Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Var atbildēt gan jā, gan nē. Ja jā, tad vienalga tā būs subjektīva atbilde. Tā būs apokalipse konkrētam cilvēkam, konkrētā vietā. Šobrīd, dzīvojot laukos, dabā nav pazīmju par apokalipsi, savukārt pilsētā tas ir jūtams daudz vairāk. Katrā ziņā, pārmaiņas būs milzīgas un to mēs varam dēvēt kā apokalipsi, armagedonu vai pāreju, taču tas nebūs, kā zibsnis, kā sprints, bet maratons un katram cilvēkam tas izpaudīsies savādāk un prasīs savu laiku tā pārvarēšanai.
Tas, kas man šķiet būtiski, kas ļautu vieglāk šo laiku pārdzīvot ir ļaušanās, neiekrampējoties nekamā, ne lietās, ne darbos, ne teorijās, ne tajā kā ir, ne tajā kā vajadzētu būt. Tavs palīgs viļņa pārvarēšani būs tava apzinātība un klātesamība, tīra vērošana, ieraugot visus sava prāta tarakānus un bailes. Jo baidās jau tikai prāts, tava mūžīgā daļa tevī drīzāk pat priecājas par to, kas notiek, par to, kas satricinās tevi līdz dzīlēm. Šīs vētras viļņi sadangās tavus dziļumus un pacels augšā to, ko sen jau esi noracis un aizmirsis. Tas būs materiāls, ko dziedināt un atlaist.
Pēc visām vētrām viļņi norimst un okeāns parāda savu mieru, skaidrību un dziļumu. Arī tu esi okeāna spēks viņa viļņos un tu esi viņa miers, skaidrība un dziļums bezvējā. Prāts vēlas piedzīvot drošību, mieru, viņaprāt labvēlīgus apstākļus, bet bez vētras okeāns būtu tikai liela peļķe. Mūsu spēks un gudrība dzimst no tā, ka neizvairāmies no tā, kas tiek dots. Ja mūsu ceļā ir vētra, tad tā mums ir sūtīta, lai mēs ieraudzītu savu dziļumu un atcerētos par savu vienotību ar mūžību.
P.s Man tika atsūtīts jautājums, kas manī raisīja šo stāstu. Tas man savukārt vedināja uz domām, ka stāstu tapšana varētu kļūt interaktīvāka. Ir jautājums laikatelpā un top stāsts par to. Ja ir kāds aktuāls jautājums, ierakstiet komentārā vai atsūtiet personīgi.
0
