Bija laiki, kad tautas, kas dzīvoja dabā, gatavoja jauniešus iniciācijām, kurās viņi atrada sevi, savu sūtību. Katrs no mums ir kā dāvana kopienai, ja spējam sastapt sevi un savus aicinājumus. Jauniešiem bija jāklīst vienatnē dabā. Nedēļām un mēnešiem. Daba, sevišķi mežonīgā, ir labākais cilvēka skolotājs un pavadonis. Daba ir pilna ar zīmēm, kas tev soli pa solim aizved pie sevis. Vēl viens veids, kas var tevi aizvest pie sevis ir pārmaiņu laiks, laiki, kad debesis sajaucās ar zemi. Tas, ko šobrīd piedzīvojam ir par laimi mums. Nevajag mums izvairīties no tā, kas notiek, šie spiedīgie apstākļi rada diskomfortu, lai tu pieņemtu lēmumu pamest to, kā laiks ir pagājis.

Meklējot jauno, meklējot sevi, savu sūtību mēs meklējam savu vietu tiešā un burtiskā nozīmē. Atrodot šo vietu, cilvēks atrod sevi. Viņš saprot, ka patiesībā neko jau nevar atrast un pazaudēt, ka viss ir tikai ceļš un pieredze, kas kalpo  sev.