Uz ceļiem
Ik pa laiku izsalkušajiem tiek pamests kāds kauls, kuru skrubināt. Pēdējais kauls par kukaiņiem. Kamēr cilvēki neaptvers visu notiekošā kontekstu un vienotību, tikmēr kaulu skrubināšana būs pamatēdiens. Kukaiņiem būs sava vieta turpmākajā, ja atļausim turpināties vergturībai. Ko tad dzīvi palikušie vergi ēdīs, kad viss būs izputināts?
Visi pēdējo gadu notikumi ir likumsakarīgi ķēdes posmi, kas nav atraujami viens no otra. Plāndēmija, karš, lēmumi par kukaiņiem un digitālo naudu ir viena liela notikuma detaļas, kas tiek vienoti pārvaldīti un virzīti. Likumsakarīgi ir jāiznīcina viss, kas balstīja veco vergturības iekārtu un traucē ieviest jauno. Ir jāiznīcina uzņēmumi, nozares, ieņēmumu iespējas, viss, kas ļauj cilvēkiem būt mazāk atkarīgiem. Ir jānospiež visi uz ceļiem, lai tie būtu gatavi pielūgt jauno vergrurības iekārtu un kukaiņu reliģiju.
Arī tās saucamās pseidovalstis ir šī milzīgā projekta likumsakarīga sastāvdaļa. Kad tās labi iekļāvās vecajā vergturības sistēmā, tad tās dibināja, šajā brīdī, kad tas kļūst mazsvarīgas un pat traucējošas globālai pārvaldībai, tās tā vai savādāk beigs pastāvēt.
Ko darīsim mēs cilvēki to visu redzot un aptverot? Vai kritīsim ceļos?
Plašāks vēstījums par šo šeit: