atspoguļo mūsu dusmas citos cilvēkos vai notikumos, tādejādi radot apstākļus, kuros dusmas pastiprinās.
Kad mēs skatāmies uz koku vai mēs viņu redzam un uztveram pilnībā? Mēs aizmirstam par mūsu acīm neredzamo pasauli zem zemes, kas ir vienlīdz līdzvērtīga un svarīga. Bez saknēm nav galotnes un bez galotnes nav sakņu. Arī katram no mums ir sava sakņu sistēma, kas aug no neatminamiem laikiem, kurus ar prātu nevar ne aptvert, ne atcerēties. Arī uzlūkojot katru cilvēku, mēs redzam tikai virszemes atspulgu, ko spēj fiksēt mūsu 5 maņas, taču nav sasniedzama tā pasaule, kas atspoguļojās matērijā. Vismaz ne ar klasiskām 5 maņām. Tam jau ir vajadzīgas citas maņas, kas cilvēkam ir vairāk kā 28. Katram tās atklājas savā laikā un telpā. Neko nevar ne nokavēt, ne sasteigt.
Dzīvojam mēs pasaulē, kurā ir 4 vēja virzieni, kuros doties un no kurienes kaut ko gaidīt. Šajā pasaulē mēs piedzīvojam 4 dabas stihijas un gadalaikus. Arī mēs esam kā pasaule, kas sevi izpauž 4 veidos - prātīgajā, ķermeniskajā, dvēseliskajā un garīgajā. Par pasauli mēs uzzinām skatoties pa saviem 4 logiem, katrā no tiem mēs ieraugām citu pasauli. Vienā no logiem mēs pasauli uzburam caur domāšanu, visu apsverot un saadot kopā. Otrā logā mēs lūkojamies caur emocijām, kas visu iekrāso neidomājamās krāsās. Trešā logā mēs pasauli iztēlojamies, mēs esam burvji šajā pasaulē, jo varam izgausmot to, kas ir tumsā, kam ir ēnas. Caur ceturto logu mēs pasauli sajūtam.
Vislielākā slodze un enerģijas patēriņš prātam veidojās tajā, kur viņš mēģina visu objektivizēt, gan pasauli, gan sevi, kā atdalītu no visa pārējā. Pasaule rodas brīdī, kad piedzimst atsevišks ES. Ar šo jautājumu tad nodarbojas gandrīz visu cilvēku prāts. Dzīvojot prātā, tavas baterijas bieži ir tukšas, jo ir jānodrošina enerģija 2 pasauļu uzturēšanai. Kad tu beidz klejot iluzorajā pasaulē, enerģija vairs nav problēma, tu esi pieslēdzies bezgalīgam enerģijas okeānam, kas nav izsmeļams. Rodās vieglums, jo enerģija netiek patērēta atsevišķā “es” uzturēšanai. Ir esība, klātbūtne, kas sevi piedzīvo caur redzēšanu, dzirdēšanu un citām iespējamām maņām, kas mūsdienu zinātnieku skatījumā ir vairāk par 28. Arī maņas mēs varam attīstīt bezgalīgi. Katra jauna maņa aizved tevi jaunā dimensijā. Tā tu vari sasniegt arī 100D.
Piedzīvoju sapni, kurā redzēju un sajutu mūžības saspēli. Satikās divi aspekti, pretmeti, kas radīja trešo - dzīvi. Satikās matērija ar garu, varēja piedzimt dzīvība, kas piedzīvo dzīvi. Šajā dzīvībā klātesoši ir abi vecāki, bērns pilnībā spēj sajust māti - zemi, ķermeni un dabu un tēvu - garu, garu pasauli. Tavs uzdevums ir integrēt šīs divas sākotnes vienā veselumā, kad tas notiek, tu piedzīvo mūžības deju. Tajā brīdī tev pazūd orientācija par sevi, kas tu esi šajā dejā, jo tu pats kļūsti par deju, kur tik paskaties, visur ir deja vai tu. Esot pļavā tu izjūti sevi kā ziedus, taureņus, debesis, vēju un sauli. Esot starp cilvēkiem, tu piedzīvo viņus visus. Tu esi apziņa, kas ir pastāvoša ikvienā visuma daļiņā un deja integrē to visu vienā stāstā.
Mēs, garīgie meklētāji, tiecamies uz zvaigznēm, lai saprastu sevi, saprastu pasauli. Meklējam skaidrību un patiesību par sevi un pasauli. Tā mēs klīstam pa pasauli, meklējot sasistā trauka lauskas, lai salīmētu sevi no jauna. Esam pieraduši patiesību meklēt ārpusē, esam piešķīruši autoritāti tiem, kas ir mums priekšā meklēšanā, kas ir atraduši atbildes un sevi. Kāpēc ir tik grūti sevi atrast?
