Industriālā pasaule ir aprijusi mūsu skaistās pļavas un mežus, iznīcinājusi zvērus un putnus, tā ir gatava to darīt līdz izmantots būs pēdējais smilšu grauds un spalva. Vai apzināmies, ka bez tā visa nav nekā? Arī mēs katrs par sevi.

Man ir pilnīga pārliecība, ka industriālās pasaules laiks ir pagājis. Industralizācija ir dabas sadalīšana interešu sfērās, robežu novilkšana starp dabu un konkrētām biznesa interesēm, kurām nav svarīga citu jomu, cilvēku un dabas labsajūta. Tikai bizness un peļņa. Šādā nodalījumā un egoismā vairs nav iespējama dzīvošana, pat izdzīvošana ir uz jautājuma. 

Mums ir jānojauc robežas starp sevi un dabu, starp sevi un pārējiem cilvēkiem, starp vienu valsti un pārējām, starp vienu nozari un citām. Mums ir jāapvienojas, lai atkal sāktu dzīvot, lai mēs spētu būt harmonijā ar dabu. Daba nepaliks parādā, tā mūs kārtīgi pabaros, samīļos un dziedinās.