Kas ir meditācija?
Šī prakse ienāk visu mūsu dzīvēs. Tā ienāks arī skolās. Mēs aptveram, ka esot saspringtiem, stresainiem, ierobežotiem, nespējam piedzīvot vai sasniegt to, ko vēlamies un meklējam veidus, kā atslābināties, atvērties. Viena no praksēm tam ir meditācija. Tad, kad nonākam pie nodoma meditēt, prātā parādās jautājums, kā to darīt. Vai prāts var atbildēt uz to, kā ir būt neprātā? Vai tas spēj ko pateikt par teritoriju, kas ir ārpus prāta? Mēs varam lasīt un uzklausīt citu pieredzes, prakses, bet vai prāts spēj šos vārdus maz izprast, ja sajūtas tiem atrodas ārpus prāta? Ja ar vārdiem varētu nodot apgaismību, tad jau visi mēs būtu kļuvuši apgaismoti. Līdzīgi ir ar meditāciju.
Meditācija ir teritorija, kurai nav robežu, tā ir kā mīlestības okeāns, kurā pazūd robežas starp pieņemto koncepciju kas esmu es un pasauli. Pazūd robežas, ir plaša, klusa telpa, kurā nav neviens, bet tā ir pilna ar enerģiju un mīlestību. Dzīves cīņa notiek tikai katra šaurajā telpā, ko radījis prāts, piedzīvojot atrautību no avota, okeāna. Šeit viss šķiet pa īstam, jo augstās sienas, kas saceltas ap sevi, neļauj pieredzēt un piedzīvot to, kas pastāv patiesībā. Patiesība ir arī katrā no mums, dzīves ceļš uz meditāciju ļauj aizvien vairāk to piedzīvot un aptvert. Tad, kad kaut uz mirkli izdodas pieskarties plašumam, sajust ko ārpus savām sienām, tad uguns ir aizdegta un meditācija ir sākusies.