Mūsu maņas ir fokusētas uz ārpasauli, tāpēc tu nefiksē sevi, savu klātbūtni. Kā man pašam ieraudzīt sevi bez spoguļa? Cilvēki, kas atspoguļo mūs, parāda tikai to mozaīkas gabaliņu, kas rezonē starp mums. Tik maza detalizācija tev neļauj pat apjaust sevi. Tāpēc tu darbojies lineārā laikā, cerot uz kārtējiem pavedieniem un ceļa zīmēm. Bet tu jau esi, pilnīgs un klātesošs.
Patiesība bieži vien ir vienkāršāka kā domājam. Tāds ir dzīves paradoks. Mēs nenogurstoši meklējam sevi kaut kur nākotnē vai pagātnē, pa labi un kreisi, uz augšu un leju. Mēs meklējam sevi kaut kādās praksēs un mācībās. Kas tu esi, ko tu meklē? Tu esi, vai tad tu vari nebūt? Tu esi klātesošs, klātesamība. Tas, kas meklē ir tas, ko tu meklē. Meklējot sevi ārpusē, tu sevi neatradīsi. Pārstāj meklēt. ESI.
Apgaismība ir tava atrašanās kinoteātrī un filmas skatīšanās kopā ar pārējiem vērotājiem. Uz brīdi arī tava iesaistīšanās, pārdzīvošana, bet nemitīga atcerēšanās, ka tu to visu vēro. VisI skatās un ik palaikam aizmirstās ar kādu iedomātu “es”, asociējoties ar kādu varoni uz ekrāna. Drāmas, komēdijas, traģēdijas, šausmas notiek tajā ekrāna pusē, ja vērojam. Ja sākam iesaistīties, tad šīs emocijas ir klātesošas arī kinoteātra zālē krēslā sēdošajam prātam un ķermenim. Bet ne tev, ja tu tā jūties, tad esi uz mirkli iesnaudies, pārāk asociējies ar prātu un ekrānā notiekošo.
Cilvēkus, kas virzās pa garīgās attīstības ceļu, virza dažādas motivācijas. Lielākā daļa cilvēku bēg no ciešanām un šo ceļu uzskata kā glābiņu, nevis skaidrības iegūšanu. Visi meklē patvērumu, glābšanu. Patiesībā, šis ceļš saistās ar skaidrību, kurā tu sāc saprast, kas tu esi, kas ir dvēsele un gars. Tas nav tikai prieka pilns ceļš. Uzsākot šo ceļu, tu sastopies ar saviem rēgiem, tu ieraugi savas vēsturiskās darbības, kā nepatīkamas. To ieraugot, tev sanāk piedzīvot savu atrašanos dubļu vannā, taču šis SPA tev nāks par labu, jo tikai no humusa var izaugt spēcīgi, skaisti koki.
Vēl viena viltus zvaigzne ir tieksme uz mieru nevis līdzsvaru, balansu starp divām pusēm, izeju no duālisma virpuļa, kurā noreibām. Arī miers ir tikai puse no patiesības. Īstam meklētājam, garīgā ceļa gājējam interesē noslēpums, arī, ja tas ir sāpīgs. Īstam meklētājam neinteresē garīgo balvu saņemšana, kļūšana par izredzēto. Šie visi ir prāta triki, kas mūs pārbauda mūsu ceļā un var mūs aizvest VILTUS ceļā.
Tu esi. Tu vienmēr esi bijis un būsi. Tu meklē tam apstiprinājumus ārējā pasaulē, tu satraucies vai esi pietiekami garīgs, vai tu esi cienīgs būt apgaismots un apskaidrots. Tev ir svarīgi, ka kāds skolotājs tev to apstiprina, ka ir kāds vēstījums no augstākām būtnēm, ka ar tevi viss ir labi, ka tu atrodies īstajā vietā un laikā. Tu nespēj līdz galam tam noticēt. Tev šķiet, ka vēl nedaudz jāpamācās un jāpapraktizē, ka tev kaut kas trūkst. Kā tev trūkst?
Tev trūkst apstāšanās no šīs prāta inerces meklēt sevi. Kad tu apstājies, kad prāts apklust, tad tu sajūti esību. Tu esi. Tu piedzīvo dzirdēšanu, bet tu neesi dzirdēšana. Tu piedzīvo redzēšanu, bet tu neesi redzēšana. Tu esi tas, kas novēro, piedzīvo dzīvi, kura šajā vietā un laikā izpaužās tā, kā viņa izpaužas. Neko pielikt un atņemt. Ja tev šķiet, ka kaut kas tevi neapmierina, tad ir atkal pieslēdzies tavs prāts. Vērtē tikai tavs prāts, ne tu. Nav jāatsakās no prāta, viņš ir vērtīgs instruments, kas tev ikdienā ir nepieciešams šajā spēlē, tikai neaizmirsti, ka viņš ir tev dots, lai tu varētu piedzīvot šo dzīvi visā krāšņumā.
