Slimība kā Skolotājs
Pirms kāda laika biju sarakstījis šo stāstu, taču kaut kas traucēja viņu publicēt. Laikam bija jāsagaida šis brīdis, kad šī tēma kļūs ļoti aktuāla.
Vēlos padalīties ar ģimenes slimošanas pieredzi pirms kāda laika. Sākumā saslima puikas, vienam no viņiem stāstīju, ka slimības ir mūsu Skolotāji, Svētības, kas ir atnākušas mūs dziedināt un mācīt. Ja mēs pilnībā ļausimies tai, tad mēs ātri arī iemācīsimies un drīz būsim veseli. Iedrošināju mest visas bailes pie malas un paļāvīgi doties šajā meditācijā. Vēl bērniem teicu, ka pēc katras slimības mēs un mūsu ķermenis kļūstam pieaugušāki, viedāki, pārliecinātāki.
Vairākus gadus jau esam atteikušies no konvencionālās medicīnas, ārstēšanas ar ķīmiju, kas būtībā tev liedz iespēju pieredzēt šo mācībstundu un atstāj sekas tavā ķermenī uz vairākiem gadiem. Protams, ka ir situācijas, kad ir neizbēgama šāda veida iejaukšanās, bet tas tiešām būtu ļoti rets gadījums.
Kad visa ģimene bija savās “meditācijās”, es kā pēdējais pievienojos pārējiem. Šī man bija īpaša pieredze, kurā es pilnībā izjutu to, ko savam dēlam stāstīju par slimību. Šī bija pirmā reize pēc ilgiem laikiem, kad pilnībā atdevos, paļāvos slimībai. Ļāvu viņai darīt savu darbu. Nebija ne baiļu, ne nemiera. Iepeldēju KLUSUMĀ. Laiks apstājās. Piefiksēju, ka naktīs nesapņoju, filma bija apstājusies, bija ieslēdzies stopkadrs. Arī pa dienu laiks mani nekādā veidā netraucēja, jo prāts bija izslēgts, nebija raustīšanās pagātnē - nākotnē, gribu - negribu. Tā mana meditācija turpinājās savas 3, 4 dienas līdz vienā naktī laiks pie manis atgriezās caur sapņiem. No rīta sajutu, ka prāts arī ir modies, ka Skolotājs savu ir izdarījis un pošas jau projām. Dziļi pateicos Skolotājam par manu un ģimenes dziedināšanu, transformāciju.
