Dots devējam atdodas
Pateicoties došanai / mīlestībai pastāv pasaule. Māte dod mums dzīvību. Daba dalās savā mīlestībā. Puķes dāvā savu skaistumu un smaržu, viņas dāvā kukaiņiem nektāru. Koki sarežģītā transformācijas procesā ražo skābekli ar ko apgādā visu pasauli. Mums došanā ir jāmācās no dabas. Došana ir viens no svarīgākiem principiem, ap ko mums ir jāveido savas dzīves. Arī zinātne jau ir pierādījusi, ka dodot mēs piedzīvojam laimes izjūtu un altruismam smadzenēs var būt līdzīga iedarbība kā seksam vai šokolādei.
Visa pasaules biomasa ir iesaistīta šajā došanas mīlestībā, katram darot savu īpašo darbu, lai visa ekosistēma darbotos un pastāvētu. Izņemot cilvēkus. Neskatoties uz to, ka cilvēks ZEMES biomasā sastāda ļoti mazu daļu, viņš ir privatizējis, paverdzinājis gandrīz visu pārējo biomasu. Cilvēka egoisms, nepārtraukta ņemšana un nedošana ir atstājusi iespaidu uz visu pasauli. Tā ir sakropļota, pārveidota, uztaisīta par Disnejlendu, kurā izklaidēties. Tikai cerētās laimes vietā, cilvēki piedzīvo vilšanos, jo neizprot pasaules kārtību. Tu būsi laimīgs, ja dosi, dāvāsi sevi pasaulei. Tad tu būsi mīlestība un viss, ko tu darīsi un runāsi arī būs mīlestība. Tu būsi devis sevi pasaulei un pasaule atdos sevi tev atpakaļ. Tu būsi bagāts un laimīgs.
Dod', Dieviņ, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā;
Dod', Dieviņ, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.