Lai patiesi dzīvotu, ir jāmāk nomirt
Izstāstīšu savu vīziju. Šobrīd piedzīvojam unikālu brīdi cilvēces vēsturē, kas, iespējams, atkārtojas ik pa vairākiem tūkstošiem gadu. Šo laiku es sauktu par PĀREJU, ko mēs, kā cilvēce piedzīvojam. Tā ir pāreja no dzīvošanas prātā uz dzīvošanu sirdī, no dzīvošanas materiālā pasaulē uz dzīvošanu arī garīgā pasaulē, no izdzīvošanas režīma uz dzīvošanas režīmu.
Tuvākā laikā piedzīvosim to, ka ārējā pasaulē iestāsies liels HAOSS, kas ir nepieciešams, lai dzimtu jauna KĀRTĪBA. Ne tā, ko mums uzspiež no āra, bet tā, kas mums jau ir iekšā pastāvoša. Šajā haosā bruks viss, ko esam mākslīgi sacēluši - visas mūsu prāta konstrukcijas, sistēmas, viss pie kā mēs esam pieķērušies un iekrampējušies. Sabruks arī visas sabiedriskās institūcijas, zināmā mērā arī pilsētas, kādas tās ir šobrīd.
Šajā pārejā NĀVE būs klātesoša, mēs jutīsim tās elpu. Viņa būs atnākusi mūs mācīt, mācīt par to, ka dzīve un nāve patiesībā nav kaut kas pretējs no kā ir jāizvairās. Mācīs mūs to, kas šis viss ir viens, mācīs mūs neiekrampēties vakardienā, mācīs mūs piedzīvot šo transformāciju sevī un pasaulē.
Katrs mēs esam uzcēluši savas ilūziju sienas par to, kas ir dzīve un mēs tajā. Daudzi sevi asociē ar amatiem un lomām. Šajā pārejā mēs redzēsim, kā tas viss pārvēršas pīšļos. Cilvēkiem, kas sevi ar to būs sasaistījuši, būs grūti, jo viņi piedzīvos nāvi attiecībā pret šīm ilūzijām. Citiem atņems ilūzijas par komfortablo dzīvi, citiem par saviem mīļajiem. Tā sitīs pa mūsu vājajām vietām, tas no kā visvairāk baidāmies. Tā dzīve mūs izģērbs, velkot nost kārtiņu pa kārtiņai, līdz nonāksim līdz pēdējām bailēm - bailēm no savas nāves, ilūzijas par savu ķermeni.
Šis ir dzīves svarīgākais uzdevums - iemācīties nomirt bez bailēm, paļaujoties, ka tā ir tikai pāreja, transformācija ceļam uz nākamajām dimensijām. Tuvojas APOKALIPSE, ko esam jau redzējuši dažādās filmās un lasījuši dažādos romānos. Mums ir jāiemācās paļauties tam, ko pieredzēsim, bez bailēm, ar drošu un mīlošu sirdi sākot svinēt savu atgriešanos pie sevis. ESMU.