“Kas es esmu?” vairs nav svarīgs jautājums, jo tas ir prāta jautājums. Tu esi viss, bet caur prātu tu vari būt tikai kaut kas. Tu esi. Tikai Radītājs varēja izdomāt tevi paslēpt pašā redzamākajā vietā, kur tu vislaik esi. Mēs meklējam to caur ko meklējam. Mēs meklējam sevi caur sevi. Tik vienkārši un sarežģīti reizē. Nekādas piepūles, lai tu būtu. Tu esi.
Esam pieraduši pie tā, ka mēs esam cilvēki, ka mums ir ķermenis, prāts, ka mums ir vārds, uzvārds un personas kods. Tas mums šķiet loģiski. No mirkļa uz mirkli mēs krājam atmiņas par sevi, veidojam albūmus, lai varētu sevi vēl labāk atcerēties, lai varētu bērniem un mazbērniem stāstīt, kas mēs bijām. Ja kāds mums pajautā, kas mēs esam, mēs sākam ritināt vaļā savu vācelīti par to, kas bijām. Bet nebija jau jautājums par to, kas biji. Šis ir jautājums uz ko nav iespējams atbildēt, viss, ko pateiksi, būs jau pagātne.
Tu un pasaule ir rotaļu biedri, kas spēlējas universa smilškastē. Pēc būtības jau nav nekāda tu, nav arī pasaules. Tas viss rodas tikai tad, kad piedzimst sajūta “es” “mans”. Šajā brīdī rodas arī pasaule, kas manifestējas, izejot no tā, ko tu domā par sevi.
Visi mēs kaut ko dzīvē meklējam - patiesību, sevi, laimi, mīlestību, Dievu. Mums šķiet, ka atrodamies uz ceļa, kas uz to ved. Mēs apmeklējam kursus, praktizējam, atrodam skolotājus. Mainam prakses, mainam skolotājus, mums šķiet, ka jāmaina arī pasaule. Pēc kāda laika, ejot šķietami ārējo ceļu, tu nogursti, tu apjūc, tu ieraugi, ka nekur jau tālu neesi aizgājis. Kas par lietu, kāpēc nejūtu savu ceļu?
Ceļš esi tu pats. Kad tu viņu meklē ārpasaulē, viņš samudžinās, savukārt, ja vēro viņu sevī, tad viņš atraisās un viss kļūst skaidrs. Mirkli aiz mirkļa viņš izritinās, zvaigžņu audekls tiek uzausts. Visa tava dzīve ir šī audekla veidošana, kurā parādās viss, ko meklēji iepriekš - patiesība, laime, mīlestība. Tu ieraugi sevi pasaulē un pasauli sevī. Tev vairs nekas nav jāatklāj un jāsasniedz. Tu vēro ceļu, kas esi tu pats.
Mums šķiet, ka mēs esam uz ceļa, kurš virzās uz mūsu mērķi. Vieniem tas ir skaistums, otriem gudrība, trešiem bagātība, savukārt citiem garīgums. Mums šķiet, ka ar katru brīdi esam tuvāk mērķim. Skatoties no Zemes plāna leņķa (3D), tā tas arī izskatās, jo šīs dimensijas viens no galvenajiem parametriem ir laiks, kas paaugstinoties dimensijām izgaist. No otras puses raugoties, mūsos viss jau ir, mēs esam pilnīgi, mums nekas nav jāsasniedz. Tikai mūsu fokuss uz ārpasauli veicina to, ka mūsu pilnība iekšējā pasaulē apput un vairs nav saredzama.
Varētu teikt, ka ejot savu šķietamo ceļu, tu pakāpeniski savāc sevi atpakaļ, atgaismo noteiktu aspektu sevī, notraus putekļus no daļas sevis. Tev šķiet, ka šī apskaidrība nāk no ārienes, bet patiesībā tu pats apgaismojies, vēršot skatu sevī. Pakāpeniski tava gaisma spīd arvien spožāk, apgaismodama ceļu pa kuru tu ej. Tu arvien skaidrāk redzi ceļu, uz kura tu atrodies un kur tas ved. Tava apgaismība apgaismo ceļu un ceļš apgaismo tevi.
Mēs ieradāmies uz zemes pilnīgi. Mēs bijām dvēsele, kurā satikās gars un matērija. Tu esi saistošais elements Visuma virpulim. Tavs vienīgais dzīves uzdevums ir savienot šos abus elementus tik labi, cik vien tev tas ir iespējams ar to materiālu, kas tev ir iedots transformācijai. Tavs dzīves uzdevums ir pilnvērtīgi savienot matēriju un gara pasauli sevī, lai abi darbotos roku rokā. Tajā brīdī tu būsi pilnīgs. Tava trīsvienība būs saslēgta.
