Kā mācās cilvēks?
Cilvēkbērna kodols un raksturs izveidojas līdz 7 gadiem. Dzīves ceļa scenārijs ir uzrakstīts, taču sabiedrībā valda uzskats, ka patiesā mācīšanās un dzīves ceļa būvniecība sākas tikai no 7 gadiem, ar pirmo klasi. Arī lielākā daļa no finansējuma izglītībai aiziet laikam, kad mācīties jau ir par vēlu. Valda uzskats, ka mācīšanās notiek prāta līmenī, bet tajā tik notiek faktu iegaumēšana un atcerēšanās. Mācīšanās jēga ir dziļāka, tā ir izzināt sevi un caur to aptvert pasauli. Lai tas notiktu, ir vajadzīgi labi piemēri, ko atdarināt. Cilvēki, tāpat kā dzīvnieki, ir mimētiķi - viņi vēlas to, kas ir citiem, viņi dara to, ko dara citi, tātad atdarina. Tā ir galvenā mācīšanās pieeja cilvēkam. Bērni nemācās no vārdiem, tikai no citu darbiem un piemēriem.
Vai gadījumā skolas nav tikai tāds pieskatīšanas kantoris, laika kavēklis, lai vecāki varētu doties uz darbu, vergot egosistēmai, saņemot par to grašus savai un ģimenes izdzīvošanai. Tādā modelī bērni mācās par izdzīvošanas sūrumu, par došanos vecāku pēdās nevis pārticīgu dzīvošanu veselā ģimenē, kopienā vai valstī. Lielā mērā, mēs jau piedzīvojam tam sekas, sabiedrība kopumā ir slima un nespējīga vairs pati sevi atveseļot, jo nav šo veselīgo piemēru gan apkārtesošos cilvēkos, gan viņu attiecībās. Vai mēs varam būt veselīga sabiedrība, ja uzaugam tādā ietvarā, kur zēnus audzina pārsvarā mātes un skolā ir tikai skolotājas? Ko lai zēni kopē un atdarina? Tad vīrieši nobriest tikai miesā un alkst nevis sievieti, bet māti, kas samīļotu un pabarotu. Caur tādu modeli un rezultātu sievietes sāk alkt nevis vīriešus, bet tēvus, kas viņas apgādātu un pateiktu ko labu, ceļot pašapziņu. Atveseļošanās sākas ar atzīšanos. Tas ir grūtākais solis ceļā uz veselību un veselumu.