Brīvība no sava tēla
Mēs tiecamies uz to, lai mēs brīvību piedzīvotu ārējā pasaulē, neskatoties uz to, ka paši iekšēji tā nejūtāmies, varētu pat teikt, ka esam sasieti savās atkarībās un pieķeršanās. Līdz ar to vairs nav iespējams piedzīvot patiesu brīvību, jo Jaunais laikmets, kas ir iestājies, neļauj vairs dzīvot falšu dzīvi, imitēt dzīvi un apkārtējā pasaulē notiekošais to skaidri atspoguļo. Jaunais laikmets prasa no tevis godīgumu, pirmkārt, jau pret sevi.
Lai piedzīvotu brīvību, jāsāk ir sevi atbrīvot no visām tām maskām, ko esam savilkuši, no lomām, ko spēlējam, tēliem, kurus radām un stutējam. Ārējā pasaule vienmēr atspoguļo cilvēces iekšējos stāvokļus un rāda zīmes par to, kāds ir laika gars. Tāpēc visus spiež maskoties, lai tu beidzot piedzīvotu, cik nepatīkami un kaitīgi ir būt nomaskotam.
Tu katrā brīdī esi unikāls, tu visu laiku mainies, tikai prāts vēlas noteikt, kas tu esi, kādā tēlā esošs, vēlas pieturēties pie vakardienas, jo tā šķiet drošāk. Vieglāk no šāda zināma punkta tam ir arī konstruēt rītdienu. Bet tādu dzīvi vadīdams, tev nav laika dzīvot, tu bieži tā arī saki - man nav laika. Dzīve norisinās tikai šajā brīdī, kas ir brīvs no pagātnes uzslāņojumiem un nākotnes cerībām. Tev ir jābūt nekam, lai patiesi spētu piedzīvot šo brīdi, brīvu no domām, atmiņām un cerībām, brīvu no saviem tēliem. Tad tu būsi godīgs pret šo mirkli, pret sevi un pasauli un tikai tad dzīve caur tevi izspēlēsies visās krāsās un skaņās.