MUĻĶĪŠU ZEME jeb ES ESMU MUĻĶIS
Latviešiem ir ļoti daudz pasaku par muļķīšiem, laikam jau senči zināja, ka mantojomā jānodod gudrība, kas grūtos laikos noderēs. Grūtie laiki ir atnākuši un no muļķīšiem neviens neko negaida, ne Eiropa, ne Amerika, ne Krievija un Ķīna. Esam malējie, malējie Rietumiem un Austrumiem, pa vidu. Muļķīts nevienam nav pieslējies, muļķīts dzīvo savu muļķa dzīvi, iedams savus ceļus, dziedādams savu dziesmu. Šiem laikiem ļoti vajag muļķīšus jeb džokerus, stalkerus, tādus, kas spēj būt abās pusēs, pārzin abu pušu valodu, likumus un tikumus. Tādi neierobežo sevi kādā no kastītēm, tiek laists muļķis vai piedzīvots viedums, atkarībā no apkārt notiekošā.
Latviešiem muļķīša tēls ir tas, kas ļaus pārdzimt, transformēties, izdzīvot jebkuros apstākļos. Vēsture to apliecina. Paradoks ir tajā, ka šī īpašā loma ir pieejama drosmīgajiem, tiem, kas var savā muļķībā atzīties, neslēpt to, neslaucīt zem paklāja, nedzīvot mīļā miera labad. Latvietim grūti atzīt sevi par muļķi, šķiet, ka zeme atvērsies un viss pazudīs. Latvietis darīs jebko, lai pierādītu, ka tāds nav. Grūti latvietim atzīt, ka daudz ko vēl nezin, ka vajadzīgs ir dzīves skolotājs, meistars, pavadonis uz Muļķu zemi. Kā beigt tēlot gudrīšus un atzīt un pieņemt sevī abas puses, tāds ir šīs nācijas izaicinājums.
Kas spēs pārvarēt šo šķērsli un atzīties, tas piekļūs pasaules bagātībām. Nu ne jau naudai, kas kūst, bet pasaules bagātībām, kas mūžīgas. Nu ko, lai dzimst Muļķu zeme, jāsāk laist muļķis, jāsāk ar sevi! ES ESMU MUĻĶIS.