Attīstamies vai mirstam?
Hamletiski jautājumi ir izspēlēti kopš atceramies sevi un cilvēci. Dzīvojam mēs duālā pasaulē, kurā prāta līmenī vienmēr sanāk būt vienā pusē, bet pastāv, protams, iespēja abas puses integrēt sevī. Tas notiek sirds līmenī, kurā mēs vienojam garīgo ar materiālo, labo un ļauno, pagātni un nākotni, paradīzi un elli. Mūsu sirds ir transformators, alķīmijas centrs, kas to var izdarīt.
Mēs kā cilvēce esam nonākuši līdz krustcelēm, kurā mums šī alķīmija ir jāapgūst. Bez šīm zināšanām mēs tālāk netiekam. Veidojas jauna zemes matrice, kurā ar līdzšinējo apziņas līmeni mēs nevaram iekļūt. Jaunajā Zemē vairs nestrādās iepriekšējie pārvaldes instrumenti - pātaga vai burkāns, līdz ar to nebūs kopējas apmācības, pamudinājumi vai draudi, lai mēs pievilktos līdz jaunai apziņai. Tā ir tava brīvā griba, palikt par kompostu jaunajai pasaulei vai sasniegt jaunu apziņu un piedzīvot cilvēcīgāku, plaukstošāku dzīvi uz Zemes.
Izvēloties kļūdu nebūs, tas būs tavs personīgais lēmums padziļināti apgūt vielu vai pārcelties nākamajā klasē. Vai mēs spēsim pacelties pāri savai dabai, materiālismam, egoismam? Tāds ir šis evolucionārais jautājums stāstā par BŪT vai NEBŪT.