LATTu nezini, ka tu nezini, ka neesi brīvs, ka nemīli
Mēs dzīves laikā pieveicam vairākas U līknes, virzoties no kalna uz kalna un pārvarot aizas. Tā tas ir ar zināšanām. Vienā kalna galā dzīvojot, tev liekas, ka tas ir vienīgais, galvenais kalns, tu sākumā nezini, ka ir vēl citi kalni, tāpēc tu nezini, ka tu nezini. Tu dzīvo šajās ilūzijas, domājot, ka kaut ko zini, kā nekā skolā gāji, daudzus diplomus ieguvi. Bet tas ir līdz tam brīdim, kad migla izklīst un tu ieraugi nākamā kalna virsotni vai kalnu grēdas. Tajā brīdī tu apjēdz, ka esi dzīvojis ilūzijās, neapjaušot cik pasaule patiesībā ir plaša un neaptverama. Tajā brīdī tu saproti, ka tu nezini, tu zini, ka tu nezini. Tas ir liels atkritiens tavās sajūtās, tev atliek pārdomāt, sakrāt spēku un sākt virzīties uz pasaules iepazīšanu un integrāciju. Tu sāc laisties aizvien dziļāk ielejā līdz pašam kalna dibenam. Šajā nolaišanās posmā tu joprojām zini, ka tu nezini. Esot šajā svētceļojumā tu vienā brīdī nepamani, ka tu jau esi uzsācis ceļu augšup, tavs prāts ir mierinājies, sirds paplašinājusies, spējot iekļaut arvien vairāk pasaules. Šajā PĀREJĀ notiek milzīga transformācija, kurā tu no stāvokļa, ka nezini, ka nezini, kas esi tu un kas ir pasaule, nokļūsti stāvokli, ka tu to visu uzzini. Tā ejot un dzīvojot, vienā brīdī tu nezini, ka tu jau zini. Savā ceļā, savā ritmā tev šķiet, ka nekas nav mainījies, bet tavs nezināšanu plīvurs jau ir nokritis. Pasaule arvien vairāk sūta zīmes, norādot, ka tā zin, ka tu zini. Tā tu, kāpjot nākamajā kalnā, celies savā apziņā un vienā brīdī esi sasniedzis to kalna virsotni, uz kuru lūkojies pirms brīža, kad tu vēl nezināji. Sasniedzot virsotni tu zini, ka tu zini. Tāds ir zināšanu ceļš.
Tāpat ir ar brīvību, sākumā tu nezini, ka tu neesi brīvs. Tu esi dzirdējis, ka ir brīvība, raidošie mēdiji par to ir stāstījuši, ka mūsu vectēvi tad un mēs pirms 30 gadiem esam brīvību izcīnījuši. Tu dzīvo savās ilūzijās, neļaujot ienāk citai apziņai, noraidot visus pretējos apgalvojumus, cīnoties ar tiem, kas apgalvo pretējo. Un tad, vienā dienā, tava apziņa paplašinās, tu ieraugi ilūzijas par brīvību, tu saproti, ka esi bijis vergs, tu zini, ka neesi brīvs. Sākumā tev šķiet, ka neesi bijis brīvs dēļ kāda varmākas, bet tad tu atskārsti, ka tikai sevis pēc, savu iegribu pēc. Pēc šīs atskārsmes, tu esi gatavs ceļojumam, lai atgūtu savu brīvību, kas tev ir piederīga pēc būtībās. Šajā svētceļojumā tu izej visu U līkni, nonākot stadijā, kur tu vēl nezini, ka esi brīvs un sasniedz virsotni, kurā tu zini, ka esi brīvs.
Tāpat ir ar mīlestību, sākumā tu nezini, ka tu nemīli. Tev šķiet, ka tu mīli savu sievu / vīru, bērnus, suni / kaķi, savu darbu, rotaļlietas, bet tu neesi atskārtis, ka tu patiesi nemīli sevi, līdz ar to patiesa mīlestība pret pasauli un tā personāžiem nav bijusi iespējama. Pienāk brīdis, kad tu to ieraugi, sajūti, saproti un var sākties tavs ceļojums, lai tu iekļūtu šajā mīlestības okeānā, kur tu iemīli visu, jo pieredzi, ka viss ir viens. Tā tu no zināšanām, ka nemīli, nokļūsti līdz nākamiem soļiem, ka tu nezini, ka tu mīli un tu zini, ka tu mīli.
Šie ceļojumi no kalna uz kalna nenotiek ārējā pasaulē, tie notiek tevī, tavos dziļumos un ielejās. Kad sasniedz savas dzīles, tad vari atsperties un sākas ceļš augšup, uz pasauli, kur tu zini, esi brīvs un mīli.