Dots devējam atdodas
Viss šajā kosmosā pastāv tikai tāpēc, ka ir dualitāte, ka ir vīrišķais-sievišķais, ka ir garīgais-materiālais, ka ir nāve un piedzimšana, ka var dot un var ņemt. Tas viss, protams, ir viena liela procesa divas daļas, bet tā ir mūsu pašu izvēle, kā skatīties. Vai skatīties uz to visu, kā vienu veselu vai tomēr sadalītu starp divām pusēm. Es izvēlos būt dualitātē. Piedzīvot dievišķo katarsi un būt ar kājām dziļi iekšā mālos.
Saulstāvju vakarā iekļuvu pasakainā meditācijā, gongu meditācijā, kas man ļāva piedzīvot un izprast, kā šī dualitāte darbojas, kā caur šo dualitāti veidojas bezgalība. Kā šis vīrišķais un sievišķais rada šo kustību un mūžību, lai pasaule grieztos. Izdzīvoju vienu no lielākajām mācībām - par saņemšanu un došanu (par Iņ un Jaņ).
Liela daļa no mums dod negribot un saņem to, ko negrib. Un mācībstunda patiesībā šeit ir vienkārša. Tu vari saņemt tikai to, no kā tu vari atteikties par labu savam draugam/ bērnam/ citai būtnei vai ienaidniekam, tikai tādā veidā tu dabū to atkapaļ. Caur negribēšanu saņemt. Tas ir tas, kā ir uzbūvēta pasaule. Savā veidā mistiski, bet savā veidā vienkārši.
Izcila skola došanas attīstīšanai ir ģimene. Ar katru bērnu, kas ienāk ģimenē, mēs atsakāmies no kaut kā sava - brīvā laika, hobijiem u.t.t., bet mēs iemācāmies patiesi kalpot. Caur šo patieso un sirsnīgo atteikšanos, mēs atpakaļ dabūjam veselu karaļvalsti, bet, ar nosacījumu, ja tas notiek patiesi. Ja mēs dzīvojam ģimenē vai strādājam darbā un vairāk domājam par sevi un algu, tad šīs “brīnumainās pārvērtības” nenotiek. Mēs nedabūjam to, ko vēlamies, jo egoisms pārtrauc šo kosmisko kustību un nedošanas alga būs nesaņemšana.
Došanai ir jākļūst par jauno pasaules reliģiju vai rituālu. Bet, lai tas notiktu, katram ir jāsāk ar sevi, vai tā būtu ģimene vai darbs. Ja mums visapkārt būtu patiesi dodoši vecāki, skolotāji, draugi, tad došana mums būtu vienkārša, dabiska un pašsaprotama. Un arī saņemšana. Mēs visi kopā būtu viena vesela, laimīga nācija.
Mēs saņemsim to, ko pazemīgi, ar mīlestību atdosim. Arī savam iedomātam ienaidniekam (jo patiesībā viņš tāds nav, viņš ir mūsu skolotājs, kas ziedo sevi tam, lai tu kaut ko šajā vietā un laikā saprastu un saņemtu). Ko dosi, to saņemsi! Ko sēsi, to pļausi! Ko iestādīsi, tas izaugs!