Par nokļūšanu okeānā
Mēs visi esam avots. Mēs no kaut kā iztekam. Mums nav nojausma, kur mēs tekam. Mēs piefiksējam, ka mēs kļūstam lielāki (pieaugušāki), ka mūsu tecējumam pievienojas dažādi citi avotiņi, urdziņas un upītes. Vienā brīdī mēs aptveram, ka esam liela upe. Upe, kurai ir spēks un gudrība šo plūdumu nodrošināt un lokanība un viltība apiet šķeršļus, lai plūstu tālāk. Mēs vēl nezinām, ka ietecēsim okeānā. Mums ir nojausma, ka mums ir jākļūst par kaut ko lielāku, bet mūsu iztēle nesniedzas līdz tam, ka mēs kļūsim par okeānu. No avota par okeānu un no okeāna par avotu. No dzimšanas par nāvi un no nāves par piedzimšanu.
Katrs nākamais upes pagrieziens mūs pārsteidz, mēs redzam pieaugot mūsu diženumu, varenību, ietekmi, spēku. Mēs kļūstam lepni un svarīgi, jo mums jau šķiet, ka mēs ietekmējam upes tecējumu. Pieņemam svarīgus lēmumus kaut kur paskriet, kaut kur atslābt, citreiz sašaurināties, bet citu reizi paplatināties. Mums šķiet, ka mums jāparedz nākotne, lai būtu drošāk plūst, par pamatu izmantojot mūsu vēsturisko atmiņu, kā ar šķeršļiem un neziņu esam cīnījušies iepriekšējos līkumos. Šajā brīdī mēs tiekam ierauti Maijā, Ilūzijā, kur aizmirstam, ka esam avots, kas tek uz Okeānu. Un, ka mums nav jātēlo upi, mēs esam upe. Ka mums nekas nav jādara, lai upe tecētu, no mums nekā nav atkarīgs. Mūsu stāsts jau ir uzrakstīts, mēs tikai viņu iztecēsim. Varam par to iespringt, bet tas neko nemainīs. Upes tecējums būtiski nav maināms. Var protams pa ceļam gadīties kāds bebrs, kas pamainīs upes tecējumu par dažiem metriem, bet upe vienalga atgriezīsies savā gultnē. Gultnē, kas ir uzdizainēta, lai upe iztecētu okeānā.
Novēlu visiem pamosties no tā, ka mums šķiet, ka upe ir jāvirza, jāstimulē, jāmotivē. Atslābstam, baudām un vērojam iztecēšanu okeānā!