Vai mācīties ar vienaudžiem nav degradējoši?
Aizdomājos, kā ir iespējams noprogrammēt prātu tā, ka esi gatavs atteikties no sevis, saviem īstenajiem sapņiem, sava ceļa? Prāts izteikti uzsāk attīstīties no 3 gadiem, kad skaidri parādās es, atdalītības sajūta. Tas sakrīt ar laiku, kad mazie cilvēciņi jāsūta dārziņos. Tad nu grupiņās, vēlāk klasītēs, kas ir sašķirotas pēc vecuma, ir iespējams nodot jebko, kas tiek pieņemts par normu un veiksmes formulu iedēstītu mērķu sasniegšanā.
Vai nav tā, ka grupas, klases ir apzināti uzkonstruētas, lai jebkura ideoloģija varētu ielīt nenobriedušā prātā? Vai nav tā, ka tās ir uzkonstruētas tā, lai vieglāk būtu sistēmas kalpotājiem, nevis cilvēkbērniem? Vai nav tā, ka ideoloģiju vieglāk ir iepotēt vienaudžiem, viena vecuma bērniem? Vai nav tā, ka nekur citur, izņemot šīs pāraudzināšanas iestādes, nav sastopama izteikta šķirošana pēc vecuma?
Dabiska vide ir ģimene, saime, dzimta, kopiena, cilts, kur tu mācies no vecākiem un māci jaunākos, kur pārējie atbalsta un slīpē tevi tavā būtībā un sūtībā, kur ir vieta taviem jautājumiem un atbildēm, tavam dzīves ceļam. Vai jūs novēlētu savam bērnam šādu dzīves skolu?