Vienīgais, ko es varu darīt, ir būt
31. decembris, 2021 pl. 10:42,
Nav komentāru
Mums tikai šķiet, ka mēs kaut ko izdomājam un izdarām. Mūsu ķermenis ir automatizēts, to piedzīvojam jau ar dzimšanu, kad mūsu rokas un kājas kratās neatkarīgi no mūsu gribas. Ķermenis piedzimst un nomirst autonoms. Es varu to tikai pieredzēt. Man uz šiem procesiem nav nekādas ietekmes.
Laikam ejot, pieķeramies visādām koncepcijām, saviem tēliem, lomām un maskām. Dzīvojot šajā imitācijas pasaulē, šķiet, ka kaut ko virzām, darām, sasniedzam, zaudējam, bet tā ir ilūzija. Kļūstot prātīgākiem, šķiet, ka pieķeršanās koncepcijai par savu ķermeni, vārdu, izcelsmi, statusu sniedz drošību. Ja es nekas nebūšu, kas tad es būšu? Tas prātam šķiet pārāk bīstami un nāvējoši.
Vienīgais, kā es varu patiesībā piedzīvot sevi, ir atteikties no visām lomām un izrādēm, apzināties, ka vienkārši esmu. Vienīgais, ko patiesi es varu darīt savā labā, ir būt autentiskam, nespēlēt vairs lomas, neuzturēt tēlus, nevilkt maskas. Tad ar vien vairāk piedzīvoju klātesamību šim brīdim un sev. Kas esmu, kad esmu visu nolicis maliņā un raugos uz savu tēlu un ķermeni no malas? Kas notiek, kad vairs sevi neierobežoju, kad nav vairs robežas starp mani un citu cilvēku, starp mani un pasauli? Tad es piedzīvoju apziņu, to, kas caurstrāvo mūs visus un izpaužās visā dabas un cilvēku daudzveidībā. Katrs kā sava pasaule, sava būšana.