Nāves ēnā
Gaisā ir jūtama nāve. Tā ir sajūtama ar vairākām maņām. Nāves plīvurs ir pārklāts pār zemi, lai ieaijātu vai pamodinātu cilvēku. Nāves eņģelis ir universa transformators, kas maina visu, dzīvu padara mirušu un mirušu atdzīvina. Viens no nāves eņģeļa pavadoņiem šajā atnākšanā ir vīruss. Vīruss, kā programma, kas tiek instalēta gan guļošajiem, gan pamodušajiem, tik katram šī iedarība ir savādāka. Ne tik daudz cilvēki mirst no slimības, kā aiziet bailēs par viņu, bailēs, ka viss tiks zaudēts. Visas valdības, viņu nozombētie iedzīvotāji mēģina pasargāties no slimības, ir gatavi ietīties kaut vai politelēna plēvē ar iespējamību nosmakt, ka tik šis “mošķis” paietu garām. Bet šī vīrusa izplatība un iedarbība nav izprotama no mirstīgā skatu punkta.
Šobrīd tiekam ieslodzīti izolācijā un tas nav sods, bet iespēja. Šis nav pārpratums vai kļūda, kāda ministra vai valdības sazvērestība. Karantīna ir vajadzīga, lai mēs beidzot būtu 1 pret 1 ar sevi. Lai mums būtu iespēja iziet no saviem skrējieniem un sajust, pamanīt savu garīgo sākotni sevī. Bez viņas vairs nav iespējama dzīve uz zemes. Tikai vienatnē mēs varam pārdzimt, transformēties, pamosties un izglābties no nāves, kas jebkurā gadījumā kāro pēc mūsu ķermeņa. Izolācija ir elle dzīvai būtnei, bet cita ceļa vairs nav atlicis, tikai šajā šķīstīšanā mēs varam tikt pārradīti un pārdzimt no jauna, ar pamatu, kas vairs nav sadrupināms - mūsu dvēseli un garu.
Kopumā cilvēce šobrīd tiek tiesāta par savu neizmērojamo apetīti un patērēšanu, izmantošanas baciļa klātbūtni organismā, kas ir pretrunā dabai un kosmosa likumiem. Šobrīd katrs ir izvēles priekšā - vai nu to ieraugam un sākam visu būvēt no jauna vai ļaujamies nāves dejai. Šobrīd visi atrodamies uz ledus gabala, kas kūst un tiek iepūsts dziļāk jūrā. Tava izglābšanās nebūs iespējama caur kādu pieķeršanos, vai tā būtu glābšanas laiva vai kāda cita projekcija. Ar viltu arī nevarēsi izkārtot sev siltu vietiņu. Arī naudai vairs nav vērtības. Visu izšķirs tava apziņa vai ļausies instinktiem vai saprātam.