Politika ir vajadzīga tikai sašķeltajiem
Cilvēce jau šodien varētu vienoties par jaunu, labāku pasauli, ja nebūtu noticējuši tam, ka viņi ir atšķirīgi no citiem. Ar ādas krāsu, valodu, ticību vai ideoloģiju. Šis tad arī ir tas jājamzirdziņš ar ko jau gadsimtiem turpina jāt tie saucamie politiķi. Tāpēc viņu pātaga ir SKALDI UN VALDI. Izrāde aiz izrādes, cilvēkiem jau vēmiens no tā visa, bet redz turpina ticēt savai unikalitātei, tātad atšķirīgumam. Tas ir arī visa pamats ciešanām un piedzīvojumiem ar grābekļiem.
Patiesībā jau mēs visi no vienām mājām nākuši, tik apģērbs katram savs un ceļš līdz šai pieredzei. Kad apzinies mūžīgākas lietas par valstīm, ticībām vai ideoloģijām, tad pamazām ataust apziņa par visa vienotību, ka visi esam garīgas būtnes ar misiju ķermenī nevis ķermenis ar tieksmi piedzīvot garīgumu. Kad saproti, ka apkārt visi tādi, tad ko vēl dalīt. Kādas mistiskas robežas un ierobežojumi. Tikai cilvēks viens tāds dīvainītis uz planētas, kas nevar brīvi pārvietoties pāri robežām. Putni, dzīvnieki pārvietojās bez pasēm un saskaņojumiem, bez sertifikātiem un testiem. Tik cilvēks galvu nodūris turpina uzturēt režīmus, kas visus saliek pa būrīšiem. Valstis ir lielākie zoodārzi pasaulē, kur dzīvo būtnes, kas nezin, kas viņi ir un, ka viņas atrodas krātiņos. Tāda ir pasaules pārvaldības politika. Cilvēku tiesības? Reizi četros gados atdot savu balsi, lai kļūtu par aprūpējamu būtni bez tiesībām un kaudzēm pienākumu.
Izeja? Salasīt savas lauskas, aptvert pasauli kā vienotu platformu garīgai pieredzei. Tad arī spēsim vienoties, cilvēks ar cilvēku bez starpniekiem. Tad arī politika vairs nebūs vajadzīga un pielietojama, jo ko vairs dalīt, ko izcīnīt, ja visi esam no vienām mājām.