Katrs pats savs dzīves ierobežotājs vai radītājs
Visu laiku cilvēku prātiem pamet ēsmas, lai tie būtu novirzīti no sava centra, lai būtu izvilināti ārā perifērijā paust emocijas vai viedokli un būtu gatavi par šo pozīciju karot un krist. Šobrīd šī ēsma ir piemineklis, pirms tam karš ar šautenēm vai vakcīnām. Tā visu laiku tiekam novirzīti nost no mums pašiem, no šī brīža, ko varam piedzīvot. Tā vietā daudzi cilvēki izvēlas dzīvot baiļu valstībā, barot tur mītošās ēnas, visu laiku uz kaut ko reaģēt. Tā cilvēki kļūst par upuriem, kas ir izmesti ārpus dzīves mirkļa. Tā mēs pazaudējam, izšķiežam vērtīgo dzīves substanci ar ko varētu radīt tādu pasauli, kādā mēs vēlētos dzīvot, kurā pazustu prāta radītie mākoņi un ēnas. Mainītos dzīves realitāte, mainītos cilvēki un pasaule. Paplašinātos apziņa, radot iespēju kļūt par katra mirkļa Radītāju.
