Prieks un bēdas
Pēdējā laikā pievēršu uzmanību dzīvespriekam, gaismai, optimismam. Šur tur dzirdu, ka jāturas pie tā, jānotur, jāsatur. Turies, turies, kamēr nenoturies. It kā skumjas, tumsa un dusmas nebūtu šīs dzīves sastāvdaļa. Tur jau rodas tā slimība, ka bēdas tiek padarītas par problēmu no kā mukt. Ja cilvēks sev ļautu izdzīvot visas sajūtas tiklīdz tās rodas, uz zemes būtu vairāk līdzsvara. Kas vainas cieņpilnai dusmu izlādei, bēdu izraudāšanai, tumsas apļu ieraudzīšanai? Tas rada līdzsvaru manī, tevī un līdz ar to arī pasaulē. Vai vispār var būt kaut kas nepareizs? Vai mēs atmostos, ja paši nesāktu ieraudzīt tumsu, kas tiek spēlēta? Vai mēs varētu izdarīt izvēli, ja paši to neizdzīvotu? Visā ir daļa no visa. Smejies un raudi, ja tā jūti bez meliem sev.
Mēs visi ilgojamies piedzīvot patiesu, sirsnīgu sabiedrību. Tā noteikti dzimst pēc tam, kad izventilē aizvainojumu, naidu, neuzticēšanos un pretī tam piedzīvo nesatricināmu pieņemšanu, mieru un mīlestību. Tas viss sākas tepat, ar tuvākajiem un mīļajiem.