Starp 2 realitātēm
Apzināmies to vai nē, bet dzīvi piedzīvojam starp 2 realitātēm. Mūsos pukst Zemes mātes sirds un deg dievišķā liesma. Ar kājām un ķermeni esam uz zemes, ar dvēseli un garu gaisā. Prāts ir pa vidu, lai savienotu šīs 2 realitātes vienā piedzīvojumā. Gars + matērija = dzīve. Mēs katrs piedzīvojam šo dzīves mistēriju, kura ir būvēta no 2 realitātēm. Šīs 2 realitātes atspoguļojās mūsu dejā ar pārējām polaritātēm - dienu un nakti, gaišo un tumšo, vīrieti un sievieti, apzināto un neapzināto.
Vispār, cilvēkam ir raksturīgs ekstrēmisms, kurā notiek vienas puses pielūgšana un otras noliegšana. Tā veidojās ēna, kas izpaužas dzīvē, ko piedzīvojam. Pasaules kari notiek kritiskos brīžos, kas cilvēces ēna jau ir kļuvusi lielāka par pašu cilvēku. Tad tā ir pēdējā iespēja līdzsvarot abas šīs realitātes.
Katrs cilvēks un cilvēce kopumā ir aicināti atgriezties pie sevis, pie tā pamata, caur ko ir iespējama pilnvērtīga dzīve. Mums ir jākļūst iekļaujošākiem un mazāk ierobežotiem. Sienas, kurās dzīvojam, robežas, kuras nemitīgi ceļam, samazina mūsu dzīves iespējas izpausties vissvētīgākajā veidā mums pašiem un cilvēcei kopumā. Upi nevar apstādināt, lai arī cik augstus dambjus būvētu. Vienā brīdī tā pārraus dambi un turpinās savu tecējumu uz okeānu.
Šis brīdis ir pienācis. Dambis ir totāli saplaisājis. Lai kā cilvēce censtos apstādināt šo pārrāvumu, lai cik triljonu naudas tiktu investēti dambja nostiprināšanā vai augstāku sienu celšanā, to var atlikt tikai uz īsu brīdi. No šī burbuļa plīšanas nevajag baidīties, tas ir par svētību katram un kopumā. Plūdi noskalos visu, kā laiks ir pagājis, visu, kas novirza mūsu vērtīgo uzmanību no būtiskā. Pēc plūdiem iestāsies miers, miers prātā, sirdī un pasaulē. Ar stabilu pamatu zemē un skaidru skatu debesīs.