LATVisu vai neko
Neatminos, kad mēs sākām pieķerties lietām, cilvēkiem, notikumiem un lomām. Tad arī sākās mūsu nebrīve. Kad iemīlāmies un vēlamies šo mīlestību sev piederīgu, vēlamies privatizēt cilvēku, kas šo plūsmu ir izraisījis, mīlestības avots sāk žūt. Kad vēlamies kādu mantu tikai sev, tad tas prasa milzīgas pūles, lai to iegūtu. Tā mēs pieķeramies arī notikumiem un lomām, nemitīgi tās auklēdami un vaļā nelaizdami. Šajās sienās, ko saceļam ap sevi, mēs nejūtamies brīvi, nepiedzīvojam dzīvi.
Mēs pazaudēsim visus savus dzīvības spēkus, ja vēlēsimies, lai mums pieder lietas, vietas, cilvēki un nauda. Vēlēdamies visu sev, mēs iegūsim neko. Cik daudz tad mums patiesībā vajag? Vien svaigu gaisu, dzidru ūdens malku, sildošu uguntiņu un ziedošu un dziedinošu zemīti. Caur šīm neprivatizējamām stihijām tu piedzīvo dzīvi, brīvību un mīlestību. Nevēloties neko no tā visa tikai sev, tu iegūsti visu.