Galvenā dzīves misija - atkodēt sevi
Savā ziņā esam roboti, kas dzīvo savā automātismā, atskaņodami ierakstus no pagātnes, rīkodamies izejot no tām programmām, kas ir instalētas ģimenē, izglītības iestādēs, sabiedrībā, redzēdami un dzirdēdami visu tādās krāsās, kā esam iemācīti, iedresēti skatīties un klausīties. Tā es piedzīvoju dzīvi uz sliedēm, kur ne pa labi, ne pa kreisi, ja nav sliežu pārmijas. Tā es braucu pa tām risēm, ko ir izveidojuši cilvēki pirms manis.
Gan jau kādu laiku tas viss mūs apmierina, jo tā ir vieglāk, drošāk, vienkāršāk. Bet pienāk brīdis, kad jūtu sevī austam sauli, ceļavēju un spēku pieredzēt autentiskāku pasauli un sevi. Lai nokļūtu uz sava ceļa pie sevis, sākumā ir jāatinstelē visas sevī ievadītās programmas no tēva un mātes, no tantēm un onkuļiem, no skolotājiem un draugiem. Līdz tīrībai. Līdz sevim. Ir jāatinstalē visas tumsas programmas, visas izglītības programmas, visas kultūras programmas un beigās arī vīrusa programmas.
Visām programmām ir sava vieta un laiks, bet, ja tās turpina darboties pēc laika, kad tām jāaiziet, tad tās kļūst par vīrusa programmām. Šobrīd pasaulē mirst patērētāju, kapitālisma un naudas ideoloģijas, reliģijas un viss, kas saistīts ar norobežošanos, ar karošanu. Tāpēc tik spilgti mēs redzam šo pēdējo agoniju ar vīrusu, ar to, ka kāds atkal taisās karot, aicina cilvēkus atkal kļūt par gaļas gabaliem karos, kuros visi ir zaudētāji.