Kas ir sistēma, vai no tās var iziet?
Pēdējā laikā daudz dzirdam šo vārdu, par to, ka sistēma ir kļuvusi nāvējoša, tā brūk, ka vēlamies iziet no sistēmas. Vai tas maz ir iespējams un kas galu galā ir sistēma? Sistēma ir kopuma daļiņu sadarbība noteiktu procesu un mērķu īstenošanai. Tāpat, kā cilvēkā kā mikrokosmosā darbojās noteiktas sistēmas, tādas kā asinsrite, nervu sistēma, imūnsistēma u.c., tā makropasaulē katra planēta pilda savu misiju kopējā universa sistēmā, katra upe apasiņo noteiktu zemes pleķīti. Sociumā līdzīgi darbojas uzņēmumi, organizācijas, valstis, kas it kā vienojas ap kādu mērķi vai izdevīgumu. Arī cilvēki šajos veidojumos ir kā daļa no kaut kā lielāka. Bez sistēmas nu nekādi.
Tas, par ko cilvēki runā, pieminot vārdu “sistēma”, varētu tikt traktēts kā egosistēma, tātad organisms, kas rūpējas tikai par sevi, nedomājot un nerīkojoties plašāk, lielākā mērogā, tātad vēzis. Ja mēs godīgi paskatāmies uz sevi un cilvēci kopumā, tad jāsecina, ka lielākā daļa esam pilnvērtīgi egoisti, kas domā tikai par savu labumu un iztikšanu, kas mīl patērēt un šķiesties ar dažādiem resursiem iedomātā komforta, statusa vai kaislību dēļ. Lielā mērā, cilvēce pati ir kļuvusi par vīrusu, vēzi visam veselajam. Cilvēku masveida slimošana ar vēzi arī atspoguļo šo egosistēmu uz Zemes, kur iznīcība pārņem dzīvību. Šo slimību mēs skaidri pieredzam pēdējo 2 gadu laikā, kad valstu pārvaldības aparāts vēršas pret savu organismu - cilvēkiem. Tā pati apēd sevi, veselās šūnas, dzīvus vīriešus un sievietes. Šajā prāta pasaulē, kurā vienīgā reliģija ir peļņa un nauda, dzīvībai vairs nav vērtības, tāpēc tā lēnām dziest. Ja vajag ko globāli pārbīdīt, pārdalīt resursus, tad tiek izraisīti kari, plāndēmijas. Egosistēmas iekāre ir kļuvusi tik neremdināma un slima, ka tā neredz, kā pati mirst. Neviena sistēma nevar pastāvēt bez sistēmas daļiņām. Egosistēmas daļiņas ir nevis kaut kādi resursi, vai tā būtu nauda vai nafta, bet cilvēki. Cilvēki, saslēgti neredzamām domformām, prāta programmām, likumiem, normām un kārtībām, arī veido šo sistēmu. Bez cilvēkiem tā nevpastāvētu.
Cilvēkam nav dabīgi būt vienam, viņam ir vēlme būt kaut kam piederīgam, tas nāk no sirds dziļumiem, kuros vēl atminamies savu vienotību ar visu pasauli, atceramies sevi kā dvēseli, daļu no Lielā gara. Tāpēc atklājot egosistēmu, atmostoties no ilūzijām, pirmā sajūta un darbība ir noliegt to, kas bijis, to, kas atmaskots. Arī savā garīgajā ceļā pienāk brīdis, kad mēs noliedzam savu skolotāju, mēs sajūtam, ka viņš melo, mēs esam viņu pārauguši un mums pateicībā jādodas tālāk. Arī šobrīd daudzi cilvēki ir pārauguši šo egosistēmu, pievarējuši egoisma bacili sevī. Ar noliegumu vai pateicību, esam gatavi doties tālāk, bet kur? Virziens ir daba, ekosistēma, tur, kur notiek dalīšanās, virzība uz kopējo nevis dažu labklājību. Mums jāiemācās dzīvot, kā mūsu sirdij un asinsritei, kas darbojās par labu cilvēkam un garam. Mums pašiem jākļūst par šo asinsriti Zemei, pasaulei un viens otram, lai mēs tiktu pāri, kļūtu pārtikuši. Turpinot dzīvot savās augstajās egoisma sienās un robežās, mēs mirsim kopā ar šo egosistēmu, kas jau ir sākusi agonēt savā pēdējā vēža stadijā. Ir jānomet bailes un raizes, jāpaļaujas un jādodas ceļā, nezinot, kur tas vedīs. Zemes un pasaules ekosistēmai tu un es esmu vajadzīgi tādi, kādi mēs esam, tāpēc tā parūpēsies par mums. Vai zinām, kas mēs esam, vai zem daudzām lomām un maskām spējam vēl sevi atpazīt?