Mūsos darbojas 3 smadzenes. Prāts, mentālais plāns, atbildīgais par 3. dimensiju, sirds, kas pārstāv dvēselisko aspektu un 4. dimensiju un griba (saules pinums), kas pārstāv gara pasauli un 5. dimensiju. Dzīvojot prātā, 3. dimensijā, tev darbojas visas šīs smadzenes, ir klātesoša arī mīlestība un griba, taču vairāk tā izpaužās domājot par sevi, esot egoistam un patērētājam. Atveroties sirdij, tu to ieraugi un sāc transformēties, tevī sāk mosties mīlestība pret visu pasauli, tu redzi, ka esi daļa no kopības. Kad tevī jau pilnvērtīgi darbojas divas dimensijas, laiks ir atslēgt durvis uz nākamo, piekto dimensiju. Lai tava griba kļūtu dievišķa, lai tu spētu atvērties Visumam un piedzīvot to sevī, tev ir jāatgriež sevī gara aspekts, apziņa, ka tevī ir Dievs.
Atslēdzoties visām durvīm tevīm, savienojoties trīsvienībai tevī, ģimene ir sanākusi kopā. Tēvs, māte un bērns atrodas kopībā, katram pārstāvot savu aspektu. Matērija nedominē pār garu, viss norit draudzīgā saspēlē. Tava dvēsele piedzīvo matērijas un gara deju.
Mūsu apziņa piedzimst ķermenī apgaismota, mūžīga, dievišķa, taču mēs ar katru nodzīvoto gadu kļūstam aizvien prātīgāki, laicīgāki un mirušāki. Sabiedrība, ģimene, tradīcijas ietērpj mūs laicīgās drānās, mēs sākam sevi asociēt ar ķermeni un palēnām piedzīvojam tā sagrāvi. Ja nu kas ir droši, tad tas, ka mēs pieredzēsim sava ķermeņa nāvi. Un tā mēs sākam šo mirušā skrējienu. Laiks ir ilūzija, kurā mēs tiekam ievietoti. Skrējiena dinamiku vairo mūsu piedzīvotais bērnībā, kurā dzirdam, ka mums jākļūst par labāko, sekmīgāko, bagātāko. Sacenšanās paradigma ir klātesoša visā mūsdienu sabiedrībā. Skolā labākās atzīmes, pārākums pār citiem, tālāk dzīvē statuss, prestižs, nauda un vara. Vienmēr cenšanās būt labākam kādā no šiem aspektiem.
Noticot, ka neesam labākie, mēs iekļūstam karuselī, kam nav gala. Mēs griežamies, apaļojam ap centru meklējot to, ko nevaram atrast un iegūt, jo vienmēr kāds būs labāks, sekmīgāks un bagātāks. Šis skrējiens pēc iluzorā labuma padara mūs vecus un nedzīvus. Dzirkstele, gaisma mūsu acīs ir apdzisusi un atliek vien sagaidīt un noskatīties uz sava ķermeņa nāvi. Ja mēs no šīs ilūzijas nespēsim paši pamosties, tad dzīves beigās mēs noskatīsimies filmu par savu dzīvi, saprotot, ka patiesībā nedzīvojām. Skrējām pēc lietām, statusa, naudas un varas, kas nomira kopā ar mūsu ķermeni. Bet, kas šo filmu vēroja? TU.
Plūsma ir dzīves pavediens, kosmiskā plūsma, mīlestība, gars, dievs u.t.t.. Tas ir piedzīvot dzīvi, būt apzinātam, būt šeit un tagad u.tml.. Būšana plūsmā ir tava savienošanās ar plūsmas avotu vai substanci. Tad mēs sajūtam to, kas mēs esam, kas ir šī plūsma.
Kas mums traucē piedzīvot to katru brīdi? Vārdi. Mēs esam noslēpušies no dzīves vārdos. Mēģinot ietērpt to, ko mēs piedzīvojam, mēs sapinamies. To atzīst arī zinātne, mēs varam nodot otram mazāk par 50%, kas nozīmē, ka varbūt labāk nesākt, ko? Mēs vairs dzīvi nemākam piedzīvot bez burtiem, vārdiem un teikumiem. Tā ir māja, bet tā ir kāja. Ja nu mēs gadījumā kaut ko redzam pirmo reizi, tad brīdis tiek ietērpts jautājumā: “Kas tas ir? Ko es piedzīvoju?” Vai apgalvoju sev, ka piedzīvoju to un to.
Ir brīži, kad tu sajūti plūsmu un nevari to vairs izskaidrot, pat necenties, jo zini, ka tam nav vārdu. Ne velti cilvēki, kas piedzīvo apgaismību / apskaidrību, sāk runāt mazāk. Līdz apklust pavisam. Jo burti traucē plūsmai.
0
