Paša svarīgums. Otrais stāsts par robežām
Caur skološanos, kur ir pareizās atbildes, ko jāiekaļ, ar laiku sākam uzskatīt, ka mēs zinām, kas ir svarīgs. Caur šo svarīguma prizmu, ar laiku mēs paši kļūstam svarīgi un kļustam par svarīguma sargiem un vergiem tam, ko esam uzzinājuši. Mēs sākam uzskatīt, ka uzzinātā detaļa ir visa patiesība. Mēs savelkam tai apkārt žogus, lai neviens mūsu patiesību neizmainītu, neapskādētu, lai tā turpinātu atrasties savā vietā un ļautu mums justies zinošiem un svarīgiem.
Mums ir vajadzīgi satricinājumi, meistari, kas spētu paraut vaļā slūžas patiesībai, kas nevar būt ierobežota. Mēs nevaram pārvaldīt patiesību, mēs nevaram to ierobežot vai nosargāt. Mēs varam to piedzīvot, ja esam tai atvērti, nebaidoties no tās, atzīstot, ka patiesībā par to neko nezini. Kad esmu tukšs, tad esmu atbrīvojis vietu patiesībai, kas plūdīs caur mani.