Bumba ar laika degli
Ķermenis ir bumba ar laika degli. Ir skaidrs, ka viņš aizies bojā. Tā kā esam tam ļoti pieķērušies, tad mēs atliekam domas par tā nāvi, darām visu, lai vecums un nāve atkāptos. Tas, kas mums liek tā ņemties ar savu “jaunību”, ir mūsu bailes. Tās ir radušās no tā, ka tev šķiet, ka tev kaut kas pieder, vai tas būtu tavs ķermenis vai jahta, kāds atnāks un to atņems. Tu esi tikai iedomājies, ka tev pieder kādi īpašumi, bērni, dzīvesbiedrs, ko dēvē par saviem. Tu esi saražojis veselu lērumu ar personāžiem, kas spēlē savas lomas tavā izrādē, kur tev šķiet, ka tev par kaut ko jākļūst vai kaut kas jānosargā. Tev šķiet, ka, ja iegūsi bagātības, tad varēs nopirkt mīlestību. Tev šķiet, ja kļūsi slavens, tad tevi nekad neaizmirsīs, būsi mūžīgs. Tev šķiet, ja valdīsi pār visiem, tad iegūsi mieru.
Tā vietā, lai tu paskatītos nāvei acīs un uzveiktu to, saprotot, ka tās nav, tu izvairies no šī skatiena, tu baidies, ka tas varētu tevi nogalināt. Tu labāk atliec šo jautājumu uz vēlāku laiku. Tavam prātam vēl ir cerība, ka tieši tev izdosies sarunāt ar laika pavēlnieku, lai tas piemet tavam tikšķošajam pulkstenim vēl kādus mirkļus vai garantē vietu uz augstākām laktām dieva dārzos.
Ko darīsi, cilvēk? Kas tu esi? Vai vajag vairs par bumbu un laiku satraukties?