SATURS UN FORMA. Trešais stāsts par robežām
Dzīve norisinās mijiedarbībā starp saturu un formu. Dažādos laikos, dažādos cilvēka attīstības posmos notiek kādas no pušu prioritizēšana. Esam piedzīvojuši gadsimtu, kur forma valdīja pār saturu, kurā formālās lomas bija svarīgākas par būtību. Svarīgs un ticams bija tikai aptaustāmais trauks vai tas būtu ķermenis vai kāds priekšmets. Par saturu, kas traukā ielijis, prātam tik lielas skaidrības nebija, tāpēc jautājuma izpēte tika atlikta. Arī bērnībā, veidojoties ego (personībai), svarīga ir forma, struktūra, robežas. Tas rada drošību spert nākamo soli, lai nepakristu, lai mērķi sasniegtu. Zināma kārtība palīdz ego attīstībai, māja katru dienu nav jāsāk būvēt no sākuma.
Pēc kāda laika pieaugot un turpinot spēlēties noteiktībā, sajūtam aicinājumu izzināt noslēpumaino, iedziļināties būtībā, aptvert neaptveramo. Pieskaršanās saturam rada milzīgu tieksmi pāriet robežas un uzturēties bezformīgajā. Šī galējība ir raksturīga pārejā, bet paejot laikam, aptveram, ka forma un saturs ir no viena avota. Bez formas saturs nebūtu piedzīvojams, bez satura formai nebūtu jēgas un garšas.