Patiesība un nepatiesība
Runā, ka rīkojoties pēc savas sirdsapziņas un esot patiesam pret sevi, nokļūstam tur, kur mums ir vispiemērotāk, visharmoniskāk. Ņēmu vērā man īpašu vēstījumu, kurā ir teikts, ka maija mēnesī mēs rakstām dzīves tīrrakstu, kas var atsaukties uz notikumiem rudenī, tāpēc svarīgi ir ievērot patiesumu pret sevi. Man patiesums pret sevi ir tā sajūta, ka es skaidri zinu, ka nespiežu sevi darīt citādāk, nekā es to no sirds godīgi jūtu. Par patiesumu pret sevi ir dzirdēts daudz, mēs zinām ka tas ir viens vērtīgs rādītājs, pēc kura dzīvot. It kā viss skaidrs, bet kā ir praksē?
Šis patiesuma vēstījums maijam lika man tam pievērsties īpaši fokusēti, tāpēc ļoti sekoju līdzi savai patiesajai būtībai, sāku spilgtāk izjust un novērot savas rīcības, lēmumus, vārdus, emocijas, savus atspoguļojumus apkārtējos cilvēkos. Negaidīti tas mani aizveda līdz apmulsumam. Pat zinot savu iekšējo autoritāti intuīciju (Human Design), reizēm nespēju pieņemt lēmumus, meklēju kur ir tās manas sajūtas kas norādīs - tas ir patiesi. Tas veda vēl dziļāk, kur radās jautājums, vai šis Human Design tiešām atspoguļo mani? Kā es varu tam ticēt? Kas man liek ticēt jebkam manā dzīvē? Kā esmu nokļuvusi šeit un tagad, vai ejot patiesuma ceļu? Šādi ļaujoties savam vilnim eju cauri dažādiem iespaidiem, saskaros ar peldošiem baļķiem šajos viļņos, nesaprotu ko ar tiem darīt, no kurienes tie radušies, turpinās fiksēšanas un atlaišanas scenāriji... Reizēm mani piemeklē grūtības pieņemt lēmumu, rodas sajūta ka pa vienam vien mani atstāj “pareizie” viedokļi kā darīt būtu “pareizi”... No vienas puses atbrīvojoši, no otras, neērti manam ego. Vispār pēdējā laikā novēroju, ka krīt daudzas manas vecās pārliecības un lielā ātrumā manas sajūtas vēsta - netici nekam, nepieķeries nekam, paļaujies. Līdz tas viss aizveda līdz apjukumam par patiesības neesamību, zeme ar debesīm sajaucās kopā, viss sāka izskatīties ačgārni, uz mirkli pat pazaudēju savu rīcībspēju. Uzskatu to par savu lielo apziņas vēju, kas caur apjukumu un visa pazaudēšanu aizpūš nevajadzīgo. Pēc tam nāca mirklis klusuma, mirklis tukšuma un beigās paliek miers.
Tā es nonācu pie tā, ka patiesība ir viena, universāla, neapejama un diemžēl vai par laimi - cilvēkam neizprotama. Un kaut kas man liek ticēt, ka gabaliņš šīs patiesības mīt katrā no mums, tāpēc rodas mehānisms -pasaule- ar visām uz tās dzīvojošajām būtnēm, kas virzās perfektā kārtībā. Dzīvē var rasties situācijas un cilvēki, kas var likties tik greizi un nepareizi, arī taisni un pareizi, bet tam visam tā bija jānotiek, lai smalkie dzīves pavedieni turpinātu vest pa patiesības ceļu, patieso pieredzi. Lūk, tas mani mulsināja izprast, kas ir patiesības ceļš un kas nav. Kurš mans vārds ir saskaņā ar manu patieso būtību un kurš ir samežģīts ar “pareizi/ nepareizi” valgiem. Domāju, ka šī pieredze man liks turpināt virzīties pa dzīvi ar modru apziņu. Nebiju gaidījusi, ka tas būs tik izaicinoši, krāsaini un dzīvi mainoši.