Ilūzijas par BRĪVĪBU
Atceros sevi pusaudžu gados, kad gaisā bija BRĪVĪBAS smarža. Es gāju ielās, gāju gājienos, dziedot gāju. Man šķita, ka es izcīnu brīvību, ar jauniem karogiem un saukļiem. Šķietamo brīvību ieguvām, bet nekas daudz jau nemainījās. Cilvēki apkārt tie paši, tikumi un netikumi arī. Kā skoloja, tā turpināja skolot. Kā zaga, tā turpināja zagt. Mums nozaga iespēju kļūt par Latvijas valsti. Jo izmanīgi cilvēki ir izmanīgi visos laikos. Papīrus ātri sarakstīja, sējumos sašuva. Darīja to tik ātri, ka cilvēki pat nepamanīja, kā viss ir baltiem diegiem sašūts.
Tika nomainīta fona bilde, vienus aktierus nomainīja citi aktieri. Varētu pat teikt, ka palika tie paši, tikai kažociņu uz otru pusi pārvilka. Kādreiz dziedāja par Ameriku, pēc mirkļa jau, ka jābaidās no Krievijas. Un riņķa dancis varēja sākties. Latviešus biedēja ar krieviem, krievus ar latviešiem. Uzmanība tika novērsta no cilvēkiem un viņu vajadzībām, bija jāspēlē lielā politika. Tā nu mēs pa galvu un kaklu, metāmies bēgt no Krievijas. Iestājāmies visās iespējamās savienībās un organizācijās, parakstījām un ratificējām visus iespējamos līgumus, pat īsti neizvērtējām to jēgu un saturu. Bēgām no vilka un nokļuvām pie lāča. Pie tam vēl paši, labprātīgi, ielikām galvu visās piedāvātajās cilpās.
Ko bļaujat tagad, kad cilpas savelkās? Ko vainojat citus, ja paši aizgulējāties? Ko mācat kaimiņam brīvību, ja paši esat vergi? Duša auksta, bet svētīga. Kad šādi pamosties, tad atkal sajūti BRĪVĪBU. Tik tagad tā nav gaisā, tā ir TEVĪ. Nav vairs jāiet demonstrācijās un gājienos, nav vairs jātic kārtējiem aktieriem un režisoriem. Ar tevi sākas VISS. Arī VALSTS. Ir jāsāk ar sevi, ar savu ģimeni un sētu. Ir sētām jāapvienojas par ciemiem. Ir jādibina CIEMU valsts, ko pārvalda paši Cilvēki, kuras pamats ir BRĪVĪBA. Klātesošas būs arī māsas Miers un Mīlestība.