Kam pieder vara?
Reizi četros gados šis jautājums saasinās un šķiet, ka nevienam īsti nav izdevies rast atbildi kādas juridikcijas ietvaros. Pirms 4 gadiem pat tika dibināta partija, lai noskaidrotu šo jautājumu Latvijā. Kā zināms, jautājums tika noņemts no dienaskārtības, jo juridikcijās un fikcijās šo jautājumu nedrīkst uzdot, tad viss kāršu namiņš sagāžas. Tad nu ar naudu, kompromātiem, iebiedēšanām šie jautājumi tiek noairēti.
Loģika jau šajā jautājumā ir vienkārša. Vara lemt pār sevi pieder katram cilvēkam. Lemt kā dzīvot, kā augt un attīstīties, kā pārvietoties, kā sadarboties un pārtikt. Cilvēki tā arī varētu dzīvot cepuri kuldami, taču vienmēr ir bijuši parazīti, kas ir vēlējušies vārtīties citu taukos, nosmelt saradīto krējumiņu. Tā savulaik ir izveidotas impērijas, reliģiski veidojumi, beigās arī valstis. Lai viss izskatītos leģitīms, tika radīti likumi, normas un kārtības un, protams, vēlēšanas, kurā tev ar maldu un viltību lemšana par sevi pārgāja kādam grupējumam. Tad nu šie kā mācēja, tā šeptējās. Sarakstīja papīrus par likumiem, noteica kārtību par nododamo krējumu, noteica kā augt, kā izskatīties, kā uzvesties.
Tad nu ik pa 4 gadiem cilvēkiem tiek izteikts piedāvājums pagarināt pilnvaru par atteikšanos no savas varas. Katru reizi ar savu saukli un karogu, katru reizi spekulējot, ka tas ir kritiski svarīgi. Tiek piedāvāts turpināt krāpt un laupīt, pazemot un iznīcināt. Vai atdosi savu varu kādam, kas turpmāk noteiks tev kā dzīvot?