Vai tu joprojām esi vecajā spēlē?
Kādreiz bērnībā spēlējām spēli, kuras mērķis bija tev no viņas izkļūt. Ja biji redzīgs un atjautīgs, tad saprati, kas ir tā atslēga, lai varētu piecelties un pamest apli. Tad tu varēji smieties par tiem, kas joprojām ir spēlē un nesaprot, kā tikt no viņas ārā.
Līdzīgas sajūtas man ir arī šobrīd, tik es vairs nesmejos par citiem, ļauju viņiem gūt savu pieredzi. Katrā ziņā redzu to, ka tie, kas ir sapratuši spēles noteikumus, izstājās no tās. Pārvācās dzīvot uz vietām, kur šīs spēles troksnis vairs viņus tā neskars. Ja vēl nav pārvākušies uz laukiem, tad lielā mērā to apsver, katrā ziņā dvēsele viņus aicina. Pamodušies cilvēki domā, kā veidot savu ekonomiku, ārpus vecā matriksa un tiem spēles noteikumiem, kas tur pastāvēja. Viņiem ir saprotams, ka arī visi vecā matriksa pakalpojumi, vai tā būtu izglītība, medicīna vai citi, ir par to, lai tevi ieaijātu dziļākā miegā, kurā tu pazaudē orientieri un aizmirsti spēles jēgu. To aptverot, tu ieraugi jaunus apvāršņus aiz kuriem jau ir citas zemes, citas spēles un rotaļas par kurām tev vēl nav skaidrība, bet ir nojausma, ka nākamajā spēlē tu nebūsi vairs bandinieks, kas tiek upurēts karaliskās ģimenes saglabāšanai un labklājībai. Tu sāc aptvert, ka nav vairs ierobežojumu un sabiedrības spiediena, lai tu spēlētu noteiktu lomu vai piedzīvotu to, ko sabiedrība no tevis vēlas. Tu vari būt tas, kas vēlies būt. Būs arī atbalsts tam, lai tu to piedzīvotu. Gan kopienas, gan vides, gan kosmosa.