Pārdotā brīvība
Mums šķiet, ka ir beidzies cilvēku paverdzināšanas laiks, ka esam brīvi un evolūcijas zenītā. Tehnoloģiskais progress un prāta uzvaras gājiens ir veicinājis šo vīzdegunību. Taču neskatoties uz visu šo progresu, kad tehnoloģiskais atbalsts varētu nodrošināt, ka strādājam mazāk, mēs strādājam vairāk. Strādājam mēs vairāk, saņemam mēs mazāk. Runājot naudas ekvivalentā, protams, ka mēs saņemam vairāk, bet par to naudu, ko nopelnām, mēs nevaram dabūt to, uz ko mēs tiecamies un, kas ir par brīvu - laimi, mīlestību, prieku, smieklus, brīvību. Mēs turpinām pelnīt, lai kaut kad vēlāk atpūstos, būtu laimīgi. Bet atpūta un laime ir pieejama tikai šeit un tagad. Mums nav jāgaida mēneši, gadi līdz tam. Tā gaidīdami, mēs nevis atpūtīsimies nākotnē, bet ārstēsimies. No tā, ar ko saslimām vāveres ritenī.
Vai kāds atcerās, kad mēs kļuvām par mūsdienu ekonomikas vergiem? No algas līdz algai, vēlams paņemt kredītiņu, lai varētu turpināt būt vergi turpmākos 30-40 gadus. Kāds šo “lielisko” sistēmu ir izgudrojis un ieviesis. Kaut kad ir notikusi šī pāreja, kad mūsu ģimene, saime, cilts pazaudēja savu autoritāti, arvien svarīgāki kļuvām mēs paši un mūsu vajadzības. “Katrs pats par sevi”. Šo mantru mums iemācīja sistēma. Uztaisīja tā, ka varam iztikt bez citiem - bērnu nami, skolas, darbi, pensija. Urbanizācija ir ceļš, kurā bruģējam egoismu un patērēšanu. Cena tam visam ir tas, kā mēs jūtamies, ar ko mēs par to visu maksājam. Ar dārgāko, kas mums visiem ir - brīvību, laimi, mīlestību, prieku, smiekliem.