Kaps, kas izrakts paša rokām
Šis stāsts būs par nāvi, mūsu saskarsmi ar to caur mūsu bailēm. Lielā mērā nāve ir bubulis, tabu, par ko sabiedrībā netiek runāts. Netiek runāts arī par to, kas ir pēc nāves vai piedzimšanas. Melnais caurums. Tāpēc nāve, ķermeņa nāve ir lielākās bailes, kas ir piemītošas cilvēkam. Tāpēc ar to tiek manipulēts visas šīs plānotās pandēmijas laikā. Cilvēki pat nepamana, kā baiļu nomākti, paši vien sev rok kapu, klausīdami un atbalstīdami visus nāves rīkojumus. Iepriekšējos pasaules karos tiešā veidā tā izrīkojās ar daudziem kara gūstekņiem, kuriem pašiem priekš sevis bija jāizrok kaps un tad nošautam tajā jāsaļimst. Esošais karš ir filigrānāks. Lielākā daļa pat nenojauš par tā eksistenci, turpina akli klausīt nāves propogandētājiem un ir gatavi gulties zem šī nāves ekspreša.
Lai es spētu stāvēt pāri šai cilvēces zombēšanai, iebaidīšanai, genocīdam, man ir jāspēj ieskatīties nāvei acīs, tikai tā es varu būt brīvs no visa, kas uz nāvi aicina. Man ir jābūt drosmīgam, gatavam mirt, ja tādi laiki pienāks, bet šajā apziņā es varēšu būt tikai tad, ja apzināšos savu nemirstību. Es neesmu ķermenis un prāts, esmu maldīgi noticējis šīm baumām par sevi.